Ir dienas, kad mēs saprotam, ka esam cilvēki. Tās ir tās dienas, kad sajūtam kādu cilvēcības sarunu sevī. Kādu dialogu, kad divi nezināmi radījumi no kādas nezināmas dimensijas kaut kur strīdas uz nezināma mana pleca.
Ir dienas, kad saprotam, ka esam cilvēki un priecājamies par to. Ir dienas, kad gribas kliegt, jo esi cilvēks.
Ir dienas, kad eksistē savā cilvēcībā, ir dienas, kad izdzīvo to.
Šodien ir diena, kad gribas kliegt. Kad vienkārši gribas kliegt. Kad ienīsti faktu, ka esi cilvēks. Kad ienīsti to, kāds cilvēks esi. Kad gribas kliegt, jo spēj domāt, jo nespēj kontrolēt to, ko domā. Kad visi iekšējie rēgi kliedz, liekot manīt par savu eksistenci.
Ņemsim visu vieglāk. Aizmirsīsimies. Priecāsimies...Kaut varētu tā. Bet katram cilvēkam pienāk diena, kad liekas grūti mirdzēt tieši viņa cilvēcīgumā. Jo katram ir sava patiesība, sava ticība. Un tā ir viņa ticība un tā kliedz.
Puse cilvēku pasaulē ir atkarīgi no savas narkotikas, kā aizmirsties. Kādam tā ir cigarete, kuras degošajā čukstā dzirdēt savu mieru, citam tā ir viņa glāze, kura ierauj savā tukšumā, citam tās ir viņa narkotikas, kuras izsauc vājprātu, kurš dzird tikai vājprāta smieklus. Katram ir sava narkotika, kurā aizmirst to, kas viņā kliedz. Būtībā mēs neviens neesam normāli, katram savi dēmoni grauž sirdi. Tikai dažiem Dievs devis vairāk spēka nemanīt tos.
Mana narkotika ir mīlēt. Tikai, mīļie, kad izvēlies mīlēt, neviens jau nesaka, ka tas iztukšo. Ka vienmēr vajadzēs kaut ko, kas piepilda atpakaļ un nevienmēr akā ir ūdens. Mana narkotika ir priecāties. Meklēt par ko priecāties. Bet laikam vājums ir tas, kurš apstādina. Vājums ir tas, kurš dēmonu balsis kliedz skaļāk par domām. Jo domas kļūst par dēmoniem.
Mēs visi esam laimīgi cilvēki. Tikai katram citāda laime. Un dažiem tā mīl bēgt un slēpties. Un tad ir jāskrien pakaļ. Jāmeklē?
No comments:
Post a Comment