Angļu valoda man nepatika skolā. Tad es tiku pie skolotājas no Kanādas ar vampīra zobiņiem un tas man bija teju mīļākais priekšmets. Šodien es tiku pie skolotājas, kura izskatās pēc kāmja un jau pirmajā lekcijā darīja zināmu, ka viņai bērni nepatīk. Pagātne atkārtojas? Līva atkal mīlēs angļu valodu.
Laikam jau lieki piebilst, ka testā no kādiem sešdesmit jautājumiem man pareizi bija trīs?
Un man ļoti patīk sarunāties. Itīpaši tā sarunāties, ka pēc tam paliek tik viegla sajūta kā pieneņpūkai. Ir taču tik labi būt pieneņpūkai! ;)
28.01.13.
Pirmā studiju diena pavasara semestrī aizvadīta. Ziniet ko? Man tomēr patīk mācīties.
Pēdējās nedēļas dzīvojot patstāvīgās bailēs no domas vien par to, ka tūliņ sāksies darbu kalni, mūžīgā sajūta, ka kaut kas nav izdarīts, negulētas naktis, skriešana, mannekamnavlaika utt. Bet tā notiek, kad pierod pie vīna mierīgajiem vakariem, celšanās ap pusdienlaiku un vispār - es neko nedaru un man ir labi. Nav labi. Cilvēkam vajag kustību un studiju atsākšanās ir ļoti veselīga kustība.
Šodien bija pirmā Computer Graphics lekcija. Beidzot man kaut kas tiešām ļoti patīk! :) Un skolotājs izskatās un runā kā Bens Afleks.
Vienmēr esmu paralēli pelēkajai ikdienas dzīvei darījusi kaut ko, kas izkrāso. Vai nu tā bija dome ar saviem miljons darbiem, vai nu tā bija Mākslas skola, skrienoši konkursi, vai ansamblis, vai kāds projekts, pasākums vai kaut kas. Vienmēr man bija kur skriet un domāt, darīt lietas, ko mīlu. Laiks skrēja skriedams. Bet Tallinā ir baigais miers. Tāpēc laikam šis kurss, kas mazliet, bet tomēr atšķiras, ir kā saulīte pie debesīm.
Bet ir nozadzis slinkums. Ik pa brīdim iešaujas prātā doma, ka varētu atrast kaut ko, ko darīt. Ir plāns par animācijas studiju, atradu nenormāli foršus kursus cilvēkiem bez iepriekšējām zināšanām, kur "to feel free through the colour" un tā. Nesaprotu kāpēc, bet mani nenormāli velk kaut ko darīt. Ja kādreiz mani radībiņas apciemoja dažreiz un pa vienai, tad pēdējā laikā tās ne tikai mani apciemo, bet sēž blakus, pavada dienas gaitās, rada apkārt neiedomājamas pasaules. Rakstu tagad blogu un sēž te viena pie klaviatūras, lēnā garā pārkrāsodama katru taustiņu kā krāsainu lodziņu, kurš katrs aizved pa citādu ceļu, kura malā citādas puķes zied, kuras visas krāso gaisu un gaiss ir no radībiņām, kuras lido un ar putekšņiem veido mākoņus.
Bet šī doma aizšaujas, kad iedomājas, ka varētu pagulēt ilgāk, vienkārši gulēt. Nedomāt. Nedarīt. Un tad radībiņas pagriežas ar muguru. Bet neiet prom, sēž dusmīgas un liek man justies vainīgai.
Ir ziema. Laikam ir normāli kā es lācis gribu nosnausties. Ka ir tas nogurums, kas tiešām visu pielej ar svinu un galvu pietuvina spilvenam. Bet pāries. Janvāris un februāris vienmēr ir tie mēneši, kad šausmīgi nāk miegs. Cilvēks nav attāls no lāčiem. Itīpaši daži cilvēki, kuri lāciskumu iemanto ne tikai miegainumā, bet arī nebeidzamā mīļumā.
Un šodien Džordžijs atbrauca. Prieciņš. Viņa ļoti pietrūkst virtuvē. Ziniet, kā ir ar bērniem. Tu viņus traki mīļo un tad, kad viņu nav ir tāds savāds klusums. Nu re, kad Džordžija nebija bija tas klusums, tagad atkal virtuve elpo.
Un Pīters ar mani runāja lekcijā! Prasīja vai man neesot žēl, ka zivtiņas maz dzīvojot. Jauks viņš.
Priekā, mīļie! Lai tie saldie sapņi, kas visu nakti uz mākoņa nēsā, mīksta un salda, aveņu cukura vatē ar magoņu ziediem pie saules.
Pēdējās nedēļas dzīvojot patstāvīgās bailēs no domas vien par to, ka tūliņ sāksies darbu kalni, mūžīgā sajūta, ka kaut kas nav izdarīts, negulētas naktis, skriešana, mannekamnavlaika utt. Bet tā notiek, kad pierod pie vīna mierīgajiem vakariem, celšanās ap pusdienlaiku un vispār - es neko nedaru un man ir labi. Nav labi. Cilvēkam vajag kustību un studiju atsākšanās ir ļoti veselīga kustība.
Šodien bija pirmā Computer Graphics lekcija. Beidzot man kaut kas tiešām ļoti patīk! :) Un skolotājs izskatās un runā kā Bens Afleks.
Vienmēr esmu paralēli pelēkajai ikdienas dzīvei darījusi kaut ko, kas izkrāso. Vai nu tā bija dome ar saviem miljons darbiem, vai nu tā bija Mākslas skola, skrienoši konkursi, vai ansamblis, vai kāds projekts, pasākums vai kaut kas. Vienmēr man bija kur skriet un domāt, darīt lietas, ko mīlu. Laiks skrēja skriedams. Bet Tallinā ir baigais miers. Tāpēc laikam šis kurss, kas mazliet, bet tomēr atšķiras, ir kā saulīte pie debesīm.
Bet ir nozadzis slinkums. Ik pa brīdim iešaujas prātā doma, ka varētu atrast kaut ko, ko darīt. Ir plāns par animācijas studiju, atradu nenormāli foršus kursus cilvēkiem bez iepriekšējām zināšanām, kur "to feel free through the colour" un tā. Nesaprotu kāpēc, bet mani nenormāli velk kaut ko darīt. Ja kādreiz mani radībiņas apciemoja dažreiz un pa vienai, tad pēdējā laikā tās ne tikai mani apciemo, bet sēž blakus, pavada dienas gaitās, rada apkārt neiedomājamas pasaules. Rakstu tagad blogu un sēž te viena pie klaviatūras, lēnā garā pārkrāsodama katru taustiņu kā krāsainu lodziņu, kurš katrs aizved pa citādu ceļu, kura malā citādas puķes zied, kuras visas krāso gaisu un gaiss ir no radībiņām, kuras lido un ar putekšņiem veido mākoņus.
Bet šī doma aizšaujas, kad iedomājas, ka varētu pagulēt ilgāk, vienkārši gulēt. Nedomāt. Nedarīt. Un tad radībiņas pagriežas ar muguru. Bet neiet prom, sēž dusmīgas un liek man justies vainīgai.
Ir ziema. Laikam ir normāli kā es lācis gribu nosnausties. Ka ir tas nogurums, kas tiešām visu pielej ar svinu un galvu pietuvina spilvenam. Bet pāries. Janvāris un februāris vienmēr ir tie mēneši, kad šausmīgi nāk miegs. Cilvēks nav attāls no lāčiem. Itīpaši daži cilvēki, kuri lāciskumu iemanto ne tikai miegainumā, bet arī nebeidzamā mīļumā.
Un šodien Džordžijs atbrauca. Prieciņš. Viņa ļoti pietrūkst virtuvē. Ziniet, kā ir ar bērniem. Tu viņus traki mīļo un tad, kad viņu nav ir tāds savāds klusums. Nu re, kad Džordžija nebija bija tas klusums, tagad atkal virtuve elpo.
Un Pīters ar mani runāja lekcijā! Prasīja vai man neesot žēl, ka zivtiņas maz dzīvojot. Jauks viņš.
Priekā, mīļie! Lai tie saldie sapņi, kas visu nakti uz mākoņa nēsā, mīksta un salda, aveņu cukura vatē ar magoņu ziediem pie saules.
27.01.13.
"Es vairs nekad nedzeršu!" un tomēr.
"Es vairs nekad nedziedāšu!" un tomēr.
"Es gribu izslēgties!" un tomēr.
"Es nosalšu!" un tomēr.
Un tomēr ir forši. Viss iet pie lietas. Aukstums vieno cilvēkus un visiem liek izskatīties mīlīgi, adītos džemperos, vilnas zeķēs, sildāmies visur, kur iespēja pieskarties siltumam. Alkohols arī vieno cilvēkus, itīpaši, ja esam dziedātāji un mums ir auksti. Arī dziesma vieno cilvēkus. Un es dziedāšu vienmēr. Izslēgties? Arī šī sajūta kādā rīta vieno cilvēkus, jo mēs viens otru saprotam.
Muļķīgi šādi iesākt ierakstu par šo nedēļas nogali, kas pavadīta Pirgu muižā meža vidū, kora nometnē. Jo patiesībā bija tiešām ļoti, ļoti forši. Ar visām nometnēm piederošajām ekstrām, bet galvenokārt jau ar to sajūtu. Mūzika vienmēr rada sajūtu. Un KORA nometne ir tā, kas vieno cilvēkus, kuriem ir tā īpašā sajūta uz mūziku.
Mārtiņš spēlēja ģitāru, mēs dziedājām. Kopā. Un bija traki skaisti. Un lielajā zālē Arta ar Mārtiņu spēlēja flīģeli tik skaisti, ka sēdi un lido apgarots un laimīgs. Un mūzika katrā stūrī, visur dzied, visur spēlē, visur skan. Tā ir harmonijas valoda, ticu tam.
Un lai kāds bijis vakars pa dienu visi dzied. Un ir forši. Laiks skrien priecājoties.
Ir smieklīgi skatīties, kā pieaugušie kā bērni skrien ieņemt labākās istabiņas un šķībi skatās uz tiem, kas paspējuši pirmie. Un kā sievietes šķobās par vīrieti istabā. Un kā nakts vidū kāds lien pāri Tavai gultai uz savu gultu. Kāds krāc. Visi esam cilvēki, katram savi paradumi. Nometnes ir tās vietas, kur visi paradumi satiekas un veido vienu - nometnes paradumu.
Un Arta ar Mārtiņu ir labākā kora nometnes kompānija, ko jebkurš varētu vēlēties. Mīļoju viņus abus.
Un tā mīļošanas sajūta izaug milzīga, kad Arta spēlē tik sasodīti skaisti, ka raudāt un smieties reizē gribas, ka liekas, ka Tu mirsti un piedzimsti reizē un aizmirsties un atceries, kad vienkārši ir tik lieliski. Skaties uz cilvēku, uz to vieglumu, kādā gaisma plūst no viņa rokām un sirds un piepilda telpu. Lai kāda tā būtu.
Koristi vispār ir vieni traki cilvēki. Mums patīk priecāties. Ja dziedot - ir labi, ja iedzerot - vēl labāk. Priecāties un baudīt dzīvi. Vismaz mēs esam tādi koristi. Cilvēki ar mūziku un prieku sirdī.
"Es vairs nekad nedziedāšu!" un tomēr.
"Es gribu izslēgties!" un tomēr.
"Es nosalšu!" un tomēr.
Un tomēr ir forši. Viss iet pie lietas. Aukstums vieno cilvēkus un visiem liek izskatīties mīlīgi, adītos džemperos, vilnas zeķēs, sildāmies visur, kur iespēja pieskarties siltumam. Alkohols arī vieno cilvēkus, itīpaši, ja esam dziedātāji un mums ir auksti. Arī dziesma vieno cilvēkus. Un es dziedāšu vienmēr. Izslēgties? Arī šī sajūta kādā rīta vieno cilvēkus, jo mēs viens otru saprotam.
Muļķīgi šādi iesākt ierakstu par šo nedēļas nogali, kas pavadīta Pirgu muižā meža vidū, kora nometnē. Jo patiesībā bija tiešām ļoti, ļoti forši. Ar visām nometnēm piederošajām ekstrām, bet galvenokārt jau ar to sajūtu. Mūzika vienmēr rada sajūtu. Un KORA nometne ir tā, kas vieno cilvēkus, kuriem ir tā īpašā sajūta uz mūziku.
Mārtiņš spēlēja ģitāru, mēs dziedājām. Kopā. Un bija traki skaisti. Un lielajā zālē Arta ar Mārtiņu spēlēja flīģeli tik skaisti, ka sēdi un lido apgarots un laimīgs. Un mūzika katrā stūrī, visur dzied, visur spēlē, visur skan. Tā ir harmonijas valoda, ticu tam.
Un lai kāds bijis vakars pa dienu visi dzied. Un ir forši. Laiks skrien priecājoties.
Ir smieklīgi skatīties, kā pieaugušie kā bērni skrien ieņemt labākās istabiņas un šķībi skatās uz tiem, kas paspējuši pirmie. Un kā sievietes šķobās par vīrieti istabā. Un kā nakts vidū kāds lien pāri Tavai gultai uz savu gultu. Kāds krāc. Visi esam cilvēki, katram savi paradumi. Nometnes ir tās vietas, kur visi paradumi satiekas un veido vienu - nometnes paradumu.
Un Arta ar Mārtiņu ir labākā kora nometnes kompānija, ko jebkurš varētu vēlēties. Mīļoju viņus abus.
Un tā mīļošanas sajūta izaug milzīga, kad Arta spēlē tik sasodīti skaisti, ka raudāt un smieties reizē gribas, ka liekas, ka Tu mirsti un piedzimsti reizē un aizmirsties un atceries, kad vienkārši ir tik lieliski. Skaties uz cilvēku, uz to vieglumu, kādā gaisma plūst no viņa rokām un sirds un piepilda telpu. Lai kāda tā būtu.
Koristi vispār ir vieni traki cilvēki. Mums patīk priecāties. Ja dziedot - ir labi, ja iedzerot - vēl labāk. Priecāties un baudīt dzīvi. Vismaz mēs esam tādi koristi. Cilvēki ar mūziku un prieku sirdī.
24.01.13.
Lieliska diena! Saulīte aiz loga spīdēja jau no paša rīta un arī slinkuma istabiņa izgāja ārpus sienām.
Ar Artu aizgājām līdz jūrai. Skaisti. Saule spīd, sniedziņš balts, jūra zila, kaijas un pīles lido, gulbji arī... Tikai auksts šausmīgi. Līdz kaulam un tālāk, kaut tikai -5. Jūras tuvums tomēr dara savu.
Kārtējā lieliskā diena iemūžināta lieliskās bildēs.
Katra nākošā diena šeit paliek arvien lieliskāka. Varbūt tāpēc, ka katra nākošā diena ir jauna, un jāietur dzīvē pozitīva virzība. Varbūt tāpēc, ka es arvien vairāk iemīļoju visu, kas apkārt un arvien vairāk priecājos par to, ka man nav istabas biedra, bet tāds mīļš lācītis pretējā gultā. Draugs.
Varbūt tāpēc, ka man patīk domāt. Un man patīk domāt zīmējot. Varbūt tāpēc, ka arī astoņas flomāsteru krāsas ir daudz, varbūt vairāk kā 48. Patīk un garšo.
Lai visiem garšo katra diena! Itīpaši tās, kurām nav putukrējums uz deguna.
Priekā!
Ar Artu aizgājām līdz jūrai. Skaisti. Saule spīd, sniedziņš balts, jūra zila, kaijas un pīles lido, gulbji arī... Tikai auksts šausmīgi. Līdz kaulam un tālāk, kaut tikai -5. Jūras tuvums tomēr dara savu.
Kārtējā lieliskā diena iemūžināta lieliskās bildēs.
Katra nākošā diena šeit paliek arvien lieliskāka. Varbūt tāpēc, ka katra nākošā diena ir jauna, un jāietur dzīvē pozitīva virzība. Varbūt tāpēc, ka es arvien vairāk iemīļoju visu, kas apkārt un arvien vairāk priecājos par to, ka man nav istabas biedra, bet tāds mīļš lācītis pretējā gultā. Draugs.
Varbūt tāpēc, ka man patīk domāt. Un man patīk domāt zīmējot. Varbūt tāpēc, ka arī astoņas flomāsteru krāsas ir daudz, varbūt vairāk kā 48. Patīk un garšo.
Lai visiem garšo katra diena! Itīpaši tās, kurām nav putukrējums uz deguna.
Priekā!
23.01.13.
Šodien aizbrauca Nino. Tas laikam arī ir viss ko teikt. Skumīgs rīts, kuram sekoja atslodzes diena ar vīnu, zaļiem tomātiem un atkal vīnu. Un daudz, daudz miega. Tas laikam ir vieglākais veids kā tikt pāri tam, ka tā sirsniņa tā savādi sūrst.
22.01.13.
Šis rīts sākās bez modinātāja. Pamodāmies deviņos tā pat. Tas laikam ir progresa pieradums pie modinātāja. Pankūkas brokastīs, pozitīvs rīts, saule aiz loga - lielisks dienas iesākums.
Arta no mājām paņēmusi slidas. Izdomāja, ka arī man jātiek šoziem pie kāda sniegaledus prieka. Braucām uz ezeru slidot. Nenormāli skaisti. Kaut Tallina būtībā ir pilsēta, kurā saule ziemā ir lielāks brīnums par smaidīgu krievu babuļu trolejbusā uz guļamrajonu, saulīte lutināja. Zilas, zilas debesis, saule spīd spoži, gaiss salts, sniegs balts un garstāvoklis augstāks par mākoņiem. Uz ezera veikotāji brauca ar dēļiem, kādi 15 varbūt, krāsainiem pūķiem un tā. Slidot gan sniega dēļ bija grūti, bet process bija lielisks. :)
Un pēc tam mūsu istabiņa tika pie spoguļa! Tagad divām sestā stāva cacām vismaz ir kur baudīt savu skaistumu.
Vakarā atvadījāmies no Nino, Claire un Inyoungas. Atvadu ballītes nemaz nav foršas. Sirsniņa sažņaudzās un arī kāda asariņa uzmirdzēja uz vaiga. Nino asaras acis nepameta visu vakaru. Arī korejiešu meitenēm pa kādai iemirdzējās acs kaktiņā. Jā, pietrūks man mana gruzīniešu meitene augšstāvā. Lieliska man bija mana pirmā istabas biedrene. Un pietrūks korejiešu meitenes. Mazie, skraidošie saulstariņi, kas vienmēr priecājas.
Sagurums saguruma galā. Garas dienas ir lieliskas, bet nekas nenogurdina vairāk kā prieks pa dienu un asariņa uz vaiga vakarā. Un tad tāds savāds ej gulēt. Un no rīta jāatvadās. Un var atkal tikai cerēt, ka uz drīzu tikšanos!
21.01.13.
Un tad no rīta pirms deviņiem zvana ne mans modinātājs. Un tā turpina zvanīt atkal un atkal, rītā, kad nekas nav jādara. Bet man pat tas patīk. Tā ir odziņa. Man tiešām sāk likties, ka šajā istabā nevar notikt nekas tāds, kas man nepatiktu.
Sadarīts jau šodien daudz kas, bet kaut kā tam visam pāri spīd tāda balta, laimīga gaisma, kad neko negribas atcerēties, ķidāt, cilāt... Ir vienkārši labi.
Un jauki bija, kad Anabella teica, ka viņai patīkot mani skribelējumi. Un Miu arī, un Denisam un Nino arī. Tas iedeva tādu savādu sajūtu. Kad netrīcēja roka, zīmējot jauno nedarbiņu. Un domas skrēja. Un iztēle veda ceļus tur, kur parasti neieskatās. Kaut kā dažreiz tādi mazi grūdieniņi piedod sauli.
Un kādu laiku pēc pusnakts Atuks pārnāca laimīgs. Jā. Un mūsu jau tā gaišuma pārgaismotā istaba izdomāja kļūt par sauli. Nu tā. Mēs tagad nedzīvojam uz zemes, bet saulē un zeme riņķo ap mums.
Tā mums iet. Tā skaisti, gaiši, laimīgi.
Priekā!
20.01.13.
Esmu atpakaļ Lāču ielas sestajā stāvā ar skatu uz kuģiem nākošajiem un mājošajiem, ar draugu istabas biedra vietā un dzīvi lielisko.
Šodien atradu savu Ipodu. Ar visu, kas viņā iekšā, jeb vairāk vai mazāk gadiem trīs no manas dzīves. Tiem gadiem, kurus biju aizmirsusi, piemirsusi, bet nu katrā ziņā neizkrāsojusi.
Manas dziesmas, audio dienasgrāmata, bildes, video, playlistes...viss. Paņemot manu ipodu vairāk vai mazāk var pateikt visu par mani, manu personību, dzīvesveidu, gaumi... Savādi cik daudz tāds mazs nieciņš sevī spēj glabāt. Vai vēl savādāk, cik daudz viens cilvēkbērns spēj tam uzticēt.
Bet stāsts patiesībā ir par to, cik daudz mēs aizmirstam. Izgāju cauri Ipodam un atcerējos lietas, kuras pat nekad neiedomātos bez tā, bet lietas, kas man tajā laikā bija ļoti svarīgas. Kas nosaka to, ko mēs ņemam līdzi, ko atstājam? Dzīve pati jau arī nosaka, bet šis ir tas brīdis, kad mazliet žēl par to, kas atstāts. Mēs piedzīvojam tik šausmīgi daudz, ka atcerēties visu ir neiespējami, bet dažreiz ir patīkami atgriezties.
Lai vai kā, šis vakars tā arī paies. Caur atmiņām un iedvesmu. Šovakar atmiņas man ir atnesušas to sajūtu, ka, lai es spētu iet tālāk man ir jārada. Sajūtu, ka gribas visus aizslaucīt, lai atstāj man telpu brīvībai.
Par atmiņām, daļa manu atmiņu playlistes:
Šodien atradu savu Ipodu. Ar visu, kas viņā iekšā, jeb vairāk vai mazāk gadiem trīs no manas dzīves. Tiem gadiem, kurus biju aizmirsusi, piemirsusi, bet nu katrā ziņā neizkrāsojusi.
Manas dziesmas, audio dienasgrāmata, bildes, video, playlistes...viss. Paņemot manu ipodu vairāk vai mazāk var pateikt visu par mani, manu personību, dzīvesveidu, gaumi... Savādi cik daudz tāds mazs nieciņš sevī spēj glabāt. Vai vēl savādāk, cik daudz viens cilvēkbērns spēj tam uzticēt.
Bet stāsts patiesībā ir par to, cik daudz mēs aizmirstam. Izgāju cauri Ipodam un atcerējos lietas, kuras pat nekad neiedomātos bez tā, bet lietas, kas man tajā laikā bija ļoti svarīgas. Kas nosaka to, ko mēs ņemam līdzi, ko atstājam? Dzīve pati jau arī nosaka, bet šis ir tas brīdis, kad mazliet žēl par to, kas atstāts. Mēs piedzīvojam tik šausmīgi daudz, ka atcerēties visu ir neiespējami, bet dažreiz ir patīkami atgriezties.
Lai vai kā, šis vakars tā arī paies. Caur atmiņām un iedvesmu. Šovakar atmiņas man ir atnesušas to sajūtu, ka, lai es spētu iet tālāk man ir jārada. Sajūtu, ka gribas visus aizslaucīt, lai atstāj man telpu brīvībai.
Par atmiņām, daļa manu atmiņu playlistes:
17.01.13.
Tas nu būtu darīts. Pirmais semestris. :) Pēdējais eksāmens nokārtots, vismaz es ļoti ceru, ka tā. Atstājot klasi sapratu, ka man ļoti pietrūks šī pasniedzēja. Nav daudz tik sirsnīgu skolotāju. Bet vismaz Atuks pie viņa mācīsies. Jā, pasniedzējs bija tas, kurš izglāba šo kursu no pilnīgas bezcerības.
Pēc eksāmena skrēju uz autobusu, no autobusa uz vilcienu, no vilciena uz mājām. Neviens nezināja, ka braucu mājās. Sanāca dikti jauki. Jā, ir jauki būt mājās. :)
Vilciens ir īpaša vieta. Vilcienā visi ir vienādi. Visi vienādi krata galvas, visi vienādi kratās paši un gāzelējas. Visi vienādi sabozušies, ierāvuši galvas mēteļa apmalēs. Visi vienādi. Tā ir vieta, kur ir pilnīgi vienalga kas Tu esi, kas Tev pieder, kāds ir Tavs vārds vai tēva vārds. Un ja Tu kaut ko mēģini akcentēt, izvelkot piemēram datoru, visi uz Tevi nosodoši paskatīties un vilciens būs pēkšņi vienots. Vistrakāk ir ar tiem nabadziņiem, kuri nezinātāji tādi izvelk kaut ko ēdamu reisos, kas iet pēc darba. Viss vagons pēkšņā vienotībā Tevi iznīcinās ar izsalkumā degošiem skatieniem. Jā, laikā no pieciem līdz septiņiem Tu neesi Tu, Tu esi daļa no vagona, vilciena kopienas. Biju aizmirsusi to sajūtu. Laikam visus šos gadus biju viena no viņiem. Šodien kā no mēness nolaidusies pētīju cilvēkus nepagurdama ar smaidu sejā.
Kad esi vilcienā katru dienu divas reizes, kad vilciens ir trešās mājas, ir grūti iedomāties, ka varētu būt citādāk. Tagad es nevaru iedomāties kā es varēju tā. Tagad man liekas, ka varētu arī vēl citādāk. Ar pārmaiņām ir tā, ka jāsāk. Kad sāksi - tās ievilks savā ritenī un sāksies milzīgs piedzīvojums. Spontanitāte ir katrā no mums, piedzīvojumu gars arī. Tikai cik skaļa taure katram vajadzīga, lai tos pamodinātu.
Par mājām? Varētu atkal un atkal rakstīt par sīci. Viņai ir tas vecums, kad katrs vārds pērle.
Māsa: Es braukšu Tev līdzi uz Tallinu!
Es: Bet man tur ir jāmācās!
Māsa: Nu ja! Es arī spēlēšos!
Es: Bet man ir tikai viena istaba!
Māsa: Es gulēšu ar Tevi!
Es: Man ir šaura gultiņa.
Māsa: Es gulēšu Tev uz vēdera.
Es: Mums abām būs karsti.
Māsa: Ēdīsim daudz saldējumu! Punči auksti!
Es: Tev tur būs garlaicīgi!
Māsa: Bet mums būs saldējums!
Jā. Mēs palikām pie tā, ka rīt brauksim uz kīno. Un ēdīsim saldējumu. Un viņa varēs sēdēt man uz vēdera. Man patīk, kad sīcis sēž uz vēdera un šņākuļo. Tas ir pierādījums, ka lai kas, lai kur, man vienmēr ir miera dzirnaviņas, kuras apķersies, iedos megasuperbuču un gaidīs mājās.
Ja es būtu pirāts mana sirsniņa lādītē glabātos pie viņas. Nē, viņa jau glabājas.
Pēc eksāmena skrēju uz autobusu, no autobusa uz vilcienu, no vilciena uz mājām. Neviens nezināja, ka braucu mājās. Sanāca dikti jauki. Jā, ir jauki būt mājās. :)
Vilciens ir īpaša vieta. Vilcienā visi ir vienādi. Visi vienādi krata galvas, visi vienādi kratās paši un gāzelējas. Visi vienādi sabozušies, ierāvuši galvas mēteļa apmalēs. Visi vienādi. Tā ir vieta, kur ir pilnīgi vienalga kas Tu esi, kas Tev pieder, kāds ir Tavs vārds vai tēva vārds. Un ja Tu kaut ko mēģini akcentēt, izvelkot piemēram datoru, visi uz Tevi nosodoši paskatīties un vilciens būs pēkšņi vienots. Vistrakāk ir ar tiem nabadziņiem, kuri nezinātāji tādi izvelk kaut ko ēdamu reisos, kas iet pēc darba. Viss vagons pēkšņā vienotībā Tevi iznīcinās ar izsalkumā degošiem skatieniem. Jā, laikā no pieciem līdz septiņiem Tu neesi Tu, Tu esi daļa no vagona, vilciena kopienas. Biju aizmirsusi to sajūtu. Laikam visus šos gadus biju viena no viņiem. Šodien kā no mēness nolaidusies pētīju cilvēkus nepagurdama ar smaidu sejā.
Kad esi vilcienā katru dienu divas reizes, kad vilciens ir trešās mājas, ir grūti iedomāties, ka varētu būt citādāk. Tagad es nevaru iedomāties kā es varēju tā. Tagad man liekas, ka varētu arī vēl citādāk. Ar pārmaiņām ir tā, ka jāsāk. Kad sāksi - tās ievilks savā ritenī un sāksies milzīgs piedzīvojums. Spontanitāte ir katrā no mums, piedzīvojumu gars arī. Tikai cik skaļa taure katram vajadzīga, lai tos pamodinātu.
Par mājām? Varētu atkal un atkal rakstīt par sīci. Viņai ir tas vecums, kad katrs vārds pērle.
Māsa: Es braukšu Tev līdzi uz Tallinu!
Es: Bet man tur ir jāmācās!
Māsa: Nu ja! Es arī spēlēšos!
Es: Bet man ir tikai viena istaba!
Māsa: Es gulēšu ar Tevi!
Es: Man ir šaura gultiņa.
Māsa: Es gulēšu Tev uz vēdera.
Es: Mums abām būs karsti.
Māsa: Ēdīsim daudz saldējumu! Punči auksti!
Es: Tev tur būs garlaicīgi!
Māsa: Bet mums būs saldējums!
Jā. Mēs palikām pie tā, ka rīt brauksim uz kīno. Un ēdīsim saldējumu. Un viņa varēs sēdēt man uz vēdera. Man patīk, kad sīcis sēž uz vēdera un šņākuļo. Tas ir pierādījums, ka lai kas, lai kur, man vienmēr ir miera dzirnaviņas, kuras apķersies, iedos megasuperbuču un gaidīs mājās.
Ja es būtu pirāts mana sirsniņa lādītē glabātos pie viņas. Nē, viņa jau glabājas.
16.01.13.
Tikai viens palicis. Pastarītis. Bet ziniet kā, tie Antiņi jau ir tie, kas uzkāpj tajā stikla kalnā. Ceru, ka uzkāps arī šoreiz, tikai augsts tas kalns, augsts...
Pēc eksāmena aizgāju uztaisīt beidzot igauņu ID karti. Kad saņēmu savu nummuriņu, man priekšā bija vēl 185 cilvēki, gaidīju divas stundas. Dienā, kad bija jāmācās. Bet uztvēru to kā zīmi, ka nav jāmācās. Lieliski! :) Kad beidzot pienāca mana kārta, tante ļoti lauzītā angļu valodā paprasīja, vai man ir kāda sejas nervu anomālija. Izrādās, ka viņai nepatika mans smaids, jo man vien acs tāda pusaizvērta. Teicu, ka tā tikai bildes vaina. Bet pēc sestās bildes viņa atmeta ar roku. Smieklīgi. Bet viņa vismaz nepiesējās par to, ka karti taisu divus mēnešus par vēlu.
Un es nesaprotu tos bērnus, kas bēg no diendusas. Es mīlu diendusu! Manuprāt, tā ir dienas lieliskākā daļa. Mmm.
Un ja pēc diendusas vēl ar Miu, Nino un Gabrielu var padziedāt virtuvē gaidot brauniju no krāsns... Ziniet, dzīve ir skaista! Ļoti! :)
Šis ir mūsu braunijs. Šokolādes ar šokolādi pa virsu un vēl šokolādi pāri.
Šis ir mūsu braunijs. Šokolādes ar šokolādi pa virsu un vēl šokolādi pāri.
Priekā mīļie! Rīt dodos uz Latviju. Uz divām dienām, tāpēc satikt nevienu neizdosies, šoreiz tikai ģimene plānā. Bet vienmēr jau esmu tuvu Jums.
P.s. Greipfrūta piedzīvojumi: Jūs iedomāties nevarat, kā mūsu brazīlietis smējās sirsnīgos smieklos, kad ieraudzīja greipfrūtu uz Artas spilvena.
15.01.13.
Viss šodien liecināja par to, ka rīt eksāmens.
Pamodos divpadsmitos, lēnā garā izkāpu no gultas. Pidžamā aizšļūcu līdz virtuvei, paņēmu šokolādi, pidžamā ielīdu atpakaļ gultā, noskatījos pāris friends sērijas, aizlāčoju atkal līdz virtuvei, apēdu makaronus, parunājos ar pārējiem, ielīdu atpakaļ gultā, pagulēju...paēdu..., uzrakstīju dziesmu, pāris vēstules, izlasīju eksāmena jautājumus, parunājos pa telefonu, apēdu ķiršus, pāris tomātus, noskatījos kādu friends sēriju... Nu tā. Manuprāt, lieliska gatavošanās eksāmenam! Atpūties un laimīgs cilvēks rīt ieies auditorijā.
Pamodos divpadsmitos, lēnā garā izkāpu no gultas. Pidžamā aizšļūcu līdz virtuvei, paņēmu šokolādi, pidžamā ielīdu atpakaļ gultā, noskatījos pāris friends sērijas, aizlāčoju atkal līdz virtuvei, apēdu makaronus, parunājos ar pārējiem, ielīdu atpakaļ gultā, pagulēju...paēdu..., uzrakstīju dziesmu, pāris vēstules, izlasīju eksāmena jautājumus, parunājos pa telefonu, apēdu ķiršus, pāris tomātus, noskatījos kādu friends sēriju... Nu tā. Manuprāt, lieliska gatavošanās eksāmenam! Atpūties un laimīgs cilvēks rīt ieies auditorijā.
14.01.13.
Diena, kas es biju mazmazītiņš aktierītis dziedātājs un ēdu picu.
Šodiena pienāca un man tiešām nācās spēlēt traku dziesmu trakā īsfilmā, tēlot traku kopā ar trakiem cilvēkiem, kuri tēlo trakus. Man tik ļoti patika!
Tā ir tāda īpaša sajūta. Tevi uzlūko ka'mākslinieku, uzkrāso, saģērbj, izturas tā...nu itkā Tu būtu kaut kas īpašs. Un tā sajūta rada sajūtu, ka spēj visu. Tu spēj pacelt zodu augstāk un iziet kameras priekšā un darīt to, kas jādara, pat ja iepriekš tas likās neiespējami. Tu jūties pārliecināts.
Ar kameru gan laikam tā ir, ka nesanāks nekas tik ilgi līdz nebūs pārliecības, jo kamerā viss ir redzams miljons reizes labāk. Arī kauns un bailes. Varbūt man palīdzēja tas, ka varonis bija apkaunots un pārbijies, bet... Jā. Tā ir laba sajūta, ka nebaidies būt brīvs.
Baltā naktskreklā ietērpta Līva dziedāja. :)
Pēc piedzīvojumiem kameras priekšā ar dzīvokļa puišiem gājām uz Pī dzīvi, tā teikt kamēr es vel topu par aktrisi, jāpaskatās kā citi jau tapuši.
Jā. Tā filma ir aizgrābjoša un neaprakstāmi skaista. Kaut arī puišiem nepatika, es labprāt ietu vēlreiz.
Un vispār ir baigi jauki. Man ir brīnišķīgi dzīvokļa biedri. Brīnišķīgs greipfrūts uz spilvena blakus gultā.
Un man ir zvaigzmīte sirsniņā. Kas par zvaigznīti? Nu tā, kas debesīs virs galvas.
Šodiena pienāca un man tiešām nācās spēlēt traku dziesmu trakā īsfilmā, tēlot traku kopā ar trakiem cilvēkiem, kuri tēlo trakus. Man tik ļoti patika!
Tā ir tāda īpaša sajūta. Tevi uzlūko ka'mākslinieku, uzkrāso, saģērbj, izturas tā...nu itkā Tu būtu kaut kas īpašs. Un tā sajūta rada sajūtu, ka spēj visu. Tu spēj pacelt zodu augstāk un iziet kameras priekšā un darīt to, kas jādara, pat ja iepriekš tas likās neiespējami. Tu jūties pārliecināts.
Ar kameru gan laikam tā ir, ka nesanāks nekas tik ilgi līdz nebūs pārliecības, jo kamerā viss ir redzams miljons reizes labāk. Arī kauns un bailes. Varbūt man palīdzēja tas, ka varonis bija apkaunots un pārbijies, bet... Jā. Tā ir laba sajūta, ka nebaidies būt brīvs.
Baltā naktskreklā ietērpta Līva dziedāja. :)
Pēc piedzīvojumiem kameras priekšā ar dzīvokļa puišiem gājām uz Pī dzīvi, tā teikt kamēr es vel topu par aktrisi, jāpaskatās kā citi jau tapuši.
Jā. Tā filma ir aizgrābjoša un neaprakstāmi skaista. Kaut arī puišiem nepatika, es labprāt ietu vēlreiz.
Un vispār ir baigi jauki. Man ir brīnišķīgi dzīvokļa biedri. Brīnišķīgs greipfrūts uz spilvena blakus gultā.
Un man ir zvaigzmīte sirsniņā. Kas par zvaigznīti? Nu tā, kas debesīs virs galvas.
13.01.13.
Ziniet kāpēc es mīlu svētdienas? Jo svētdienās drīkst izlīst no gultas pusvienos, aiziet uz veikalu un ielīst atpakaļ gultā, jo ir taču svētdiena.
Eh. Bet šodien mans vienīgais darbiņš ir iemācīties dziesmu rītdienai. Jo es redz kaut kad, kur man bija prāts, izdomāju mācīties filmu skolā, kurā kāds tiešām filmē filmas un izdomāja paprasīt man padziedāt tajā...
Kā rezultātā man sāp galva, kakls, sirsniņa, plaušas un visi citi iekšējie un ārējie orgāni, man negribas elpot, dzīvot, gulēt, ēst... nu neko. Jā. Un es māku tikai divus pantiņus tagad, vēl divi palikuši, tāpēc izvēlējos rakstīt tagad, jo vēlāk... Nu jā. vēl divi palikuši.
Nabaga Gabriels ar Denisu, kuri ik pa pusstundai dzird manu izmisīgo kliegšanu pie viņu durvīm.
Nē, nabaga dzīvoklis, kad visu dienu dzird kā es dziedu.
Eh. Eju uz veikalu. Atkal. Jo šobrīd es laikam varētu labāk pieteikties visas kopmītnes iztīrīt un pabarot, un jaunas uzcelt drīzāk, kā pieskarties tam riebīgajam instrumentam.
Eh. Bet šodien mans vienīgais darbiņš ir iemācīties dziesmu rītdienai. Jo es redz kaut kad, kur man bija prāts, izdomāju mācīties filmu skolā, kurā kāds tiešām filmē filmas un izdomāja paprasīt man padziedāt tajā...
Kā rezultātā man sāp galva, kakls, sirsniņa, plaušas un visi citi iekšējie un ārējie orgāni, man negribas elpot, dzīvot, gulēt, ēst... nu neko. Jā. Un es māku tikai divus pantiņus tagad, vēl divi palikuši, tāpēc izvēlējos rakstīt tagad, jo vēlāk... Nu jā. vēl divi palikuši.
Nabaga Gabriels ar Denisu, kuri ik pa pusstundai dzird manu izmisīgo kliegšanu pie viņu durvīm.
Nē, nabaga dzīvoklis, kad visu dienu dzird kā es dziedu.
Eh. Eju uz veikalu. Atkal. Jo šobrīd es laikam varētu labāk pieteikties visas kopmītnes iztīrīt un pabarot, un jaunas uzcelt drīzāk, kā pieskarties tam riebīgajam instrumentam.
12.01.13.
Šodiena absolūti sadalījās trīs daļās. Par cik mēģinu šeit neko nedzēst - būs visas trīs.
Vakars:
Es mīļoju Mārtiņu! Viņš daudzās ziņās ir sirsnīgākais, jaukākais, interesantākais cilvēks, ko pazīstu! Jā. Viņš, ar to, ka viņam ir dzimšanas diena un, ka viņš tiešām prot parūpēties par visiem un uzburt lielisku atmosfēru tikai ar savu esamību un smaidu - izglāba manu dienu, noskaņojumu, sajūtu, garstāvokli - nu visu!
Tik sen nebija dziedāts kopā. Un tā sirsnīgi, ar ukuleli. Un visi dziedāja. Un Pēteris dejoja! Pēteris! Un es arī dejoju! Es dejoju! :D
Un viņam bija trīs kūkas un viņš tā priecājās! Eh, ir tik labi redzēt draugus laimīgus! :)
Diena:
Aizmigu prieka miedziņā. Miedziņā, kuram būtu jāuzlabo viss. Pamodos un saīgusi ielāčoju virtuvē. Atkal kleitiņā...
Gabriels mani pabaroja. Ar brazīļu tradicionālo pupiņu-rīsu ēdienu. Jauki. Un tik ilgi smaidīja pretim un stāstīja smieklīgas lietas, ka skriešus aizskrēju taisīties uz ballīti ar smaidu uz lūpām. Jā, tie ir lieliski dzīvokļa biedri!
Denisam atrādījos kā izskatos, abi puiši noteica komandantstundu un priecīgs Līvis devās ielās.
Rīts:
Pilnīgi traka diena. Pirmo reizi mūžā būšu mazs mazītiņš aktierītis, kurš dziedās un tēlos sajukušu cilvēku, kurš grib iedvesmot citus sajukušus cilvēkus. Dzied par izmisumu, bailēm. Vēlmi tapt izglābtai vai nomirt.
Vakars:
Es mīļoju Mārtiņu! Viņš daudzās ziņās ir sirsnīgākais, jaukākais, interesantākais cilvēks, ko pazīstu! Jā. Viņš, ar to, ka viņam ir dzimšanas diena un, ka viņš tiešām prot parūpēties par visiem un uzburt lielisku atmosfēru tikai ar savu esamību un smaidu - izglāba manu dienu, noskaņojumu, sajūtu, garstāvokli - nu visu!
Tik sen nebija dziedāts kopā. Un tā sirsnīgi, ar ukuleli. Un visi dziedāja. Un Pēteris dejoja! Pēteris! Un es arī dejoju! Es dejoju! :D
Un viņam bija trīs kūkas un viņš tā priecājās! Eh, ir tik labi redzēt draugus laimīgus! :)
Diena:
Aizmigu prieka miedziņā. Miedziņā, kuram būtu jāuzlabo viss. Pamodos un saīgusi ielāčoju virtuvē. Atkal kleitiņā...
Gabriels mani pabaroja. Ar brazīļu tradicionālo pupiņu-rīsu ēdienu. Jauki. Un tik ilgi smaidīja pretim un stāstīja smieklīgas lietas, ka skriešus aizskrēju taisīties uz ballīti ar smaidu uz lūpām. Jā, tie ir lieliski dzīvokļa biedri!
Denisam atrādījos kā izskatos, abi puiši noteica komandantstundu un priecīgs Līvis devās ielās.
Rīts:
Pilnīgi traka diena. Pirmo reizi mūžā būšu mazs mazītiņš aktierītis, kurš dziedās un tēlos sajukušu cilvēku, kurš grib iedvesmot citus sajukušus cilvēkus. Dzied par izmisumu, bailēm. Vēlmi tapt izglābtai vai nomirt.
Jā, es tiešām savā dzīvē nebūšu aktrise. Man kauns pat elpot citu priekšā, kur nu vēl dziedāt angliski un traki ne savu dziesmu.
Pārējā šodiena paies meklējot gaisu.
2013. gada 12. janvārī
Šodien iemācījos, ka muguras masāža spēj būt kaut kas ļoti intīms un personisks. Un izraisīt tādas emocijas, ka pazūd visa pasaule.
Un es iemācījos, ka lietas mainās. Un laikam tieši tajos brīžos, kad vismazāk varētu iedomāties, ka tā notiks. Un ar tiem, kuriem, ajjj, kā nevajadzētu.
Bet ziniet, man patīk tie taureņi. Un man patīk tā sajūta, ka peldiet citā dimensijā. Un kad pienāk brīdis atgriezties, esi kā izmests no laivas un viss, ko spēj, ir savaldīties līdz stūrim, kad aiz tā aizslēpjoties varēs atspiesties pret stenderi un smaidot nopūsties par to, cik savādi ir.
11.01.13.
Pamodos dienas vidū, pilnīgi aizmigusi aizgāju uz virtuvi tikai kleitiņā, neredzēju puišus, puiši paprasīja vai tā ir mana pidžama vai ikdienas kleita, jo esot ļoti īsa tāda, pēc tam lūdza padot tēju no augšējā plauktiņa un izteica piezīmi, ka man esot jaukas kājas.
Nākamā piezīme bija par to, ka mūsu istabiņa nav tīrījusi virtuvi, virtuve ir ļoti netīra, un tāpēc man vajadzētu to lietu nokārtot. Un tā nu es, pirms tam uzvilkusi bikses, to lietu divas stundas kārtoju. Bet stāsts nav par to, stāsts ir par to, ka pēc tam viņi atnāca pārbaudīt, kā ir, un pirms tam man sniedza lietošanas instrukcijas. Tiesa, es jau biju tā, kas paprasīja vai Jūs pievienojat kādu līdzekli grīdām... Iedomājieties, viņi ne tikai grīdām to tiešām pievieno, bet viņiem ir arī līdzeklis virsmām, ko uzsmidzina un viss pats notīrās, vai vismaz par to varētu sapņot. Es tikai ļoti ilgi nevarēju izdomāt vai tā savādā smaka ir pēc urīna vai slimnīcas. :D Jā, tāpēc es laikam parasti neesmu radusi tos līdzekļus lietot. Bet jā. Man patīk mazgāt virtuvi. Sakārto galvu un pēc tam laba sajūta. Izcēlu šo notikumu, jo tās savā ziņā bija tādas kā iesvētības šeit. Vismaz tāda pēcgarša. Bet ir traki jauki, kad tajā pašā īsajā kleitiņā un pidžambiksēs, krokšos un tā soļo lejā, Deniss noķer un, norājis par manu neapdomību, piesakās iznest miskasti manā vietā. Jauki. Turpmāk vienmēr to darīšu neapģērbusies un pirms tam ļoti skaļi trokšņošu, lai kāds to pamana. :)
Pēc tam nolēmu iet uz baseinu beidzot. Aizgāju, pa ceļam nosalu, sasalu, piesalu pie ietves un mani nokasīja tīrītājs-traktors. Tāpēc es neapmeklēju baseinu. Nē, patiesībā tāpēc, ka mana karte palika otrā somā. Jā, to es, protams, sapratu tikai tad, kad meklēju to somā, lai samaksātu... Baseins izpalika aiz durvīm.
Un tad es vēlreiz aizmirsu, ka man nav kartes veikalā...
Bet arī vēl jaukākas lietas šodien notika. Izdomāju šampinjonu-paprikas-burkānu krēmzupu ar sezama sēkliņām. Puiši atzina par labu esam. Nino arī, bet viņa gan nezināja vai tas tāpēc, ka tiešām laba, vai tāpēc, ka diēta un pirmo reizi pagaršoja kaut ko ar sāli un pipariem, nevis tikai vārītu īstā krāna ūdenī.
Man patīk mans dzīvoklis. Tā no sirds. Pēc pusdienām kopā noskatījāmies pēdējo Hariju Poteru un papriecājāmies par to, ka kameru var tiešām ielikt akvārijā un nofilmēt mūsu CoksTastesGood zivtiņu. Tiesa, mēs nolēmām, ka sauksim viņu tikai par Kaaks, kas igauniski ir 2.
Bet ir forši, ka var izskriet no istabas un visiem apķerties ap kaklu priekā par to, ka dabūts A pamata kursā. Pietam, kad paņemt papildtermiņš. Un kad visi tiešām priecājas. Un kad gatavo ēst, vienmēr kāds atnāk parunāties. Un jā. Laimīgs.
Un pēdējais - ziniet, man Tallina nu tiešām labāk patīk, kad otra gulta nestāv tukša. Tiesa, es viņā uz spilvena noliku lielu greifrūtu, bet laikam nestrādā. Man pietrūkst mans Atuks. Bet ir jau pagājušas veselas divas dienas, vēl tikai nieka nedēļa... :)
Priekā mīļie! Par labām lietām, kuras notiek!
Nākamā piezīme bija par to, ka mūsu istabiņa nav tīrījusi virtuvi, virtuve ir ļoti netīra, un tāpēc man vajadzētu to lietu nokārtot. Un tā nu es, pirms tam uzvilkusi bikses, to lietu divas stundas kārtoju. Bet stāsts nav par to, stāsts ir par to, ka pēc tam viņi atnāca pārbaudīt, kā ir, un pirms tam man sniedza lietošanas instrukcijas. Tiesa, es jau biju tā, kas paprasīja vai Jūs pievienojat kādu līdzekli grīdām... Iedomājieties, viņi ne tikai grīdām to tiešām pievieno, bet viņiem ir arī līdzeklis virsmām, ko uzsmidzina un viss pats notīrās, vai vismaz par to varētu sapņot. Es tikai ļoti ilgi nevarēju izdomāt vai tā savādā smaka ir pēc urīna vai slimnīcas. :D Jā, tāpēc es laikam parasti neesmu radusi tos līdzekļus lietot. Bet jā. Man patīk mazgāt virtuvi. Sakārto galvu un pēc tam laba sajūta. Izcēlu šo notikumu, jo tās savā ziņā bija tādas kā iesvētības šeit. Vismaz tāda pēcgarša. Bet ir traki jauki, kad tajā pašā īsajā kleitiņā un pidžambiksēs, krokšos un tā soļo lejā, Deniss noķer un, norājis par manu neapdomību, piesakās iznest miskasti manā vietā. Jauki. Turpmāk vienmēr to darīšu neapģērbusies un pirms tam ļoti skaļi trokšņošu, lai kāds to pamana. :)
Pēc tam nolēmu iet uz baseinu beidzot. Aizgāju, pa ceļam nosalu, sasalu, piesalu pie ietves un mani nokasīja tīrītājs-traktors. Tāpēc es neapmeklēju baseinu. Nē, patiesībā tāpēc, ka mana karte palika otrā somā. Jā, to es, protams, sapratu tikai tad, kad meklēju to somā, lai samaksātu... Baseins izpalika aiz durvīm.
Un tad es vēlreiz aizmirsu, ka man nav kartes veikalā...
Bet arī vēl jaukākas lietas šodien notika. Izdomāju šampinjonu-paprikas-burkānu krēmzupu ar sezama sēkliņām. Puiši atzina par labu esam. Nino arī, bet viņa gan nezināja vai tas tāpēc, ka tiešām laba, vai tāpēc, ka diēta un pirmo reizi pagaršoja kaut ko ar sāli un pipariem, nevis tikai vārītu īstā krāna ūdenī.
Man patīk mans dzīvoklis. Tā no sirds. Pēc pusdienām kopā noskatījāmies pēdējo Hariju Poteru un papriecājāmies par to, ka kameru var tiešām ielikt akvārijā un nofilmēt mūsu CoksTastesGood zivtiņu. Tiesa, mēs nolēmām, ka sauksim viņu tikai par Kaaks, kas igauniski ir 2.
Bet ir forši, ka var izskriet no istabas un visiem apķerties ap kaklu priekā par to, ka dabūts A pamata kursā. Pietam, kad paņemt papildtermiņš. Un kad visi tiešām priecājas. Un kad gatavo ēst, vienmēr kāds atnāk parunāties. Un jā. Laimīgs.
Un pēdējais - ziniet, man Tallina nu tiešām labāk patīk, kad otra gulta nestāv tukša. Tiesa, es viņā uz spilvena noliku lielu greifrūtu, bet laikam nestrādā. Man pietrūkst mans Atuks. Bet ir jau pagājušas veselas divas dienas, vēl tikai nieka nedēļa... :)
Priekā mīļie! Par labām lietām, kuras notiek!
10.01.13.
Pirmais eksāmens pagājis, pēc tā nogulēta visa diena un kora mēģinājums arī garām. Ilmārs ir tiešām lielisks. Viņš atdzīvina kori. Tiesa, kori atdzīvina arī tas, ka mēs tiešām nemākam dziedāt.
Bet šodiena ir īpaša ar to, ka pa ilgiem laikiem es pēkšņi atkal Tallinā sajutu ko jaunu.
Vispār bija nenormāli jauki maģisks vakars. Atnācu mājās no kora piekususi, ar iepirkumu maisiņiem nedēļai un pilnu galvu ideju mierīgam vakaram un lieliskām vakariņām. Bet virtuvē mani sagaidīja Deniss ar Voiceku (lai nu kā viņu sauktu) un trešo čali, kuri piespieda iedzert ar viņiem un vēl pāris dziesmas nodziedāt.
Voiceka draugs stāstīja kā pārslimojis leikēmiju. Kā Voiceks ir pirmais, kurš viņu atkal padara laimīgu. Kā ilgus gadus nekas nav spējis iedegt jēgu dzīvībai. Kā viņš nespējot radīt ar cilvēkiem ne garīgu, ne fizisku saikni... Apbrīnojami ir redzēt to, kādu gaismu spēj iedegt mīļotā cilvēka atrašana. Kā griboties tuvoties, ne bēgt. Īsa saruna, bet melanholiski domīga. Un kad Voiceks ienāca atpakaļ virtuvē un apķēra draugu ar platu smaidu sejā... Sirsnīgi.
Un tad, kad viņi ļoti atvainojoties, ka jādodas, sāka pamest virtuvi, līdz vakariņām tomēr netiku, jo Gabriels teica, ka jādodas ielās. Kā Voiceks spējās, kad Gabriels pateica, ka varu droši iet tādā paskatā kādā biju, tikai krokšus vajadzētu pārvilkt... Varot iet, tikai pa ceļam jāsavācot Floress (glītais un lieliskais beļģis) un vecpilsētā būšot lieliska ballīte. Man taču esot kādreiz jāpabauda dzīve. Baudījām gan.
Kāds visu vakaru rūpējās par manu smaidu sejā. Un dzēriena esamību rokās.
Un es Gabrielam iemācīju valsi dejot.
Un vispār... Ah.
09.01.13.
Rīt ir mans pirmais eksāmens esot studenta lomā. Vaiii. Nekad neesmu jutusies tik ļoti nesagatavota un slinka, bet kā būs tā būs. Tiesa, atvieglojums ir milzīgs, ieraugot, ka jau drīz ir pārlikšanas termiņš.
Otrs lieta, kas lauza galvu - kā pēc 60 lpp izlasīšanas par kameras darbu viss var būt vēl neskaidrāks kā pirms tam? Laikam tā vienkārši nav mana sarunvaloda.
Varbūt rītdienas rezultātu ietekmēs tas, ka man ir mazliet par jauku sirsniņa un es daļu vakara veltīju kāda cita sirsniņas izgaismošanai. Nekad nebiju klausījusies metaforiskā pasakā angliski. Visam pienāk pirmā reize, ne? Tiesa, man nav ne mazākās jausmas ko darīt ar cilvēku, kurš saldi guļ uz paklāja, atkārtojot, ka atslēgas pazudušas. Jāsāk domāt par marķieru meklēšanu. :)
Lai vai kā, glāze vīna un kāds tomāts vitamīnam arī rītdienas eksāmenam liek nākotnes gaismā mirdzēt pozitīvi.
Otrs lieta, kas lauza galvu - kā pēc 60 lpp izlasīšanas par kameras darbu viss var būt vēl neskaidrāks kā pirms tam? Laikam tā vienkārši nav mana sarunvaloda.
Varbūt rītdienas rezultātu ietekmēs tas, ka man ir mazliet par jauku sirsniņa un es daļu vakara veltīju kāda cita sirsniņas izgaismošanai. Nekad nebiju klausījusies metaforiskā pasakā angliski. Visam pienāk pirmā reize, ne? Tiesa, man nav ne mazākās jausmas ko darīt ar cilvēku, kurš saldi guļ uz paklāja, atkārtojot, ka atslēgas pazudušas. Jāsāk domāt par marķieru meklēšanu. :)
Lai vai kā, glāze vīna un kāds tomāts vitamīnam arī rītdienas eksāmenam liek nākotnes gaismā mirdzēt pozitīvi.
08.01.13.
Ir dienas, kad mēs saprotam, ka esam cilvēki. Tās ir tās dienas, kad sajūtam kādu cilvēcības sarunu sevī. Kādu dialogu, kad divi nezināmi radījumi no kādas nezināmas dimensijas kaut kur strīdas uz nezināma mana pleca.
Ir dienas, kad saprotam, ka esam cilvēki un priecājamies par to. Ir dienas, kad gribas kliegt, jo esi cilvēks.
Ir dienas, kad eksistē savā cilvēcībā, ir dienas, kad izdzīvo to.
Šodien ir diena, kad gribas kliegt. Kad vienkārši gribas kliegt. Kad ienīsti faktu, ka esi cilvēks. Kad ienīsti to, kāds cilvēks esi. Kad gribas kliegt, jo spēj domāt, jo nespēj kontrolēt to, ko domā. Kad visi iekšējie rēgi kliedz, liekot manīt par savu eksistenci.
Ņemsim visu vieglāk. Aizmirsīsimies. Priecāsimies...Kaut varētu tā. Bet katram cilvēkam pienāk diena, kad liekas grūti mirdzēt tieši viņa cilvēcīgumā. Jo katram ir sava patiesība, sava ticība. Un tā ir viņa ticība un tā kliedz.
Puse cilvēku pasaulē ir atkarīgi no savas narkotikas, kā aizmirsties. Kādam tā ir cigarete, kuras degošajā čukstā dzirdēt savu mieru, citam tā ir viņa glāze, kura ierauj savā tukšumā, citam tās ir viņa narkotikas, kuras izsauc vājprātu, kurš dzird tikai vājprāta smieklus. Katram ir sava narkotika, kurā aizmirst to, kas viņā kliedz. Būtībā mēs neviens neesam normāli, katram savi dēmoni grauž sirdi. Tikai dažiem Dievs devis vairāk spēka nemanīt tos.
Mana narkotika ir mīlēt. Tikai, mīļie, kad izvēlies mīlēt, neviens jau nesaka, ka tas iztukšo. Ka vienmēr vajadzēs kaut ko, kas piepilda atpakaļ un nevienmēr akā ir ūdens. Mana narkotika ir priecāties. Meklēt par ko priecāties. Bet laikam vājums ir tas, kurš apstādina. Vājums ir tas, kurš dēmonu balsis kliedz skaļāk par domām. Jo domas kļūst par dēmoniem.
Mēs visi esam laimīgi cilvēki. Tikai katram citāda laime. Un dažiem tā mīl bēgt un slēpties. Un tad ir jāskrien pakaļ. Jāmeklē?
Ir dienas, kad saprotam, ka esam cilvēki un priecājamies par to. Ir dienas, kad gribas kliegt, jo esi cilvēks.
Ir dienas, kad eksistē savā cilvēcībā, ir dienas, kad izdzīvo to.
Šodien ir diena, kad gribas kliegt. Kad vienkārši gribas kliegt. Kad ienīsti faktu, ka esi cilvēks. Kad ienīsti to, kāds cilvēks esi. Kad gribas kliegt, jo spēj domāt, jo nespēj kontrolēt to, ko domā. Kad visi iekšējie rēgi kliedz, liekot manīt par savu eksistenci.
Ņemsim visu vieglāk. Aizmirsīsimies. Priecāsimies...Kaut varētu tā. Bet katram cilvēkam pienāk diena, kad liekas grūti mirdzēt tieši viņa cilvēcīgumā. Jo katram ir sava patiesība, sava ticība. Un tā ir viņa ticība un tā kliedz.
Puse cilvēku pasaulē ir atkarīgi no savas narkotikas, kā aizmirsties. Kādam tā ir cigarete, kuras degošajā čukstā dzirdēt savu mieru, citam tā ir viņa glāze, kura ierauj savā tukšumā, citam tās ir viņa narkotikas, kuras izsauc vājprātu, kurš dzird tikai vājprāta smieklus. Katram ir sava narkotika, kurā aizmirst to, kas viņā kliedz. Būtībā mēs neviens neesam normāli, katram savi dēmoni grauž sirdi. Tikai dažiem Dievs devis vairāk spēka nemanīt tos.
Mana narkotika ir mīlēt. Tikai, mīļie, kad izvēlies mīlēt, neviens jau nesaka, ka tas iztukšo. Ka vienmēr vajadzēs kaut ko, kas piepilda atpakaļ un nevienmēr akā ir ūdens. Mana narkotika ir priecāties. Meklēt par ko priecāties. Bet laikam vājums ir tas, kurš apstādina. Vājums ir tas, kurš dēmonu balsis kliedz skaļāk par domām. Jo domas kļūst par dēmoniem.
Mēs visi esam laimīgi cilvēki. Tikai katram citāda laime. Un dažiem tā mīl bēgt un slēpties. Un tad ir jāskrien pakaļ. Jāmeklē?
07.01.13.
Atbraucu vakar, bet tikai šovakar, gulēt ejot iedomājos - man bija kaut kas jādara. Pierasta tā sajūta, ka jāatrod kāda dziesma, kas lai uzdzen pareizo noskaņu un tad, lai burti skrien pa saviem ceļiem.
Šī vakara dziesma:
Atbraucu priecīgi. Ar sajūtu, ka metos piedzīvojumā. Pilnu koferi dāvaniņām, pilnu galvu labu domu un sajūtu, ka būs bilions iemeslu priekam. Arta sagaidīja, apķērās apkārt, uztaisīja vakariņas. Visi jauki. Tiešām kā mājās. Manās mājās.Tiesa. Tas māsas skaties, tā savilktā lūpiņa, tas čuksts: "Bet es Tevi mīlu!" Mīļā, ja Tu zinātu...ja zinātu cik ļoti...es Tevi. Bet kaut kur rodas spēks iet tālāk, uz zini, tieši tajā mīlestībā rodas.
Un šodien es oficiāli esmu tikai šeit. Visas mantas no septītā stāva nonestas un ieviesta istabā teju perfekta organizācija. Ja runājot par Līvu, tāda vispār ir iespējama...
Lai vai kā, ir baigi forši. Un būs vēl foršāk. Un lai būtu - es tagad iešu gulēt.
Bet jūs klausieties Pinku, kaut kā forša viņa. Nekad nebiju klausījusies, bet laikam ir iemesls kāpēc viņa tik slavena. Baigais spēks.
Priekā, mīļie! Sapņojies par foršām lietām.
Šī vakara dziesma:
Atbraucu priecīgi. Ar sajūtu, ka metos piedzīvojumā. Pilnu koferi dāvaniņām, pilnu galvu labu domu un sajūtu, ka būs bilions iemeslu priekam. Arta sagaidīja, apķērās apkārt, uztaisīja vakariņas. Visi jauki. Tiešām kā mājās. Manās mājās.Tiesa. Tas māsas skaties, tā savilktā lūpiņa, tas čuksts: "Bet es Tevi mīlu!" Mīļā, ja Tu zinātu...ja zinātu cik ļoti...es Tevi. Bet kaut kur rodas spēks iet tālāk, uz zini, tieši tajā mīlestībā rodas.
Un šodien es oficiāli esmu tikai šeit. Visas mantas no septītā stāva nonestas un ieviesta istabā teju perfekta organizācija. Ja runājot par Līvu, tāda vispār ir iespējama...
Lai vai kā, ir baigi forši. Un būs vēl foršāk. Un lai būtu - es tagad iešu gulēt.
Bet jūs klausieties Pinku, kaut kā forša viņa. Nekad nebiju klausījusies, bet laikam ir iemesls kāpēc viņa tik slavena. Baigais spēks.
Priekā, mīļie! Sapņojies par foršām lietām.
03.01.13.
Viss gads zem skaitļa 13 - lieliskīīīīīīīī!
Vienmēr pirmšķirīgi izvēlos 13. sēdvietu, rindu, kastīti, numuru...nu visu. Laikam ticu tai māņticībai, bet tieši tik tālu, lai mazliet smīnētu pretim - es zinu, ka tas skaitlis vienkārši ir foršs!
Šogad biežāk kā parasti dzirdēts jautājums - vai izveidoji apņemšanās sarakstu Jaunajam gadam?
Nē. Neizveidoju. Parasti šis saraksts sākas ar teikumiem - šogad es vairāk strādāšu, neatlikšu visu uz pēdējo brīdi, mazāk uztraukšos par sīkumiem, vairāk mīlēšu apkārtējos, vairāk interesēšos par svarīgām lietām, mazāk par muļķībām...utt. Būšu labāks cilvēks labākā sabiedrībā, jo 90% cilvēku ir vismaz nodomājuši ko līdzīgu. Ziniet, ko es teikšu - pupu mizas.
Es skaidri zinu, ka nesākšu vairāk mācīties, vai darīt visu laikā. Es vienkārši neesmu tāds cilvēks. Es nevaru visu izdarīt laikā. Man patīk darīt miljons lietas reizē un domāt miljons lietas reizē un katrā tēmā ievilt iekšā miljons citas tēmas. Vai es tāpēc kaut ko neizdaru - jā, bet...nu tad tā tam bija jābūt.
Šo gadu sāku ar domu - šogad es nemelošu jau sākumā un netērēšu laiku apņemoties lietas, kuras zinu, ka neizpildīšu. Bet, kaut tīri fakta pēc, ka gads ir sācies un ir ar tik skaistu ciparu, būs man saraksts. Varbūt nejēdzīgākais saraksts kāds jebkad tapis, bet...
1. Neizdarot lietas laikā es mēģināšu, darot citas lietas, nedomāt par neizdarīto, lai nebojātu mirkli un izbaudītu to. Par lietām ir jādomā tad, kad tās dara.
2. Es nesākšu mazāk uztraukties, bet mēģināšu uztraukties par to, ko spēju pati fiziski mainīt un ietekmēt.
3. Mēģināšu attīstīt to, kas man pašai patīk tādā līmenī kādā spēju, mazāk domājot par to, ka tas ir slikti, nederīgi, nevajadzīgi, jo miljards cilvēku to dara labāk. Jā dara, bet es to daru, jo mīlu. Ziniet, Mocarts bija, bet visi tie, kas neraksta mūziku kā viņš, nebeidz to darīt tikai tāpēc, ka viņš ir eksistējis.
4. Es iešu peldēt, jo man sāp pleci. Divas reizes nedēļā. Tomēr derētu mācēt peldēt sasniedzot 20.
5. Nesākšu vairāk mācīties, bet vismaz divas reizes mēnesī apmeklēšu ar kultūru saistītu pasākumu. Dvēseles deva smadzenēm.
6. Vismaz reizi nedēļā vienu nakti aiziešu gulēt desmitos un no rīta nelikšu modinātāju. Dvēseles deva veselībai.
7. Katru dienu iešu pastaigāties. Jā. Lai kādi ārā būtu laika apstākļi un diennakts laiks. Dvēseles deva sejas krāsai.
8. Katra mēneša pēdējā piektdienā ir jāatlaiž nervi un viss, kas sakrājies uz sirds. Tomāti, ūdens un dvēseles deva mieram.
9. Katru nedēļu viena filma kā minimums. Katru mēnesi - viena grāmata.
Aj, pietiks... Ja jau šo izpildīšu būšu traki lepna ar sevi. tātad - pastaigas katru dienu, peldēšana divas reizes nedēļā, normāls miegs, filma reizi nedēļā, kultūras deva reizi divās nedēļās un ballīte, grāmata reizi mēnesī. Izklausās, ka lai šo izpildītu būtu jāpamet skola... :D
Bet lai vai kā. Tagad mans īstais saraksts (plāns B, bet tas nenozīmē, ka nemēģināšu turēties pie plāna A)
1. Mēģināt turēties pie plāna A, bet nepārdzīvot, ja nesanāks.
2. Priecāties.
3. Smieties.
4. Nepārdzīvot.
5. Baudīt.
6. Mīlēt.
Ko aizmirsu? Jā - ēst.
2013. gads, lai paliek atmiņā ar to, ka baudīju to tādu kāds tas bija, darot lietas ar sajūtu, ka šī diena nodzīvota godam pat tad, ja būtu pēdējā. Itīpaši tāpēc, ka ticu, ka vēl 80 gadi priekšā. tad kāpēc mocīties? Būs vēl gana daudz gadu, kad izmēģināt metodes kā pašam likt bedres uz ceļa, uz kura likteņvīrs jau gana daudz tās saracis.
Es šogad priecāšos. Priekā! :)
Subscribe to:
Posts (Atom)