Tas nu būtu darīts. Pirmais semestris. :) Pēdējais eksāmens nokārtots, vismaz es ļoti ceru, ka tā. Atstājot klasi sapratu, ka man ļoti pietrūks šī pasniedzēja. Nav daudz tik sirsnīgu skolotāju. Bet vismaz Atuks pie viņa mācīsies. Jā, pasniedzējs bija tas, kurš izglāba šo kursu no pilnīgas bezcerības.
Pēc eksāmena skrēju uz autobusu, no autobusa uz vilcienu, no vilciena uz mājām. Neviens nezināja, ka braucu mājās. Sanāca dikti jauki. Jā, ir jauki būt mājās. :)
Vilciens ir īpaša vieta. Vilcienā visi ir vienādi. Visi vienādi krata galvas, visi vienādi kratās paši un gāzelējas. Visi vienādi sabozušies, ierāvuši galvas mēteļa apmalēs. Visi vienādi. Tā ir vieta, kur ir pilnīgi vienalga kas Tu esi, kas Tev pieder, kāds ir Tavs vārds vai tēva vārds. Un ja Tu kaut ko mēģini akcentēt, izvelkot piemēram datoru, visi uz Tevi nosodoši paskatīties un vilciens būs pēkšņi vienots. Vistrakāk ir ar tiem nabadziņiem, kuri nezinātāji tādi izvelk kaut ko ēdamu reisos, kas iet pēc darba. Viss vagons pēkšņā vienotībā Tevi iznīcinās ar izsalkumā degošiem skatieniem. Jā, laikā no pieciem līdz septiņiem Tu neesi Tu, Tu esi daļa no vagona, vilciena kopienas. Biju aizmirsusi to sajūtu. Laikam visus šos gadus biju viena no viņiem. Šodien kā no mēness nolaidusies pētīju cilvēkus nepagurdama ar smaidu sejā.
Kad esi vilcienā katru dienu divas reizes, kad vilciens ir trešās mājas, ir grūti iedomāties, ka varētu būt citādāk. Tagad es nevaru iedomāties kā es varēju tā. Tagad man liekas, ka varētu arī vēl citādāk. Ar pārmaiņām ir tā, ka jāsāk. Kad sāksi - tās ievilks savā ritenī un sāksies milzīgs piedzīvojums. Spontanitāte ir katrā no mums, piedzīvojumu gars arī. Tikai cik skaļa taure katram vajadzīga, lai tos pamodinātu.
Par mājām? Varētu atkal un atkal rakstīt par sīci. Viņai ir tas vecums, kad katrs vārds pērle.
Māsa: Es braukšu Tev līdzi uz Tallinu!
Es: Bet man tur ir jāmācās!
Māsa: Nu ja! Es arī spēlēšos!
Es: Bet man ir tikai viena istaba!
Māsa: Es gulēšu ar Tevi!
Es: Man ir šaura gultiņa.
Māsa: Es gulēšu Tev uz vēdera.
Es: Mums abām būs karsti.
Māsa: Ēdīsim daudz saldējumu! Punči auksti!
Es: Tev tur būs garlaicīgi!
Māsa: Bet mums būs saldējums!
Jā. Mēs palikām pie tā, ka rīt brauksim uz kīno. Un ēdīsim saldējumu. Un viņa varēs sēdēt man uz vēdera. Man patīk, kad sīcis sēž uz vēdera un šņākuļo. Tas ir pierādījums, ka lai kas, lai kur, man vienmēr ir miera dzirnaviņas, kuras apķersies, iedos megasuperbuču un gaidīs mājās.
Ja es būtu pirāts mana sirsniņa lādītē glabātos pie viņas. Nē, viņa jau glabājas.
No comments:
Post a Comment