28. augustā

Daily rush maybe can be daily again.
Vakar 23:31 atvēru 62. istabiņas durvis un tā nu esmu atpakaļ. Mana pilsēta, manas ielas, vismaz sajūta noteikti tāda. Tās pamazām kļūst par ilgtermiņa attiecībām, jo iemīlēšanās stadija ir aizkavējusies un pārtapusi smagā mīlestībā pret ielām, cilvēkiem, sajūtu. Eh, Tallina.
12 dažādas kastes/maisi un vēl milzīga drēbju čupa istabas vidū, pilnīgā bardakā virtuve, duša aizaugusi ar pelējumu, divas tukšas gultas un plaukti, skapji. Netīrs logs - no vienas puses ar izbijušu papīra pārslu līmi no otras ar putnu suvenīriem un ielas sodrējiem un vasaras studentu atstātās kožļenes uz naktsskapīšiem. Bet jā, es aiz laimes nezinu kur likties, jo tieši tik labi ir, ka gribas lēkāt.
Sešos bija koris. Satikusi visus kā senus draugus, izrunājāmies tik daudz kā nekad nebijām runājuši, tad turpinājām ar vīna glāzēm brīnišķīgā krodziņā. Un izbrauciens ar riteni pirms un pēc tam pa Tallinas ieliņām arī bija īsti laikā. Un tomātu graužana uz balkona ar Denisu, sarunas, sarunas, sarunas... Un Hesītis uz balkona ar skatu uz tirkīzzilu jūru oranžā saulrietā... Ziniet, dažreiz dzīvi tik ļoti gribas apēst!

Priekā mīļie!

Country roads take me home

Jo dažreiz ir dziesmiņas, kas tik ļoti, tik ļoti iesēžas sirsniņā. Paķer līdzi un aiznes. Pirms ceturtdienas laikam šī ir tā dziesmiņa, kuru gribēju nodziedāt ar vecākiem kopā. Tētis, lai spēlē bandžo, es ģitāru, mēs trīsbalsīgi dziedam. Liekas kā tāda mazā ģimenes paradīzes aina. Šoreiz nesanāks, jo visi kopā nebūsim, bet tā noteikti ir tā aina, kura jāpaņem līdzi uz nākošajiem gadiem. 

Sarkasms pusnaktī.

Kādam šodien trepēs oda pēc kāpostiem,

Jo pirmā stāva tantei dēls uz ciemiem. 

Un kaķenītei Pūkai atskrēja bērni

Pūkaini, mazi, smieklīgi ķēmi.

Bet uz stūra kāda laimīga dzīvība dzisa

Jānonkolis aizmiga zem riteņiem.

Un viņa atgriezās tukšā dzīvoklī
Divu dvēseļu auklētā stūrītī. 

Un Āfrikā no kaktusiem sāka pilēt piens

Jo zilonēns, kuram nožāva māti, lūdza, lai nav viens.

Pēc kara bērni no kauliem kaļ krelles

Starp cerību un kapiem tie paši sev lelles.

Kāds redzēja, kur varoņi raud un lūdzas

Dievu tie sauc un pie kājām krīt.

Bet, kad saulīte noriet un zvaigznes lec,

Mēs visi kļūstam viens.

Zem melnas debess un apaļs kas mēness

Mēs visi viens un viens mums Dievs.

Tumsā visi melni un acis mums šķības

Jo vēls un sen jau nāk miegs.

Gan opīšiem, gan bērniem, lai kājās čības

Jo aiz loga jau ilgi, skaisti snieg sniegs.

Tā sekunde, kas gara kā diena
Tik ilgs ir mūsu miers. 

На заре

Na zare - rītausmā. Šonakt mums visiem gribētu novēlēt rītausmu, noderēs. Kā kefīrs otrajā rītā. Sajūta, ka mums visiem kādā ziņā ir sākušās paģiras no dzīves, nepamet. Ūdens laikam šoreiz nelīdzēs. Dzīve ir spēcīga lieta, smagāk kā pēc trīs glāzēm vīna.

Šodien pabiju feinā koncertā, bija jauki. Bet nu nevarēja jau nebūt, Mārtiņš sita kasti, jauks čalis spēlēja skaisti ģitāru, meitene dziedāja, cits čalis spēlēja basu. Sirsnīgi. Bet aizpeldēju mazliet tālāk un arī publiku pavēroju, tieši no tāda skatiena, cik kurš ir laimīgs. Kaut arī inertā laime ir ļoti nosacīts jēdziens, laimes dzirksts acīs vai nu ir, vai nav un diemžēl - lielākajai daļai tās nav. Un te nu atkal atgriežamies pie tēmas par nogurumu, paģirām, galvassāpēm un vīnu. 

Protams, glāze sarkanvīna ar katru dienas maltīti varētu līdzēt pret daudzām mūsu dzīves likstām, bet pie reizes atgādināt par aknas spēju, dzeltenbrūniem zobiem, trīcošām rokām un vientulību, jo pārējie nesaprastu mūsu iedomātās bohēmas dzīvesveidu. Arī ikrīta pozitīvais kross cauri pozitīvi smaržojošam gaisam nesanāks, jo no rīta vienīgā pozitivitāte skatās virzienā uz miegu, bet smaržīgais gaiss ir aizķēries laukos, jo tomēr mēs pārsvarā no pilsētas. Mīlestība...jā, tā varētu līdzēt un mums visiem tās akūti trūkst, bet diemžēl, kā mēs netīši izrādām savu cilvēcisko mīlestību pret kādu tik pat cilvēcisku radībiņu pretim, tā radībiņa nodomā, ka nu vot, drīz precēsimies un viss, cilvēciskā uzdrīkstēšanās savā vienkāršībā ir beigusies kopā ar visu mīlestību. Laikam cilvēka absurdā vēlme vienmēr iegūt vairāk, visu un vēl vairāk, sagrauj daudzas no mūsu izlūzijām par brīnišķīgu dzīvi, dzīvesveidu un līdzdzīvotājiem. Cigarete...tā mazliet varbūt izvilks no depresijas purva, bet iluzatīvi un vezinieciskā ēnā.

Tas, ka mūsu paaudzi masveidā apsēdusi depresija un akūts pārgurums no dzīves, vēl ir pieņemami un tam redz gaismu, bet tiem nabadziņiem, kuri vēl domā pozitīvi un mirdzošām actiņām, gan ir daudz, ko nest, jo visi depresīvie vampīri, sajutuši asins smaržu, uz tiem klūp kā uz svaigu gaļu. Un tā mēs apēdam visus, kas smejas, jo redz smieklu skaņa gaisā par maz, nosacīta un alkta. Un jau atkal - ir tikai cilvēciski apēst, izēst un iznīcināt visu, pēc kā alkstam, jo skaidrs ir tas, ka tā pat jau nepietiks. 

Pamodies no rīta ar smaidu uz lūpām, brīnumainā kārtā izdodas arī pēc brokastīm, pusdienām un vakariņām ar smaidu, varbūt pat nākošajā rītā...bet tad gan, tas nu jau par daudz. Kaut kā mūsdienās būt laimīgam vairs nemaz nav stilīgi. Kāpēc? Mīļie, man vecā mode patika labāk.

Šonakt gribas teikt, ka, ja spēju nēsāt ķiršus ausīs, varavīksni mugurā un mīlēt visus, tad spēju arī dzīvot vecmodīgi ar sajūtu, ka esmu laimīgs cilvēkbērns laimīgā pasaulē un jūs visi esiet laimīgi. 

Kaut kā piestāv jau tā dzirkstele. Itīpaši tā mirdzošā, gaišā, sirsnīgā. Un tad, kad to izdodas pamanīt spogulī pašam savā acī, tad viss rokās. Tikai uz priekšu un ar gaismu! 

P.s. tajā brīdī, kad mani atkal šonakt apturēja policija un man pa pusJūrmalas gatvi sāka skanēt krievu dabsteps no mašīnas, kad atvērās durvis...mana vienīgā vēlme bija kaut man būtu 20cm lakādas papēži un melns čornijs. Jā, vot tā tik būtu dzīve. 

Bet dzīve ir arī tad, kad ar apmierinātu smaidu aizbrauc no viņiem jau pēc minūtes, jo šoreiz tiem nesanāca. 

Priekā! 

Galapunkts.

Ja Tu pats nespēj nolēkt, tad kāds noteikti pagrūdīs. Tā pat ir ar dzīvi, pārmaiņām, bērnību, prieku... Visu. Pienāk brīži, kad dažādu ārējo apstākļu  sakritības dēļ inertā pasaule ne tikai apgriežas ar kājām gaisā, bet pārmaiņas šķiet tik radikālas, ka jau jūties apsūnojis. Atkal. 

Pēc 12 stundu darba dienas uz kājām pie trauku mazgāšanas un katliem, sarunas ar mammu, mājām, filmas, dziesmu caurdziedāšanas, plānu rakstīšanas un domāšanas, man ir tik ļoti grūti iztēloties to, kāda bija manā iepriekšējā vasara. Tā bezrūpība un vienkāršība, dīvainība un apsēstība. Tie mazie sapnīši, kuri veidoja manu vasaru pagājušogad, šogad nozīmē mazāk par pelniem. Sapnīši ir mainījušies, verības ir mainijušās. Atieksme ir mainījusies. Dažbrīd liekas, ka esmu zaudējusi savu reliģiju, bet man to labpatīgas saukt citādāk - par piezemēšanos. Zini, putekļi vējā vēl lido, bet es tos neķeru, neredzu, nedzirdu un negribu dzirdēt. 

Ja man kāds lūgtu šobrīd noraksturot savu paradīzi, tās būtu trepes. Bezgalīgas trepes, kuras ved tikai uz augšu, aiz margām paverot atklātu skatu uz dzīvi. Mēs ikdienā tik ļoti daudz melojam paši sev un citiem, ka atklātība pietrūkst vairāk apr gaisu. Bezgalīgs kāpiens bez atelpas būtu mana paradīze, tā vietā lai gulētu sūnās un skatītos rozā mākoņos. Jā, man to ribētos, bet kādā brīdī pazuda tie mērķi, kurus es gribētu un atnāca tie, kuri dzīvo par. Mērķi ar vērtībām. 

Es nevarētu teikt, ka es dzīvē noteikti kaut ko sasniegšu, nē, es neesmu tik liela, mans prāts ir netīrs, es nespēju domāt vienkārši, es sarunājos par skaļu un par daudz, es ne tikai mīlu visus, bet arī rūpu par tiem, cilvēki no manis piekūst regulāri un bieži. Tas ir skumji, be kādā brīdī pierod un turpina audzēt vērtību kokus apkārt. Nesen sapratu, ka neviens mērķis, kas ir saistīts ar mani, manī nerada smaidu, tikai skumjas un aklu apātiju. Piemēram par mūziku vai mākslu, kāda jēga stādīt mērķus, ja tie ir tās zvaigznes, kuras tā arī nesāk spīdēt. Es eju uz tiem, kuri mirdz citādi. Kuri lūdz par kādu, kuri turas par kādu, kuram as vajadzīgs vairāk. Ja neredzi iespēju dzīvot sev, meklē iespēju dzīvot citiem. Bet tā, lai nenogurst, lai nenosmacē. Cilvēks ir brīvs putns, kuru smacē un nogalina cita rūpes un uzmanība. 

Zārku nevar norakt tukšu. Dzīvi nevar beigt neizdzīvotu. Nesaprast man kā kādam var šķist, ka padsmit un mazdesmit gados var rasties sajūta, ka esi gatavs iet. Iet var tikai tad, kad saproti dzīvi. Un, lai saprastu - pat tie savi simts gadi ir stipri par maz. Sevi jāsaprot, pasaule jādzird, tad dzīvi var saprast, bet kā to dzīvot... ar sirdi? Ar prātu? Nedzīvot? Tiekties? Atsperties? Sapņot? 

Es izvēlēšos ticēt, ka katrs jauns rīts nāk stiprāks un mīlošāks. Ka katrs jauns vakars arvien vairāk līdzināsies rītam savā modrībā un skaidrībā. Es ticēšu, ka radīšu savu skaidrību, kurā mīlēt jūs visus citādāk, ne tā, ka vientuļa esmu es, vientuļi esiet jūs un lai kā negribētos to atzīt, viss, ko vēlaties ir prombūtne, labi tālu un neatskatoties.