Šodien atradu savu Ipodu. Ar visu, kas viņā iekšā, jeb vairāk vai mazāk gadiem trīs no manas dzīves. Tiem gadiem, kurus biju aizmirsusi, piemirsusi, bet nu katrā ziņā neizkrāsojusi.
Manas dziesmas, audio dienasgrāmata, bildes, video, playlistes...viss. Paņemot manu ipodu vairāk vai mazāk var pateikt visu par mani, manu personību, dzīvesveidu, gaumi... Savādi cik daudz tāds mazs nieciņš sevī spēj glabāt. Vai vēl savādāk, cik daudz viens cilvēkbērns spēj tam uzticēt.
Bet stāsts patiesībā ir par to, cik daudz mēs aizmirstam. Izgāju cauri Ipodam un atcerējos lietas, kuras pat nekad neiedomātos bez tā, bet lietas, kas man tajā laikā bija ļoti svarīgas. Kas nosaka to, ko mēs ņemam līdzi, ko atstājam? Dzīve pati jau arī nosaka, bet šis ir tas brīdis, kad mazliet žēl par to, kas atstāts. Mēs piedzīvojam tik šausmīgi daudz, ka atcerēties visu ir neiespējami, bet dažreiz ir patīkami atgriezties.
Lai vai kā, šis vakars tā arī paies. Caur atmiņām un iedvesmu. Šovakar atmiņas man ir atnesušas to sajūtu, ka, lai es spētu iet tālāk man ir jārada. Sajūtu, ka gribas visus aizslaucīt, lai atstāj man telpu brīvībai.
Par atmiņām, daļa manu atmiņu playlistes:
No comments:
Post a Comment