Mums ir dota brīnišķīga spēja runāt. Tajos retajos brīžos, kad to izmantojam, mums ir brīnišķīga spēja komunicēt. Komunikācijā mēs ne tikai saprotam viens otru, bet nonākam pie brīnišķīgiem secinājumiem, kā to darīt. Vārds ir spēcīgs tad, kad nāk brīdī, kad tam jānāk.
Mēs tomēr tik ļoti esam viens otram. Beznosacījumu mīlestība un atbildība. Viena dvēsele pasaulē elpo viena, divas kopā elpo pasauli.
*
Mana jūsmīgā rakstīšana par lekcijām laikam ir beigusies. Nu miedziņš nāk. Rudens ir panācis arī Tallinu. Jeb beidzot tas ir noticis. Tomēr saule Tallinā liekas kā tāda mīļā tante no Dienvidiem, kura lietus bērnus apciemo reti.
Rudens ir tāds kā miega vīrs, vai arī es vienkārši neesmu radīta, lai mācītos. Gribu gulēt!
Bet, protams, mans prieks par to, cik lekcijas ir interesantas, nav mainījies.
Kad aiz loga paliek arvien aukstāks, mums ir arvien vairāk telpas, ko sasildīt ar to, cik ļoti gribam un spējam mīļot apkārtējos. Lai vai kā, arī tauciņkrājumi uz gurniem ziemai ir jākrāj. Tāpēc, mīļais, atvēli tās stundas vakarā, uz uztaisi brīnišķīgas vakariņas tiem, kuriem rudenī bez Tevis būs auksti.
Priekā! Jo dzīve ir skaista tad, kad to redzam skaisti.
No comments:
Post a Comment