30. oktobrī

Divas nedēļas atpakaļgaitā neuzrakstīšu. Bet lai vai kā, iepriekšējā nedēļa bija free-week, exam-week...nu nedēļa, kura neskaitās. 

Lai vai kā, 2 nedēļas pa teikumam: 

18. oktobris, piektdiena

Trīs latvieši satikās, priecājās, atgriezās un, kad pamodās sarpata, ka mazleit atmiņas trūkst. Smiekliņa pilns vakars. 

19. oktobris, sestdiena

Spontāns trips uz mājām. Gravitātes kosmosa prieciņi.

20. oktobris, svētdiena

Bija talka Zemgales ielā. Lapas tik daudz, ka no grābekļiem nav jēgas, tikai palagi un dedzināšana. Traka kaimiņiene izsauca policiju. Mēs smaidījām un tēlojām, ka neko  nezinām. Tad atbrauca čigāni ar zirgu. Zirgs arstāja savus dārgumus tieši pie kaimiņienes mājas, mašīna pāris reizes pabraukājās pāri. Mamma čigānus apstādināja, mēs sadevām viņiem metālus, ābolus un visu, kas nepiesējās. Lapas viņi neņēma. 

21. oktobris, pirmdiena

Atgriezos Tallinā. Te lija. Slinkumslimība un iesnas ļāva izdarīt neko un draudzēties ar guļus stāvokli.

22. oktobris, otrdiena

Mazliet mājasdarbu, mazliet dziesmu, daudz slinkuma. Mūzikas veikalā strādā cirvji.

23. oktobris, trešdiena

Ups! Rīt koncerts. Visa diena dziesmās, pirksti lupatās, balss caurumā. Skola?

24. oktobris, ceturtdiena

Mīļā mana tēvu zeme. Sagaidīja mani jauki, bet es šai sniedzu sliktāko koncertu, kāds manā dzīvē vispār ir bijis. Bet tas iedvesmo saņemties. Bet spontāni prieki vakarā...ajj. 

25.oktobris, piektdiena

Ups.. Sekoju cilvēkiem agrā rīta stundā, lai saprastu, kur atrodos. Miedziņš nav mans draugs. Parki tumsā agrā rītā. Vadāmies pēc bremžugunīm pie stūres. Draugi ir brīnišķīgākā lieta uz pasaules. Smiekli arī. Es mēdzu būt ļoti nožēlojama. Elīza mani izglāba. Jauki. Cepām cepumus. Braucu uz bērnudārzu. Runājos ar bērniem, bija jauki. Man patīk bērni. Vakarā - atslēdzos bezsapņu tumsā.

26. oktobris,  sestdiena

Sicīliešu vakars Vilnīšmājās. Iepirkšanās ar ģimeni. Dziesmas. Vecākiem ir forši draugi. Es mīlu visu pasauli! 

27. oktobris, svētdiena

Brāļa/māsu diena kino. Ar Oko uz Tallinu. Mašīna ir 100x foršāka par autobusu. Tallinā ir daudz nejēdzības, bet es mīlu šo pilsētu un vienmēr ir forši atgriezties! 

28. oktobris, pirmdiena

Skola, skola, skola. Darbu kalns nejēdzīgs un pat nekāpjams. Tāpēc ir forši skatīties no apakšas, kā tas kalns saulītē mirdz. Bad Grandpa - šā gadsimta netīrākā, nejēdzīgākā filma. Bet smiekliņš. 

29. oktobis, otrdiena

Mums ir jauns dzīvokļa biedrs - Aleksandrs.

30. oktobris, trešdiena

Es noteikti neesmu tas cilvēks, kurš varētu sūdzēties par to, ka man dzīvē nav ko darīt. Bet nu tiešām, vai es esmu pelnījusi tik daudz darba, ka panika ir tāda, itkā tiešām nebūtu ko elpot? Rīt koncerts, negribās. Helovīns-negribās. Gribu gulēt. Jā, kā es sestdien gulēšu. Es tā gulēšu, ka mani nevarēs ne uzrunāt, ne kustināt, ne barot. Beigta būšu, lūk tā.

Priekā, mīļie mani! 

17. oktobrī

Atdzisis kafijas ūdens, kleitas jostiņa par ciešu, datora monitorā spīd saule, skola nospiež placus, darbu kalns pārsniedz laiku, zābaks spiež, nopirku mums ar Artu biļetes uz filmu, kuru viņa ir redzējusi laikam, ārā nelīst, man sāp puncis, mati kaut kā nestāv pareizi... LŪK TĀS IR TĀS DOMAS AR, KURĀM NEDRĪKST SĀKT DIENU. 

Esmu kolā, man ir lieliska papīra krūzīte, kura smaržo pēc kafijas, kleitas jostiņa izskatās lieliski, ir miljons lielisku lietu, ko darīt, nav laika garlaikoties un justies nelāgi, es iešu uz filmu!, ārā spīd saule, man ir mati uz galvas, man ir vēders, jēēē... Lūk kā ir jāiesāk rīts. Itīpaši tad, ja atrodies brīnišķīgā ēkā, kura ir tieši Tava skola, Tavas mājas šodienai. 

Pietam es sēžu pie skolas kinozāles, kurā notiek Film History. Viņu pasniedzējs ir noteicis, ka tad, ja kavē lekciju ir jānes kafija viņam. Šorīt kafiju skaits turpina augt arī pusstundu un 45 minūtes pēc lekcijas sākuma. Cilvēki taču ir kolosāli.

Un man ir jauna mūzika. Kura brīnišķīgi atsaucas uz manu garstāvokli, kurš ir palaidnīgi vienkāršs. Kaut kā esmu iemīlējusies rudenī un vairs neilgojos pēc saules. Sajūta, ka jāmīl mirklis, jāpriecājas par pelēku gaisu un lietu, ir atpakaļ, jo ziniet, nekur negaršo tēja labāk, kā pelēkā gaisā. 

Lai būtu jaukāks prāts turpināt lasīšanas priekus, te būs mans jaunais mūzikas prieciņš. Jāatsaucas uz Aleksandru, jo viņš mani aplipināja, saslimdināja, sakārdināja ar tieši šīm divām dziesmām: 

Otru dabūsiet beigās. ^_^

Lai vai kā, man mazleit gribējās izrakstīties par pāris pasaulīgiem teikumiem. 

Pirmais jau laikam ir par to, ka šobrīd es neesmu fotogrāfijas klasē, lai sēdētu šeit un rakstītu šo, jo man tas bija svarīgāk. Jo iepriekšējo nedēļu skrēju, elpu velkot krūtīs par strauju. Apsaldēju sirdi, bet nav auksti, tikai mazliet, mazliet skumji. Bet rudens ir melanholijas karalis, jo zaudē visu, kas vasarā ziedēja.  Tauriņiem krīt spārni, kokiem krīt lapas, cilvēkiem krīt iedegums, saulei krīt stari, mēness tikai sēž tur kur sēdējis. Rudens krīt...ziemai pie kājām. Un katru gadu arvien straujāk.

Lai vai kā, tas zelts ir burvīgs, kurš mirdz mums aiz loga. Skumji ir tikai tad, kad pamani cik daudzas sejas uz ielas ne reizi nav pacēlušas acis, lai to burvību pamanītu. 

Un tajā brīdī, kad visu laiku skaties uz augšu, lai degungals apreibst no rudens smaržas, Tu kļūsti par dīvainīti, jo saplūsti ar dabas brīnumu. Kad izvēlies neiet ar austiņām cauri ielām, lai dzirdētu to skaņu, kādā elpo pasaule. Kā vējš rotaļājas ar lapām, tās mutoņos triekdams pret zemi, kā zeme čaukst, kā mašīnu riepas mīca asfaltu, kā kaut kur šķietami ļoti, ļoti tālu šalc jūra, kā vējš izlauzies no viļņiem apķer Tavus plecus. Cilvēku balsu pūlis, kurš runā citā valodā, jau vien ir mūzika. Mana mūzika. Laimīgi tie brīži, kad manas sirds skaņas vilnis saplūst ar to burvību, kas notiek uz ielas. 

Mūzika vispār ir abstrakts jēdziens. Man ir pilnīgi vienalga par to, kas notiek uz nošu līnijām, dejojiet savu, šķirtu deju. man ir pilnīgi vienalga vai tas, ko es dzirdu ir pareizi, nepareizi, kvalitatīvi, vai tie ir divi, trīs vai desmit akordi. Varbūt tā ir viena nots, kura iedziedās tieši tajā brīdī, kad iedziedas mana dvēsele. Un tas ir viss, kas man rūp - sajūta, ka mēs dziedam vienā harmonijā, vienā enerģijas vilnī, vienā mīlestībā.

Bet tas, ko var dzirdēt ir tik skaisti, ka gribi izplest rociņas kā putnēns un lidot pāri skolas galdiem.  

Lai vai kā, dziediet. Dziediet dvēseli, dziediet to, kā Jūs kāpjat, kā ceļaties, kā augat tik lieli un skaisti, ka saulīte, kā mazākā zvaigznīte, aizver acis un noriet. 

Priekā, mīļie! 

Un šeit, kā solīju, otrs brīnišķīgais Aleksandra (Oko) iedvesmojums:

16. oktobrī

Lai Jums mazāka vilšanās par to, ka Līvis ir šausmīgs un tikai dzīvo, ignorējot pienākumu par to, ka jāraksta, jādalās un jāmīl.
Lai vai kā, pasaule vēl joprojām ir brīnišķīga vieta un briesmonīši ir briesmonīši tikai tāpēc, lai mēs iemācītos mīlēt stiprāk.

Priekā!

15. oktobrī

Šodien ir TĀ diena, kad es samontēju savu pirmo murdziņu. Jā, jā, jā! Jē! 

Tallina ir skaista vieta. Itīpaši naktī. Viena projektiņa dēļ esmu aburta ar jaunu kafejnīciņu meklēšanu, tas ir tik lieliski! Daudz mazu, mīlīgu vietiņu, kurās radošie igauņi sanāk kopā un bauda dzīvi. Tas ir skaisti. Itīpaši naktī. Itīpaši ar gaismiņām un to vienmeŗ esošo jūras smaržu gaisā. Mīlu. Dzīvi mīlu. Arī tad, kad netīšām, tīšām, ar jausmu vai bez paslīd kāja.

Priekā, mīļie! 

14. oktobrī

Kāpēc cilvēki nemīl pirmdienas? Pirmdienas taču ir tik brīnišķīgas! Jauns sākums, jauna iedvesma, jauns ceļš. Pilnīgi dabīgs atspēriena punkts kam lieliskam.

Protams, priekšā ir piecas, visticamāk garas, mazliet garlaicīgas un nogurdinošas darba dienas. Bet mēs taču esam šeit, lai baudītu tās piecas dienas! 

Lai vai kā, šodiena lika ļoti, ļoti, ļoti par daudz domāt. Pirmāmkārtām jau par dzīvību. 

Puncītis sāka mani mocīt ļoti, ļoti. Saņēmos, bet tomēr. Lika aizdomāties par cilvēka cilvēcisko vājumu brīžos, kad mēs varētu izdarīt tik daudz. Bet nē, tāpēc, ka puncītis runā citā valodā, es grupu darbā sēžu nigrā sejā un piekrītu lēno igauņu lēnajām idejām. Lai vai kā, tas beidzās ar to, ka Līva izgāja no klases un grupa pārgāja uz igauņu valodu. Lai vai kā, man ļoti patīk Crossmedia. Tas noteikti ir mans mīļākais priekšmets. Tādā gadījumā, ja lietojam birkas un kategorizāciju.

Bet pirmdienas ir lieliskas dienas. Arī šī. Oko izglāba manu pirmdienu, sagaidīja no lekcijas un aizbraucām uz igauņu netūristu mākslas kvartāla pērli F-hoone. Ēdiens viduvējs, bet atmosfēra runāja pati par sevi - aizņēmām pēdējo brīvo galdiņu pirmdienas vakarā. Vēderprieki tomēr paliek aiz mīlīga gaisa. 

Sliežu pastaiga, zaķi pilsētā, rudens ielas, lapu kaudzes, lēkāšana tajās, daudz glītas mūzikas, sarunu un citu prieku, kuri noslēdzās ar brīnišķīgi episku mirkli pie jūras, kad mūs piecu minūšu laikā apēda migla. Tallinas gaismiņas skaisti mirgo, tad dziest, un tad ir tikai mākonis. Baisi, skaisti, bet pilnīgi noteikti neizstāstāmi. Kā visi tie dzīves burvīgie mirkļi, kuri kliedz no pārpilnības, bet klusē publikā, jo tā tur nebija... Miglā ir enerģija. 

Labi, lācēni mani. Priekā! 

13. oktobrī

Šodien Artuks būs mājās. Sagraizīts un cerams laimīgs.
Lai vai kā, man nav iebildumu, ka draugi ceļo, braukā apkārt, bauda dzīvi. Bet man tiešām nepatīk, ja kāds mīļš ir prom šādu iemeslu dēļ. Manas nervu šūnas kliedz no spriedzes pārslogojuma.

Lācis ir tuvu sašuvumam, lazanja tikko iekāpa krāsnī. Istaba ir pilnīgā haosā.
Nervu šūnas pamazām iekāpj miera laivā.

12. oktobrī

GRIBU MĀJĀS ARTU! 

paldies, par uzmanību.

Jūsu,

Līva

11.oktobrī

Cilvēka daba ir neizdibināma. Neizdibināmas ir cilvēku sajūtas, vēlmes, rīcība... 

Neizdibināms ir cilvēku iedalījums un kā tas rodas, ja runājam par tuvāko cilvēku loku. 

Neizdibināmi ir tas, kā mēs uztveram tuvākos. 

Kaut kā automātiski, neapzināti mums visiem ir savs cilvēku iedalījums - pie tā es vērsīšos ar to, tas labāk sapratīs tad, utt. Skumji, bet zemapziņā jāatzīst, ka katrs cilvēks ir aprēķinātājs, kurš patur galvā sev izdevīgākās katra personības šķautnes. 

Skumji palika šodien, skumji palika vakar, jeb tad, kad sapratu, kāds ir mans iedalījums.

Laikam vienkārši ir cilvēki, kuri piedzimst, lai rūpētos un mīlētu. Neizraisot aizrautību, neaizdedzot uguntiņu citu acīs.

Priekā, mīļie!

Iedvesmai citāts no kartiņas, kuru Artuks sen, sen man iedeva: 

Be weird, be random, be who you are, because you never know who would love the person you hide.

Cheers! 

10. oktobrī

Pēdējā brīdī uzzināju, ka mūsu skola piedāvā ne tikai garlaicīgas ekonomikas lekcijas (šausmas, šausmas, šausmas), bet arī ballītes ar free drinks, mūziku un visādiem citādiem priekiem. Aizgāju, jo nevarēju taču pievilt savu vīru Mārtiņu.

Par cik esmu lielākā čamma pilsētā (ar lielāko ego uz čammāšanos) un man ļoti gribējās parunāties ar mopsi, ierados kā pelrušķīte tajā brīdī, kad visi bija augstu, alkohols bija beidzies un principā skola dejoja arī pati par sevi. Protams, ir forši cilvēki, kas pataupa krājumus tādiem, kā man, kuri acis krāso par ilgu un kleitu arī īsto nekad nevar atrast laikā. 

Lai vai kā, bija brīnišķīgs vakars. Daudz dīvainas mūzikas, vēl vairāk dīvainu cilvēku. BFM ir mājas visiem meža dīvainīšiem, kuri iedzer burvju dziru un kļūst wild. Mīlu to. 

P.s. video no citas BFM ballītes, kuru rīkojām mēs un kaut kur vēlā naktī, pēc gatavošanas maratona, parādās arī mana līksmā seja. 

9. oktobrī

Lēni ir igauņi, lēnas ir viņu domas, darbības un spēja rīkoties. Lēni es viņus mīlu. 

Grupu darbs skolā - nu nē, nē, nē, nevajag ar igauņiem grupu darbus! Igauņiem ir jāsēž atsevišķi, pa vienam, savā kaktiņā, savā harmonijā un jāmīl savs darbiņš. 

Un šodien sagrieza Artu. Rīgā. Tad viņa man zvanīja, jau esot vieglāka, un bija ļoti augstu. Jo nu pricipā, kad esi vieglāks, esi augstu, jo nekas nenospiež. Katrā ziņā, noteikti esmu par to, ka cilvēkus pēc narkozes ir jāfilmē, jāieraksta un visādi citādi jāiemūžina, jo tas ir kaut kas ģeniāls. Vismaz Arta noteikti varētu filmēties, kad desmi reizes pārprasa vai tiešām runā un atgādina man, ka tik high viņu vēl neesmu dzirdējusi. 

Lai vai kā latvieši ir forši. Koris ir foršs. Mani ievēlēja valdē, par organizatoru. Jēj, vecais grābeklis. Bet nu, būs jau ok. Ilmārs paziņoja par atkāpšanos, tas gan nav ok. 

Mēs ar Mārtiņu turpinām tradīcijas pārnesot tās jaunā līmenī uz vīnu. 

Kad biju sīks dīvainītis, mēdzu teikt: "Kad izaugšu liela, es būšu priecīgs hipijs, kurš raksta sliktu dzeju, pīpē zāli un dzer tikai tīru sarkanvīnu!" Rekā, nesanāca, man garšo baltvīns.

Priekā! 

8. oktobrī

Mīļie draugi, kas ar Jums notiek? Rudens depresija šķiet pārņēmusi ne tikai planētu, bet arī Latviju, mežu un ūdeņus.
Mans saprātīgais ieteikums: ēdiet šokolādi, lutiniet sevi, nopērciet kaut ko skaistu, lutiniet sevi, pamasējiet pēdas līdzbiedram, cerībā, ka viņš Tavējās masēs ilgāk, uzsmaidiet garāmgājējiem, dzeriet kakao, lutiniet sevi, mīliet sevi, mīliet blakussēdētāju un pasakiet, ka viņa savādais apģērba gabals ir skaists savā orģinalitātē. Ir labi darīt labu. Lai vai kā, vienmēr var izglābties ar zaļu nagu laku un sazīmēt smaidiņus uz pirktiem, lai tie visu laiku smaida Tev.
Bet ja nopietni: koki sarūsējuši. Glīti ir ārā. Itīpaši, ja kājās siltas zeķes un rokās Ēzelīškrūze ar mammas vākto zāļu tējiņu un tēta rūpēto medu. Mmmm, dzīve ir skaista.
Priekā!

7. oktobrī

Principā es igauņus mīlu, bet dažreiz viņi ir tik ļoti neaptēsti. 

Par cik Mopsis ir Rīgā, lai kļūtu par cilvēku ar vienu melni mazāk, kojās sēdēt prieks mazs. Protams, ir nenormāli forši, ka visa stalkera uzmanība tiek Tev vienam un var netraucēti staigāt kails pa istabu (ko es noteikti ļoti laimīga daru), bet tomēr gribas mazliet cilvēkus un arī skolas iekavētie darbi čut nospiež plecus. Tiesa, vēl joprojām ir lieliski izvēlēties nedarīt neko nekā darīt visu. + es atklāju, ka ja man nav kam gatavot, tad man to darīt ir slinkums, tāpēc, lai izpildītu cilvēka obligāto vajadzību ēst - jāiet ārā. 

Tāpēc attapos skolā ar saviem grupu darbiem. Es pilnīgi noteikti neesmu grupu darbu cilvēks. Tāpēc jau ļoti laicīgi savācu cilvēkus ap sevi otrā kursa murdziņiem, ar domu, ka viņi ir čakli un prātīgi. Izrādās, ka mani čaklie un prātīgie igauņi ir ļoti nepratīgi, mazliet ierobežoti un viņi necieš cilvēkus, kuriem ir idejas un darbaspējas. Tāds īpašību kopums! Un mums šogad ir 6!!! grupu darbi, nē, tikai šajā semestrī. Protams, jākāpj sev pāri un jāiemācās sastrādāties, bet tomēr - tik ļoti vilina doma atteikties no gulēšanas un visu darīt komandā "Vienītis". Lai vai kā, no manas dusmiņas uz lēnajiem kaimiņiem, izvilka Oko, tāpēc vien, ka liekas saprātīgs un viņam garšo tēja.

Mīļie, novērtējiet saprātīgos cilvēkus sev apkārt. Ja viņi dosies meklēt "Apsolīto zemi", pakļausies pelēkajam pūlim, sasirgs ar ego slimību vai savā ģeniālismā atdos saprātu - no gulēšanas atteikties vajadzēs mums visiem un komanda "Vienītis" būs visierastākā kompānija.

Lai vai kā, man pietrūkst mans istabas latvietis. 

Priekā! 

P.s. arī Tallinā ir atvasara! Lietus līst silts, vējš ir silts, un dubļi nav stindzinoši!

6. oktobrī

Pēc sevišķi negulētas nakts, piecu stundu nošurakstīšanas daļēji autobusā, apkārtceļa maldīšanās mājupceļa - esmu atpakaļ. Lai vai kā, man vairs nepatīk Rīga.
Rīgā ir pelēks, slapjš, ļoti daudz cilvēku, pūļi, daudz dīvainu cilvēku... Tallina ir ciemats, Rīga lielpilsēta, bet es laikam neesmu lielpilsētas cilvēks. Man patīk tas, ka viss ir 5min attālumā, jeb viss tas, lai būtu laimīgs cilvēkbērns (kuģi, šokolādes, mīlīgas ieliņas un vējš, sālsūdens līcis arī).

Lai vai kā, ir traki labi būt atpakaļ. Pietrūka man manu koju cīņubiedru.