Daudz, daudz, daudz informācijas. Daudz jaunu cilvēku. Ballītes, kafejnīcas, filmas, sarunas, kafija, kafija, kafija... Nakts ielās. Jūras tuvums. Mēness pilns. Skaisti. Bet es sāku nogurt no saviļņojuma. Sāk gribēties apsēsties un atvilkt elpu. Viss ir brīnišķīgi, viss ir skaisti, viss patīk, par visu prieks.
Satiku Vilnīti. Kopā uztaisījām kojās tādas pusdienas, ka vēl nedēļu ēdīšu - studenta sapnis.
Un man vēljoprojām liekas, ka es esmu vienīgā savā programmā. Arī vienīgā istabā. Bet rīt ir lielā tikšanās mūsu skolai. Tad arī viss taps skaidrs. :)
Mīlu jūs visus. Bet nav spēka vairāk rakstīt. Un jā, ir trešā diena - man sāk pietrūkt mājas, jo visu nosedzošās rozā brilles sāk zaudēt savu spēku.
Priekā, mīļie!
Par dzīvi kojās #1
Ja ievācies kojās, tad:
1. atzīmē ar savu vārdu VISU, ko vēlies lietot tikai tu (virtuves skapīšus, traukus, tējkannu, nažus, pat mazgāšanas sūklīti un itīpaši miskasti, eļļu, trauku mazgāšanas līdzekli, ziepes...)
2. iegādājies ausu aizbāžņus gulēšanai VAI mūzikas atskaņotājā izveido meditatīvu miega pleilisti, VAI miega zāles ikdienas lietošainai, VAI lielu pudeli stiprā alkohola. Spilvens uz ausīm četros no rīta kļūs kaitinošs.
3. katru reizi, kad iepērcies, ēdiena daudzumu samazini vismaz divas reizes - tu iepērcies vienam. Un kad samazini divas reizes, padomā vēl - vai tiešām mans kuņģis ir tik liels? + ledusskapis tomēr ir jādala uz četriem.
4. pirmajā izdevībā nopērc dušas čības.
5. aizslēdz istabiņas durvis, kad ej gulēt. Lai blakus dzīvojošais itālis naktī nesajauc gultas.
Priekā!
29.08.2012.
Universitātē sagaidīja kā īpašos viesus. Katram pa auduma tašai ar plānotāju, kalendāriem, student guide, kartēm, atstarotājiem, telefona simkartēm, konfektēm... Vienalga vai esi ERASMUS vai DEGREE student - šeit tu esi īpašs un par tevi rūpējas. Vismaz tāda rodas sajūta.
Lekcija par ikdienas lietām, protams, garlaicīga. Atceros gandrīz neko. Bet zinu, ka par mums parūpēsies. Pirmo reizi šajā pilsētā man ir pilnīga drošības sajūta. Laimes un drošības sajūta.
Visa diena veltīta, lai iepazītos ar citiem internacionālajiem studentiem. Vācieši, brazīļi, ķīnieši, korejieši, turki, itāļi, krievi, lietuvieši, holandieši, somi...visi vienā istabā aizrautīgi sarunājoties par pirmajām dienām šeit. Visiem iespaidi līdzīgi - vietējie ir laipni cilvēki, kuri šausmīgi runā vai vispār nerunā angliski. Krieviski arī nē.
Azartiski noskaņots, mazs vīriņš piedāvāja izvēlēties batutu - tramplīnlēkšanas kursu. Arī vīriešu kolektīvo vingrošanu, jeb vīriešu karsējus. Zāle gandrīz nosmaka smieklos. Es gan izvēlējos vieglatlētiku un brīvā laika mainīgo brogrammu outdoors. Laikam esmu tomēr vienkārša meitene.
No sešpadsmit valodām paņēmu krievu valodu. Mans pirmais tiešām prātīgais solis šeit. Viņiem kurss ir tik intensīvs, ka ar pusgadu vajadzētu pietikt. Trīs reizes nedēļā pa divām stundām krievu valodas - Līvas sapnis.
Cilvēki draudzīgi, laimīgi. Studenti aizrautīgi. Lai kur ietu - neesi viens un jaunu kompanjonu - paziņu - draugu nav jāmeklē.
Mācījāmies dejot salsu. Tas bija iepazīšanās programmā. Tagad salsu, lambadu un vēl kaut kādu trešo deju dejosim katru trešdienu un svētdienu. Es laikam tiešām iemīlēšos šajā universitātē.
Vai es jau teicu, ka es varu mācīties cik kursus vēlos, kādu vēlos un par brīvu? Kāpēc it tik maz laika? Mākslas, animācijas, kulinārijas, medicīnas, mūzikas u.c. kursi paliks aiz strīpas. Nedēļā jau atkal ir par maz dienu.
Un istabas otrs gals joprojām tukšs. Mana noslēpumainā Nimo vēl ir noslēpums. Bet man uz palodzes pannā aug baziliks. Priekā! :)
Lekcija par ikdienas lietām, protams, garlaicīga. Atceros gandrīz neko. Bet zinu, ka par mums parūpēsies. Pirmo reizi šajā pilsētā man ir pilnīga drošības sajūta. Laimes un drošības sajūta.
Visa diena veltīta, lai iepazītos ar citiem internacionālajiem studentiem. Vācieši, brazīļi, ķīnieši, korejieši, turki, itāļi, krievi, lietuvieši, holandieši, somi...visi vienā istabā aizrautīgi sarunājoties par pirmajām dienām šeit. Visiem iespaidi līdzīgi - vietējie ir laipni cilvēki, kuri šausmīgi runā vai vispār nerunā angliski. Krieviski arī nē.
Azartiski noskaņots, mazs vīriņš piedāvāja izvēlēties batutu - tramplīnlēkšanas kursu. Arī vīriešu kolektīvo vingrošanu, jeb vīriešu karsējus. Zāle gandrīz nosmaka smieklos. Es gan izvēlējos vieglatlētiku un brīvā laika mainīgo brogrammu outdoors. Laikam esmu tomēr vienkārša meitene.
No sešpadsmit valodām paņēmu krievu valodu. Mans pirmais tiešām prātīgais solis šeit. Viņiem kurss ir tik intensīvs, ka ar pusgadu vajadzētu pietikt. Trīs reizes nedēļā pa divām stundām krievu valodas - Līvas sapnis.
Cilvēki draudzīgi, laimīgi. Studenti aizrautīgi. Lai kur ietu - neesi viens un jaunu kompanjonu - paziņu - draugu nav jāmeklē.
Mācījāmies dejot salsu. Tas bija iepazīšanās programmā. Tagad salsu, lambadu un vēl kaut kādu trešo deju dejosim katru trešdienu un svētdienu. Es laikam tiešām iemīlēšos šajā universitātē.
Vai es jau teicu, ka es varu mācīties cik kursus vēlos, kādu vēlos un par brīvu? Kāpēc it tik maz laika? Mākslas, animācijas, kulinārijas, medicīnas, mūzikas u.c. kursi paliks aiz strīpas. Nedēļā jau atkal ir par maz dienu.
Un istabas otrs gals joprojām tukšs. Mana noslēpumainā Nimo vēl ir noslēpums. Bet man uz palodzes pannā aug baziliks. Priekā! :)
28.08.2012.
Pirmais vakars kojās.
Sveša pilsēta, nevienu nepazīstu. Blakus istabiņā aizdomīga paskata itālis ar miglainu skatienu. Otrā istabā korejiete, kura ieraugot mani aizbēg un aizcērt durvis. Kautrējas. Bet tomēr noķēru pāris uz pāris vārdiem. Desmit minūtes mācīja savu vārdu. Vēl desmit mācījās manējo. Virtuvē būs jāsalīmē vārdi uz skapīšiem. Tas rītdienai. Tā pat kā vēl virkne sadzīviski tomēr vajadzīgu lietu.
Vientuļi. Aiz loga līcis, kurā svinīgi, ar lampiņām iedegti, pietauvojušies kuģi. Tumšs. Jūra mierīga. Kuģi kā milži liliputu pasaulē. Dzird tikai suni rejam zem loga un aizdomīgus trokšņus no ostas. Mašīnas kā skudras, zinu, ka ir, bet skaņa saplūst ar nakts vienmērīgo troksni.
Vibrē ielas. Cilvēki ņirb. Kaut kur palika sāls, ko atstājām atvadoties ar mammu, māsu, tēti un brāli.
Otra gulta vēl tukša. Nimo. Tā rakstīts grāmatā pie dežurantes. Izlūdzos par skaistu smaidu. Pagaidām vēl noslēpums. Bet būs interesants gads. No kāpura par tauriņu, vai cilvēku noteikti. Tā notiek, kad iemet svešā pilsētā, svešā valstī. Vienu. Iestājas izdzīvošanas instinkts - pieaugt.
Pietauvojās jauns kuģis. Krāsās laistās un lampiņās. Skan salsa. Un Līva iet gulēt.
Priekā!
Sveša pilsēta, nevienu nepazīstu. Blakus istabiņā aizdomīga paskata itālis ar miglainu skatienu. Otrā istabā korejiete, kura ieraugot mani aizbēg un aizcērt durvis. Kautrējas. Bet tomēr noķēru pāris uz pāris vārdiem. Desmit minūtes mācīja savu vārdu. Vēl desmit mācījās manējo. Virtuvē būs jāsalīmē vārdi uz skapīšiem. Tas rītdienai. Tā pat kā vēl virkne sadzīviski tomēr vajadzīgu lietu.
Vientuļi. Aiz loga līcis, kurā svinīgi, ar lampiņām iedegti, pietauvojušies kuģi. Tumšs. Jūra mierīga. Kuģi kā milži liliputu pasaulē. Dzird tikai suni rejam zem loga un aizdomīgus trokšņus no ostas. Mašīnas kā skudras, zinu, ka ir, bet skaņa saplūst ar nakts vienmērīgo troksni.
Vibrē ielas. Cilvēki ņirb. Kaut kur palika sāls, ko atstājām atvadoties ar mammu, māsu, tēti un brāli.
Otra gulta vēl tukša. Nimo. Tā rakstīts grāmatā pie dežurantes. Izlūdzos par skaistu smaidu. Pagaidām vēl noslēpums. Bet būs interesants gads. No kāpura par tauriņu, vai cilvēku noteikti. Tā notiek, kad iemet svešā pilsētā, svešā valstī. Vienu. Iestājas izdzīvošanas instinkts - pieaugt.
Pietauvojās jauns kuģis. Krāsās laistās un lampiņās. Skan salsa. Un Līva iet gulēt.
Priekā!
Subscribe to:
Posts (Atom)