Te nu bija daily. Bet pagājušogad bija tāds nosacījums, ka ballīšu vakarus var izlaist un arī tos, kad mājās atgriezies vairākas stundas pēc pusnakts.
Tātad. Ceturtdiena, 29. augusts.
No rīta iegrimām virtuves tīrīšanas darbos. Mani mīļie Ķemeri pānākuši to, ka labprātīgi pati mostos ap septiņiem, tāpēc nabaga dzīvoklis cēlās ātri, jo Līva grabināja katlus un mazgāšanas līdzekļus. Pie reizes, appludinot viņu balkonus, tīrot savējo, pamodināju arī piekto un ceturto stāvu. Tad skolas informācijas sesija, kurā atkal pārliecinājos par to, ka BFM nekāda veida lekcijas īsti neapmeklē un principā ir pārāk kruti, lai iedomātos, ka kaut ko tik lame, kā information session, apmeklēt būtu nepieciešamība. Lai vai kā, es aizgāju un laimīga izdomāju, ka mācīšos šeit četrus gadus, jo gribas mieriņu un gribas, lai forši.
Pēc tam atgriezos pie tīrīšanas virtuvē (jā, viņa bija tieši tik un daudz vairāk briesmīga, lai pietiktu ar kaut mazāk kā pusi dienas). Deniss palīdzēja. Tas bija jauki, kaut kā ar rokām putās un ziepēs, beržot plauktus, sarunas raisās riktīgi labi.
Pēc virtuves mēšanas, izdomājām braukt uz lietoto mantu/mēbeļu veikalu meklēt mums foršus krēslus balkonam. Gājām ar kājām, sanāca riktīga pastaiga lietū, kas arī bija jauki, par spīti tam, ka krēslus neatradām. Tallinā netīšām noiet vairākus kilometrus ir viegli, jo viss liekas tuvu, bet attālumu sajūt tikai ejot.
Vakarā pieķēros istabai, kurā 12 kastu ielokā skaisti mirdzēja visu manu drēbju čupa, tam visam pāri iepirkumu maisiņi un slotaskāts. No tā gan mani izglāba Mārtiņš, ar kuru jau naktī gājām dzert un tā. Forši bija. Arī tā daļa, kad uz pirkstgaliem, kā skolas laikā, lavījos ārā no istabas, lai dzīvoklis nepamana, jo bija sarunāts ballēties ar viņiem. Tallinas šarms slēpjas brīvībā, bet no ierastās ikdienas atbildības sajūtas tik vaļā ir traki grūti.
Piektdiena, 30. augusts.
Agrais rīts nesanāca, bet pamosties no bērnu klaigām aiz loga un dabūt lielisku muguras masāžu no rīta ir daudz jaukāk par agra rīta skaistumu. Arī mazliet samurcitā sajūta un daudztoņus zemēkā balss ir smieklīga, ja pats par to smejies. Dzīvoklis gan bija pārsteigts, kad ienācu pa durvīm ap pusdienlaiku, bet mans saulainais smaids par brīnišķīgo rīta izbraucienu ar riteni apžilbināja visas šaubas. Ar Līnu un Denisu devāmies uz citām lietu humpalām attālāk no centra. Krēslus nopirkām Yisk dienas beigās, jo nu, nesanāca. Bet ir smuki, lēti un ērti. Lielveikalā satikām Tony no Vācijas, Denisa draugu. Un ēdām hotdogu (es ēdu, jo Deniss vēl turas pie veģetārisma) ārā lietū, sēžot pie lielveikala uz saviem krēsliem un miljons iepirkumu maisiņiem, puķu podu un pannu. Man ir tik ļoti žēl, ka bilžu nav. Lai vai kā, beidzot tikām pie krēsliem. iesvētījām tos vakarā ar ballīti balkonā un tā.
Man beidzot bija jāpabeidz istaba, tāpēc biju ar brīnišķīgu iemeslu ar viņiem kopā nedzert (Denisam bija divi draugi no Tartu, Tonijs un Deniss2, bet Gabrielam bija draugs no Brazīlijas - Alonso - 34 gadīgs zāles pīpētājs ar bārdu līdz pus krūtīm un lisijs). Ik pa laikam es gan piečāpoju klāt, lai tiktu pie kāda aliņa. Alonso stāsti par to, kā kādā Latīņamerikas salā viņiem restorānā saldajā ēdienā uz šķīvja atnesa zāli, kā viņš ir piekusis būt par seksa skolotāju 15 gadīgām igauņu meitenītēm (es ieminējos, ka tas ir illegal here, bet viņš teica, ka ne tad, ja viņas to vēlas - ko var vēlēties meitene 15 gados no 34gadīga vīrieša?), kā viņš viena vakara laikā izdzēris 12 jāgerbumbas, 6 šotus un desmit tekilas, un pēc tam vēmis gan pa ceļam uz viesnīcu, gan viesnīcā, kad taksī uz lidostu, gan lidmašīnā, kad ceļā no lidmašīnas...tā bija vienīgā viņu sarunu tēma. Man palika skumji, ka 34 gadu vecumā tās ir vienīgās viņa dzīves vērtības. Es laikam esmu vecmodīga, bet man tomēr liekas, ka normāls darbs, +/- stabila dzīve (arī braukāšana pa pasauli un dzīves baudīšana ar skaitās stabila) un kaut doma par ģimeni un tā tomēr ir tas līmenis, par kuru vismaz ir jāiedomājas.
Bet tomēr puišiem izdevās mani pierunāt pievienoties uz Sarkano Imperātoru un vispār bija jauks vakars. Es gan kādā brīdī izdomāju klusi nozust un braukt mājās. Cauri Hesītim, lai nopirktu burgeru - pikniku divos naktī pie ostas. Es tik ļoti mīlu Tallinu!
Sestdiena, 31. augusts.
Man liekas, ka es vairs savā dzīvē nepārcelšos, jo negribu vairāk redzēt nevienu kasti NEKAD. Nu jā, cēlos sešos, lai beidzot piebeigtu istabu. Tad braucu uz tirgu, sapirku krājumus ziemai, vārīju ķirbju zupu un cepu sēnes. Gabriels teica, ka es gatavojot 24/7 vai arī viņam tikai ta liekas? Lai vai kā, man tas patīk. Tirgus gan te tāds savāds. Vietējos zemniekus neredz, cenas drausmīgas un kvalitāte arī.
Bet visu dienu dzīvojoties pa virtuvi sanāca maziet vairāk parunāties ar dzīvokļa biedriem un šis laikam ir tas brīdis, kad es varētu mazliet pastāstīt par vienu jauniņo mūsu ģimenē - Rovsan no Azarbaidžānas.
Tā tomēr ir pilnīgi cita kultūra. Lai, ko stāstītu māte gūgle, ka tur tagad sievietēm ir tādas pašas tiesības kā vīriešiem, burkās nav jāstaigā un arī atsegtas kājas nav noziegums - dzīve uz to vēl tikai iet. Ja sākumā man no viņa bija bail, tad tagad man bail ir tikai no viņa drauga, kurš apēd katru meiteni katru reizi, kad viņu ierauga. Vakar, kad viņš ar lielo nazi prasmīgi vistai pārgrieza vēderu, lai pārbaudītu tās gatavību, es atcerējos par musulmaņu sieviešu pazemošanu un man pārskrēja aukstas tirpas, un nodomāju, ka nekad vairs negribu viņu savā tuvumā ar nazi rokās. Bet viņi ir ārkārtīgi jauki, domā par to, lai vienmēr man ir pie galda kur apsēsties un cieņa patiesībā ir milzīga. Itīpaši tad, kad tāds sakautrējies Rovsan atnāk pie manis un prasa kā uzvārīt makaronus. Viņam šī ir pirmā reize ārpus savas valsts, kurā virtuve ir sievietes pasaule. Jautājumus par to, vai šeit meitenes gatavo puišiem un vai arī normālas meitenes lako sarkanus nagus (vakar staigāju apkārt sarkaniem nagiem un arī Artuks atbrauca ar sarkaniem) laidu gar ausīm ar smīnu. Lai vai kā - tas ir nenormāli interesanti, sastapt pilnīgi citu kultūru savā virtuvē.
Un Artuks beidzot ir mājās! Vakar atbrauca vakarpusē. Lai vai kā - tagad viss ir savās vietās un jauns, brīnišķīgs gads Tallinā ir sācies! Priekā, mīļie mani!
