16. februāris
Trīs mēnešus šī vietne stāvējusi tukša. Ne aizmirsta, ne tāpēc, ka nekas nenotiktu, bet laikam kaut kādā brīdī Tu sāc šķirot, ko pierakstīt, ko labāk vienkārši aizmirst, vai turēt brīvi nepiesietu.
Lai vai kā, mēģināšu atsākt. Tīri tāpēc, lai dzīvi neaizmirstu. Vai arī tīri tāpēc, lai dzīvotu tā, lai varētu rakstīt. Un nekaunēties par to, kas pierakstīts.
Bet šovakar - ļoti gribētos, lai pēdējās iespējas būtu bezgalīgas un mēs spētu viens otram piedot mūžīgi. Bet laikam vienmēr pienāk brīdis, ka, ja nekas nemainās, kāds sagurst Tev tās dot. Un Tu, ja nespēj apsolīt, ka kas mainīsies, nedrīksti uzdrošināties lūgt. Un es nevaru apsolīt. Es varu tikai, kā vienmēr, teik, ka mēģināšu. Jo es gribu mēģināt, un es mīlu tik ļoti, ka pati neprotu saprast, cik ļoti.
Varu tikai pateikt - Tu man ļoti pietrūksti, suslik.
Lai vai kā, mēģināšu atsākt. Tīri tāpēc, lai dzīvi neaizmirstu. Vai arī tīri tāpēc, lai dzīvotu tā, lai varētu rakstīt. Un nekaunēties par to, kas pierakstīts.
Bet šovakar - ļoti gribētos, lai pēdējās iespējas būtu bezgalīgas un mēs spētu viens otram piedot mūžīgi. Bet laikam vienmēr pienāk brīdis, ka, ja nekas nemainās, kāds sagurst Tev tās dot. Un Tu, ja nespēj apsolīt, ka kas mainīsies, nedrīksti uzdrošināties lūgt. Un es nevaru apsolīt. Es varu tikai, kā vienmēr, teik, ka mēģināšu. Jo es gribu mēģināt, un es mīlu tik ļoti, ka pati neprotu saprast, cik ļoti.
Varu tikai pateikt - Tu man ļoti pietrūksti, suslik.
Subscribe to:
Posts (Atom)