22.05.13.

Ziniet, man galva kūp. Skatos spogulī un redzu kā kūp. Piezvanīju mammai, mammai teica, ka man tāda gara aste patrāpījusies, kurai pārkāpt. Bet nu jā, kūp ta kūp. 

Šodien visu dienu rakstu mediju esejas, lasu visādus garlaicīgus un tiešām nesaprotamus mācību tekstus un domāju par to, cik ļoti man gribētos tā vienkārši beigt mācīties un likties mierā. Nu tā, ka man viss pie kājas ejiet dillēs. Līdz šodienas vakaram man pat par rītdienas koncertu tāds milzīgs uztraukums nebija, līdz kora cilvēki nepieteicās nākt... Tagad man ir atbildība. Bet ar atbildību diemžēl lai rezerves klāt nenāk.

Bet nē, es vairs nerakstīšu par to, cik ļoti mani var sadedzināt bezjēdzīgu lietu darīšana... 

Domājot par rītdienu...te dziesmiņas, kuras arī domāju spēlēt. Tāpēc, ka viņas oriģinālā ir skaistas un man gribas ar Jums dalīties. 

Priekā, mīļie! Novēlu Jums būt mazliet prātīgākiem kā man. Tiešām. 

21.05.13.

Dienas lido kā putni, spārnos nesdami savus mazos un lielos piedzīvojumus. Bet vārdi sāk izteikt arvien mazāk un jā, arī retāk. 

Par dienām... Katrai jau savi piedzīvojumi. Piektdien satiku senu draugu no skolas. Jauki tā. Mazliet izpeldēt cauri vecām atmiņām, izkrāsot tās citādās krāsās, izveidot jaunas, dalīties savos mazajos pilsētas prieciņos. Pēc tam sestdiena, episka sestdiena. Ar priekiem, histērijām, priekiem, mūziku, histērijām...laikam jāatgriežas atkal pie harmonijas meklēšanas, lai palieku mazliet mierīgāka. Esmu kā ekspresīvs rūķītis ar skaļu balsi. 

Svētdiena ir svētdiena pilnīgi bez neviena nieka. Mazliet ieslīgu seriāla atkarībā, bet par laimi beidzās sērijas tieši ap pusnakti, lai tomēr mazliet pagatavotos eksāmenam. Un pirmdien...vēl viens eksāmens aizvadīts, bet ir sajūta, ka būs jāatgriežas. Jo tas īsti normāli nav, kad esot pie sestā jautājuma no četrdesmit izdzirdi skolotāja - vēl 7 minūtes! Nu jā, oliņ boliņ čimpiņ rimpiņ... Un pēc eksāmena apglabājām Artas Sēku zeķi - bērniņu, kurš no pārāk regulāras apliešanas sakalta. Ziniet, tās bija skaistas bēres. Pie jūras, starp akmeņiem, ar dziesmu, saulrietā, ievas ziediem un aliņiem uz kapa. Kaut kā tas liekas pareizi, pavadīt tā mazliet ar smaidu, mazliet ironiju. Dzīves laikā mēs neviens neraudam visu laiku, mēs neejam pa dzīvi mūžīgi skumji. Atvadīšanās pasākumam vajadzētu būt kā krāšņam punktam krāšņai dzīvei, nevis sērīgai asaru parādei. 

Jā, manās bērēs, kuras Jūs droši vien neviens nepiedzīvosiet, jo es dzīvošu mūžīgi un ilgāk par visiem, lūdzu maniem pelniem uzstādīt koku un apliet ar kādu jautruma dziru, lai Jums pašiem možāks prāts. Itīpaši jautri varētu būt, ja tas būtu ziemā, kad mīnus 30 un zeme sasalusi... Jā. :) 

Nu tā kaut kā. Ejam pa dzīvi vieglāk, mazliet vieglāk (uzrakstīju un nosmējos, jo šis ieraksts top tieši tāpēc, ka man ir jāraksta eseja, ko darīt negribas, jo Arta virtuvē ar Erminello priecājas par dzīvi taisot ko klimpveidīgu, jo man ir atburbuļojies enerģijas dzēriens, jo skan Enya... aj, jo patiesībā ir baigi labi...)

Priekā, mīļie! Mazliet dvēseles mūzikas šim vakaram arī Jums. 

P.s. manu ceturdienas koncertu viens brīnišķīgs dzīvokļa biedrs Daniels no Venecuēlas ierakstīs un nofilmēs tā forši. Un jā, mani mīļie. Ievietošu šeit, lai Tallina paliktu mazliet tuvāk. Jo nemaz jau tik tālu nav. 

Bučas! Mīļumiņi, mani. 

16.05.13.

Sen šeit nav rakstīts. Ziniet kāpēc? Ne jau tāpēc, ka man ļoti negribētos, nē, nu nav arī tā, ka ļoti gribās, bet gan tāpēc, ka skolā ir jādara nu tik ļoti daudz muļķību.

Sēžu tagad uz balkona, stulbā cepurā un pledā satinusies. Jo kāpēc nerakstīt tās nahren piecas esejas skatoties uz tiem nahren kuģiem, klausoties miljons pirms miljons gadiem apnikušas dziesmas. Jo skola saka, ka mums to huiņu, nu piedodiet, vajadzēs. Nu labi, ja vajadzēs, tad vajadzēs, bet negaidiet no manis pārgudras pērles, cerībā, ka mūsu pirmkursnieku nogarlaikotās čakras atvēries un vai kā birs dārgakmeņi.
Tad arī gaidiet un ļoti veiksmīgos gadījumos sagaidiet, mazas brūnas čupiņas sakārtotas rinkopās un atstarpēs 1,5.

Labi, mīļie mani. Ceru, ka jūs šobrīd sapņojat par saviem prinčiem, siekalojaties vai vismaz mācieties metafiziku, kuru sirds dziļumos patiesi mīlat.
Priekā!

07.05.13.

Ir divu veidu cilvēki. Tādi, kuri mīl grābekļus un tādi kuri nemīl. Tie, kuri mīl, tie visu laiku grābj, grābj, grābj, bet kad negrābj, tad kāpj, kāpj, kāpj... Es gribētu teikt, ka esmu tā, kas nemīl, bet nē, mīlu. Tie, kas nemīl, tie negrābj. Tie nekāpj. Tie vienkārši ir vienaldzīgie. Tas nenozīmē, ka viņi ir brīvāki, viņi ir sasieti paši sevī. Brīvība ir nenosacīts jēdziens. Spēj būt brīvs katru dienu kāpjot uz grābekļa un būsi laimīgs. 

Vienīgā cilvēces problēma ir, ka mēs īsti nespējam būt brīvi ne kāpjot, ne mīlot, jo mēs vienmēr ilgojamies nekāpt. Bet nekāpēji vienkārši uzliek kluso. Tad kurš šajā pasaulē paliek tas, kurš mīl bez nosacījumiem saglabājot inerto brīvību? 

Arī šodien noslēdzu vienu kursu. Crossmedia. Žēl, tas bija vienīgais kurs, par kuru tiešām smaidīju un priecājos. Bet noslēdzu priecīgi, ar Augmented Reality Game. Paši izveidojām spēli. Galva visu nakti kūpēja no loģikas pielietošanas, uzdevumu domāšanas, risināšanas... Kā pateikt visu nepasakot neko? Kā apslēpt informāciju un visus uzdevumus, pavedienus salikt kopā vienā kopīgā stāstā, kurš nav spēle, bet piedzīvojums? Jautri. Tiešām bija. Pateicu pasniedzējai, ka tiešām izbaudīju viņas kursu. Viņa tik ļoti sasmaidījās, ka es tik ļoti sasmaidījos. Un mēs visi sasmaidījāmies un priecājāmies. 

Pēc tam es atgriezos pie saviem darbu pārpleciem. No kuriem Artuks mani izglāba ar aliņu Rotermanī. Brīnišķīga kafejnīciņa, brīnišķīgā laikā. Ar plediņiem sēdēt ārā, patiesībā salt, bet priecāties, laikam var tikai pavasara skurbulī. 

Nu tagad laikam atkal atgriežamies pie kalniem un grēdām. Bet tā priecīgi, jo gan jau, ka ne rītdienas, ne parītdienas eksāmens man galvu nenolauzīs, ne? :)

06.05.13.

Viens kurss ir beidzies! Jipījājējōōō!
Ar mazu Artas palīdzību, bet tomēr... Hehehehe.

Šovakar gan garos memuāros neizplūdīšu. Darbu tik ļoti daudz pāri maniem pleciem, ka tieši tikko atbraucu no naksnīgā velobrauciena līdz jūrai. Jā, tā ir lieta, kas jādara, kad galvele vairs nestrādā un pīkst. Skaisti. Svaigs gaiss un tumsa, lampiņas pilsētā, kuģi, kas pienāk, bet vēl nedomā aiziet. Tirkīzs debesīs un melnais jūrā. Tā vientulība, kad īsti neesi viens, bet ļoti, ļoti laimīgs.
Jā. Brīvību dod velisopēds. Varbūt es to uztveru mazliet citādi kā normālie cilvēki, bet... Man patīk būt normālajam cilvēkam! ;)


Šodien Principles and Methods of Media Research skolotāja paziņoja, ka es esot tik mīlīga, ka varot veikt research arī par prostitūciju un STS, jo cilvēki man vienkārši būšot gatavi atbildēt jebko!

05.05.13.

Ziniet tās dienas, kad pamosties vienos, tad ir laiks pilnīgi nekā pa vidu un attopies desmitos, cepjot kartupeļu pankūkas? Jā šī bija tāda diena.
Protams, pa vidu vēl Latvija zaudēja hokejā, atkal, mēs mazliet papriecājāmies par to, kā sestdien dziedājām, pabeidzām video konkursam, iesniedzām un sapratām, ka nepareizs formāts... Un ka nav ne jausmas vai to var labot, jo Pasaules banka neatbild.
Vēl pa vidu padusmojāmies, pagulējām, es piešuvu pogu krekliņam... Nu apmēram tā.
Pēc tam līdz trijiem naktī mājasdarbi un mēs satiekamies šeit. Priekā!

P.s. Reko skaistu man Artuks uztaisīja!

04.05.13.

Kāpēc, lai 7:30 nepamostos no tā, ka istabā ielidojusi kamene? Jo pavasaris.

Kāpēc, lai Artuks neizdomātu celties un taisīt loundry day, un pavilktu arī mani?

Kāpēc, lai mēs neuztaisītu augļu smūtijus un nesauļotos uz balkona?

Kāpēc, lai mēs nemācītos dziedāt Mazo bilžu rāmīti no rīta, kad kojās visi vēl guļ?

Kāpēc, lai mēs vispār nedziedātu?

Kāpēc, lai tad, kad visi citi celtos, mums nebūtu jau sajūta, ka diena ir beigusies, bet nē, vēl ir tik daudz laika?

Kāpēc, lai neēstu saldējumu?

Kāpēc, lai Artuks nemēģinātu man ar kilometru kārtas notušēt manu zilo aci?

Jo tā ir pilnīgi normāla pavasara sestdiena.

Pēc visa augstāk minētā devāmies un mēģinājumu un koncertu. Aj, tas bija jauki. Artuks dziedāja ar mani, šīs dienas prieciņš. Protams, ja Līva dzied publikas priekšā nekad viss nebūs tā, kā tam jābūt, vai arī tieši tā, kā tam jābūt - ar misēklīšiem. Un Kārlis izdziedāja sirdi skaisti. Un vispār - priecīgi, ka latviešiem ir svētki un latvieši tos svin, lai kur atrastos.

Protams, daudz vērts ir arī Artas skatiens, kad es viņu ievelku aizmugures telpā un uzlieku uz galda Jāgeri: dzer!

Pēc tam, saņēmuši pa metrīgai sarkanai rozei, kārtīgi piedomādami, lai izvairītos no TĀS tantes (Arta: "Eu Līv, pagaidi, viņai ir meklējošais skatiens! Ā, tagad var iet, šķiet, ka atrada!"). Kā mēs brīdinājām Kārli un, kad viņš iekrita tantes nagos, viņam smaidīgi pamājām... Tos laikam sauc par mazajiem dzīves prieciņiem.

Protams, vakara noslēgums nebūtu noslēgums bez viduslaiku bāra, pīrāgiem un alus, dejas uz ielas, koķetēšanas ar manu "nākotnes vīru" muzikantu, savu mūzikas instrumentu izvilkšanu un spēlēšanu līdzi. Viss sākās ar tamburīnu, ko es kautrīgi situ līdzi zem galda, tad Mārtiņš sāka piespēlēt ģitāru un es piedziedāt uz Nanananana. Nu jā, jo visi tā parasti dara un mēs esam pavisam tipiski latviešu jaunieši.

Nu tā kaut kā. Nevaru neuzrakstīt arī šī rīta Artas "Fuj!", jo vakar mājās atnācām vēlu.

Priekā, mīļie! Jo Jums, mīļumiņi (pupas, pupas, pupas...), rīt ir brīvdiena (pupas), bet mums darbadiena. Manā gadījumā ar diviem eksāmeniem, lai dzīvi padarītu skaistāku.

Priekā, priekā, priekā!

03.05.13.

Tallinu ir apsēdis pavasaris. Cilvēku prātus piebāzdams ar savu saldo smaržu un acis aizpūzdams ar miglu. Cilvēkbērniem gribas iziet ielās ar plašu smaidu. Un tad divi tādi smaidi satiksies un tad parkos vairs nebūs brīvu soliņu, kur apsēsties barot baložus un ielas kaķus. Nu trakums ar to pavasari. Visu laiku spīd saule, gaisā smaržo, debesis zilas, silti, silti, silti... Nu kā lai tādā laikā vispār padomā par universitāti? Gaiss apreibina, liek meklēt kleitas un saulesbrilles, ne jau tēmas esejām un artikulus, kuru recenzijām pārskriet pāri, lai atsauču saraksts būtu lielāks. Nē, nē, nē. Pavasarim ir jābūt brīvam no studiju murgiem. Lai tak cilvēki reibinās, pēc tam cepinās vasarā, rudenī atceras un tad, nu ziemā pa tumšajiem vakariem var ielīst gultiņā ar kādu studiju grāmatu rokās.

Pēc pavasara baudīšanas aizriteņojām uz The Livingroom Cafe un jap, man tur būs koncerts. Forši. 

Un pēc tam bija mēģinājums rītdienas koncertam. Aj, aj, aj. Līvim jāmācās dziedāt. Kā nav mans augstums, mana dziesma, tā ir smagi. Smagi grūti un domājams, ka pat citi rūķīši, mani, rūķīti, kuram uz astītes uzkāpts, nemaz nepriecātos redzēt savā pulkā. Bet Artuks arī dziedās un par to gan man milzonīgs prieks. Un arī par to, ka ar Kārli kopā dziedāsim. Tā ir dziļa dvēsele pilna vienkāršības. 

Kaut kā par savām dziesmām vienmēr saku, ka tās ir manas ikdienas sarunas par to, kas apkārt ir tik neredzams, bet jūtams, redzams, bet jūtams, mīlams un apbrīnojams. Arī tie ir skaļi vārdi. Mūzika vienkārši ir, dziesmas vienkārši ir. Tās ir sajūtas. Un dziesma katram aiznesīs citu sajūtu. Dziesma nav par, dziesma vienkārši ir pati par sevi. Un tālāk tā runā pati. Autors ir tikai stāstnieks. Stāsts ir pati dziesma.

Pēc mēģinājuma aizčāpojām līdz kolosālai vietiņai vecpilsētas viducī. Viduslaiku stila krodziņš centrālā laukuma vidū, baznīcā. Kolosāls mājas alus no māla krūkām, brīnišķīgi smieklīga sieviete aiz letes, pīrāgu smarža gaisā un viss ar svecēm. Aj, otrā diena, kas beidzas krodziņā, bet dzīve taču jāsvin! :)

Bet par pavasara reibuli runājot... Es vienkārši lidinos. Domās lidinos kosmosā, ar ķermeni istabā. Domas pārāk bieži aizceļo pie garīguma, vērtībām, svētuma, saules, karmas... Gribas iegūt sajūtu, ka esi viegls kā gaiss, jo ķermenis nav nospiests, bet radījis sevī telpu gaisam un brīvībai. Gara brīvībai, lai pasaules smiekli Tevī rezonē un dzied. 

Varbūt mani vienkārši pārāk ļoti ietekmē Enya. Varbūt viņa vienkārši izdzied pareizās sajūtas. Tieši pa tām notīm un noskaņām, pa kurām šobrīd dejoju es. 

Priekā mīļi! Lai katram pašam savs pavasaris galvā, sirdī, dvēselē, bet visi dzied spēcīgi un skaļi! Kad vēl reibsim?

02.05.13.

Hahaha. Mums gadījās smieklīgi, tad auč un kā rezultātā aizgāju gulēt neko neuzrakstot, bet cerot, ka nebūšu zilacaināka kā parasti! Bet esmu! :D

Bet vispār ir ļoti smieklīgi. Bijām pūdelī un es sāku kliegt pa visu pūdeli, jo nobijos no zaķa aiz loga. Nu tā. Un tad Arta mani veda uz riteņa bagāžnieka, jeb mani un manu ģitāru uz muguras.

Nu tā mums te iet.

Ā, un vēl. Džordžijs visu laiku dzied: "Apelsīnu - Mango nektārs". :D

01.05.13.

Es gaidu to dienu, kad es varēšu aiziet gulēt ar smaidu uz lūpām tādu līdz mēnesim. Protams, nesūdzos par tagadējo, bet tagadējais tikai līdz mākonīšiem.

Par cik šonakt vēl jāsagatavojas debatēm ar 30teksta lapām, jāsastrādā mammas darbiņš un vēl jāpaspēj sapnīšus paskatīties, bet angļu valoda sākas pēc astoņām stundām - mīļie, šis ieraksts, nu nemaz nebūs garš.

Bet es domāju labas domas.

Priekā!

Mīlu.

30.04.13.

Un mēs pabeidzām!
Un tas arī ir tas, ko var pateikt par šodienu.
Ā, nu vēl mēs aizgājām gulēt sešos vakarā, pamodāmies vienos. Tad noskatījāmies P.S. I love you, paraudājām...
Nu dzīve, vienvārdsakot ir skaista, ne?