Vakars:
Es mīļoju Mārtiņu! Viņš daudzās ziņās ir sirsnīgākais, jaukākais, interesantākais cilvēks, ko pazīstu! Jā. Viņš, ar to, ka viņam ir dzimšanas diena un, ka viņš tiešām prot parūpēties par visiem un uzburt lielisku atmosfēru tikai ar savu esamību un smaidu - izglāba manu dienu, noskaņojumu, sajūtu, garstāvokli - nu visu!
Tik sen nebija dziedāts kopā. Un tā sirsnīgi, ar ukuleli. Un visi dziedāja. Un Pēteris dejoja! Pēteris! Un es arī dejoju! Es dejoju! :D
Un viņam bija trīs kūkas un viņš tā priecājās! Eh, ir tik labi redzēt draugus laimīgus! :)
Diena:
Aizmigu prieka miedziņā. Miedziņā, kuram būtu jāuzlabo viss. Pamodos un saīgusi ielāčoju virtuvē. Atkal kleitiņā...
Gabriels mani pabaroja. Ar brazīļu tradicionālo pupiņu-rīsu ēdienu. Jauki. Un tik ilgi smaidīja pretim un stāstīja smieklīgas lietas, ka skriešus aizskrēju taisīties uz ballīti ar smaidu uz lūpām. Jā, tie ir lieliski dzīvokļa biedri!
Denisam atrādījos kā izskatos, abi puiši noteica komandantstundu un priecīgs Līvis devās ielās.
Rīts:
Pilnīgi traka diena. Pirmo reizi mūžā būšu mazs mazītiņš aktierītis, kurš dziedās un tēlos sajukušu cilvēku, kurš grib iedvesmot citus sajukušus cilvēkus. Dzied par izmisumu, bailēm. Vēlmi tapt izglābtai vai nomirt.
Jā, es tiešām savā dzīvē nebūšu aktrise. Man kauns pat elpot citu priekšā, kur nu vēl dziedāt angliski un traki ne savu dziesmu.
Pārējā šodiena paies meklējot gaisu.
Man tik ļoti vajag draugu. Jā, man tik ļoti vajag draugu. Nevis puisi, bet draugu kā draugu. Roku, kas parāda uz kuru pusi ir saule un pavada līdz tai. Man šodien tik ļoti vajag draugu.
Manā dzīvē kaut kas ir jāmaina. Nē, ne dzīvē, drīzāk uzskatā uz to.
Es nezinu vai tā ir Tallina, vai "jauna dzīve", vai attālums no ierastām lietām, vai spiediens no apkārtējiem, vai kas tas ir, bet man ir bail no visa, es nevienam neuzticos, man visu laiku ir kauns no jebkuras darbības, ko veicu. Vārot ūdeni es piedomāju pie tā, kā to daru, ēdot es ēdu lēni, lai izskatītos normāli, ejot piedomāju par to kā eju, runājot, ko runāju. Visu laiku. Man visu laiku reibst un sāp galva. Lidinās melni plankumi gar acīm. Visu laiku esmu uztraukusies, visu laiku esmu piekususi. Tā taču var sajukt prātā! Vai arī tā ir jau sajukšanas pazīme?
Iegūglēju par psiholoģiju, meditāciju, domāšanu mājās, ko darīt, ja ir sajūta, ka pats galā netiek, bet nav kam pateikt "Ar mani kaut kas nav kārtībā". Un viss, ko māte gūgle deva ir zemāk rakstītais pēc kura piemetināts, ka meklējiet speciālistu palīdzību. Vai tiešām tie visi, kas raksta šos rakstus vēl nav sapratuši, ka lielākā daļa cilvēku pie šādiem speciālistiem ietu tikai pār viņu līķi? Es meklēju gūglē, lai zinātu ko darīt bez viņiem, nevis lai izlasītu - ejiet meklēt palīdzību. Eh.
Veģetatīvās nervu sistēmas disbalansu rada:
Pārslodze darbā, skolā, mājās
Psiholoģiska spriedze darbā, ģimenē, savstarpējās attiecībās
Netiek atvēlēts pietiekošs laiks fiziskajai atpūtai, garīgajai atpūtai - grāmatas, kino, mūzika, māksla ...
Zems pašapziņas vērtējums
Trauksmaina attieksme pret dzīvi. Uzskats, ka dzīvē viss notiek haotiski, un ka ikvienā mirklī ar tevi vai kādu no tev tuviem un mīļiem var notikt kaut kas ļoti slikts
Zems pašapziņas vērtējums
Trauksmaina attieksme pret dzīvi. Uzskats, ka dzīvē viss notiek haotiski, un ka ikvienā mirklī ar tevi vai kādu no tev tuviem un mīļiem var notikt kaut kas ļoti slikts
Pastiprināta vēlme būt labākajam (pirmajam) it visā
Uzskats, ka, lai cik labi arī tev dzīvē ietu, tu nevari justies drošs, jo visam jābūt līdzsvarā (ja daudz priecāsies, tad nāksies arī daudz bēdāties)
Vēlme izpatikt visiem, patikt visiem un būt ar VISIEM labās attiecībās
Nespēja pateikt vārdu "Nē!", situācijās kad tas būtu nepieciešams
Pārspīlēta vēlme kontrolēt it visu savā dzīvē
No comments:
Post a Comment