Un jau atkal - paldies Dievam Piektdiena ir klāt!
Par to, ka man bija piektdiena ar Computer Games pasniedzēju, kurš izskatījās pēc velna ar sarkaniem matiem un rādīja rupji lielisku video. Jo viņš bijs soms. Par to, ka man ir forši kursa biedri, kuri kafijas dzeršanu arī uzskata svarīgāku par spēļu lekciju. Par to, ka ne visas receptes ir garšīgas un par to, ka zīmēt ir forši. Un piektdienas vakars ar Mārtiņa dzīvokļa ballīti ir lielisks.
Un tomēr.
Pilnīgi netīšām tagad, nakts vidū, uzdūros Facebookā 2012. gada pārskata galerijai. Tuvu pie piecdesmit bildēm ar prieka, smaidu un laimes pilniem mirkļiem. Ziniet, cilvēks ir skaists, kad smaida. Mēs visi esam skaisti. Un, ja mēs smaidām blakus kādam, kurš nesmaida, arī viņš top skaists.
Tik ļoti skumji palika. Pietrūkst man veco Tallinas ārzemnieku biedru. Pietrūkst man jaunās vietas pārdzīvojumu un piedzīvojumu. Pietrūkst man brīvības un viegluma. Pietrūkst man jaunu cilvēku pēkšņas iemīļošanas burvības. Pietrūkst man vieglpratības un neprāta. Pietrūkst man rudens nakšu sarunas uz balkona. Pietrūkst man nakts pastaigas.
Pietrūkst tās vienkāršības ar kādu mēs piegājām pie ikdienas mazajiem prieciņiem. Tiem, kurus tagad esam palaidušas pašplūsmā, nebūtībā... Kaut vai pusnakts hotdogus, dziesmu dziedāšanu ostā, mazos ikdienas pārsteigumus un iedvesmiņas. Pagājušogad šajā laikā teju katru dienu domāju par to, kā iepriecināt savu latviešu draugu stāvu zemāk. Pieradums atņem attiecību burvību? Laikam jau. Bet laikam to vienkārši sauc par pašplūsmu. Pēc laika mēs zaudējam ilgas.
Viss iet, viss mainās. Skatos uz bildēm no pagājušā gada maija, kur sēžu dzeltenās puķītēs ar rotaļīgu smaidu un mirdzošām acīm. Laimīgs cilvēks. Mīlestības vairāk kā zemeslodes. Vairāk kā saules. Tik dzeltenas kā puķītes zem pēdām.
Skaties kā uz svešu cilvēku. Neatrodot sevī ne putekļa no viegluma sajūtas vai brīvības. Mēģinot skriet un atduroties pret būrīša sienām, ieskrienot restēs, attopoties savā cietumā. Skaties uz augšu, meklē sauli, redzi tumši pelēkus griestus, kuros no viena stūra Tevi jau mēnesi vēro pelējums. Katru rītu celies, katru rītu meklē sauli. Meklē un meklē, kasi nost pelējumu, urbies cauri griestiem. Bet, kad apmetums padodas, Tu sabrūc zem gruvešiem bez spēka un elpas.
Tikai brīžiem pārņem ilgas, kā gaistošas atmiņas, kuras kā apmaldījušās dvēselītes pārslīd pāri. Un Tu ķer pēc tām, alkstot pakāpties augstāk, jo tā ticība, ka tur augšā ir vairāk gaisa. Jo tur augšā ir bezgalība, jo tur augšā ir zils. Jo tur augšā ir kluss, kurs nav tūkstoš balsu, kas galvā kliedz un naktīs plosa prātu un ķermeni.
Tā ir tikai laika ēna, kura šķietami mainījusi manu dzīvi, mūsu dzīves. Tā ir tikai dzīves atblāzma, mirklis. Un tomēr atņēmis tik daudz neatņemot neko.
Viss, kas notiek ir tieši tik svarīgs, cik svarīgu mēs to turam. Bet dažreiz pat, ja neturam, tas dzīvo savu dzīvi. Jo cīnoties, jo saņemoties un ejot, esi atstājis tukšumu. Tukšumā rēgi neraud. Tukšumā ēnas neraud. Tukšums neilgojas, tukšums nejūt. Tukšumā Tu eksistē un mehāniski ej uz priekšu, jo tā ir jādara. Jo Tev ir jākāpj. Bet Tu esi tukšs. Un ejot uz priekšu paliec tukšs. Bet apstāties bail. Bail paskatīties peļķē un ieraudzīt tukšas acis pretim. Man ir bail no spokiem, bet dzīvie rēgi kliedz skaļāk.
Mēs nedrīkstam turēties pie atmiņām. Atmiņas ir vienas vasaras tauriņi, kuri nodzīvo un zaudē spārnus. Bet mēs pieķeramies. Visvairāk mēs mīlam to, kuru zinām, ka zaudēsim. Pat, ja tā ir paša zaudētā brīvība.
Es esmu dzīva, Tu esi dzīvs. Es elpoju, Tu elpo. Mums abiem virs galvas no rīta uzausīs saule. Sapnis, kurš mums pieder. Sapnis, kuru neviens neatņems, kamēr spēsim atcerēties, ka mums ir sapņi.
Piedod, ka katru dienu apsolu, ka rīt būs citādāk. Piedod, ka katru dienu lieku vilties un acis paliek tukšas. Piedod, ka gribi aizbēgt. Paldies, ka esi šeit.
Rīt uzausīs jauns rīts. Uzausīsim jauni mēs. Lūdzu saki, ka uzausīsim. Tīri un balti, kā sniegs. Un mēs lidosim šeit uz zemes, jo atkal būsim viegli. Un nebūs gravitātes, nebūs akmeņu kabatās. Uz pasaules nav noteikumu, ir tikai iekšējā brīvība. Brīvība, kurā mēs dzīvojam, elpojam, mīļojam.
Mūsu brīvībā nav kauna un pazemojuma. Un kad ir, tad brīvība paceļ mūsu pīšņus un iepūš dzīvības elpu. Jo neviens, neviens, neviens nepieskaras mūsu brīvībai.
Aizmigsim. Un kad pamodīsimies, uzdāvini man to brīvību. Labi?
No comments:
Post a Comment