Ir lietas, kas nemainās, bet dažas mainās un tik labi, ka mainās!
Gaidu vasaru, kad skriešu uz pirmo pļavu un iegulšos puķēs. Jā, īstās pļavas puķēs. Un vēl es ierāpšos ābelē un smaržošu ābeļziedus. Un jūlijā mani nemeklējiet - gulēšu sienā un baudīšu, baudīšu, baudīšu. To kā piepildās sapņi, jo piepildās. Un ar zirgiem jāšu, un un kaķus mīļošu...
Uz laukiem aizbraukšu, uzrāpšos kūts augšā un lēkšu sienā. Jā, deviņpadsmit gados pabarošu mazo meiteni.
Šovakar negribas neko par Tallinu rakstīt. Sen tas nav vienīgais faktors, kas atstāj kādas pēdas manā dzīvē. Faktori nāk un iet. Cilvēki nāk. Un šovakar ir tas brīdis, kad samulstu no tā, cik daži jaunie spēj mainīt pamatus, kas iesūnojuši gadu desmitu. Pieķerties un turēties? Nē, lidot brīvi un lidojumā skatīties kā lido citi.
Draudzība ir nepiesieta. Draudzība nevis alkst apbrīnas, bet alkst apbrīnot. Jā, es apbrīnoju. Ļoti. Arvien vairāk. Nebeidz pārsteigt un zinu, ka nebeigs, jo aug. Un augs.
Priekā, mīļie!
No comments:
Post a Comment