Nu jau kādu laiku esam savu zem spontanitātes un brīvības karoga peldošo kuģi pietauvojušas Vīnes reibinošajās ostās. Skaisti.
Svētdien atbraucām. Satikām manu ekstravaganto tanti, aizčāpojām uz hoirogenu (vietējie krodziņi, kuri pieder vīna darītājiem - vietas, kur lēti baudīt vietējo vīnu lieliskā atmosfērā). Brīnišķīgs krodziņš ar zaļiem koka soliem zem kokiem, visur laterniņas un smaidoši cilvēki. Nobaudījām mūsu pirmos austriešu vīna kausus un arī slavenās Vīnes štriceles. Brīnišķīgi. Protams, ievārījums mazliet pietrūka, bet nu, nav par ko čīkstēt. Tad mazliet pastaigājām pa Bēthovena aleju - celiņu, kurš ved kalnā gar smalku māju rajonu un upīti, kura līkumo lejā, ik pa brīdim krītot. Daudz gadus atpakaļ še dzīvojis Bēthovens un Mocarts. Bēthovenu tonakt satikām, līdz Mocartam laikam vēl jāizaug.
Tad pietauvojāmies vēlvienā krodziņā un dzīve tik baudās.
Patiesībā ja es tajā naktī būtu nomirusi no alerģijas no tā lieliskā kaķa, tad pēdējais vakars būtu bijis lielisks.
Pirmdien nogulējām pusi dienas, tad laimīgas ar datoriem uz pleciem aizlēcām līdz centram un tā tur arī palikām. Vakarā mūs noķēra Helvijs un izveda cauri naksnīgai, cilvēku pilnai, pukstošai Vīnei. Satika mūs uz savas Samantas, izveda vienu aplīti. Atstāja sajūtu, ka Vīne ir Dievu pilsēta, krāšņa, augsta, smalka, gracioza, bet silta un šarmanta. Gribas man to Vīni pagaršot. Iekosties un apēst. Pēc tam iedzērām tēju viņa dzīvoklī, paspēlējām ģitāru, padziedāju... Tā jauki. Vispār ir tā ļoti, ļoti jauki.
Otrdien lija lietus. Ļoti lija. Visas Vīnes asaras sakrājās mākoņos un lija pāri. Palikām mājās, pamācījāmies (jā, jā), pagulējām (o jāā), hoirogens. Atradām to ar lielisko vīnogu sulu, parādīsim Helvijam, būs prieciņš. Jā, vīns, vīnogas, štrūdele, vietējie... Dievinu.
Trešdien no rīta sākām savu rīta tradīciju interneta saldējuma kafejnīciņā. Kolosāla kafejnīciņa, paši itāļi aiz letes. Pēc tam kāpām vīna kalnā. Te pat pie tantes mājām ir mazas ieliņas, kas vijas, vijas, līdz pārtop vīnogu laukos. Ved tikai augstāk un augstāk, līdz netīšām atskaties un saproti, ka visa Vīne pie kājām. Esi augstu, tuvu saulei un acis tikai bauda. Protams, prātā pazib doma - kaut būtu rudens ar sulīgajiem vīnogu ķekariem, bet kad degungals ieduras vietējā rozē, doma aizlido, jo tā smarža... Protams, mēs kā kārtīgi tūristi ieņēmām vietējo soliņu, pasnaudām saulē un tagad esam brūnas (lasīt - skaistas). Vakarā, pēc laiskas diendusiņas, aizlaidām līdz centram. Pastaigājāmies savā nodabā. Sākām ar rožu parku (viss parks rožu pilns, visas krāsas, smaržas, mmm), pēc tam iemaldījāmies praidā. Varavīksnes karogs plīvo pāri, skaisti cilvēki mīl viens otru - nu ballīte. Izmaldījāmies ātri ārā, aizčāpojām līdz šopinga ielai un tad jau satikām Helviju, kurš mūs aizveda uz vietējo ēstūzīti, kur pasniedzot ļoti savādu ēdienu, kuru nevarot pat noraksturot. Izrādās tie ir rīsa lapu tīteņi. Ojjj, kolosāli. To es Jums mīļie atvedīšu mājās, jeb pagatavošu. Tikai brauciet ciemā. :)
Ceturtdiena atkal sākās ar saldējumu. Tad mazliet pa veikaliem centrā (meitenes, tūristi, viss saprotams). Laiks lutināja smagi karsti. Uz ielas jūties kā ola, kas pamazām neatgriezeniski cepās. Es ar savu tomātiņu sindromu uz dienu tēloju krišņu, kas tinās šaļļu šallēs, kad ārā +40. Bet forši. Satikām Lindu, paēdām picas ar skatu uz suņu parku (un es ieslīgstu detaļās... :D), izgājām vēlreiz cauri praidam, aizčāpojām līdz Helvija skolai, mmm, es gribu to atmosfēru..., bet ok, tad pablandījāmies, iemaldījāmies izstādes atklāšanā, nekas dižs nebija, izmaldījāmies ārā, cauri tirgum, uz muzeju kvartālu, satikām Helviju, čill un mājās.
Priekā mīļie! Baudām, baudām, baudām visās pasaules mālās!
No comments:
Post a Comment