Filmu soundtraki ir awesome skaista mūzika, kas, protams, nav nekas jauns. Un es atkal esmu saslimusi ar Hariju Poteru, jeb man prieciņš, ka vēl palikušas četras filmas ar kurām priecāties. Jeb piecas, ja septītās skaita kā dalītus priekus. Un jā, tieši to šodien dara 20gadīgs, ļoti nopiets students Tallinā.
Visa diena pa mājām, gultiņā, čučot, vālājoties, strādājot, mazliet mācoties. Bet lai vai kā, skolu kavēt nav jauki, bet slinkot gan.
No otras puses kustība saglabā dzīvesprieku un labsajūtu. Varbūt ne tad, ja esi beigts, reibstošs, vājš un nospiests, bet tomēr. Kustība atņem laiku domāt un pašam sev žēloties par to, cik Tev ir sūdīgi. Tā pat jau no žēlošanās labāk nevienam nav palicis. Tiesa, arī no bērnišķīgas un vieglprātīgas skraidīšanas apkārt - arī nē.
Kad esi tāds savārdzis, galva strādā sarkastiskā tiešuma režīmē, pārsteidzoši skaidri, pārsteidzoši skarbi. Jo nav spēka puķu laistīšanai un krāsošanai, bet iesnas neļauj ne sajust, ne dalīties ar salkano smaržu. Tāpēc, mīļie cilvēki, kad esiet slimi - guliet zem segas klusi un baudiet dzīvi no statiska, horizontāla skatupunkta. Iekšējā pasaule šajās dienās ir skaistāka.
Sen neesmu dalījusies ar ko skaistu, te jums melanholiskais prieciņš.
No comments:
Post a Comment