14. novembrī

Galvā spainis, galva spainis, zem deguna smainis, ledus spainī esmu un spožs spainis ir apkārt. Ajj. Beidzot mani ir piebeigusi rudens saaukstēšanās, kas te gāž vienu pēc otra. Ļek. Arta mājās, Aleksandrs arī, vismaz neredz neviens manu sarkano segunu un spīdīgās ačteles.

Aj, kā gribētos ielīst gultiņā zem segas un pamosties pēc nedēļas kā saulstariņam, bet nu, inerce nes uz priekšu arī tos, kuriem negribas skriet. Principā, ar katru dienu arvien vairāk dzīve pierāda to, ka viss ir viena vienīga fizika. Skolā nemācījies? Sēdi biksēs un grauz nagus. 

Šodien skolā bija atkal mans mīļais Sound recordings. Mmmm. Mīlu skaņu. Šodien tīrījām skaņu, rakstījām to, montējām, uzlabojām un tad vēl taisījām follijus un dublingus. Aaa, jā, ir dažreiz dienas, kad vienkārši skaties uz priekšu un domā - bļē, kā man ir noveicies ar to, kur gadījies nokļūt! :)

Tik ļoti gribētos, lai visiem studentiem vismaz reizi nedēļā būtu tāda sajūta, bet statistika rāda, ka pārāk lielam procentam šāda doma ienāk prātā tikai diplomu saņemot vai arī paliek aizmirsta. Skumji.

Nesen noskatījos burvīgu filmu - Departures (2008). Japāņu filma, bet tik skaista, tik dziļa, tik priecīgi skumja. Saldsērīga un sāpīga, dzīvespriecīga un tur augstu, augstu. 

Lai vai kā, ne visiem mums, skrējējiem, ir laiks tām divām burvības stundām. Tāpēc arī skaņas celiņš ir burvīgs. Uzliec fonā, skrien un skaties, kā dzīve krāsojas citās krāsās. (ir vērts youtube klausīties VISU pleilisti!)

Priekā, mīļie mani! Lai Jums brīnišķīgas nedēļas beigas!

12. novembrī

Vakar gribējās mūsu istabu pieliet ar sarkanbaltsarkanu gaisu. 

Pielējām ar cidoniju sulu un lieliskām vakariņām, svecītēm un "Pērkonu". Atcerējāmies. Domājām un runājām latviski. Dažreiz ar to arī pietiek. 

Pagājušā nedēļa bija savāda. Ziniet tās nedēļas, kad itkā elpo, itkā staigā, itkā dzīvo, itkā ēd, bet nekas negaršo. Ceļš neiet uz priekšu, gaisa īsti nav. Skumīgi. Sēdi skolā, dari darbus, sēdi mājās, dari darbus. Bet gaisa nekur nav, elpot nav ko un arī negribas. Lūk tās nedēļas ir skumīgas. Un tad visi slikti, visi dara pāri. Kaut patiesībā - ja arī mazliet dara, tad patiesībā vienkārši pats pat skatienu uztver kā sitienu pa seju. Nesit jau neviens, ne pa sirdi, ne ego, ne dvēselīti. Dienu pēc dienas pierādās, ka mēs paši esam tie, kas sevi visvairāk samīda. 

Bet tās ir tās nedēļas, kas vienmēr kaut kad beidzas. Un pienāk svētdiena, kad laimīgs iztīri istabu, ielien gultiņā un priecājies par to, cik pēķšņi daudz gaisa. Pēc tam attopies apreibis četros no rīta nevedīgās sarunās virtuvē ar Oko. 

Piektdien biju Tartu. Korim koncerts. Bija jauki. No koncerta jēgas nekādas, bet pasākums bija jauks. par daudz ēdiena, daudz par daudz alkohola. Visi bija gar zemi jau deviņos. Skatījos un priecājos. Neatceros, kad pēdējo reizi būtu tā smējusies no sirds. Bet pieaugušie, kad alkohola par daudz, tomēr atceras, ka nemaz nav pieauguši. Vedu mājās diriģentu - sveša mašīna, tumsa, nogurums, jautra kompānija, kuri savos 30+ gados laistās ar ūdeni aizmugurējā sēdeklī un latviešu pēdējo desmit gadu popmūzikas izlase...burvīgi! Tiešām. Pēc miglainās nedēļas, piektdien uzausa saule. Protams, būtu jauki, ja Mārtiņš nebūtu aizsēdējies darbā vai arī būtu dabūjis biļeti autobusā, vai arī autobusi nebūtu pilni, vai arī kāda mašīna būtu stājusies. Bet nu - viss notiek tā kā tam jānotiek! 

Priekā, mīļie! Tagad vairs nerakstu, tikai notis rakstu. Man ir mazās MIDI klavierītes, kurās melodijas skrien un dzied. Ajjj. Varētu skolu nepabeigt klavierīšu dēļ. Aizrautība, apmātība, mīlestība... 

3. novembrī

Svētdienās ir Tudrīkstinekonedarītjotāpatnavjēgas burvība.

Sēdi gultā, priecājies par to, ka ķemme matus nav redzējusi, pidžama vēl snauž uz Tevis un kājas priecājas par to, ka kā tādi divi blāķi guļ gultā. Pat, ja jāstrādā, ir ļoti feini, ja to var darīt guļus, mājās, slinkojot un ļoti lēni. 

Un, ja fonā skan šis brīnumiņš:

Kaut kur tur, ne pārāk dziļi iekšā, jau mūsos visos sēž vienradzītis, kurš vairāk par sauli alkst tapt brīvs, laimīgs, bezrūpīgs. Kurš naivāk kā bērns tic brīnumiem, labajam cilvēkos un pasaulē. Kurš redz krāsas lietās, kuras pelēkas, kurš dzird mūziku klusumā un klusumu troksnī. Kurš redz sapņos, rada sapņus un piepilda tos. 

Un katram kādreiz kadās to mazo brūnumiņu zaudēt. Jo dzīve nebūtu dzīve, ja mēs nebūtu spējīgi mīlēt, radīt, piepildīt, dot...ja dienu pēc dienas kāds nenāktu un neņemtu. Mēs nebūtu spējīgi saņemties un tapt stiprāki, ja dienu pēc dienas kāds mūs netriektu pret zemi. 

Dienu pēc dienas mēs ceļamies un kāpjam pāri. Un tad tā pēkšņi ir tapusi par rutīnu, tapusi par to stāstu, kurš raksturo mūs pašus un mūsu dzīves ceļus un neceļus. Kā sniegpārslas skumjas snieg pāri un aprok mūsu vienradžus zem ledainas segas. Nemirst jau, tikai atvadās un tad mēs skumstam kā mazi bērni, sajūtot to tukšumu pie sirds, kurā kādreiz skanēja vieradža smiekli. 

Sniegpārslu pēc sniegpārslas mēs padodamies tam ceļam, kurš mūs attālina no mazā brīnumiņa ar spārniem, kurš kādreiz mēdza pacelt debesīs tā viegli, viegli. 

Un tad es pieķeru sevi ejam tumsā, klusi dziedot dziesmiņu: "Always be yourself. But if you can be a unicorn, always be a unicorn!" Asarām līstot pāri vaigiem spaiņiem, spaiņiem vien. Jo atkal esi pieķēris sevi salauztu, padevušos, vāju un nožēlojamu uz ceļiem rāpojot. Neviena situācija mūs nepadara nožēlojamus, neviens cilvēks. Mēs paši esam nožēlojami vāji reaģējot uz to, ko dzīve  ikdienu piedāvā. Jā, sāp, jā, ir skumji. Bet nu un? Vai rīt Tev būs vieglāk, jo vakar izraudāji jūru? Nē, bet galva sāpēs un ar kosmētiku būs par īstu, lai noslēptu seju zem sāls. Bet ir grūti neraudāt, jo vienradzītis zem ledus salst, jo tukšumam sen nav skaņa, jo spēks salūzt zem cilvēciska vājuma.

Visam ir lielāka bilde par to, kuru mēs, kā pašu sirdi, turam rāmjos. Un tās lielākās bildes dēļ dažreiz ir vieglāk saņemties. Jo ziniet, mīļie, vienradzīši nemirst, nekas mūsos nemirst. Mēs tikai paslēpjam, sargājam, aizmirstam. Bet tur pat jau tas ir, turpat tuvumā - redz krāsas, redz sapņus, dzird mūziku, dzied līdzi un izpletis spārnus lido netālu no saules.

Aj, mīļie mani! Mīlu Jūs. 

31. oktobrī

Dienas ir arvien trakākas un trakākas. Skrien pa gaisiem, pa gaisiem vien.
Skola, darbiņš, mūzika... Šodien 4 lekcijas pēc kārtas, viens eksāmens un vakarā koncerts. No katras lekcijas gāju prom 30min ātrāk, lai varētu pastrādāt. Un tad lekcijās mācījos vārdus dziesmām.
Un tad skrēju, skrēju, skrēju, apsēdos un domāju par to, cik labi tā. Ka skrien, ka darbojies, ka vari darīt to. Un darīt visu.

Par koncertu: bija skaisti. Koncertiem @TheLivingroomCace piemīt zināma burvība. Pašai vietai ir savs šarms, kurš tomēr netraucē mūzikas šarmam lidot. Nu kaut kā tā. Lai vai kā, priekā!