Vakar uzkātoju uz ceturto stāvu. Nebija lekcijas. Lekcija trešajā. Aizkātoju - pilna klase ar puišiem, tikai puišiem! un lekcija igauniski. Mans otrdienas prieciņš.
Tad episks vakars. Tiešām episks, ar dziedāšanu, noskaņu un bezgalu savādumu ar Kaiju un guļammaisiņu. Bet sirsnīgi jau, jo citādi nosaukt vakaru, kas beidzas ar mozarellas karstmaizītēm (maize-pesto-mozarella-pipari-baziliks-rukola-tomāts) un Les Miserables. Skaisti.
Priekā! Lai saule!
25.03.13.
Ir pavasars! Pavasars ar saulīti kož un baida prom ziemas briesmonīti, kurš graužās un berž. Šorīt sajūta, ka Tallinu tiešām pārņēmis silts, dzeltens ziedu plīvurs, nepameta. Kaut vēl nezied, kaut koki vēl nav zaļi, tomēr, PAVASARIS!
Ar Artoni aizčāpojām līdz vecpilsētai šodien. Ar kameru kā tūristi, kuri ķer pirmo sauli svešā pilsētā. Tikai mums pilsēta savējā. Iegriezāmies BogaPott, savējā. Kad ārā auksts tā vieta ir vēl mājīgāka. Ar mājas soļanku un pelmeņiem, izaicinājuma trepēm un kalnu pirms tam. Ar kalnu, ar ielām, ar ceļiem, ar ledu (ledus ir četrkājaino cilvēku labākais draugs). Izaicinājums izaicinājuma galā. Liek saņemties un priecāties, ka izturi. Jo ir tā vērts. Brīnišķīga diena. Brīnišķīgām bildēm, brīnišķīgi zilām debesīm, sauli, skatu un sirsnīgu sabiedrību. Apburbuļojoši mīļie!
Un Līva ir kļuvusi par mačo-airētājmeiteni. Hehehehe. Hihihihihi.
Šodien visas lekcijas kabatā. Viss padarīts. Viss kārtībā. Un Arta vēl lutināja ar brīnišķīgām vakariņām (garneļ-gurķ-olas-majonēzes-salātlapas-diļļu maizītes) un vispār, mierīgs, jauks vakars mazliet uz ziemeļiem.
Priekāāāāāā!
Ar Artoni aizčāpojām līdz vecpilsētai šodien. Ar kameru kā tūristi, kuri ķer pirmo sauli svešā pilsētā. Tikai mums pilsēta savējā. Iegriezāmies BogaPott, savējā. Kad ārā auksts tā vieta ir vēl mājīgāka. Ar mājas soļanku un pelmeņiem, izaicinājuma trepēm un kalnu pirms tam. Ar kalnu, ar ielām, ar ceļiem, ar ledu (ledus ir četrkājaino cilvēku labākais draugs). Izaicinājums izaicinājuma galā. Liek saņemties un priecāties, ka izturi. Jo ir tā vērts. Brīnišķīga diena. Brīnišķīgām bildēm, brīnišķīgi zilām debesīm, sauli, skatu un sirsnīgu sabiedrību. Apburbuļojoši mīļie!
Un Līva ir kļuvusi par mačo-airētājmeiteni. Hehehehe. Hihihihihi.
Šodien visas lekcijas kabatā. Viss padarīts. Viss kārtībā. Un Arta vēl lutināja ar brīnišķīgām vakariņām (garneļ-gurķ-olas-majonēzes-salātlapas-diļļu maizītes) un vispār, mierīgs, jauks vakars mazliet uz ziemeļiem.
Priekāāāāāā!
24.03.13.
Human creature must be just happy. If there is a reason to be sad, but you cannot change it, then just skip it and go further. So - always - just go further.
Life is exactly that easy.
Life is exactly that easy.
23.02.13.
Sestdienas ir manas mīļākās dienas. Jo var gulēt no rīta, var gulēt pa dienu. var gulēt vakarā un negulēt naktī, jo nākamā ir brīvdiena!!
Un tieši tā mēs pavadījām šo dienu. Neko nedarot. Tikai no rīta bija pavasara tīrīšana istabā, pēc tam pavasara tīrīšana skapī, pēc tam veselīga pastaiga uz veikalu... Laikam Arta mani vairs nekad līdzi iepirkties neņems, jo tas nozīmē ne tikai reiz četri lielāku rēķinu, bet arī Līvu, smagāku par iepirkumiem - uz otra pleca. Jā, tā notiek, kas esi ar vienu normālu kāju, ar vienu smieklīgu un diviem savādiem kokiem roku vietā. Jipījājo!
Priekā, mīļie! Noskatieties Karali Lauvu. Es sagaidīju līdz deviņpadsmit, laikam tas ir vecums, kad var noskatīties neraudot, jo sirsniņa tāda cieta. Bet skaisti. Ļoti, ļoti skaisti!
22.03.13.
Artuks mājās. Sēž gultā un savdabīgā balsī dzied līdzi brīnišķīgai dziesmai. Jā, enerģija ir istabā, prieks arī. Kaut kā, ja dzīvo divi cilvēki vienās sienās, tad dzīvo. Kad otra nav, ir skumīgi, tukši un nemājīgi.
Dienas skrien kā putni, putni vēl snauž, bet laiks ir savā vietā.
Šī bija brīnišķīgi nebrīvi brīva nedēļa. Ar Artu Latvijā, tukšu istabu, ļoti daudz telpas radošām aktivitātēm, domām un citiem vientulības priekiem.
Par cik Artuka nebija, dzīvoklis izdomāja, ka par Līvu ir jāparūpējas. Istabā gluži neieslēdza, bet reizi pusstundā, vai esmu šeit, pārbaudīja gan. Nepalaida mani ne uz universitāti. ne veikalu, ne ārā svaigu gaisu paelpot. Pirmdien vakarā, kad Līna pamanīja, cik nelaimīga esmu, ka netieku ārā, mani piesedza uz pusstundiņu izkokot ārā. Protams, pirms tam atstājot savu telefona nummuru un atskaitoties kāpēc man līdzi ir muguras soma. Eh, lieliski man tie dzīvokļa biedri! Kurā vēl dzīvoklī vakarā aizejot pie Denisa un ieminoties, ka ļoti gribās vīnu, vīns arī atnāk līdz istabai? Nevienā. :)
Jā, arī tīrīšanas saraksts sastādīts bez mana vārda tajā, traukus arī man nebija jāmazgā un no veikala produkti atnāca citām kājām.
Runājot par citām kājām... Uzrakstīju pastam, ka nevaru aizbraukt pēc paciņas, jo esmu ar četrām kājām - paciņa nākamajā rītā atnāca līdz gultai. Es mīlu igauņus!
Kas vēl sadarīts šajā nedēļā...aj, dziesmu uzrakstīju, darbu zīmēju, rakstīju, lasīju, skatījos filmas... Rekords, mūsu brīnišķīgā interneta dēļ, ir pusotru stundu garu filmu skatīties piecas... Jap. Koju dzīve.
Elīzī iedvesmoja uztaisīt blogu ar darbiņiem http://livavilnite.tumblr.com/ un lapu ar dziesmiņām https://soundcloud.com/livavilnite un tā. Patiesībā tādas lietas ļoti iedvesmo, iedvesmo saprast, ka ir miljons iespējas, kuras mēs neizmantojam, bet rokas kabatās sabāzuši, sapnīšus turot zem papēžiem un miega peli tuvāk par sauli - čīkstam par to, ka mūsu dzīve ir garlaicīga. Ziniet, dzīve nevar būt garlaicīga, garlaicīgi esam mēs paši, kuri neuzdrošinās paskatīties acīs tām iespējām, ko tā mums sniedz.
Trešdienas tradīcija - alus ar Mārtiņu arī ievērota. Un kā piedeva - ceturtdienas alus ar Mārtiņu, Artu un Pēteri arī. Sirsnīgi. Forši te tie latvieši Tallinā.
Atskaitei: ir kolosāli pabraukt garām savai pieturai un tad no nākamās ar kruķiem skriet atpakaļ ar mērķi būt ātrāk par tramvaju. Nabaga Arta, man liekas, būs tā uzkačājusi to roku, ar kuru jātur Līvis, ka drīz būs asimetrija. Jāmaina rokas!
Un korī dziedājām Gaismas pili. Atmiņas... Ziniet, spēks ir mums, jo mums ir dziesma.
Tas tādā skrējienā arī viss. Viss, ko varu pateikt ir - elpojam dzīvi! Un, ka laikam es pamazām pieaugu augt. Pamazām paceļu galvu ar skatienu ceļā, lai redzētu, kas slēpjas aiz tā pagrieziena, kas pavisam tuvu. Jo sasniegt var visu, jo viss ir aizsniedzams, piepildāms. Tikai mazliet, mazliet jāpārkāpj pāri savām robežām, jo tā ir tikai iedomu radīta pasaule, kas tur mūs rāmjos un baida. Mazliet tālāk, nu mazliet, mazliet ir tāda pasaule, kuras krāsas nenosauks neviens, jo katram savējās.
Priekā mīļie! Par to, ka mēs esam brīnišķīgi, dzīvi un laimīgi!
Dienas skrien kā putni, putni vēl snauž, bet laiks ir savā vietā.
Šī bija brīnišķīgi nebrīvi brīva nedēļa. Ar Artu Latvijā, tukšu istabu, ļoti daudz telpas radošām aktivitātēm, domām un citiem vientulības priekiem.
Par cik Artuka nebija, dzīvoklis izdomāja, ka par Līvu ir jāparūpējas. Istabā gluži neieslēdza, bet reizi pusstundā, vai esmu šeit, pārbaudīja gan. Nepalaida mani ne uz universitāti. ne veikalu, ne ārā svaigu gaisu paelpot. Pirmdien vakarā, kad Līna pamanīja, cik nelaimīga esmu, ka netieku ārā, mani piesedza uz pusstundiņu izkokot ārā. Protams, pirms tam atstājot savu telefona nummuru un atskaitoties kāpēc man līdzi ir muguras soma. Eh, lieliski man tie dzīvokļa biedri! Kurā vēl dzīvoklī vakarā aizejot pie Denisa un ieminoties, ka ļoti gribās vīnu, vīns arī atnāk līdz istabai? Nevienā. :)
Jā, arī tīrīšanas saraksts sastādīts bez mana vārda tajā, traukus arī man nebija jāmazgā un no veikala produkti atnāca citām kājām.
Runājot par citām kājām... Uzrakstīju pastam, ka nevaru aizbraukt pēc paciņas, jo esmu ar četrām kājām - paciņa nākamajā rītā atnāca līdz gultai. Es mīlu igauņus!
Kas vēl sadarīts šajā nedēļā...aj, dziesmu uzrakstīju, darbu zīmēju, rakstīju, lasīju, skatījos filmas... Rekords, mūsu brīnišķīgā interneta dēļ, ir pusotru stundu garu filmu skatīties piecas... Jap. Koju dzīve.
Elīzī iedvesmoja uztaisīt blogu ar darbiņiem http://livavilnite.tumblr.com/ un lapu ar dziesmiņām https://soundcloud.com/livavilnite un tā. Patiesībā tādas lietas ļoti iedvesmo, iedvesmo saprast, ka ir miljons iespējas, kuras mēs neizmantojam, bet rokas kabatās sabāzuši, sapnīšus turot zem papēžiem un miega peli tuvāk par sauli - čīkstam par to, ka mūsu dzīve ir garlaicīga. Ziniet, dzīve nevar būt garlaicīga, garlaicīgi esam mēs paši, kuri neuzdrošinās paskatīties acīs tām iespējām, ko tā mums sniedz.
Trešdienas tradīcija - alus ar Mārtiņu arī ievērota. Un kā piedeva - ceturtdienas alus ar Mārtiņu, Artu un Pēteri arī. Sirsnīgi. Forši te tie latvieši Tallinā.
Atskaitei: ir kolosāli pabraukt garām savai pieturai un tad no nākamās ar kruķiem skriet atpakaļ ar mērķi būt ātrāk par tramvaju. Nabaga Arta, man liekas, būs tā uzkačājusi to roku, ar kuru jātur Līvis, ka drīz būs asimetrija. Jāmaina rokas!
Un korī dziedājām Gaismas pili. Atmiņas... Ziniet, spēks ir mums, jo mums ir dziesma.
Tas tādā skrējienā arī viss. Viss, ko varu pateikt ir - elpojam dzīvi! Un, ka laikam es pamazām pieaugu augt. Pamazām paceļu galvu ar skatienu ceļā, lai redzētu, kas slēpjas aiz tā pagrieziena, kas pavisam tuvu. Jo sasniegt var visu, jo viss ir aizsniedzams, piepildāms. Tikai mazliet, mazliet jāpārkāpj pāri savām robežām, jo tā ir tikai iedomu radīta pasaule, kas tur mūs rāmjos un baida. Mazliet tālāk, nu mazliet, mazliet ir tāda pasaule, kuras krāsas nenosauks neviens, jo katram savējās.
Priekā mīļie! Par to, ka mēs esam brīnišķīgi, dzīvi un laimīgi!
17.03.13.
Daily rush ir pamazām pārtapis par weekly rush. Bet ar mazām pauzēm, maziem slinkumiem, mazliet reibstošām naktīm un māju apciemojumiem - savi gandrīz septiņi mēneši ir izturēti. Tas laikam arī bija tas laiks, kad vairāk vai mazāk katru dienu bija tā gaišā doma, ko ierakstīt un Jums, tas nezināmais, ko lasīt. Par laimi vai nelaimi, laikam jau laimi, tas nezināmais ir kļuvis zināms ne tikai man. Un laikam jau tas beidzot ir tas iemesls, kad vairs nerakstīsies katru dienu bet tās dienas, kad būs ko teikt. Tiesa, pazīstot mani nav grūti uzminēt, ka man pārāk bieži ir ko teikt.
Tātad...pēdējās piecas dienas. Aj. Ilgi.
Trešdiena, 13. marts.
Priecīgs, smieklīgs, kašķīgs, jo meitenes ir pieklājīgas un mīlošas, koris beidzās ar sirsnīgu diskusiju par datorspēlēm pie alus kausa ar Mārtiņu. Dienas prieciņš. Tā varētu kļūt pat iktrešdienas tradīciju, tiesa, nākošajā dienā neiet uz angļu valodu gan ne.
Ceturdiena, 14. marts.
Piefiksēju, ka kopš Tallinā atkal ir atgriezusies saule, kas nu jau, starpcitu, ir biežāka parādība kā pelēkums, katru rītu ceļos kopā ar to - paskatos pa logu, nopriecājos par to pasteļkrāsas skaistumu, pasveicinu un aizmiegu, tāda saules apspīdēta. Un tā katru rītu. Vēl viena lieliska tradīcija. Nākošā varētu būt arī piecelties tajos sešos. Vēl nākošā - pamodināt arī Artu. Tiesa, es nezinu cik ļoti laimīga viņa par to būtu. Hihihihihi.
Runājot par saules apspīdēto Tallinu ziemā... :) Atradu telefonā gabaliņu savas miera ostas.
Vēl par ceturtdienu runājot...tā bija viena forša diena. Pārmaiņas pēc apmeklēju pat gandrīzvisas lekcijas.
Vakarā aizgājām ar Artuku vakariņās. Sen nebija tā bijis, ka kopā pametam savas četras sienas. Sirsnīgi. Pat ledus uz ielām neatturēja no vakarīgās pastaigas, meklējot mūsu ideālo, mīlīgo vietiņu, kurā abas neesam bijušas. Arta tur aiz paduses, Līva tur aiz kruķiem un šļūcam. Šļup, šļup... Attapāmies Amerikāņu vietiņā ar interesantu alu un milzīīīīīgiem burgeriem. Tur atklājās, ka Ja Mega Raiena ēdot sendviču var notēlot orgasmu, tad es varu ēdot burgeru sākt raudāt. Bet vispār - eh, tas bija viens brīnišķīgs vakars. Ar visiem punktiem uz i, kauttāizdotos ceļojumiem, nākotnes plāniem, vīzijām un priekiem.
Piektdiena, 15. marts.
Brīvdiena! Pirmā no tik daudzām, kas sekos. Tām, kuras būs pat gandrīz brīvas.
Sākās produktīvi, jo pabeidzu beidzot savu pārelektrizētās pasaules un putnukoku darbu. Gaisabaloniem, kas tiecas uz sauli. Un, kura diena var sākties labāk par to, kurā brokastīs pasniedz brī siera-bubieru-rukolas un pesto-tomātu-parmezāna maizītes? Mmmm.
Kad Arta ar Ermīnu devās tikai viņiem vien zināmās gaitās, izdomāju, ka man arī vajag apciemot savu sirsniņu, kuru atstāju kalnā pie jūras. Tās, kurā ir helikoptera laukums un skats uz visu skaisto. Četras kājas vēljoprojām nebūs tās, kuras atturēs miljons pakāpienu kāpienu ar hotdogu noslēgumā. Hotdogs kabatā, saules brilles uz acīm un aidā. Skaisti. Tiešām. Pietrūka man mans vējainais kalns ar savu klusumu un lielajām acīm uz visu. Tāds miers pilsētas sirdī. Apciemoju sirsniņu, balodi, kurš ir gaļēdājs un kātoju mājās.
Un vakarā... Vai. Ir vakari pēc kuriem ir doma - kāpēc es nedzēru vairāk, jo tad es neatcerētos. Nē, pēc šī vakara tādas domas nebija, bija doma kāpēc es vispār sāku... Jautri. Atklājām, ka latviešiem ballēties dzīvoklī patīk vislabāk un Lost Continent bārmene mācās latviešu valodu. Atklājām vēl visu kaut ko, bet paliekam pie tā, kas kas piektdienā tas piektdienā. Bet ballītes vienmēr ir labas lietas, kaut vai tikai tāpēc, ka smieklīgi taču.
Sestdiena, 16. marts.
Es mīlu rītus pēc ballītēm. Kad pamodies sešos no rīta sveicināt sauli, bet apmulsti, ka logs pēkšņi ir pretim nevis sānā. Kad astoņos pasaule ir skaista vieta, desmitos vēl arī, bet tad iestājās elle, kuras vidū ir jāiet uz skolu. Jā. Tās dienas ir brīnišķīgas.
Spēja savaldīties un koncentrēties, mīlēt tos, kuri kaitina, darboties grupā un sastrādāties, jā, tā tikai aug un mirdz. Itīpaši, kad kursa biedri paziņo, ka meitenes nevar montēt, jo ir meitenes. Arī tad spēja savaldīties tikai aug. Bet vispār - smieklīgi.
Katrā ziņā varu teikt, ka divas stundas plēst melnu kartonu mazos gabaliņos skolā ir tieši tas darbs, ko katrs jaunietis vēlas pēc kārtīgas piektdienas ballītes.
Vēl uzzinājām, ka skola no četriem līdz pieciem pa brīvu dala kafejnīcu ēdienu - bulciņas, kruasānus, kūkas, sendvičus...nu visu. Līna ar Gabrielu pilnām kabatām maisu aizskrēja ar. Un tiešām atnāca atpakaļ pilnām rokām ēdiena. Tagad mums katru sestdienu būs dzīvokļa kopējā tēja. Un grafiks pie ledusskapja, kurš kurā sestdienā ir tas gariņš, kurš iet pakaļ. Forši tie Igaunijas likumi, ka ēdienu nevar turēt skolā svētdienā.
Svētdiena, 17. marts.
Ir lieliski pamosties astoņos no rīta možam un laimīgam. Uztaisīt loundry day, sajaukt veļas mazgājamo līdzekli ar matu kondicionieri un visas drēbes uztaisīt apbrīnojami mīkstas... pēc tam ieturēt brokastis kopā ar dzīvokļa biedriem un uzzināt, ka viņi ļoti priecātos, ja es nekustētos un viņus izrīkotu. Mani pat atbrīvoja no tīrīšanas grafika. Eh, viņi visi ir tik jauki! :)
Un šodien Gabrielam nebija laba diena. Visu dienu visu meta no rokām ārā un apgāza. Vainojam mani, jo man esot pārāk stingrs skatiens. Smieklīgi. Hhihihihihih. :)
Lai vai kā. Vismaz mājasdarbi ir izpildīti un rītdien būs oficiālā nekā nedarīšanas diena. Kad no rīta pamosties mierīgs, jo vari slinkot. Jap. Man pat ēdienu šodien atnesa Deniss, lai varu nekustēties.
Nu tas laikam pagaidām arī viss mans stāsts. Vai dzīve nav skaista? Ir, mīļie, ir. Traki ļoti apburbuļojoši!
Priekā, mīļie!
Pievienošu Jums vēl kādu dziesmiņu, lai priecīgāks prāts. Mīīīīīīlūūūūūū!
12.03.13.
Mēs visi esam izslāpuši pēc saules. Nāvīgi izslāpuši pēc svaiga gaisa, pavasara, smaržas, putniem, gaismas.
Skola liekas nomācoša, istaba liekas nomācoša, jūra šķiet sekla. Cilvēki apkārt ieguvuši tikai negatīvās nokrāsas un kļuvuši riebīgi kaitinoši. Kaut zināms jau, ka tas ir vienkārši nogurums, jo ar pēdējiem spēkiem jāatvadās no ziemas. Un pēdējos spēkus nepavairo skolas ceturkšņa noslēguma darbi, esejas, prezentācijas un citi zvēri. Patiesībā skolām vajadzētu piekopt tradīciju ap šo laiku atvērt logus, ielaist svaigu gaisu, lekcijas atsvaidzināt ar pārmaiņām telpās, pasniedzēju ļoti atraktīvajā balss tonī... Varbūt vienkārši iekliegties, lai mūs pamodinātu.
Par godu manam mīļotajam kaimiņam un gultas kvadrātmetru dalītājam - nē, mīļā, Tu man neesi kaitinoši apriebusies. :D
Kas vēl sagadījies šajās dienās? Laikam tikai tas, ka mēs noskaidrojām, ka es esmu burkāns, Arta ir Koala. Ka mums ārkārtīgi ārprātīgi patīk smieties un mēs vispār īsti normālas neesam. Ka par mums ir jāuzņem filma. Ka sirsniņpleds ir lieliskākais veids noslēpt faktu, ka esi kails. Ka mācīties mums vēljoprojām nesanāk, bet dzīve ir skaista.
Laikam tas arī ir viss, kas jāatceras - dzīve ir skaista!
Ailīte POZITĪVI:
1. Arta jau krietnu laiciņu atpakaļ salaboja manus kruķus. Ar skoču. Jēēēē.
2. Garderobes tantiņa man iedeva konfektes. Ar smaidu. Eh..
3. Katru rītu pamostos no tā, kā lec saule. Jo debesis sarkanas, saule balta. Un tas ir tik agri!
4. Mākonītis.
Atceros, ka pāris gadus atpakaļ visur, kur gāju man uz lūpām bija divi moto: "Pasmaidi, dzīve ir skaista!" un "Cilvēkiem piestāv smaidīt!"
Patiesība. Ikdiena. Prieks.
Cheers! :)
Skola liekas nomācoša, istaba liekas nomācoša, jūra šķiet sekla. Cilvēki apkārt ieguvuši tikai negatīvās nokrāsas un kļuvuši riebīgi kaitinoši. Kaut zināms jau, ka tas ir vienkārši nogurums, jo ar pēdējiem spēkiem jāatvadās no ziemas. Un pēdējos spēkus nepavairo skolas ceturkšņa noslēguma darbi, esejas, prezentācijas un citi zvēri. Patiesībā skolām vajadzētu piekopt tradīciju ap šo laiku atvērt logus, ielaist svaigu gaisu, lekcijas atsvaidzināt ar pārmaiņām telpās, pasniedzēju ļoti atraktīvajā balss tonī... Varbūt vienkārši iekliegties, lai mūs pamodinātu.
Par godu manam mīļotajam kaimiņam un gultas kvadrātmetru dalītājam - nē, mīļā, Tu man neesi kaitinoši apriebusies. :D
Kas vēl sagadījies šajās dienās? Laikam tikai tas, ka mēs noskaidrojām, ka es esmu burkāns, Arta ir Koala. Ka mums ārkārtīgi ārprātīgi patīk smieties un mēs vispār īsti normālas neesam. Ka par mums ir jāuzņem filma. Ka sirsniņpleds ir lieliskākais veids noslēpt faktu, ka esi kails. Ka mācīties mums vēljoprojām nesanāk, bet dzīve ir skaista.
Laikam tas arī ir viss, kas jāatceras - dzīve ir skaista!
Ailīte POZITĪVI:
1. Arta jau krietnu laiciņu atpakaļ salaboja manus kruķus. Ar skoču. Jēēēē.
2. Garderobes tantiņa man iedeva konfektes. Ar smaidu. Eh..
3. Katru rītu pamostos no tā, kā lec saule. Jo debesis sarkanas, saule balta. Un tas ir tik agri!
4. Mākonītis.
Atceros, ka pāris gadus atpakaļ visur, kur gāju man uz lūpām bija divi moto: "Pasmaidi, dzīve ir skaista!" un "Cilvēkiem piestāv smaidīt!"
Patiesība. Ikdiena. Prieks.
Cheers! :)
10.03.13.
Šodien es mainīju attālumus, iekaroju jaunas zemes un atklāju visumu. Manas ierastās gaitas cauri pilsētai, pa zemi un jumtiem pārcēlās un zvaigznēm, planētām un neiedomājamiem attālumiem.
Ir citādi iedomāties zilādainu (filmas dara savu) meiteni arī apēdam kādu tomātu uz balkona un, pilnā skaļumā klausoties kādu tai mīļu dziesmu, domājam par dzīvi. Varbūt saredzot, ka tālu, tālu tālumā uz balkona stāv baltais cilvēkbērns, kurš gremdējas jūrās un sapņo.
Šodien bija mana blondā skaistule atbraukusi ar savu vīrieti pie sāniem. Paliek arvien jaukāk. Cilvēki pamazām pierod pie attāluma, iemācās priecāties par tikai attālumam piederošajiem prieciņiem un atgūst spēju saprasties bez vārdiem. Sirsnīgi. :)
Un par skolu runājot - viss labi. Jā, tā ir lieta, kas laikam vienmēr atrisinās pati no sevis.
Un vispār - ir interesanti. Esmu es ar visiem saviem niķiem. Ar visām savām pieķeršanām, salauzšanām, saskumšanām un domāšanām. Daudz šanas. Bet tā laikam tas vienmēr ir. Ar šanām. Dažādām, bet vienmēr aiz-šanām.
Laužos par domu, vai es spēju būt tas cilvēks, kas esmu izvēlējusies būt. Cenšos spēt. Un tajā brīdī, kad nespēju, talkā nāk manas mīļās melodijas, tomāti uz balkona, kuģi, jūra, kura izžūst, vējš, kurš nes pavasari. Daudz man to iedvesmu, draugu un misiju.
Kaut kādā ziņā ticu, ka ir cilvēki, kuru misija vienmēr būs ziedoties. Kuru dzīves spēja ir tā, ka viņi spēj ziedoties. Ka spēj piekāpties, dot, meklēt risinājumus un pagriezienus citu ceļos. Un ir otri cilvēki, kuri iet savus ceļus un sveicinās ar ziedotājiem. Tam vajag daudz spēka - dot. Vēl vairāk spēka sajust, ka viss ir ierobežots, ka pasaulei ir robežas, ka arī visums kādreiz beidzas. Visam vajag spēku. Mums vajag spēku eksistēt, dzīvot, domāt, just, mīlēt...
Spēks ir kopīgs jēdziens. Ja pietrūkst vienam, pietrūks arī...
Tas tā. Mazliet domu šim vakaram. Domu par to, ka laiks pierast pie vientulības. Tik ilgi, kamēr atnāks pavasaris ne tikai šajā istabā, bet visās zemēs. Un, kad atnāks - ziedi, mīļais, ziedi.
Ir citādi iedomāties zilādainu (filmas dara savu) meiteni arī apēdam kādu tomātu uz balkona un, pilnā skaļumā klausoties kādu tai mīļu dziesmu, domājam par dzīvi. Varbūt saredzot, ka tālu, tālu tālumā uz balkona stāv baltais cilvēkbērns, kurš gremdējas jūrās un sapņo.
Šodien bija mana blondā skaistule atbraukusi ar savu vīrieti pie sāniem. Paliek arvien jaukāk. Cilvēki pamazām pierod pie attāluma, iemācās priecāties par tikai attālumam piederošajiem prieciņiem un atgūst spēju saprasties bez vārdiem. Sirsnīgi. :)
Un par skolu runājot - viss labi. Jā, tā ir lieta, kas laikam vienmēr atrisinās pati no sevis.
Un vispār - ir interesanti. Esmu es ar visiem saviem niķiem. Ar visām savām pieķeršanām, salauzšanām, saskumšanām un domāšanām. Daudz šanas. Bet tā laikam tas vienmēr ir. Ar šanām. Dažādām, bet vienmēr aiz-šanām.
Laužos par domu, vai es spēju būt tas cilvēks, kas esmu izvēlējusies būt. Cenšos spēt. Un tajā brīdī, kad nespēju, talkā nāk manas mīļās melodijas, tomāti uz balkona, kuģi, jūra, kura izžūst, vējš, kurš nes pavasari. Daudz man to iedvesmu, draugu un misiju.
Kaut kādā ziņā ticu, ka ir cilvēki, kuru misija vienmēr būs ziedoties. Kuru dzīves spēja ir tā, ka viņi spēj ziedoties. Ka spēj piekāpties, dot, meklēt risinājumus un pagriezienus citu ceļos. Un ir otri cilvēki, kuri iet savus ceļus un sveicinās ar ziedotājiem. Tam vajag daudz spēka - dot. Vēl vairāk spēka sajust, ka viss ir ierobežots, ka pasaulei ir robežas, ka arī visums kādreiz beidzas. Visam vajag spēku. Mums vajag spēku eksistēt, dzīvot, domāt, just, mīlēt...
Spēks ir kopīgs jēdziens. Ja pietrūkst vienam, pietrūks arī...
Tas tā. Mazliet domu šim vakaram. Domu par to, ka laiks pierast pie vientulības. Tik ilgi, kamēr atnāks pavasaris ne tikai šajā istabā, bet visās zemēs. Un, kad atnāks - ziedi, mīļais, ziedi.
09.03.13.
Par to, ka brīžos, kad vajadzētu iet uz kalnu un kliegt, es izvēlos runāt. Par to, ka jūra ir par seklu un pilna sēkļiem. Par to, ka miera ostā iestājusies vētra un ūdens sauss. Par to, ka Līva neprot apstāties vārdos.
08.03.13.
Pirms brīža gribēju šeit rakstīt daily news. Bet būs pasaka. Par sauli un ponijiem. Un rūķīšiem, fejām, Vinniju Pūku, trusīšiem, puķītēm, zilām debesīm...
Bija rīts. Rīts vakarā. Kad pasaulei sajukušas debesis un krēslas vietā no jauna uzlēca saule. Saules zaķēni nolēca no ugunīgās ripas un miegainām acīm atpogāja rudzupuķu ziedus. Nav laika miegam, lai ziedi veras pret sauli un veras tai, no sirds pielūdzot un alkstot. Mazie gaismas bērni lēkāja no zieda un ziedu, ar pēdām atstājot katrā daļu gaismas un prieka. Rīts ausa savā krāšņumā, miega paliekas izslaucījis no mēness acīm.
Kad gaisma pārlija pār katru ziedu, katru kustību, katru sirdi un prātu, saule nolaida acis un uzlūkoja mēnesi. Mēness aizsēja acis savām zvaigžņu meitām un mēness dēlus sūtīja pār tiltu, lai nereibst no gaismas. Sakautrējies tas pacēla skatienu un saskatījās ar sauli. Jo tikai šorīt viņi mirdzēja kopā, rītā, kad pasaulei labpatikās sajaukt to, kas radīts, ieviest brīnumu brīnumā.
Un saule ar mēnesi skatījās tā. No tāluma tuvumā un laimes gaismā mirka. Līdz atnāca nakts un apsedza visus. Lai ziedi snauž un kokus putni miegā grauž. Lai cilvēki sapņo, lai bērni debesīs lido. Jo brīnums brīnumā klusējot aizmiga.
***
07.03.13. Vakardiena.
Vakar mums ar kursu bija skolā fragmentiņi dzīves jāfilmē. Mēs aizrāvāmies. Pēc kaislīgas kruķu-zobenu cīņas, mirkli pirms lēkšanas sacensībām... gadijās, ka viens kruķis sadomāja vairs neatstutēties pret margām un mācīties lidot. Ilgi lidoja. Kurss kliedza. Es kliedzu. Cilvēki lejā kliedza. Kāds smējās. Un tad laimīgais lidonis atsitās pret grīdu, plastmasai šķīstot uz visām pusēm. Četrus stāvus zemāk... Un garderobes tantiņa tikai teica: "Žēl, ka neuzmetāt viņu tam nīgrajam apsargam uz galvas!" Cik labi, ka neuzmetām. Kaut kā jūtos par jaunu restēm aiz logiem, avīžu virsrakstiem vēstot par savādu "Lidojošo Kruķu" slepkavību Tallinā.
Tā iesākās lieliskā ceturtdiena.
Un nobeidzās ar to, ka Gabriels uzklausīja manas lūgšanas pēc vīna un aizskrēja tam pakaļ. Un pa vidu es cepu kēksiņus. Un Džordžijs bija eņģelis, kurš nes maisiņus. Un vispār - skaistā pasaulē mēs dzīvojam.
***
Par astoto Martu runājot... Nav jau daudz ko runāt. Biju uz lielisku filmu. Lielisku ne tāpēc, ka filma laba. Filma mazliet banāla, mazliet paredzama. Kaut beigas konkrēti sagrauj visas ilūzijas. Bet laba tāpēc, ka šovakar laikam nekas nevarēja atbilst labāk. Un ir lieliski tā reizi pa reizei paraudāt kinoteātrī. Tieši tāpēc, ka filma jau nav skumīga, tikai salkani skaista. Bet man patika. Ja vēl blakus nesēdētu izvirtīga paskata vientuļš vīrietis, kurš kožļāja īkšķi... :D
Vēl par šodienu runājot. Šodien ko apsolījos. Nerakstīšu ko, ne jau fakts svarīgs. Ideja. No šodienas piekopšu baltu dzīvesveidu. Puķīšu valodā runājot - nav ko cilpas krizantēmām kaklā mest!
Cilvēku valodā - man laikam gribas attīrīt karmu. Mazliet svētuma, mazliet gaišuma, mazliet tīrības dvēselē.
Priekā, mīļie!
Bija rīts. Rīts vakarā. Kad pasaulei sajukušas debesis un krēslas vietā no jauna uzlēca saule. Saules zaķēni nolēca no ugunīgās ripas un miegainām acīm atpogāja rudzupuķu ziedus. Nav laika miegam, lai ziedi veras pret sauli un veras tai, no sirds pielūdzot un alkstot. Mazie gaismas bērni lēkāja no zieda un ziedu, ar pēdām atstājot katrā daļu gaismas un prieka. Rīts ausa savā krāšņumā, miega paliekas izslaucījis no mēness acīm.
Kad gaisma pārlija pār katru ziedu, katru kustību, katru sirdi un prātu, saule nolaida acis un uzlūkoja mēnesi. Mēness aizsēja acis savām zvaigžņu meitām un mēness dēlus sūtīja pār tiltu, lai nereibst no gaismas. Sakautrējies tas pacēla skatienu un saskatījās ar sauli. Jo tikai šorīt viņi mirdzēja kopā, rītā, kad pasaulei labpatikās sajaukt to, kas radīts, ieviest brīnumu brīnumā.
Un saule ar mēnesi skatījās tā. No tāluma tuvumā un laimes gaismā mirka. Līdz atnāca nakts un apsedza visus. Lai ziedi snauž un kokus putni miegā grauž. Lai cilvēki sapņo, lai bērni debesīs lido. Jo brīnums brīnumā klusējot aizmiga.
***
07.03.13. Vakardiena.
Vakar mums ar kursu bija skolā fragmentiņi dzīves jāfilmē. Mēs aizrāvāmies. Pēc kaislīgas kruķu-zobenu cīņas, mirkli pirms lēkšanas sacensībām... gadijās, ka viens kruķis sadomāja vairs neatstutēties pret margām un mācīties lidot. Ilgi lidoja. Kurss kliedza. Es kliedzu. Cilvēki lejā kliedza. Kāds smējās. Un tad laimīgais lidonis atsitās pret grīdu, plastmasai šķīstot uz visām pusēm. Četrus stāvus zemāk... Un garderobes tantiņa tikai teica: "Žēl, ka neuzmetāt viņu tam nīgrajam apsargam uz galvas!" Cik labi, ka neuzmetām. Kaut kā jūtos par jaunu restēm aiz logiem, avīžu virsrakstiem vēstot par savādu "Lidojošo Kruķu" slepkavību Tallinā.
Tā iesākās lieliskā ceturtdiena.
Un nobeidzās ar to, ka Gabriels uzklausīja manas lūgšanas pēc vīna un aizskrēja tam pakaļ. Un pa vidu es cepu kēksiņus. Un Džordžijs bija eņģelis, kurš nes maisiņus. Un vispār - skaistā pasaulē mēs dzīvojam.
***
Par astoto Martu runājot... Nav jau daudz ko runāt. Biju uz lielisku filmu. Lielisku ne tāpēc, ka filma laba. Filma mazliet banāla, mazliet paredzama. Kaut beigas konkrēti sagrauj visas ilūzijas. Bet laba tāpēc, ka šovakar laikam nekas nevarēja atbilst labāk. Un ir lieliski tā reizi pa reizei paraudāt kinoteātrī. Tieši tāpēc, ka filma jau nav skumīga, tikai salkani skaista. Bet man patika. Ja vēl blakus nesēdētu izvirtīga paskata vientuļš vīrietis, kurš kožļāja īkšķi... :D
Vēl par šodienu runājot. Šodien ko apsolījos. Nerakstīšu ko, ne jau fakts svarīgs. Ideja. No šodienas piekopšu baltu dzīvesveidu. Puķīšu valodā runājot - nav ko cilpas krizantēmām kaklā mest!
Cilvēku valodā - man laikam gribas attīrīt karmu. Mazliet svētuma, mazliet gaišuma, mazliet tīrības dvēselē.
Priekā, mīļie!
06.03.13.
Episka diena. Tas laikam ir labākais vārds, lai to aprakstītu.
Vakar vakarā aizgājām uz skolu ar vīnu un tā. Prezentāciju taisīt. Uztaisījām. Šorīt uzrakstījām runas. Un neaizgājām. Jo negribējās un tā. Par ieganstu un ieganstu meklēšanā derēja gan bēgšana, gan slēpšanās aiz gultas, teatrālisms teatrālisma galā.
Kad kāja neļauj iet uz lekciju, tad tas ir perfekts stāvoklis, lai brauktu iepirkties! Jēēē!
Un koris vakarā. Lielisks saldais ēdiens lieliskai atmosfērai. Priekā, mīļie! :)
Vakar vakarā aizgājām uz skolu ar vīnu un tā. Prezentāciju taisīt. Uztaisījām. Šorīt uzrakstījām runas. Un neaizgājām. Jo negribējās un tā. Par ieganstu un ieganstu meklēšanā derēja gan bēgšana, gan slēpšanās aiz gultas, teatrālisms teatrālisma galā.
Kad kāja neļauj iet uz lekciju, tad tas ir perfekts stāvoklis, lai brauktu iepirkties! Jēēē!
Un koris vakarā. Lielisks saldais ēdiens lieliskai atmosfērai. Priekā, mīļie! :)
05.03.13.
Pirmdiena-->Piektdiena-->Svētdiena-->Kaut kāda diena... Nu apmēram tā tas laiks skrien. Nepamani ne kad rīts, ne vakars, ne kas par dienu vai nedēļu. Bet sajūta, ka ilgi nav rakstīts gan ir patstāvīga un paliekoša.
Mūzika tik skaļi, ka dzirde paliek otršķirīgs jēdziens un atmiņu maratons cauri pēdējai nedēļai, lai skrien. Kāds atgādināja, ka pēdējā laikā esmu rakstījusi vai nu trīs vārdos, vai arī garāmskrienot, vai arī solot, ka būs vēlāk. Pirmais solis uz priekšu ir panākt to vēlāk. Tad nu... :
Pagājušajā nedēļā biju mājās. Savā valodā runājošās mājās. Piedodiet, ka vairāk vai mazāk slēpjot, izvairījos satikties, neko neteicu, klusēju un sēdēju četrās sienās. Šoreiz man laikam vajadzēja atvaļinājumu, ne no Jums, no sevis atpūsties. Un + es īsti veikli pārvietoties tomēr nevarēju.
21. februārī pienāca kaut kāds galamērķis, ceļa gals, pagrieziens, jauns sākums... Atskaites punkts. Pusgadu ilgušais ceļojums ar pusmirušu ceļu, cerams, nu būs beidzies. Pēc laimes tabletītes, lielas smiešanās, jokošanās un priecāšanās uz operāciju galda, salda miedziņa, interesantas pamošanās, divām stundām sajūtas, ka tas mirklis, kad atmiņas par mani Jums liek aizskatīties tālumā, ir tuvu, laimes špricītes, mazliet nekustēšanās, oranžas kājas, pāris šuvēm un kruķiem - es laikam staigāšu, skriešu un lēkāšu. Nu kā es. Atkal, beidzot, laimīgi.
Pēc tās dienas sekoja citas dienas. Pilnas prieka, pārbaudījumu, prieka, emociju, saviļņojuma, vainas sajūtas, nespēka, saņemšanās, saņemšanās, saņemšanās, mazliet pārspēkiem, spēka, smaidu, prieka, prieka, smiešanās, laimes, saules, sirsnīguma, atklāsmju... pilna. Nedēļa savā mežā. Brīnišķīgā kompānijā. Kura saglabāja ne tikai mieru, lai es nekustētos, bet parūpējās, ka es ne tikai nesajuku prātā, bet priecājos. Daudz, daudz, daudz priecājos. Varētu jau pa dienām rakstīt - mēs darījām to, ēdām to, bijām tur, ar to... Bet ne jau faktu sīkumi veido stāstu. Stāstu veido tā pēdējā sajūta. Tā, kas atstāj pēcgaršu. Un ja sajūta laba, tad stāsts ir labs.
Bija diena arī ar manu NErudo saulstariņu. Kad tikai es spēju pateikt sirsnīgu tostu, gandrīz nomirt aizrijoties ar šņabi, iesmērējot mandarīnu acī, atsitoties pret leti, uzkāpjot uz trakās kājas... Atmiņas par mums, par dzīvi, par ceļiem, par sarunām, par skolu. Stāsts, kurš turpināsies visās nākošajās atmiņās. Jo viņam ir turpinājuma sajūta. Un šīs reizes, kad izdodas to atkal un atkal pierādīt, zīmē nākotnes sajūtu. Ar sauli un zilām debesīm, un to burvju spēku, kurš mākonīšus mūsu pasaulē nelaiž.
Un bija diena, kad vecāki atbrauca mājās. Un mazie apķērās apkārt. Un salūza sirsniņa. Atkal.
Ja jau reiz salūzušu sirdi atpakaļ nesalīmēsi, tad es savējo dzeru jau ilgi. Sen nav svaiga. Bet tas atgādina par tām vērtībām, kas pārākas. Tā saraujoties atgādina par vērtībām, kuras sāpīgas, bet vienmēr dzied. Dziesma nav skumīga. Tikai patiesa. Un no manis atkarīgs tas, cik ļoti tā sāpēs.
Skrien tās dienas. Atbraucu uz citās valodās runājošajām mājām. Ir lieliski atgriezties. Protams. Šeit ir mājas. Jā. Pilnīgi skaidri un noteikti. Tā nav sajūta, tas ir fakts. Sajūta ir, ka citādi jau nevar.
Lai skrien. Dienas skrien. Dažādas, raibas, krāsainas, melnas un baltas Tikai pelēkas, lai neskrien. Lai neatkārtojas un mūsu stāstu raksta tikai uz priekšu. Savāds ir šis ieraksts un savādi varbūt būs daži nākošie. Bet lai ir. Jo tas ir šis mirklis, un šajā mirklī viņi tādi ir. Šajā mirklī mazliet pietrūkst krāsas baltas, šajā brīdī mazliet negribas saņemties, šajā brīdī mazliet liekas par daudz. Šajā brīdī stabs labajā pusē kliedz par skaņu un atgādina par biežu, šajā brīdī ir mazliet grūtāk starot cauri naktij. Mazliet. Bet daudz ir tas, ka pavisam drīz būs rītdiena. Pavisam drīz būs rīts. Rīts dienai, rīts dzīvei, rīts mūsu stāstam. Katra minūte jauns rīts, tikai sajūtu vajag. Un vienmēr, pavisam vienmēr, tā sajūta lai pukst Tuvu pie sirds. Sajūta, ka pavisam drīz būs jauns rīts, ar mūsu mīļo sauli, ar mūsu mīļajām debesīm, bet jaunu spēku. Spēku, ar kuru pietiks iet un neapstāties, neatskatīties un neatcerēties. Sajūtu, kas klusiņām ieliks kabatā baltu lapu un krītiņus: Krāso, bērns, krāso savu dzīvi košās krāsās. Tava dzīve, Tavas krāsas. Visas krāsas ir krāsas, visa dzīve Tavējā.
Priekā, mīļie!
02.03.13.
Ar to viss ir pateikts.
Anna: "Atceries kā Tu sēdēji pie skapīšiem un rēji, un tas čalis atnāca un pajautāja vai nevajag izsaukt vetārstu?" Tie tik bija laiki!
Priekā!
Subscribe to:
Posts (Atom)