Sen neesmu neko stāstījusi par kojām. Nu tad laikam šovakar pienācis laiks. :)
Līna, lietuviešu meitene, sadraudzējusies cieši kopā ar savu kursabiedru Sandersu. Šodien abi sēdēja mūsu virtuvē sveču gaismā, ēda makaronus ar gaļu, piesarkušiem vaigiem un klusumu gaisā. Traki piemīlīgi.
Čehiete Vikija paliek arvien trakāka. Viņa sākusi smieties plašiem zobiem. Abas ar Nino dikti sadraudzējušās. Skatījās filmu aizvakar. Tādu, ka Nino pat atskrēja pie manis paprasīt, lai ātrāk nāku gulēt, viņai bail. Lūk tā.
Korejiete ar eiropiešu vārdu Bo, atbrauca šodien no Polijas-Austrijas-Čehijas-Slovākijas-Horvātijas-Ungārijas-vēl kaut kādas valsts ceļojuma. Atveda koka pildspalviņu ar dzeltenu ūsainīti. Traki jauki. Apķēru viņu - nosarka un samulsa. Jauki.
Itālis Mikele paliek arvien skumīgāks. Mati arī uz galvas arvien mazāk un to ļoti labi var just dušā. Bet tas tā, piebildīte. Viņam saules pietrūkst un ziema atnākusi par ātru. Kā viņš teica - Jums jau augustā šeit bija ziema, tagad ir konkrēts pasaules sasalums... Diez ko viņš darīs, kad pienāks tie -20 un metrīgais sniegs? Ar gājputniem uz Romu.
Čehs Jirka ir jauks. Mums bija mūzikas vakars pirms nedēļas un dzirdēju, ka tagad pie smukā, foršā čeha Filipa mūzikas vakari notiekot teju katru otro dienu. Visi priecīgi un šī tradīcija aug. Ir doma par visu koju mūzikas nakti. Katrs lai dzied savā valodā un visi kopā priecāsimies! :)
Vēl Jirka uztaisīja kūku. Cepumu ruma kūku. Garšīga. Viņš ļoti piestrādāja pie tā, lai es apēdu milzīgu gabalu un vēl putukrējumu uzpūta. Toreiz man tiešām likās, ka es nekad, nekad mūžā vairāk neēdīšu. Vēl viņš spēlē ģitāru orķestrī un viņam mājās ir 15 ģitāras. Teikšu gan godīgi, kad viņš spēlē, iepriekš minēto faktu nevar pateikt... Bet tas tā, ieslēdzies mans zobiņš. :) Nino gan vēl šovakar teica, ka viņš tāds dīvains un ļoti lēnīgs.
Nino pati... Mums sestdien būs filmu-sidru-saldējuma vakars. Dikti jauki, prieciņš.
Sadedzināju šodien svecītes uz palodzes, lampiņas krāsainās ieslēdzu un puķītes uz loga zied... Mums mājas te. Sēdi un priecājies cik labi. Un cilvēki labi. Un tad Nino pasaucu, viņa arī priecājās, cik mājīgi. Spēlēju ģitāru. Arta atnāca. Un palika vēl mājīgāk. Un visi priecīgi. Priecīgs vakars.
Nu tā kaut kā. Ziniet? Ir baigi labi. Brīnišķīgi cilvēki man šeit, lieliskā vietā, prieks gaisā un vispār.
Priekā!
29.10.2012.
Esmu atpakaļ. Vakar nerakstīju, bet tikai tāpēc, ka kojās nebija interneta. Jā, arī tā te notiek.
Šovakar tāds savāds prāts. Varbūt tāpēc, ka pilns mēness aiz loga. Suņi bezmiegā gaudo - Līva peld pret straumi atpakaļ un domā.
Skaidrs ir viens, ka lai kāds cilvēks, cik labs, slikts, garlaicīgs, interesants, ar kādu vien dzīves misiju, uzdevumu, lāstu vai citām muļķībām, katram vienīgā pamat funkcija ir dzīvot. Elpot, ēst, gulēt... Tad nāk mīlēt. Tikt mīlētam. Sapņot, ilgoties. Domāt, cerēt, radīt, sasniegt, celt, nest, gulēt uz zemes un domāt kā tas būtu lidot starp zvaigznēm tur augšā. Nav definīcijas kā pareizi dzīvot, kā pareizi uztvert lietas. Cik dziļi rakņāties savā un citu dzīvēs, cik daudz atcerēties, cik daudz nest uz pleciem līdzi, cik aprakt un apstādīt ar puķēm. Beigās tā pat visi būsim vienādi, vai ne? Auksti un rīcībnespējīgi. Paši zem puķēm. Skarbi, bet tā vienmēr ir noticis un vienmēr notiks, ja pasaule nenostāsies pret pasauli.
Ir atšķirība. Atšķirība ir pēdās. Kādas pēdas Tu atstāj aiz sevis, kādas pēdas Tu atstāj sevī un citos. Kādas atmiņas paliek, kādi darbi, kādi vārdi. Tas laikam ir vienīgais, kas var rūpēt šajā dzīvē. Pēdas. Un laime. Ja jau reiz šeit esam, ja jau visi, kuri reiz piedzimuši, spēj priecāties, tad tas ir jādara. Tā tam ir lemts būt. Mums ir jāstaigā visi ceļi, kuri ved tālāk, jāstaigā baltām, raibām, skaistām pēdām, jānes citi, jānes sevi un dažreiz, jāļauj citiem nest sevi. Tāda laikam ir cilvēces eksistences būtība.
Lai vai kā. Inertā vientulība dažreiz liek apstāties un atskatīties uz pēdām. Bet tad ir tik labi iziet uz balkona un redzēt savus cilvēkus skrienam pa jumtiem. Un gaismas pilsētā, ielās un logos. Un naktī zilas debesis redzēt, pāri kurām balti mākoņi skrien. Ka liekas, ka tās baltas dvēseles, kuras citās pasaulēs dodās. Kuras čalo un smejas, kuras nes stāstus, ceļus un dzīves. Kuras dzīvības nes. Un gaismu. Un saule slēpjas, jo saule ir prieks, saule ir vieglprātība. Dvēseles ceļo naktī, jo nakts ir mistērija, kura klusē un piever acis. Glabā stātus kā sirdis lādītēs uz neapgūtām salām.
Stāvi un dziedi. Dziedi kamēr lido. Lido līdzi. Un apskauj to vīrieti pelēkajā mētelī ar suni uz ielas. Dziedi kamēr ķermenis viegls un priecīgas kājas. Kamēr pats priecīgs. Jo dziedāt ir viegli, jo dziedi par to, cik viegli, lai kļūst viegli.
Mēs taču dzīvojam, lai krātu. Lai nestu. Lai piedzīvotu. Radītu. Viegli peldēt pāri.
Bet cik daudz var redzēt, ja ienirst.
Lai saldi sapņi. Lai smaidoša diena. Lai smaidīgs pats.
Priekā!
Šovakar tāds savāds prāts. Varbūt tāpēc, ka pilns mēness aiz loga. Suņi bezmiegā gaudo - Līva peld pret straumi atpakaļ un domā.
Skaidrs ir viens, ka lai kāds cilvēks, cik labs, slikts, garlaicīgs, interesants, ar kādu vien dzīves misiju, uzdevumu, lāstu vai citām muļķībām, katram vienīgā pamat funkcija ir dzīvot. Elpot, ēst, gulēt... Tad nāk mīlēt. Tikt mīlētam. Sapņot, ilgoties. Domāt, cerēt, radīt, sasniegt, celt, nest, gulēt uz zemes un domāt kā tas būtu lidot starp zvaigznēm tur augšā. Nav definīcijas kā pareizi dzīvot, kā pareizi uztvert lietas. Cik dziļi rakņāties savā un citu dzīvēs, cik daudz atcerēties, cik daudz nest uz pleciem līdzi, cik aprakt un apstādīt ar puķēm. Beigās tā pat visi būsim vienādi, vai ne? Auksti un rīcībnespējīgi. Paši zem puķēm. Skarbi, bet tā vienmēr ir noticis un vienmēr notiks, ja pasaule nenostāsies pret pasauli.
Ir atšķirība. Atšķirība ir pēdās. Kādas pēdas Tu atstāj aiz sevis, kādas pēdas Tu atstāj sevī un citos. Kādas atmiņas paliek, kādi darbi, kādi vārdi. Tas laikam ir vienīgais, kas var rūpēt šajā dzīvē. Pēdas. Un laime. Ja jau reiz šeit esam, ja jau visi, kuri reiz piedzimuši, spēj priecāties, tad tas ir jādara. Tā tam ir lemts būt. Mums ir jāstaigā visi ceļi, kuri ved tālāk, jāstaigā baltām, raibām, skaistām pēdām, jānes citi, jānes sevi un dažreiz, jāļauj citiem nest sevi. Tāda laikam ir cilvēces eksistences būtība.
Lai vai kā. Inertā vientulība dažreiz liek apstāties un atskatīties uz pēdām. Bet tad ir tik labi iziet uz balkona un redzēt savus cilvēkus skrienam pa jumtiem. Un gaismas pilsētā, ielās un logos. Un naktī zilas debesis redzēt, pāri kurām balti mākoņi skrien. Ka liekas, ka tās baltas dvēseles, kuras citās pasaulēs dodās. Kuras čalo un smejas, kuras nes stāstus, ceļus un dzīves. Kuras dzīvības nes. Un gaismu. Un saule slēpjas, jo saule ir prieks, saule ir vieglprātība. Dvēseles ceļo naktī, jo nakts ir mistērija, kura klusē un piever acis. Glabā stātus kā sirdis lādītēs uz neapgūtām salām.
Stāvi un dziedi. Dziedi kamēr lido. Lido līdzi. Un apskauj to vīrieti pelēkajā mētelī ar suni uz ielas. Dziedi kamēr ķermenis viegls un priecīgas kājas. Kamēr pats priecīgs. Jo dziedāt ir viegli, jo dziedi par to, cik viegli, lai kļūst viegli.
Mēs taču dzīvojam, lai krātu. Lai nestu. Lai piedzīvotu. Radītu. Viegli peldēt pāri.
Bet cik daudz var redzēt, ja ienirst.
Lai saldi sapņi. Lai smaidoša diena. Lai smaidīgs pats.
Priekā!
26.10.2012.
Šis ir atgādinājums, lai tad, kad nebūs seši no rīta, šeit taptu garš un brīnišķīgs ieraksts par atkalredzēšanās prieku, sniegu, rudeni, krāsām, tauriņiem, krusu, maģiju, lielo, oranžo mēnesi pie debesīm un sarkanās gaismas jaukšanu ar zaļo. Priekā!
23.10.2012.
Ir lietas, kas nemainās, bet dažas mainās un tik labi, ka mainās!
Gaidu vasaru, kad skriešu uz pirmo pļavu un iegulšos puķēs. Jā, īstās pļavas puķēs. Un vēl es ierāpšos ābelē un smaržošu ābeļziedus. Un jūlijā mani nemeklējiet - gulēšu sienā un baudīšu, baudīšu, baudīšu. To kā piepildās sapņi, jo piepildās. Un ar zirgiem jāšu, un un kaķus mīļošu...
Uz laukiem aizbraukšu, uzrāpšos kūts augšā un lēkšu sienā. Jā, deviņpadsmit gados pabarošu mazo meiteni.
Šovakar negribas neko par Tallinu rakstīt. Sen tas nav vienīgais faktors, kas atstāj kādas pēdas manā dzīvē. Faktori nāk un iet. Cilvēki nāk. Un šovakar ir tas brīdis, kad samulstu no tā, cik daži jaunie spēj mainīt pamatus, kas iesūnojuši gadu desmitu. Pieķerties un turēties? Nē, lidot brīvi un lidojumā skatīties kā lido citi.
Draudzība ir nepiesieta. Draudzība nevis alkst apbrīnas, bet alkst apbrīnot. Jā, es apbrīnoju. Ļoti. Arvien vairāk. Nebeidz pārsteigt un zinu, ka nebeigs, jo aug. Un augs.
Priekā, mīļie!
Gaidu vasaru, kad skriešu uz pirmo pļavu un iegulšos puķēs. Jā, īstās pļavas puķēs. Un vēl es ierāpšos ābelē un smaržošu ābeļziedus. Un jūlijā mani nemeklējiet - gulēšu sienā un baudīšu, baudīšu, baudīšu. To kā piepildās sapņi, jo piepildās. Un ar zirgiem jāšu, un un kaķus mīļošu...
Uz laukiem aizbraukšu, uzrāpšos kūts augšā un lēkšu sienā. Jā, deviņpadsmit gados pabarošu mazo meiteni.
Šovakar negribas neko par Tallinu rakstīt. Sen tas nav vienīgais faktors, kas atstāj kādas pēdas manā dzīvē. Faktori nāk un iet. Cilvēki nāk. Un šovakar ir tas brīdis, kad samulstu no tā, cik daži jaunie spēj mainīt pamatus, kas iesūnojuši gadu desmitu. Pieķerties un turēties? Nē, lidot brīvi un lidojumā skatīties kā lido citi.
Draudzība ir nepiesieta. Draudzība nevis alkst apbrīnas, bet alkst apbrīnot. Jā, es apbrīnoju. Ļoti. Arvien vairāk. Nebeidz pārsteigt un zinu, ka nebeigs, jo aug. Un augs.
Priekā, mīļie!
22.10.2012.
Itālis valkā strīpainas zili dzeltenas pusgarās zeķes, kuras vienmēr atstāj uz kurpēm pie dušām. Vai tas nav dīvaini? Un čehs griež nagus uz balkona, lai lejas gājējiem būtu sniegs matos.
Čehiete ietur diētu, bet nakts vidū vienmēr parādās virtuvē ar "night hunger" un ledusskapis tukšojās lielākā ātrumā kā dienā.
Un tieši tāpēc dzīvot kojās ir forši.
Čehiete ietur diētu, bet nakts vidū vienmēr parādās virtuvē ar "night hunger" un ledusskapis tukšojās lielākā ātrumā kā dienā.
Un tieši tāpēc dzīvot kojās ir forši.
21.10.2012.
Divas naktis dzīvojos sestajā stāvā. Šis rūķis raksta no septītā stāva logiem, vai tas ir gana labs iemesls, kāpēc biju Jūs pametusi?
Piektdien ievilkās ballīte ar bumbieru ezīšiem un jāgerīšiem, pussešos jau vairs nav vaļas rakstīt. Kaut piektdiena bija brīnišķīga, Drosmai vārda diena kā nekā.
Un sestdiena... Nu kā nākamā diena. Lazy day. Bet katra Lazy day ir laba diena, jo pēc tās nāk tādas dienas kā šī. Svētdienas.
Šodien bijām ekskursijā uz Sāremā salu. Arta, Deniss, Džordžs un es. Lieliska kompānija, lieliska sala. Visi koki oranži-sarkani-dzelteni-zaļi, salāt zaļa zāle, pelēkas debesis un jūra. Un jūra. Un jūra. Es mīlu jūru.
Bijām uz Saare ragu. Aizgāju līdz sauszemes tālākajam punktam. Kur viļņi satiekas un lūzt aiz satikšanās saviļņojuma. Kur vēji satiekas. Kur skaties - tikai zils plašums ar salām. Skaisti. Tā laikam ir iespaidīgākā šodienas atmiņa. Un vēl tas, cik jautri mums četriem. Cik labs iznākums, kad satiekas Latvija, Ukraina un Gruzija.
Patīk man tā istaba sestajā stāvā. Laba sajūta, ka pamodies ar sajūtu, ka vari būt mājās, brīvs, darīt ko gribi, jo visi savējie. Ir svarīgi lai mājas savējās. Cik ilgi saukt kojas par guļvietu? Dzīve rit uz priekšu, ceļi iet, mājas nāk līdzi.
Par ikdienišķo - zinājāt, ka es esmu mazliet dīvaina?
Priekā! :)) Par rūķīšiem.
18.10.2012.
Asko šodien draudzīgs bija. Vakarpusē uzrakstīja, lai es aizsūtot savus darbus. Aizsūtīju arī. Atpakaļ saņēmu tik daudz mulsinošu vārdu ne tikai no viņa, ka vēl tagad ausis piesarkušas. Apbrīnoju viņa centību un nemaz negribu domāt par to, cik daudz laika viņš tam ir veltījis. Šajā laikmetā, kad laika nav.
Un Floresa šokolādes pudiņš... Ienests istabā, kad galva un gulta pilna ar angļu valodu. Patīk man tas beļģu čalis. Šokolāde vieno, ziniet?
Un Madar...paldies. You made my day. Smaids un gaismiņas acīs. Un sirsniņai kaut kas tāds savādi mīļš pieglaudās.
Priekā!
17.10.2012.
Tikko abi virtuves čehi pārnāca mājās no pankūku ballītes ar slovākiem. Un abi itāļi skatās filmu istabā. Un latvietes pēc 15 min runās ar Dievu un kuģiem... Lai cik daudz cilvēku nebūtu kojās un universitātē, lai cik interesanti nebūtu citi tautieši - ar savējiem tomēr vislabāk.
Šodien Media of Mass communication bija vieslektore no Amerikas. Nu kārtīga amerikāniete, balti zobi, tumšas acis, laka matos un akcents plašs kā pankūka. Bet ļoti gudra sieviete plašā mērogā, ne tikai medijos un žurnālistikā. Sēdi ar pavērtu muti, viegli smaidot, un domā, ka jā, es gribu visu zināt. Gribu mācīties, gribu interesēties. Jo tas ir forši. Jo tā ir labi un tā tam ir jābūt.
Protams, mana mācīšanās līdz vēlai naktij ir beigusies ar smukiem nadziņiem, kuri kažociņu no zila pārmainījuši uz brūnu, sakārotām drēbēm rītdienai, bloga ierakstu, sakārtotām dokumentu mapēm, pabarotu zivtiņu, sarunām ar draugiem, atbildētām vēstulēm...nu, ražīgs vakars! :)
Bet laikam jau universitāte ar to arī atšķiras no skolas - Tu mācies tikai sev un tieši tik daudz, cik pats vēlies. Šķiro pats ko un kā, kurā brīdī. galvenais, lai vēlāk nav jānožēlo, ka to kursu palaidu vējā, jo gribējās lakot nagus. Bet laikam jau tik daudz saprāta kaut kādā šūnā aizķēries.
Un es mīlu kori. Jā. Tas ir tieši tas, kas šeit vajadzīgs. Deva sirsnīgas un jautras kompānijas, skaistākās latviešu dziesmas un igauņu himna, kura jāmāk no galvas. Izaicinājums kopā ar prieka devu?
Lai zināt gribas, zināt! Priekā!
Šodien Media of Mass communication bija vieslektore no Amerikas. Nu kārtīga amerikāniete, balti zobi, tumšas acis, laka matos un akcents plašs kā pankūka. Bet ļoti gudra sieviete plašā mērogā, ne tikai medijos un žurnālistikā. Sēdi ar pavērtu muti, viegli smaidot, un domā, ka jā, es gribu visu zināt. Gribu mācīties, gribu interesēties. Jo tas ir forši. Jo tā ir labi un tā tam ir jābūt.
Protams, mana mācīšanās līdz vēlai naktij ir beigusies ar smukiem nadziņiem, kuri kažociņu no zila pārmainījuši uz brūnu, sakārotām drēbēm rītdienai, bloga ierakstu, sakārtotām dokumentu mapēm, pabarotu zivtiņu, sarunām ar draugiem, atbildētām vēstulēm...nu, ražīgs vakars! :)
Bet laikam jau universitāte ar to arī atšķiras no skolas - Tu mācies tikai sev un tieši tik daudz, cik pats vēlies. Šķiro pats ko un kā, kurā brīdī. galvenais, lai vēlāk nav jānožēlo, ka to kursu palaidu vējā, jo gribējās lakot nagus. Bet laikam jau tik daudz saprāta kaut kādā šūnā aizķēries.
Un es mīlu kori. Jā. Tas ir tieši tas, kas šeit vajadzīgs. Deva sirsnīgas un jautras kompānijas, skaistākās latviešu dziesmas un igauņu himna, kura jāmāk no galvas. Izaicinājums kopā ar prieka devu?
Lai zināt gribas, zināt! Priekā!
16.10.2012.
Tu šodien iepeldēji manā prātā kā sen aizmirsta cilvēka gars bez sejas. Pelēkiem matiem kā pelēku dzīvi. Un tomēr, sirds salecās un no tukšajiem acu dobumiem izlidoja tauriņu bars, kā raibs lietus.
Cilvēks ir parādība, kuras prāts aizsniedzas tālāk par to, ko pats cilvēks spēj nest. Ja pirms gadiem viss mudināja skriet uz priekšu, attīstīties, mudžināt prāta ceļus vēl neiespējamā kamolā, tad tagad viss vilktin velk pie vienkāršības pirmsākumiem. Mēs katrs nesam sevī tik daudz dažādu šķautņu, personības nianšu, ka atliek tikai dzīvot. Tikai nesajaukt dzīvošanu ar rokas somiņas atvēršanu un šodienas maskas izvilkšanu - šodien es būšu neiedomājams nīgrulis ar grumbām virs acīm, jo man liekas, ka tā es labāk iederēšos. Nē, labāk iederēsies pliks sēžot pilsētas laukuma strūklakā barojot baložus.
Nino bija dzimšanas diena un mēs pārēdāmies kūkas. Un pārēdāmies sarunas. Pārsmējāmies un vispār viss ir forši. Ar Nino izjokojām Džordžu no Gruzijas. Es teicu, ka Nino ir tik jauka, ka mani sauc mīļvārdiņā "puču". Džordžs, saprotot gruzīniski, ka tas nozīmē sieviešu ģenitālijas, palika sarkanāks par sarkanu un mēs pārsmējāmies līkas. Nezinu, kad Džordžam pateikšu, ka tā viņa mani gluži nesauc.
Un igauņiem vēljoprojām ir obligātais armijas dienests. Šodien no Rasmusa uzzināju, ka viņš ir dienējis un tas izrādās ir obligāti. No astoņiem līdz vienpadsmit mēnešiem. Un tad ik pēc pieciem gadiem ir nedēļa, lai atjaunotu zināšanas. Kurš to būtu iedomājies, ka kas tāds ir mūsu kaimiņvalstī? Baltijas valstī?
Un man liekas, ka mūsu virtuvē kāds ir nomiris. Artai arī tā liekas. Tātad - kāds ir.
Tas tāds īss dienas izklāsts. Jo tomēr jau šie sīkumi ir jāpieraksta. Citādi šai lapelei zūd dienasgrāmatas funkcionālā jēga. :)
Bet ja godīgi, tad šovakar pavisam citādas domas prātā. Nenormāla cīņa ar sevi, lai saņemtos un saprastu, kā reaģēt. Kā reaģēt tā, lai es nenogurtu un Jūs nenogurtu. Jo ja es vienkārši dzīvošu tā, kā jūtos - es gulēšu nekustīgi neko neredzošām acīm raugoties griestos, paniskās bailēs pakustēties. Un vispār jūtos, kā bailes uzmācas kā maitu lija, vēl siltai maitai.
Bet nē. Vai tad tāpēc es neesmu šeit, tas nenotiek ar mani, lai es noliktu smaidīgās maskas malā, izpūstu gaisu mierīgi un smaidu uzburtu nākušu no sirds? Jo, lai vai kas, bet sāpes var pārvarēt ar prieku. Kā Polianna. Sākot jau priecāties par to, ka vienmēr visur ir cerība, ka Tallina ir sasodīti skaista, ka ir tieši viens naktī, ka pus pasaule guļ, otra puse kaislīgi mīl, ka saule spīd tikai otrā pusē un mums visiem mēness debesīs viens.
Es zinu, ka pienāks diena, kad es ne tikai centīšos, saņemties un ļaut dienām tikai baudīt, bet tiešām baudīšu. Un vienmēr. Mākoņiem vieta ir pie mākoņiem. Saulēm pie saulēm. Es izvēlos spīdēt tik ilgi, cik man ir iespēja izvēlēties. Kad vairs nav - lai tā upe nes kur jānes, bet gaisma mirdz arī zem ūdens.
15.10.2012.
Ziniet, mums patiesībā ārā tikt bija ļoti grūti, lai pirmo reizi ieviltu gaisu plaušās un ar balsi pievērstu smuko dakteru uzmanību. Lai vēlāk mēs varētu baudīt brīnišķīgu bērnību, kura pat lietainās dienās ir saulaina, jo lietus bērnībā ir maģiska parādība no debesīm.
Grūti ir tāds nosacīts jēdziens. Arī pa kāpnēm uzkāpt ir grūti, bet mēs kāpjam. Vecmāmiņai uzadīt pa zeķu pārim katram mazbērnam uz katriem svētkiem arī ir grūti, bet tas nav grūti, jo tas pilda sirdi. Arī daži nepatīkamāki piemēri ir grūti. Bet kas var būt grūti, ja Tu to dari ar prieku un laiks skrien? Ziniet, mīļie, arī elpot var būt slinkums. Pie kājas!
Lūk kā! :)
Grūti ir tāds nosacīts jēdziens. Arī pa kāpnēm uzkāpt ir grūti, bet mēs kāpjam. Vecmāmiņai uzadīt pa zeķu pārim katram mazbērnam uz katriem svētkiem arī ir grūti, bet tas nav grūti, jo tas pilda sirdi. Arī daži nepatīkamāki piemēri ir grūti. Bet kas var būt grūti, ja Tu to dari ar prieku un laiks skrien? Ziniet, mīļie, arī elpot var būt slinkums. Pie kājas!
Lūk kā! :)
12.10.2012.
Kaut kāda galīga diena. Lūdzu, sakiet kāds, vai viss, kas notiek Tallinā, ar Tallinu un vispār - vai man būtu jāsāk baidīties? Vai man to sākt uztvert kā brīdinājumu, ka nevajag? Kas būs tālāk? Bail attapties uz koka zariņa skatoties uz puķu kalniņu.
Traka diena. Šodien pat gribās ierakstīt sīki visu trako šeit, varbūt paliks vieglāk. Gandrīz nokavēju autobusu. Atkal. No plaukta pati nokrita bilde ar Elīzu, saplīsa sīkās druskās pa grīdu, galdu, Nino mantām. Visu. Pat akvārijā daļa tika. Viss vienā stiklā.
Ar mammu aizbraucām pie ceļu ārsta. Nav jau daudz ko stāstīt. Izrādās klasesbiedra tētis. Līdzīgs bija. Nopietnu seju lēnām stāstīja diagnozi kā uz nāvi. Sašūt nav iespējams, saaugt nesaaugs, jātransplantē, izņemsim šiten, ieliksim tur, izurbsim to un to, operācija, slimnīca, gultas režīms divas nedēļas, mēnesis uz kruķiem un šinu, deviņi mēneši rehabilitācija, ja nav komplikāciju. Un vēl es izputināšu vecākus. Sagūglējos mājās pēc tam - kaut nebūtu sagūglējusies. Kad iedomājos to, ko iekavēšu skolā, kā dzīvošu kojās, kā vispār pārvietošos ziemas vidū, pat viena asariņa izlauzās. Mamma par to mašīnā: "Līva, kas tad tas bija? Kā mazs bērns." Opis saka, lai atliekot operāciju uz vasaru. Vieglāk būšot. Vēl astoņi mēneši ar nestabilu kāju? Bet taisnība ir, vismaz nevienam nekritīšu uz nerviem ar saviem kruķiem kojās. Patiesībā, es tiešām nezinu kā es kojās tiktu galā ar kāju, kuru pavisam šoreiz nevar likt pie zemes. Bet ārsts saka, ka atlikt nav ieteicams. Bet opis arī ārsts.
Vizbulītes ir zilas zilas, vijolītes smaržo, pļava saulē mirdz uz zied. Un smejas...
Vakarā māšuks uzrāpās uz vēdera, lai es paguļot viņai blakus. Viņai pie knupīša mana bilde piekarināta, ziniet. Mamma teica, ka atradusi piekariņu kaut kur, pati prasījusi pielikt. Kad atbraucu mājās, viņa man plinkšķirierēja klavieres un dziedāja: "Māsa mājās, māsa mājās! Mīļā māsa, māsa mājās!" Gulēt ejot ieritinājās ar galvu uz manas plaukstas, apķēra roku un nočukstēja: "Kad pamodīšos, Tu būsi prom. Tu vienmēr esi." Jā, tas salauž sirsniņu. Aizlauztā balsī tikai spēj vien dziedāt: "Guli guli, mazais šmuli. Un, lai Tevi, sargā Dievs..."
Mazais aizmiga, izritinājos no viņas rociņām un aizbraucu uz Undīnes pārsteiguma ballīti. Mīļajai šodien dzimšanas diena. Es teikšu tā, man atkal salūza sirsniņa no tā, kā mani sagaidīja VIŅAS pārsteiguma ballītē. Undīne gandrīz raudāt sāka aiz prieka un satrauktā, sajūsmas balsī tā arī nepārstāja runāt. Un tad Anete sāka stāstīt, kā mazāko Annu satikusi koncertā. Kā viņa visu vakaru par mani runājusi...tam bērnam es esot iesēdusies sirsniņā un ļoti pietrūkstot. Bet es jau pat neapciemojot un nepiezvanot arī tad, kad esot Latvijā...
Ziniet, šis laikam ir tas vakars, kad grūti izvērtēt kas ir kā vērts. Izglītība ir svarīga, protams. Bet par kādu cenu? No pusotra mēneša, ko esmu prom, mēnesi esmu pavadījusi klibojot un slimojot. Kāpēc? Jo pārāk viegli ir būt 400 km no mājām?
Mājās ir palicis tik daudz. Es salaužu tik daudz sev un citiem. Protams, pie visa pierod un viss pielāgojas. Bet kā lai to iestāsta trīsgadīgam bērnam? Viņa redz tikai salauzto daļu.
Bet es vēl turpināšu ticēt, ka šis ir pārbaudījums, kuru jāiztur, un tad sāksies leiputrija ar rozā cukura kokiem un vīna upēm. Un es izturēšu ziemu bez sniega priekiem. Jā, es priecāšos par citiem un ar citiem. Kā vienmēr. Jo dažreiz tikai tā ir iespējams nesalūzt.
Jā, man vēljoprojām ir divas kājas, divas rokas un galva uz pleciem. Un kamēr elpoju - tikmēr priecājos. Un tā līdz nākamajam gadsimtam!
Priekā! :)
Traka diena. Šodien pat gribās ierakstīt sīki visu trako šeit, varbūt paliks vieglāk. Gandrīz nokavēju autobusu. Atkal. No plaukta pati nokrita bilde ar Elīzu, saplīsa sīkās druskās pa grīdu, galdu, Nino mantām. Visu. Pat akvārijā daļa tika. Viss vienā stiklā.
Ar mammu aizbraucām pie ceļu ārsta. Nav jau daudz ko stāstīt. Izrādās klasesbiedra tētis. Līdzīgs bija. Nopietnu seju lēnām stāstīja diagnozi kā uz nāvi. Sašūt nav iespējams, saaugt nesaaugs, jātransplantē, izņemsim šiten, ieliksim tur, izurbsim to un to, operācija, slimnīca, gultas režīms divas nedēļas, mēnesis uz kruķiem un šinu, deviņi mēneši rehabilitācija, ja nav komplikāciju. Un vēl es izputināšu vecākus. Sagūglējos mājās pēc tam - kaut nebūtu sagūglējusies. Kad iedomājos to, ko iekavēšu skolā, kā dzīvošu kojās, kā vispār pārvietošos ziemas vidū, pat viena asariņa izlauzās. Mamma par to mašīnā: "Līva, kas tad tas bija? Kā mazs bērns." Opis saka, lai atliekot operāciju uz vasaru. Vieglāk būšot. Vēl astoņi mēneši ar nestabilu kāju? Bet taisnība ir, vismaz nevienam nekritīšu uz nerviem ar saviem kruķiem kojās. Patiesībā, es tiešām nezinu kā es kojās tiktu galā ar kāju, kuru pavisam šoreiz nevar likt pie zemes. Bet ārsts saka, ka atlikt nav ieteicams. Bet opis arī ārsts.
Vizbulītes ir zilas zilas, vijolītes smaržo, pļava saulē mirdz uz zied. Un smejas...
Vakarā māšuks uzrāpās uz vēdera, lai es paguļot viņai blakus. Viņai pie knupīša mana bilde piekarināta, ziniet. Mamma teica, ka atradusi piekariņu kaut kur, pati prasījusi pielikt. Kad atbraucu mājās, viņa man plinkšķirierēja klavieres un dziedāja: "Māsa mājās, māsa mājās! Mīļā māsa, māsa mājās!" Gulēt ejot ieritinājās ar galvu uz manas plaukstas, apķēra roku un nočukstēja: "Kad pamodīšos, Tu būsi prom. Tu vienmēr esi." Jā, tas salauž sirsniņu. Aizlauztā balsī tikai spēj vien dziedāt: "Guli guli, mazais šmuli. Un, lai Tevi, sargā Dievs..."
Mazais aizmiga, izritinājos no viņas rociņām un aizbraucu uz Undīnes pārsteiguma ballīti. Mīļajai šodien dzimšanas diena. Es teikšu tā, man atkal salūza sirsniņa no tā, kā mani sagaidīja VIŅAS pārsteiguma ballītē. Undīne gandrīz raudāt sāka aiz prieka un satrauktā, sajūsmas balsī tā arī nepārstāja runāt. Un tad Anete sāka stāstīt, kā mazāko Annu satikusi koncertā. Kā viņa visu vakaru par mani runājusi...tam bērnam es esot iesēdusies sirsniņā un ļoti pietrūkstot. Bet es jau pat neapciemojot un nepiezvanot arī tad, kad esot Latvijā...
Ziniet, šis laikam ir tas vakars, kad grūti izvērtēt kas ir kā vērts. Izglītība ir svarīga, protams. Bet par kādu cenu? No pusotra mēneša, ko esmu prom, mēnesi esmu pavadījusi klibojot un slimojot. Kāpēc? Jo pārāk viegli ir būt 400 km no mājām?
Mājās ir palicis tik daudz. Es salaužu tik daudz sev un citiem. Protams, pie visa pierod un viss pielāgojas. Bet kā lai to iestāsta trīsgadīgam bērnam? Viņa redz tikai salauzto daļu.
Bet es vēl turpināšu ticēt, ka šis ir pārbaudījums, kuru jāiztur, un tad sāksies leiputrija ar rozā cukura kokiem un vīna upēm. Un es izturēšu ziemu bez sniega priekiem. Jā, es priecāšos par citiem un ar citiem. Kā vienmēr. Jo dažreiz tikai tā ir iespējams nesalūzt.
Jā, man vēljoprojām ir divas kājas, divas rokas un galva uz pleciem. Un kamēr elpoju - tikmēr priecājos. Un tā līdz nākamajam gadsimtam!
Priekā! :)
11.10.2012.
Šodien aizdomājos par to, kāpēc es taisu koncertus.
Pēc tradicionālā gājiena pa veikalu, cerot ieraudzīt koncerta tērpu, sapratu, ka iešu dziedāt kaila. Tā pat jau esmu tāda Jūsu priekšā, tad ko tur vairs? :)
Bet ja godīgi - man ir bail. Man pirmo reizi ir bail. Puse jaunu dziesmu - kā būs? Vai es atcerēšos akordus? Vai nesajaukšu vārdus? Vai kāds nedusmosies, ka nezināšu visus vārdus no galvas?
Vai mani pieņems?
Bet atpakaļ ceļa nav. Ejam tikai uz priekšu, un kopā.
Un es taču šodien saņēmu savu pirmo kartiņu! Atsitos pret liftu aiz laimes kādu! Un tik forša sajūta, ieraudzīt, ka arī V kastīē kaut kas ir! Un man! It made my day!
By the way, mana adrese šeit:
KARU 17 - 71A3
TALLINN 10120
ESTONIA
Un ar čehu par valodām runājām. Pārsmieties, kad viņš izrunā ozols. Bet tā jauki. Viņa taisītā kūkā bija lieliska. Un vispār tāds jauks viņš. Var parunāt. Tikai liekas ļoti, ļoti vientuļš. Šodien vispār gan ievēroju, ka apkārt ir ļoti daudz vientuļu cilvēki. Acīs, acīs migla peld.
Nu tā, tas laikam tāds ļoti vispārīgs dienas izklāsts. Priekā, mīļie!
Pēc tradicionālā gājiena pa veikalu, cerot ieraudzīt koncerta tērpu, sapratu, ka iešu dziedāt kaila. Tā pat jau esmu tāda Jūsu priekšā, tad ko tur vairs? :)
Bet ja godīgi - man ir bail. Man pirmo reizi ir bail. Puse jaunu dziesmu - kā būs? Vai es atcerēšos akordus? Vai nesajaukšu vārdus? Vai kāds nedusmosies, ka nezināšu visus vārdus no galvas?
Vai mani pieņems?
Bet atpakaļ ceļa nav. Ejam tikai uz priekšu, un kopā.
Un es taču šodien saņēmu savu pirmo kartiņu! Atsitos pret liftu aiz laimes kādu! Un tik forša sajūta, ieraudzīt, ka arī V kastīē kaut kas ir! Un man! It made my day!
By the way, mana adrese šeit:
KARU 17 - 71A3
TALLINN 10120
ESTONIA
Un ar čehu par valodām runājām. Pārsmieties, kad viņš izrunā ozols. Bet tā jauki. Viņa taisītā kūkā bija lieliska. Un vispār tāds jauks viņš. Var parunāt. Tikai liekas ļoti, ļoti vientuļš. Šodien vispār gan ievēroju, ka apkārt ir ļoti daudz vientuļu cilvēki. Acīs, acīs migla peld.
Nu tā, tas laikam tāds ļoti vispārīgs dienas izklāsts. Priekā, mīļie!
09.10.2012.
Šodien uzkāpu uz spēles lauciņa - savāda diena, vientulība un savāda attieksme ietekmēs to.
Nevar jau cerēt, ka katra diena Tallinā būs lieliska, jauniem piedzīvojumiem un atklājumiem pilna. Visu reiz var izsmelt, nekas nav bezgalīgs... Visam pienāk beigas (nāves tēmas ietekme no filozofijas? :D).
Kaut es laikam par savu apņemšanos esmu pieņēmusi katru dienu šeit tomēr uztvert kā mazu brīnumu, kurš atnes prieku un pārsteigumu.
Un par cilvēkiem priecāties. Par to, ko katru dienu spēj atklāt no jauna tajos. Katrs cilvēks kā unikāla parādība ir redzams no triljons dažādiem skatupunktiem. Katru dienu pa vienam un varbūt pēc trešās dzīves jau varēs sākt mazliet pazīt?
Vēl es šodien sapratizinu, ka man jāsāk augt, jo radošās iedvesmas sāk izsīkt jebkurā jomā. Cilvēks nedrīkst izsīkt. Izsīkstošs cilvēks ir kā tukša coca-colas bundža, kurā dzīvo nīgrs tārps un tarakāns. Būs augšana.
Šovakar man gribas iemīlēties. Vai arī man gribas pavasari? Nē, man gribas Ziemassvētkus. Nē, ja godīgi, man vienkārši gribas gulēt.
Skaistus sapņus, mīļie!
08.10.2012.
Lieliska sajūta, pieliekot punktu filozofijas esejai piecos no rīta, kad modinātājs atskanēs pēc divām stundām. Bez sarkasma. Šodien sajutu, ka ritms ir noķerts, tagad var tikai spēlēt melodiju. Un viss būs labi. Jo patiesībā tās lietas, kas jādara, rada iemeslu. Es tomēr šeit esmu, lai mācītos to, ko pati izvēlējos, to, ar ko visticamāk nodarbošos visu savu dzīvi. Protams, ka tas ir interesanti. Un tiklīdz Tu tajā iedziļinies, aizraujies - arī mācīties ir viegli. Tikai virspusīgs skatījums rada iespaidu, ka zem Tevis ir simtiem metru neapgūta un neapgūstama ūdens.
Pieņemu, ka no rīta skats uz pasauli un skolu būs citāds, bet ar manu laika uztveri šādas naktis būs vairāk kā parastās.
Rakstot eseju, atcerējos to laiku pirms četriem gadiem. Kad mamma mani, kā mazu bērnu turēja apskautu un čukstēja: "Nav no kā baidīties. Ir tikai divas iespējas, kas var būt pēc nāves. Vai nu tukšums, vai jauna dzīve. Ja tukšums, tad ir pavisam vienkārši, dzīvo kā gribi, viss beigsies un nekam vairs nebūs nozīmes. Tukšums ir nekas. Nav iespējams baidīties no nekā."
Vienīgā iespēja, ko mēs varam darīt ir dzīvot šo dzīvi tā, lai jebkurā gadījumā nebūtu no kā baidīties. Lai mūsu dvēseles tikai augtu un spīdētu arvien spožāk.
07.10.2012.
"Sweet dreams my honey bee
See more than there could be
Climb up in the rainbow tree
See the world just how you can see."
Mazi bērni šajā pasaulē redz vairāk. Viņiem ir jaunatklājuma prieks par visu. Piens ir balts, garšīgs, gotiņa zālīti ēd. Skaista gotiņa, skaists zirgs. Debesis ir zilas. Jo tas ir brīnumaini. Zāle ir zaļa un tas ir maģiski. Tauriņi, putni, koki, puķes, viss savā valodā runā. Un bērni savā valodā runā. Dažreiz tiešām liekas, ka bērni saprot to pasaules valodu, kura mūsu ausīm ir tikai čaboņa lapās.
Man bail pazaudēt jaunatklājuma prieku Tallinā. Man bail pazaudēt savu bērnišķību.Es glabāju mazo, naivo cilvēkbērnu netālu no sirds. Lādītē ar ziedu rakstiem, atslēgu no stikla. Dažreiz tas ierunājas, smalkā balstiņā un klusi. Dažreiz dalās ar savu raibo pasauli un tās savādajiem iedzīvotājiem. Tie brīži ir maģiski, liekas, ka runā kāds no citas realitātes. Cita eksistences līmeņa.
Kad savienosies divas pasaules, būs tikai saule. Jo tas nav pa vidu, tas ir galā.
See more than there could be
Climb up in the rainbow tree
See the world just how you can see."
Mazi bērni šajā pasaulē redz vairāk. Viņiem ir jaunatklājuma prieks par visu. Piens ir balts, garšīgs, gotiņa zālīti ēd. Skaista gotiņa, skaists zirgs. Debesis ir zilas. Jo tas ir brīnumaini. Zāle ir zaļa un tas ir maģiski. Tauriņi, putni, koki, puķes, viss savā valodā runā. Un bērni savā valodā runā. Dažreiz tiešām liekas, ka bērni saprot to pasaules valodu, kura mūsu ausīm ir tikai čaboņa lapās.
Man bail pazaudēt jaunatklājuma prieku Tallinā. Man bail pazaudēt savu bērnišķību.Es glabāju mazo, naivo cilvēkbērnu netālu no sirds. Lādītē ar ziedu rakstiem, atslēgu no stikla. Dažreiz tas ierunājas, smalkā balstiņā un klusi. Dažreiz dalās ar savu raibo pasauli un tās savādajiem iedzīvotājiem. Tie brīži ir maģiski, liekas, ka runā kāds no citas realitātes. Cita eksistences līmeņa.
Kad savienosies divas pasaules, būs tikai saule. Jo tas nav pa vidu, tas ir galā.
06.10.2012.
Lazy day!
Šai sestdienai vajadzēja aizpildīt robus manā prātā, kurus radījusi slinkuma pilna nedēļa. Nesanāca. Bet tādas dienas vajag. Tādas dienas ir lieliskas un arī šī tāda bija! :)
Par fejām kokos. Priekā!
Šai sestdienai vajadzēja aizpildīt robus manā prātā, kurus radījusi slinkuma pilna nedēļa. Nesanāca. Bet tādas dienas vajag. Tādas dienas ir lieliskas un arī šī tāda bija! :)
Par fejām kokos. Priekā!
05.10.2012.
Kad diena pavadīta mājās, ko lai stāsta?
Sienas vēljoprojām ir gaišas. Un kuģi nāk un iet. Cilvēki smaida un priecājas.
Ir pusčetri naktī. Cilvēkam, kurš iesnu dēļ neaizgāja uz angļu valodu, vajadzētu gulēt. Līva neguļ. Mans savādais darbs kļūst arvien savādāks. Un laiks rit ātrāk par flomāstera ritoņu caur papīru. Acis skatās no māju logiem un sienām ir ausis. Mākoņi no sejām vien peld un kokos dzīvo čūskas. Zinājāt? Es zinu. Jo tomāti uz balkona liek skatīties citādāk. Un vīns liek skatīties citādāk. Cilvēkam, kurš vienmēr skatās citādāk, citādāk nozīmē galējību. Kas ir galējība? Maģija.
Priekā!
Sienas vēljoprojām ir gaišas. Un kuģi nāk un iet. Cilvēki smaida un priecājas.
Ir pusčetri naktī. Cilvēkam, kurš iesnu dēļ neaizgāja uz angļu valodu, vajadzētu gulēt. Līva neguļ. Mans savādais darbs kļūst arvien savādāks. Un laiks rit ātrāk par flomāstera ritoņu caur papīru. Acis skatās no māju logiem un sienām ir ausis. Mākoņi no sejām vien peld un kokos dzīvo čūskas. Zinājāt? Es zinu. Jo tomāti uz balkona liek skatīties citādāk. Un vīns liek skatīties citādāk. Cilvēkam, kurš vienmēr skatās citādāk, citādāk nozīmē galējību. Kas ir galējība? Maģija.
Priekā!
04.10.2012.
Viņa ir kā mamma, nē, kā vecmāmiņa, nē...draugs.
Jā, paliekam pie pēdējā.
Lekcijas šodien nebija. Saldi sapnīši visu dienu. Rīt arī. Un tagad - arlabunakti! :)
Jā, paliekam pie pēdējā.
Lekcijas šodien nebija. Saldi sapnīši visu dienu. Rīt arī. Un tagad - arlabunakti! :)
03.10.2012.
Smaga galva vieglam vakaram. Šodien sajutu mazliet Latvijas pieskāriena Tallinā. Apbrīnojama tā latvieša rosība atrodoties ārpus robežām. Un koris pat dziedāja. Laikam jau nevar nedziedāt, ja pilna sirds sirsnības un mazliet melanholijas. Dziesma ir sirds saruna ar dvēseli.
Lai miers, mīļie!
Lai miers, mīļie!
02.10.2012.
Kaut kā baigi daudz jādomā.
Par visu. Sākot jau ar cilvēkiem. Un skolu. Un pilsētu. Un istabu. Sienām, balkonu, tomātiem un prieku.
Šīs lapas ieraksti vienmēr top spontāni. Sajūtas ir pat ne pēdējo stundu, bet pēdējo minūšu sajūtas. Es nevaru saglabāt mirkli, kas bija no rīta, jo mirkļu, kuri savā krāsainībā zied, ir pārāk daudz. Katru dienu. Kā koncertos. Pēc tiem man vienmēr ir sajūta, ka viss ir beidzies un nekas jau nebija. Jo TĀ sajūta ir tikai TAJĀ brīdī. Atmiņas ir atmiņas. Kā krāsainas kartiņas, ko salikt smadzeņu kastītē. Noglabāt uz plauktiņa tuvāk vai tālāk no sirds. Bet sajūtas...tie taču ir tauriņi, kuri lido brīvi, kur tiem tīk.
Es mīlu sajūtas. Es mīlu dienas. Es mīlu minūtes. Domas.
Šovakar nācu tikko atpakaļ no Artas virtuves, kur paslēpos no trokšņa, lai ieslīgtu pasaules problēmu risināšanas mākslā. Sapratu, ka mans garstāvoklis mainās minūtēs. Sajūtas mainās. Viss taču ir tik nepastāvīgs, tik skrienošs. Vēljoprojām, kaut mēnesis pagājis, viss ir grābstošs un gaisīgi neaizsniedzams. Par neko nevar būt drošs, patiesībā arī ticēt kaut kam ir grūti. Viss ir kā rozā debesmannas sapnis, kuram katru rītu uzlej citu pienu. Labi tie rīti, kuros piens svaigs. Uz trepēm paskatījos pa logu un sajutu to sajūtu, ka man ir jābūt šeit. Ne jau tāpēc, ka tā ir laba sajūta, tik skaista pilsēta vai tamlīdzīgas muļķības. Nē. Šeit tāpēc, ka man ir jādzīvo. Man ir jādomā. Jāanalizē un jāšķetina. Pašai sevi jāurķē un jāmoka. Kaut dažreiz apspiestas, kaut kautrīgas, bet ir man dzīvē savas ambīcijas. Un viena no tām ir vienkārši nodzīvot spožu dzīvi. Spožu tādā ziņā, kā labu, kā labam cilvēkam, kurš rada un dod, nevis tikai elpo izsīkstošo gaisu. Gribi dzīvot - audzē sevi. Audzē personību. Nospied tās lietas, kas kaitina, kremt, derdzās sevī. Nevis ar sajūtu, ka kāds jau sapratīs un tāpēc drīksti būt grausts vai sanīkumā nīkuļoties, bet ar sajūtu, ka saņemies taču! Tas, kas notiek šeit un tagad, šodiena, ir tā diena, kad ir iespēja augt. Iespēja attīstīties, analizēt un saprast to, ko ņemt līdzi rīt.
Vienmēr esmu gribējusi būt tas cilvēks, kurš nāk tikai mirdzēdams un iet tikai mirdzēdams. Saprotu, ka neesmu, jo tomēr piekopju mākslu cilvēcīgi skumt, pārdzīvot un sanīkt. Saprotu, ka neesmu tas, kurš liek cilvēkiem sevī iemīlēties un pieķerties. Tas būtībā ir harismas jautājums, vai arī iedzimta saule sejā. Suņiem...jā. Tiem gan. Bet tāds jau nav mērķis. Slimīgi būtu par dzīves mērķi nospraust citu mīlestību. Tad jau iecietīgāk būtu: attīstīt savu personību tādu, kādu Tu pats to mīlētu. Tomēr, jau kaut kādas sabiedrības mīlestības ir līdzīgas. Piemēram - mums gandrīz visiem patīk Džonijs Deps (arī soģi naktīs skatās ar ruma pudeli rokās). Un arī tie, kuri to noliedz - klusībā tomēr mīl šokolādi un to, ka viņiem pabužina matus pakausī. Tātad arī cilvēcības normas un cilvēkmīlestības - pamatos ir līdzīgas.
Lai vai kā, ir vēls. Bet es gribēju tikai pateikt, ka ir labi justies labi. Un, ja Tu jūties labi, tad arī Tavs draugs jutīsies labi, ja Tu padalīsies ar savu inerto laimi. Laime ir balons, kurš nekad nepārsprāgst, ja to pūš lielāku. Tad uzpūtīsim to tik lielu, lai mums ir pašiem sava saule, kuru vienmēr var pavilkt tuvāk, kad mākoņi sarosās līt.
Priekā, mīļie! Par domājošiem sapņiem un Tavu inerto sauli dvēselē!
Par visu. Sākot jau ar cilvēkiem. Un skolu. Un pilsētu. Un istabu. Sienām, balkonu, tomātiem un prieku.
Šīs lapas ieraksti vienmēr top spontāni. Sajūtas ir pat ne pēdējo stundu, bet pēdējo minūšu sajūtas. Es nevaru saglabāt mirkli, kas bija no rīta, jo mirkļu, kuri savā krāsainībā zied, ir pārāk daudz. Katru dienu. Kā koncertos. Pēc tiem man vienmēr ir sajūta, ka viss ir beidzies un nekas jau nebija. Jo TĀ sajūta ir tikai TAJĀ brīdī. Atmiņas ir atmiņas. Kā krāsainas kartiņas, ko salikt smadzeņu kastītē. Noglabāt uz plauktiņa tuvāk vai tālāk no sirds. Bet sajūtas...tie taču ir tauriņi, kuri lido brīvi, kur tiem tīk.
Es mīlu sajūtas. Es mīlu dienas. Es mīlu minūtes. Domas.
Šovakar nācu tikko atpakaļ no Artas virtuves, kur paslēpos no trokšņa, lai ieslīgtu pasaules problēmu risināšanas mākslā. Sapratu, ka mans garstāvoklis mainās minūtēs. Sajūtas mainās. Viss taču ir tik nepastāvīgs, tik skrienošs. Vēljoprojām, kaut mēnesis pagājis, viss ir grābstošs un gaisīgi neaizsniedzams. Par neko nevar būt drošs, patiesībā arī ticēt kaut kam ir grūti. Viss ir kā rozā debesmannas sapnis, kuram katru rītu uzlej citu pienu. Labi tie rīti, kuros piens svaigs. Uz trepēm paskatījos pa logu un sajutu to sajūtu, ka man ir jābūt šeit. Ne jau tāpēc, ka tā ir laba sajūta, tik skaista pilsēta vai tamlīdzīgas muļķības. Nē. Šeit tāpēc, ka man ir jādzīvo. Man ir jādomā. Jāanalizē un jāšķetina. Pašai sevi jāurķē un jāmoka. Kaut dažreiz apspiestas, kaut kautrīgas, bet ir man dzīvē savas ambīcijas. Un viena no tām ir vienkārši nodzīvot spožu dzīvi. Spožu tādā ziņā, kā labu, kā labam cilvēkam, kurš rada un dod, nevis tikai elpo izsīkstošo gaisu. Gribi dzīvot - audzē sevi. Audzē personību. Nospied tās lietas, kas kaitina, kremt, derdzās sevī. Nevis ar sajūtu, ka kāds jau sapratīs un tāpēc drīksti būt grausts vai sanīkumā nīkuļoties, bet ar sajūtu, ka saņemies taču! Tas, kas notiek šeit un tagad, šodiena, ir tā diena, kad ir iespēja augt. Iespēja attīstīties, analizēt un saprast to, ko ņemt līdzi rīt.
Vienmēr esmu gribējusi būt tas cilvēks, kurš nāk tikai mirdzēdams un iet tikai mirdzēdams. Saprotu, ka neesmu, jo tomēr piekopju mākslu cilvēcīgi skumt, pārdzīvot un sanīkt. Saprotu, ka neesmu tas, kurš liek cilvēkiem sevī iemīlēties un pieķerties. Tas būtībā ir harismas jautājums, vai arī iedzimta saule sejā. Suņiem...jā. Tiem gan. Bet tāds jau nav mērķis. Slimīgi būtu par dzīves mērķi nospraust citu mīlestību. Tad jau iecietīgāk būtu: attīstīt savu personību tādu, kādu Tu pats to mīlētu. Tomēr, jau kaut kādas sabiedrības mīlestības ir līdzīgas. Piemēram - mums gandrīz visiem patīk Džonijs Deps (arī soģi naktīs skatās ar ruma pudeli rokās). Un arī tie, kuri to noliedz - klusībā tomēr mīl šokolādi un to, ka viņiem pabužina matus pakausī. Tātad arī cilvēcības normas un cilvēkmīlestības - pamatos ir līdzīgas.
Lai vai kā, ir vēls. Bet es gribēju tikai pateikt, ka ir labi justies labi. Un, ja Tu jūties labi, tad arī Tavs draugs jutīsies labi, ja Tu padalīsies ar savu inerto laimi. Laime ir balons, kurš nekad nepārsprāgst, ja to pūš lielāku. Tad uzpūtīsim to tik lielu, lai mums ir pašiem sava saule, kuru vienmēr var pavilkt tuvāk, kad mākoņi sarosās līt.
Priekā, mīļie! Par domājošiem sapņiem un Tavu inerto sauli dvēselē!
01.10.2012.
Esmu atpakaļ. Savā, savā pilsētā.
Mājās lieliski. Viss savās vietās. Koki vēljoprojām aug no zemes un debesis pelēkas, kā jau rudenī. Tikai lapas mazliet košākas un opis smaidīgāks. Bet tā - ierastais ierasti mīļš.
Tētis sestdienas naktī mācīja izņemt līkumus pa lauku ceļiem. Kad viskijs viņam galvā un man možs prāts, ceļš labi slapjš un neredz neko - prieks Jums atkal rakstīt, mīļie! :)
Par ierastām lietām - iedomājieties, cik ļoti garlaicīgas būtu mūsu dienas, ja sāktos, beigtos un pavadītos visas vienādi? Ja nebūtu jaunu lietu, jaunu acu, jaunu piedzīvojumu? Izaugsme ir tajā sarakstā, kurš pavada mūsu ceļu un sakarīgi nodzīvotu dzīvi.
Ja rakstītu šo ierakstu pirms stundas, tad visticamāk tas būtu depresīvi pelēks par to, ka gribas mājās. Ka mana maznozīmīgā sīkumiņa dzīve ir sīka un saule septītajā stāvā neiespīd. Ka dažiem gadījies piedzimt bez iemesla un mērķa. Bet tagad - vampīrus izslēdzam un norobežojam. Ja nevar norobežot fiziski, tad būs man četri mēneši vēl laika, lai iemācītos uzbūvēt tādu garīgo mūri, kurš visu dzīvi manu prieku sargās.
Uzrakstīšu rīt no rīta uz pieres - caur cauri pozitīvs cilvēks. Un skatīšos spogulī. Un smaidīšu par to, ko lasīšu. Cilvēki mīļie - ir taču jāpriecājas. Skumt ir forši, jā, ir. Melanholija pievelk un ir sasodīti nahren romantiska. Bet sakiet ko gribiet - prieks liek justies vislabāk un dod visvairāk.
Priekā!
Mājās lieliski. Viss savās vietās. Koki vēljoprojām aug no zemes un debesis pelēkas, kā jau rudenī. Tikai lapas mazliet košākas un opis smaidīgāks. Bet tā - ierastais ierasti mīļš.
Tētis sestdienas naktī mācīja izņemt līkumus pa lauku ceļiem. Kad viskijs viņam galvā un man možs prāts, ceļš labi slapjš un neredz neko - prieks Jums atkal rakstīt, mīļie! :)
Par ierastām lietām - iedomājieties, cik ļoti garlaicīgas būtu mūsu dienas, ja sāktos, beigtos un pavadītos visas vienādi? Ja nebūtu jaunu lietu, jaunu acu, jaunu piedzīvojumu? Izaugsme ir tajā sarakstā, kurš pavada mūsu ceļu un sakarīgi nodzīvotu dzīvi.
Ja rakstītu šo ierakstu pirms stundas, tad visticamāk tas būtu depresīvi pelēks par to, ka gribas mājās. Ka mana maznozīmīgā sīkumiņa dzīve ir sīka un saule septītajā stāvā neiespīd. Ka dažiem gadījies piedzimt bez iemesla un mērķa. Bet tagad - vampīrus izslēdzam un norobežojam. Ja nevar norobežot fiziski, tad būs man četri mēneši vēl laika, lai iemācītos uzbūvēt tādu garīgo mūri, kurš visu dzīvi manu prieku sargās.
Uzrakstīšu rīt no rīta uz pieres - caur cauri pozitīvs cilvēks. Un skatīšos spogulī. Un smaidīšu par to, ko lasīšu. Cilvēki mīļie - ir taču jāpriecājas. Skumt ir forši, jā, ir. Melanholija pievelk un ir sasodīti nahren romantiska. Bet sakiet ko gribiet - prieks liek justies vislabāk un dod visvairāk.
Priekā!
Subscribe to:
Posts (Atom)