Pamodos ar fūdziņu, bet to vieglo, kuru aizdzen duša.
Un tad sākās svētdiena. Kā jau pavisam normālā svētdienā ierasts, apģērbāmies, tad apmainījāmies ar drēbēm, iemužinājām polaroīdā, atkal apmainījāmies, atkal iemūžinājām. Tad, kā jau turpinot pavisam parastu svētdienu, ieradās Ermīns ar 50to gadu kameru uz pleca (ražota Kijevā!) un veco krievu filmu iekšā. Savācām Okanu (kuram Arta nokrāsoja melnus matus) un devāmies uz krievu veco mantu tirdziņu kaut kādas skolas sporta zālē. Veca nauda, monētas, pasta markas un kartiņas, nozīmītes, piespraudes, ordeņi... kārtīgu kara veterānu piemiņas zāle. Tikai pietrūka tāda veca pārdevēja sarūsējušos ratiņos ar apmutētām abām kājām, bez priekšzobiem, cigāru mutes kaktiņā un nāģeni galvā. Bet enerģijas daudz, nozīmīšu arī un katrs atradām ko piespraust pie krūts no iepriekšējā gadu tūkstoša.
Turpinājām filmēt savu ikdienišķo, laimīgo dienu. Rudens kritušās lapas zem kājām, vasaras kleita un zandelītes arī. Kaut kā tā episki. Halocigēniska sajūta? Palēnināta filma zem dzeltenā filtra. Laimīga. Ar smaidošiem cilvēkiem.
Devāmies uz tirgu. Smējāmies par naktskrekliem un pirkām sēnes.
Ēdām pusdienas. Man atnesa makaronus ar vistas kauliem. un vistu arī.
Paparacojām viens otru.
Taisīju reportāžu par Artu, uzņemot bildi ik pēc divām stundām. Galvenokārt ēdot. Arī naktī. Jo tāds bija mājasdarbs.
Episka diena. Lieliska svētdiena. Kaut kā feini ir tā, ka esam mēs viens otram. Laimīgi.
Laime ir svārstīgs jēdziens. Gaistošs un netverams. Ja jūti, ka esi sajutis, piespraud pie sirsniņas un vēro. Vēro kā tā elpo, kā kustās. Ko ēd, kur dzīvo. Vēro tās pēdas, lai neaizbēg. Iepazīsti. Lai tad, kad tā izgaisīs, vari sev uzzīmēt melnbaltu bildīti un piespraust pie sienas.
No comments:
Post a Comment