Man patīk, patīk, patīk, patīk!
Saule mūs uzvārīja, uzcepa, izkaltēja un visādi citādi sakarsēja. Bet tas ir tik forši, ja esi pilsētā, kura dzimusi no kultūras un turpina augt tajā. Ne kripatas no jēdziena par novecošanu.
Piektdien, 14.06., vakarā beidzot aizbraucām iepazīt Vīnes nakts dzīvi. Pirms tam ar Artu aizčāpojām atkal uz hoirogenu, trešo? pēc kārtas? Tik pat lielisks un vēl lieliskāks. Nenormāli daudz smieklu un peldēšanās nākotnes vīzijās. Tad, jautrā prātā un karameļu kūku tantei atstājušas un galda, devāmies ielās. Piektdiena kā piektdiena, ielas kā ielas, bet tumsā tās pieņem pavisam citu šarmu. Mudž no studentiem, gaiss smaržo pēc cigaretēm un džointiem, acis mirdz un bohēma elpo. Satikāmies ar Helviju Muzeju kvartāla vidū (man tā patīk doma par to, ka jaunieši tusē pa vidu kultūrai!) un viņa baru. Un tā arī devāmies uz bāriem - barā. Kaut kā tas galīgi nebija bāru vakars, mūzika visur bija diezgan draņķīga un pa sejai vien iemetās nogurums, īgnums un citi niķi. Bet tā bija lieliska ekskursija, itīpaši komentāri un īgnie skatieni, kad es, savā vispasaules mīlestībā, metos draudzēties ar melnajiem. Pabijām bārā, kurš pils ar metālistiem, pēc tam nākošajā, kur skan regejs un cilvēki zem sēnēm mīl pat gaisu...un tā uz priekšu. Feini. Kad jau tuvojāmies jau dzīvoklim, iegājām vēl pēdējā, kur saklausījām lielisku mūziku - un jā Dejas! Aj, tas bija kolosāls noslēgums. Izdejojāmies kārtīgi, slapji un priecīgi. + es iemācījos, ka ja Arta saka "glāb", tas tiešām to arī nozīmē, jo turks ir pie horizonta un ļoti draudzīgs.
Sestdien pamodāmies ļoti vieglām un skaidrām galvām...un devāmies un krāmu tirdziņu. Interesants pasākums, ja gadās tādā būt pirmo reizi. Citādi - pārsteidz varbūt ar apjomu un to, cik ļoti cilvēki ir gatavi ierakties. Bet visādi citādi - nav vērts un pohām un karstumā, kad liekas, ka izžūsi ātrāk, kā ieraudzīsi sauli. Bet bija jauki. It īpaši tāpēc, ka klāt nāca mazliet īgni Helvijs un Linda, kuru kasīšanās bija tik smieklīga, ka tiešām izglāba rītu. + tika nopirkts Artas šarmantais kapo ar auro no Vīnes. Pēc tam beidzot devāmies mājās, lai saņemtos un ar svaigu seju satiktos ar Rūtu. Sirsnīgi. Vakarā Rūta mūs aizveda uz smalko hoirogenu. Brīnišķīga šnicele, brīnišķīgs vīns, vīnogu sula un štrūdele uz vēderu, kas jau pats pamazām sācis velties uz māju pusi.
Svētdien samīļojām Rūtu un devāmies uz centra pusi. Plānotās riteņbraukšanas vietā, jau mazliet izcepušās, jo tiešām, saule mūs mīlēja pārāk cieši, iekāpām vilcienā un pilnīgā randomā aizbraucām uz Bādeni. Tā ir pilsētiņa tāda kā mūsu Ķemeri. Slavena ar spa kūrortu. Mēs kūrorta vietā satikām brīnišķīgu, mazu pilsētiņu ar omulīgām ieliņām, kafejnīcām un kalnu tam visam galā. Balti soliņi, taciņas, strūklakas un kolosāls skats lejā uz ieleju. Skaisti. Ja visas random lietas tā beigtos - ar pikniku kalnā, jaunā pilsētā ar skatu uz visurieni, tad tīra spontanitāte būtu mans vienīgais dzīvesveids. Tas tiešām bija kolosāli.
Pirmdien es pēkšņi un negaidīti kļuvu par gadu vecāka, nosirmoju, mana mugura salīka un no debesīm manā priekšā nolaidās apgaismība par manu dzīves gājumu spieķa izskatā. No rīta mani sagaidīja sarkans rožuks dziesmas pavadībā. Tad devāmies uz Šombrum (Brum, Brum, nu nevaru es atcerēties to nosaukumu) pili. Milzīga pils, mazliet atgādināja Rundāli, bet nu kā jau Vīne - viss cits ir kā no lego tās priekšā. Iekšā pilī negājām, tā ar studentu plānajiem maciņiem negrib draudzēties. Bet jau parks vien bija iespaidīgs. Milzīgi dzīvžogu labirinti, celiņi, strūklakas, ūdensrozes, alejas, rozes, rozes, rozes... Rožu dārzi, rožu alejas, rožu parki. Vīne ir ne tikai vīna un kultūras, bet arī rožu pilsēta. Apciemojām arī vecāko Zoo pasaulē, kurš noslēpies pils teritorijā. Ar neko ļoti īpašo no Rīgas neatšķīrās, ja neskaita dzīvnieku dažādību un to, ka aploki tiešām liekas seni un naturāli. Un ziniet, kas bija? Es redzēju PANDU! Īstu PANDU! Un Arta nobildējās pie koalas! Lai arī vilcienā mājup man uznāca mans tradicionālais dzimšanas dienas gļuks un es čut saskumu, tagad atceroties to dienu un vispār, man gribot negribot ir jānokaunas, jo es tajā dienā redzēju un piedzīvoju vairāk, jo cits gadā.. PANDA! Mēs ar Artuku kā tauriņi ielēcām manos divdesmsit. Par cik novecošanas dienas ir 'tādas domīgas, aizstaigāju vienītī līdz Stefana domam. Trāpīju tieši uz vakara misi ar zēnu kori. Bezgala skaisti. Viss svecēs, viss dzied, skan un čukst. Liekas, ka svētumu pat caur ādu jūti, jo vēsums maigi pieglaužas. Nolīdu maliņā padomāt pie Jēzus bildītes. Nekad neesmu mieru pie viņa atradusi, neatradu arī šoreiz, bet pie atklāsmes, ka cilvēcība ir cilvēka vājība, nonācu gan. Arī pie tās, ka pirmā lieta, ko cilvēkam ir jāiemācās ir nejaukties un ļaut ritēt. Tad piemiedzu ar aci Jēzum, jo patiesībā jau labi parunājām, kaut mazliet gan par nagu lakām, gan cilvēkiem, bet ne par kristietību... Nolikusi svecītes par mums un mūsu sirsniņām, devos mājup. Vakaru noslēdzām ar Artu hoirogenā, sēdēšanu traktora ritenī, pastaigu un mīļum kolosālu augļu kūciņu, jo tā viena vēlēšanās... Skaisti. Atskatoties uz to dienu visu laiku gribas smaidīt. Un jā, Līvis gaida nākošo dzimšanas dienu, lai jau laicīgi sāktu izbaudīt to tieši tādu kāda tā būs, jo īpašs ir katrs notikums, jo tas ir tajā dienā, nevis tā diena, jo ir īpaši notikumi... Jo ja to nepamana, var palaist garām tik daudz īpaša, mīļa, kolosāla, ko es gandrīz izdarīju. Jā, cilvēcība ir cilvēka vājība. Biedējoši, ka tieši abi pēdējie svētki bijuši ar Artuku, jo tieši šīs divas dienas likušas pārdomāt visus iepriekšējās, attieksmi pret tiem un vispār pret dzīvi. Kaut kā īstajā laikā man kāds augstāks spēks ceļu pagrieza...
Otrdiena atausa interesanta. Pamodos no sapņa kurā visu dzīvi izdzīvoju. No mammas punča līdz saplūšanai ar visumu... Spēcīgi, spocīgi, savādi... Sapnis, ka sapnis. Protams, es tagad vari teikt: haha, es zinu kā Tu nomirsi... :D Otrdienu ņēmām kā šopinga dienu. Kaut saule cepināja vēl stiprāk, ka šķita, ka šī nolēmusi pārbaudīt cik ātri var uztaisīt cilvēkbērnu sukādes... Kolosāli. Man patīk iepirkties. Es gan savu dienu sāku ar tauriņu māju, tad paklejošanu pa pilsētu, tad Leopolda muzeju, kur dzīvo Šīle (tieši šajā brīdī lūdzu iegūglējiet, izlasiet, izbaudiet un novērtējiet) un Klimts. Jā, Šīle mani pārsteidza un saviļņoja. + muzejos ir vēsi. Tad sekoja pusdienas, vēl iepirkšanās, misēklis ar atslēgām, skriešana uz mājām... Vakarā devāmies uz Grincingu, kurš ir senākais Vīnes vīndaru ciematiņš un hoirogenu centrs. Mūsu pēdējās vakariņas, pēdējā vīna šnicele, spēcīga sareibināšanās ar vīnu... Kaut mudžēja no tūristiem, tas tiešām bija skaisti, kolosāli un visādi citādi lieliski! Hehe, un Arta arī gulēja uz balkona.
Trešdien pēc klasiskā rīta ar saldējuma kafejnīcu un internetu, mazu izskriešanu cauri centram, lai tiktu pie tūristbildītēm, divu dziesmu nospēlēšanu uz ielas līdz mani aizdzina, atvadīšanās no Helvija, Samantas, ģitāriņas un citiem priekiem, aj...braucām uz ezeru, lai mūsu rozīnīšu ķermeņi atkal atgūtu vīnodziņas mundrumu. Patiesībā, kad saskāros ar ūdeni man tiešām liekas, ka skaņa bija tāda kā ūdenim uzlīstot uz pannas. Tas bija perfekts noslēgums kolosālam ceļojumam Vīnē! Protams, mēs nebūtu mēs, ja saulē samulatojušās un ūdeni atguvušas, nenokavētu autobusu... Bet tā tam bija jānotiek, jo atradām glītu kafejnīciņu/restorānu uz pāļiem, iestiepušos ezerā. Palmas pa malām, smalki viesi, visi tādi vienkārši dzīves baudītāji, kuriem pat acīs rakstīts - man patīk priecāties un sevi mīlēt. Vakaru noslēdzām ar koferiem. Aj..
Ceturtdiena sākās ar stresiņu par visu...necilvēcīgi smagām mantām, pārstiepšanos un autobusu Vīne-Prāga. Mēs bijām iedomājušās, ka Prāgā būs vēsāks... satikām +35 grādus ēnā. Bet par spīti visam es tiku pie kolosāla gida - Artas un visu, kas bija jāredz, redzēju. Protams, ir nenormāli forši staigāt tumšā krekliņā garām rokām un biezā šallē notīties...bet nu ko darīt, ja saule mani mīl un tā ir mana stihija... Prāgā sapratām, ka Dieviņš beidzot atradis veidu kā cilvēkus atkal piesaistīt baznīcām - karstumā baznīca ir tā vieta, kur noteikti būs auksti un iespēja netraucētam pasēdēt un atkal atgūt elpu. Arī mūsu sajūsma par lielajiem spraitiem ar ledu īsti nav aprakstāma.. Bet Prāgā karstums tiešām bija sasniedzis tādu kulmināciju, ka mēs ļoti laimīgas baudījām vējiņu, kurš saceļas, kad pienāk un atiet metro. Lai vai kā, Prāga ir skaista. It īpaši rajons ap upi. Skats ar krāsainajām mājiņām, tiltiem, laiviņām, mūriem, pilīm... es tur atgriezīšos.
Un tad sākās mājupceļš. Skaistā dzeltenā autobusā, pa maziem celiņiem, cauri pilsētām un ciemiem. Skaisti. Kaut lielāko daļu ceļa gan no manas, gan galvenokārt Artuka puses varēja dzirdēt tikai susurīgu šņākšanu.
Iebraucot Rīgā, jutos kā mazliet cits cilvēks. Ar citu inerto brīvību. Jo katra diena jau mūs maina, ja izvēlamies ņemt un baudīt, ņemt un priecāties, just un cienīt. Novērtēt.
Paldies manam mīļajam ceļabiedram, zini, ar Tevi kaut pāri pasaules malai!
Baudam, priecājamies, mīlam! Nevar jau zināt cik tās dzīves mums dotas. Un ja nu šī ir tā vienīgā, īpašā? YOLO. Līdz 100% un tālāk. Neko zaudēt jau nevar, jo robežas nav īstas. Mēs esam īsti un tas, ko mēs spējam, ja sajūtam spārnus virs sevis.
