Dzīve ir ļoti interesanta.
Kāpēc pastāstīšu tad, kad tik ļoti skrējienā nenāks miegs.
16.09.14.
Nakai šodien pienāca Rīsu Vārītājs no Japānas. Tagad viņa beidzot varēšot ēst rīsus arī brokastīs... Tā tauta ir jauka.
Dzīve ir ļoti interesanta.
Kāpēc pastāstīšu tad, kad tik ļoti skrējienā nenāks miegs.
Dzīve ir ļoti interesanta.
Kāpēc pastāstīšu tad, kad tik ļoti skrējienā nenāks miegs.
31.08.2014.
Varbūt datums jāpieraskta ar laika cipariem un skaitļiem. Līdz tūkstošajai daļai, lai paliek vieta matemātikai.
Lai vai kā, tikko dzīvoklī ienāca spāniete. Zinu, ka spāniete, jo krieviete pārnāca pirms 10min un japāniete ir pretējā gultā.
Bet uz mirkli sirsniņa salēcās, jo pēkšņi iezibējās sajūta, ka Arta pārnākusi mājās. Ka tūliņ atsprāgs vaļā durvis un ieskries istabā smaidīga un metīsies stāstīt, ko satika skolā un, cik smieklīga bija pirmā lekcija. Ka jau tagad printēs materiālus un sāks lasīt. Un tad iemetīs dzelten-zaļo somiņu gultā un tā pati iekritīs tajā ar acīm vaļā un kādu brīdi vienkārši skatīsies griestos. Un tad...un tad... varētu stāstīt ilgi, kas notiktu pēc tam, jo sajūta nav pazudusi. Tu cilvēku atceries tik spilgi, ka aiztaisot acis var perfekti uzzīmēt istabu ar katru detaļu tajā, istabas biedru ar visiem ieradumiem, kurus brīnumainā kārtā pat atceros.
Paldies Dievam Anita mani pārcēla uz citu istabu, jo zini, mīļā, tā vienmēr paliks mūsu istaba. Tur katrs kaktiņš tur savu atmiņu, savu stāstu, savu emociju.
Jau tagad ir dīvaini. Bet vecajā istabā, skatoties kā svešs cilvēks pilnīgi citādi iekāpj gultā, pilnīgi citādi atver durvis, pilnīgi citā balsī saka čiu - tas būtu pārāk sāpīgi.
Es laikam esmu piekusui no nemitīgām pārmaiņām. No cilvēku un vietu virpuļa apkārt. Bet šobrīd laikam nav iespējas no tā izbēgt - 5 mēneši šeit, 5 Erasmus un tad gads maģistram. Un Dievs vien zin, kur tas ritenis ripos tālāk. Man skriet patīk, mainīt vietas arī, arī piedzīvojumi ir daļa Līvja. Bet tad pēkšņi ir tie mazie atmiņu zibsnīši, kuri kaut uz sekundi aizved kur atpakaļ, nosēdina kādā vietā un parāda - jā, ir lietas, kuras pagāja un atpakaļ nekad neatnāks.
Man laikam vienkārši pietrūkst mana istabas biedra...nu mana istabas biedra...
***
Lai vai kā, rīt sākas skola. Šodien un vakar bija Elīzī atbraucis ciemos. Bija dikti jauki.
Aizgājām naktī uz roof-top cinema. Tas bija reāli inčīgi. Uz Viru jumta slikts lērums ar krēsliem, visiem sadod plediņus. Dzer savu līdz paņemto vīnu un pusnaktī skaties Midnight in Paris. Skaisti ļoti.
Un nebeidzamās balkona sarunas ar vīnu un tomātiem arī bija sen pietrūkušas. Tā dikti jauki. Vēl šonakt jāaiziet pusnakts pastaigā, tad vispār sirds būs Tallinā mierīga.
Mana istabas biedrene gan mani biedē arvien vairāk. Viņa mani vēro. Sēž klusiņām un vēro. Ko es daru, ko rakstu, kā kustos, kādas ir manas emocijas... Jūtos kā zem palielināmā stikla muzejā - re ku dīvainītis. Bet viņa ir tik jauka! Ar Elīzu nosaucām Naku par Pikaču. Krievieti par Lācīti (Maša) un spānīti par Vērsīti. Laikam arī šeit šos terminus varētu pieņemt. :D
Lai vai kā, man sentiments pārgāja, kamēr rakstīju. Pietiek! Lai saldi sapnīši, mīļie! Es nu došos pie darba.
P.s. Lācītis spēlē boksu un ir ar izskūtu pakausi. Un viņai ir melna ādas jaka ar visādiem dīvainiem izšuvumiem. Un balti kerzi arī.
Kuģu vairs nav aiz loga.
Ar pārvākšanos atkal ir piedzīvojumi, dzīve atkal skrien un pēc gadiem būs forši izlasīt un saprast - eu Līv, Tev ir arī atmiņas. Bet esmu slinks zvērs un tāpēc sākšu ar Annas vēstules nokopēšanu. Priekā, mīļie!
"Nav svētdiena, bet ir diena.
Esmu Tallinā. Man ir jauna koju istabiņa - 3 kvadrātmetrus mazāka kā iepriekšējā, bez skata uz jūru un kuģiem un ar japānieti priekšgalā.
Bet man par pārsteigumu - es te jūtos ļoti labi. Ir mājīgi, ir mierīgi. Kaut kā tāda veca sajūta, ka tik ļoti gribas ierušināties zem segas, samīļot spilvenu un lasīt grāmatas, nevis ziedoties alum un Erasmus Orgasmus.
Visādi citādi arī ir interesanti. Vakar uzzināju, ka mūsu projekts ir paņemts vienai konferencei Polijā. Būs jābrauc. Vēl es sapratu, ka laikam tomēr mācīšos maģistru. Un jau ar nākošo septembri. Anglijā. Jo gribu režiju. Un varbūt pirmo reizi mūžā es tiešām varētu nedomāt, ka eu, mani nekur nepaņems, es neko nevaru un darīt tieši to, ko tiešām gribu. Kā mans tētis teiktu - pie labākās veselības vēl tikai 80 gadi palikuši.
Šobrīd guļu gultā un domāju - cik patīkams brīdis.
Bet vispār ir jāskrien. Visu nedēļu skrēju pa skolu un Tallinu. Tipiski līviski. Bet vakar atnāca Rihards. Dzērām alu. Liftā man nokrita mans cietais disks. Tur bija visa mana dzīve. Tā kura nebija nekur citur. Ieskaitot visus skolas darbus un darbu parasto. Šodien brīvdiena, jo aizdomīga paskata IT guru (bet Igaunis - neko daudz negaidu) mēģina dabūt manus datus servisā, kurš ir iekārtots dzeltajā US stila skolas busā ar nosaukumu ItBus. Bet viņš teica, ka cerības neliekot. Un par procesu būšot arī negatīva rezultāta gadījumā jamaksā no 50-130 eur. Kur es viņus izraušu? Melnos caurumus pārbaudīju. laikam piekopšu metodi - paņeram disku un bēgam.
Bet brīvdienas ir brīvdienas. Arī tad, ja pienākušas tāpēc, ka pazudusi daļa dzīves. Skumji. Vēl skumjāks ir fakts, ka tā dzīve ir IT guru rokās, kuram paskats ir tāds pats kā pusmūža santehniķim, kurš nekad nav iedomājies, ka nošļukušajām trenniņbiksēm tomēr vajadzētu nosegt kaut trešdaļu pakaļgala.
Par skolu mazliet vēl no šīs nedēļas - pasniedzējs man nopietni pateica, ka es esot vienīgā šobrīd kursā par kuru viņam neesot kauns un viņš man ļauj pabeigt un braukt erasmus reizē. Būšot grūti, bet kāda jēga vēl gadu šajā ūķī sēdēt, maksāt Igauņiem par visu un neko un rūgt par to, ka mans Stulbais Crossmedia liek mācīties ne tikai filmas bet arī IT programmēšanu (nu pasaki tiem datoriem, ka nevajag izslēgties vai eksplodēt katru reizi, kad Līva pieskaras) un Legan and Ethical issues of Law Policy.
Ja es būtu gribējusi mācīties par to kā gudri dirst iestīvētam kostīmaudumā, tad tiešām būtu tur arī aizgājusi. Bet tomēr izvēle bija citāda.
Un kā ar Tavām izvēlēm? Tu klusē par ilgu, mīļā."
Un tomēr gribas piebilst, ka šorīt aizgāju uz tirgu, jo izdomāju, ka jāsasaldē 3kg diļļu ziemai, saviem lāča krājumiem. Paņēmu Naku līdzi (manu japānieti). Viņai bija piedzīvojums. Nopirkām avenes.
Pēcpusdienā aizvedu Belenu un Naku uz jahtu ostu. Saēdāmies saldējumu. Bija piedzīvojums. Šis būs labs gads. Priekā.
Sākumā atgriežoties.
Lai cilvēks rakstītu ir jābūt radošajai telpai. Vai tās ir bezgalīgas skumjas, bezgalīgs prieks, bezgalīgas ilgas vai piepildījums, bet tukšums neder. Tukšumās nav emociju, jo tukšumā nav cilvēka.
Pagājušajā mācību gadā tā arī šo vietu lielākoties atstāju tukšu, jo tukšam cilvēkam nav par ko rakstīt. Arī blogu laiks tomēr ir noiets. tas vairs nav populāri. Bet tomēr, ne jau tāpēc, ka tāds laikmets, es rakstīju. Rakstīju, jo man, kā mums visiem krāsainajiem, ir pārāk daudz, ko staipīt apkārt galvā, lai visu atcerētos. Šeit, tās ir piezīmes, kuras tomēr nākotnes nostaļģijai iedos citu garšu. Un, kad mani pusaugu bērni prasīs, ko Tu pati darīji studiju laikā? Es iedošu grāmatiņu - lasi. Protams, ne visi "es" šeit ir tādi, kurus būtu jāredz maniem nākotnes bērniem. Bet es nekaunos par to, kā dvēsele runāja pirms diviem gadiem, nekaunos par to, ka tā klusēja pirms gada, un arī tagad - nekaunos par to, ka nezinu ko tā teiks rīt. Gribu, lai cilvēks ir cilvēks vienmēr un arī visi bērnu vecāki ir cilvēki un bija cilvēki jaunībā.
Ticu, ka mani nākotnes bērni darīs daudz vairāk muļķību. Un es gribu, lai viņi tās dara, jo ziniet, muļķības bieži nozīmē dzīvot.
Ludovico Einaudi dziesmai pēkšņi izlecot Spotify, atcerējos janvāra filmu un iekritu tādā melanholiskā atmiņu virpulī. Netikai par janvāri, netikai par filmu, par visu to virpuli kopā. Tas liekas tik sen, kā citā dzīvē piedzīvots. Vai tas nozīmē, ka tā atmiņu bagāža ir nolikta plauktā "vēsture" un pati esmu jau nākošajā nodaļā? Ceru. Tomēr, lai cik dažas atmiņas nebūtu vērtīgas, vieglāk ir bez tām ikdienas un pleciem.
Sen. Iepriekšējā dzīvē bija pagājušais gads, kuram skrēju cauri aizvērtām acīm, cauri sienām un grīdām. Bieži piespiežot pogu autopilotam, lai mehāniskām kustībām un domām mītos uz priekšu. Sajūta, ka ar septembri sāksies jauns gads, mani nepamet. Bet negribu rakstīt gada atskaņu ķēdi, jo zaudējumus mērot varētu ieslīgt dvēseles maksātnespējā. Draugi, mirkļi, emocijas, personība, lepnums? Viss. Tomēr, pāršķirstot šo vēstures plauktu, gribas pateikt - neko nemainītu un atpakaļ neņemtu. Viss ir līdzsvarā. Un taču ar septembri sāksies jauns gads. Šoreiz varbūt pa īstam, kaut to nezina neviens. Tomēr varu pateikt, ka esmu gatava tam jaunajam, esmu gatava pieņemt, ka pietiek sērot par sevi, pietiek sērot par dzīvi, pietiek domāt un meklēt atbildes. Kā tētis saka - pie labākās veselības vēl tikai 60 vasaras Tev palikušas. 60 jaunas vasaras, kurās meklēt piedzīvojumus, prieku, laimes mirkļus un dzīves kaislību, garīgumu un piepildījumu.
Ziniet, mums visiem būs jauns septembris. Jauns rudens, kuru krāsās un smaržās baudīt. Kurā dzīvot tā, kā nekad vēl neesam dzīvojuši. Jo dzīvot ne vienmēr nozīmē priecāties. Dzīvot nozīmē just un pieņemt, ka augam visvairāk tieši tajos brīžos, kuriem gribas tikai cauri skriet aizvērtām acīm bez elpas.
Priekā! Par to, ka tiksimies pie loga uz kuģiem vēl daudz, bieži, vakaros, kad dzīvots daudz. Jo tukšums aizejot atstāj vārdus ar kuriem gribas dalīties.
Pagājušajā mācību gadā tā arī šo vietu lielākoties atstāju tukšu, jo tukšam cilvēkam nav par ko rakstīt. Arī blogu laiks tomēr ir noiets. tas vairs nav populāri. Bet tomēr, ne jau tāpēc, ka tāds laikmets, es rakstīju. Rakstīju, jo man, kā mums visiem krāsainajiem, ir pārāk daudz, ko staipīt apkārt galvā, lai visu atcerētos. Šeit, tās ir piezīmes, kuras tomēr nākotnes nostaļģijai iedos citu garšu. Un, kad mani pusaugu bērni prasīs, ko Tu pati darīji studiju laikā? Es iedošu grāmatiņu - lasi. Protams, ne visi "es" šeit ir tādi, kurus būtu jāredz maniem nākotnes bērniem. Bet es nekaunos par to, kā dvēsele runāja pirms diviem gadiem, nekaunos par to, ka tā klusēja pirms gada, un arī tagad - nekaunos par to, ka nezinu ko tā teiks rīt. Gribu, lai cilvēks ir cilvēks vienmēr un arī visi bērnu vecāki ir cilvēki un bija cilvēki jaunībā.
Ticu, ka mani nākotnes bērni darīs daudz vairāk muļķību. Un es gribu, lai viņi tās dara, jo ziniet, muļķības bieži nozīmē dzīvot.
Ludovico Einaudi dziesmai pēkšņi izlecot Spotify, atcerējos janvāra filmu un iekritu tādā melanholiskā atmiņu virpulī. Netikai par janvāri, netikai par filmu, par visu to virpuli kopā. Tas liekas tik sen, kā citā dzīvē piedzīvots. Vai tas nozīmē, ka tā atmiņu bagāža ir nolikta plauktā "vēsture" un pati esmu jau nākošajā nodaļā? Ceru. Tomēr, lai cik dažas atmiņas nebūtu vērtīgas, vieglāk ir bez tām ikdienas un pleciem.
Sen. Iepriekšējā dzīvē bija pagājušais gads, kuram skrēju cauri aizvērtām acīm, cauri sienām un grīdām. Bieži piespiežot pogu autopilotam, lai mehāniskām kustībām un domām mītos uz priekšu. Sajūta, ka ar septembri sāksies jauns gads, mani nepamet. Bet negribu rakstīt gada atskaņu ķēdi, jo zaudējumus mērot varētu ieslīgt dvēseles maksātnespējā. Draugi, mirkļi, emocijas, personība, lepnums? Viss. Tomēr, pāršķirstot šo vēstures plauktu, gribas pateikt - neko nemainītu un atpakaļ neņemtu. Viss ir līdzsvarā. Un taču ar septembri sāksies jauns gads. Šoreiz varbūt pa īstam, kaut to nezina neviens. Tomēr varu pateikt, ka esmu gatava tam jaunajam, esmu gatava pieņemt, ka pietiek sērot par sevi, pietiek sērot par dzīvi, pietiek domāt un meklēt atbildes. Kā tētis saka - pie labākās veselības vēl tikai 60 vasaras Tev palikušas. 60 jaunas vasaras, kurās meklēt piedzīvojumus, prieku, laimes mirkļus un dzīves kaislību, garīgumu un piepildījumu.
Ziniet, mums visiem būs jauns septembris. Jauns rudens, kuru krāsās un smaržās baudīt. Kurā dzīvot tā, kā nekad vēl neesam dzīvojuši. Jo dzīvot ne vienmēr nozīmē priecāties. Dzīvot nozīmē just un pieņemt, ka augam visvairāk tieši tajos brīžos, kuriem gribas tikai cauri skriet aizvērtām acīm bez elpas.
Priekā! Par to, ka tiksimies pie loga uz kuģiem vēl daudz, bieži, vakaros, kad dzīvots daudz. Jo tukšums aizejot atstāj vārdus ar kuriem gribas dalīties.
6. aprīlis
1. marts
Šorīt netīšām uznetoju virsū šīm. Kaut kā ļoti tuvas liekas. Ļoti. Autoru nezinu, bet patīk.
16. februāris
Trīs mēnešus šī vietne stāvējusi tukša. Ne aizmirsta, ne tāpēc, ka nekas nenotiktu, bet laikam kaut kādā brīdī Tu sāc šķirot, ko pierakstīt, ko labāk vienkārši aizmirst, vai turēt brīvi nepiesietu.
Lai vai kā, mēģināšu atsākt. Tīri tāpēc, lai dzīvi neaizmirstu. Vai arī tīri tāpēc, lai dzīvotu tā, lai varētu rakstīt. Un nekaunēties par to, kas pierakstīts.
Bet šovakar - ļoti gribētos, lai pēdējās iespējas būtu bezgalīgas un mēs spētu viens otram piedot mūžīgi. Bet laikam vienmēr pienāk brīdis, ka, ja nekas nemainās, kāds sagurst Tev tās dot. Un Tu, ja nespēj apsolīt, ka kas mainīsies, nedrīksti uzdrošināties lūgt. Un es nevaru apsolīt. Es varu tikai, kā vienmēr, teik, ka mēģināšu. Jo es gribu mēģināt, un es mīlu tik ļoti, ka pati neprotu saprast, cik ļoti.
Varu tikai pateikt - Tu man ļoti pietrūksti, suslik.
Lai vai kā, mēģināšu atsākt. Tīri tāpēc, lai dzīvi neaizmirstu. Vai arī tīri tāpēc, lai dzīvotu tā, lai varētu rakstīt. Un nekaunēties par to, kas pierakstīts.
Bet šovakar - ļoti gribētos, lai pēdējās iespējas būtu bezgalīgas un mēs spētu viens otram piedot mūžīgi. Bet laikam vienmēr pienāk brīdis, ka, ja nekas nemainās, kāds sagurst Tev tās dot. Un Tu, ja nespēj apsolīt, ka kas mainīsies, nedrīksti uzdrošināties lūgt. Un es nevaru apsolīt. Es varu tikai, kā vienmēr, teik, ka mēģināšu. Jo es gribu mēģināt, un es mīlu tik ļoti, ka pati neprotu saprast, cik ļoti.
Varu tikai pateikt - Tu man ļoti pietrūksti, suslik.
Subscribe to:
Posts (Atom)