Pirmā studiju diena pavasara semestrī aizvadīta. Ziniet ko? Man tomēr patīk mācīties.
Pēdējās nedēļas dzīvojot patstāvīgās bailēs no domas vien par to, ka tūliņ sāksies darbu kalni, mūžīgā sajūta, ka kaut kas nav izdarīts, negulētas naktis, skriešana, mannekamnavlaika utt. Bet tā notiek, kad pierod pie vīna mierīgajiem vakariem, celšanās ap pusdienlaiku un vispār - es neko nedaru un man ir labi. Nav labi. Cilvēkam vajag kustību un studiju atsākšanās ir ļoti veselīga kustība.
Šodien bija pirmā Computer Graphics lekcija. Beidzot man kaut kas tiešām ļoti patīk! :) Un skolotājs izskatās un runā kā Bens Afleks.
Vienmēr esmu paralēli pelēkajai ikdienas dzīvei darījusi kaut ko, kas izkrāso. Vai nu tā bija dome ar saviem miljons darbiem, vai nu tā bija Mākslas skola, skrienoši konkursi, vai ansamblis, vai kāds projekts, pasākums vai kaut kas. Vienmēr man bija kur skriet un domāt, darīt lietas, ko mīlu. Laiks skrēja skriedams. Bet Tallinā ir baigais miers. Tāpēc laikam šis kurss, kas mazliet, bet tomēr atšķiras, ir kā saulīte pie debesīm.
Bet ir nozadzis slinkums. Ik pa brīdim iešaujas prātā doma, ka varētu atrast kaut ko, ko darīt. Ir plāns par animācijas studiju, atradu nenormāli foršus kursus cilvēkiem bez iepriekšējām zināšanām, kur "to feel free through the colour" un tā. Nesaprotu kāpēc, bet mani nenormāli velk kaut ko darīt. Ja kādreiz mani radībiņas apciemoja dažreiz un pa vienai, tad pēdējā laikā tās ne tikai mani apciemo, bet sēž blakus, pavada dienas gaitās, rada apkārt neiedomājamas pasaules. Rakstu tagad blogu un sēž te viena pie klaviatūras, lēnā garā pārkrāsodama katru taustiņu kā krāsainu lodziņu, kurš katrs aizved pa citādu ceļu, kura malā citādas puķes zied, kuras visas krāso gaisu un gaiss ir no radībiņām, kuras lido un ar putekšņiem veido mākoņus.
Bet šī doma aizšaujas, kad iedomājas, ka varētu pagulēt ilgāk, vienkārši gulēt. Nedomāt. Nedarīt. Un tad radībiņas pagriežas ar muguru. Bet neiet prom, sēž dusmīgas un liek man justies vainīgai.
Ir ziema. Laikam ir normāli kā es lācis gribu nosnausties. Ka ir tas nogurums, kas tiešām visu pielej ar svinu un galvu pietuvina spilvenam. Bet pāries. Janvāris un februāris vienmēr ir tie mēneši, kad šausmīgi nāk miegs. Cilvēks nav attāls no lāčiem. Itīpaši daži cilvēki, kuri lāciskumu iemanto ne tikai miegainumā, bet arī nebeidzamā mīļumā.
Un šodien Džordžijs atbrauca. Prieciņš. Viņa ļoti pietrūkst virtuvē. Ziniet, kā ir ar bērniem. Tu viņus traki mīļo un tad, kad viņu nav ir tāds savāds klusums. Nu re, kad Džordžija nebija bija tas klusums, tagad atkal virtuve elpo.
Un Pīters ar mani runāja lekcijā! Prasīja vai man neesot žēl, ka zivtiņas maz dzīvojot. Jauks viņš.
Priekā, mīļie! Lai tie saldie sapņi, kas visu nakti uz mākoņa nēsā, mīksta un salda, aveņu cukura vatē ar magoņu ziediem pie saules.
No comments:
Post a Comment