31.12.2012.

Mīļais, es Tev vēlos, ko pateikt. Bet vispirms, lai skan. Klusumā neērti runāt, vai ne? Mēs abi esam no tiem, kas mulst.

Tātad. Mēs esam nonākuši līdz beigām.

Tas arī viss? Jā, laikam tas ir viss. Bet, nu paldies Tev par šo pavadīto laiku. Bija jauki, vai ne? Mēs kopā pavadījām kvalitatīvu, kvantitatīvu un reģeneratīvu laiku. Un Tu devi daudz iemeslus smieties. Un Tu biji mīļš pret mani. Jā, arī nejauks, bet... Nu tu jau zini, ka tas nav iemesls kāpēc mēs šķiramies? Tā nav Tava vaina. Vaina ir manī. Es gribu iet tālāk. Es gribu pamosties no rīta ar sajūtu, ka ir jauns rīts un jauna iespēja, zini? Jā, tāpēc mēs šķiramies. Piedod, ka man gribas augt. 

Bet atceries, cik es laimīga pamodos tajos rītos, kad Tu man aiz loga biji uzzīmējis sauli? Un zilas debesis. Un vasarā putni dziedāja aiz loga. Jo arī ar Tevi es dzīvoju mežā un mēs abi kopā elpojām meža smaržu šajā pasaulē. Tas bija skaisti. Tās bija labas dienas.

Un atceries, kā mēs abi staigājām gar jūru? Tajās dienās, kad debesis pelēkas un vējš spēlējās matos. Kad cilvēki slēpās aiz sienām un tējas, bet mēs skrējām ar viļņiem. Un es dziedāju skaļi pāri. Par gulbjiem, kas lido, par kaijām, par gājputniem. Par to, ka Tu dažreiz ļāvi lidot kopā ar viņiem. Par to, cik labi bija tā, vējā skriet gar jūru un viss vienmēr sakārtojās. Tā bija mana terapija mieram. Paldies. 

Šovasar miers bija vajadzīgs kā ūdens, jo lietas mainījās kopā ar vēju. Jo Tu šogad liki visiem savējiem nonākt tajā ceļa posmā, kad tālāk katram sava taka. Taka, kas vijas tālumā un pazūd aiz  pagrieziena un Dievs vien zin, vai kādreiz tā atkal satiksies, ar ko satiksies. Vai tie būsim mēs? Jā, arī mūsu ceļi tagad šķiras.  Bet zini, mēs izturējām. Mēs sarunājamies caur kokiem un sauli. Koki šalc pāri katrai takai. 

Bet pirms vasaras bija ziema. Tu iedevi man baltu lapu un krītiņus, un teici, lai zīmē. Lai ļaujies zīmēt. Lai radi no jauna. Lai cel jaunas pasaules. Un es ņēmu krītiņus un lauzu, un cēlu savas pilis. Mūsu pilis un vedu mūsu saules bērnus tajās, lai piepilda ar gaismu. Tu devi, lai zīmēju, bet es cēlu. Jaunus mūrus cēlu, sienas no akmeņiem un vārdiem. Buramvārdiem, ap sirdīm un cauri tām. Kaut kur tajās visās sirdīs apraku savējo. Ja zvaigznes kritīs, es atradīšu savējo, ja ne, vienmēr iespēja mīlēt citādi. 

Tu pie manis atnāci, kas es aizmigusi lūdzos tumsu. Tu atnāci pie smilšu lauka, kur kādreiz bija bijusi ziedoša pasaule, papīra sapņu ziediem pilna. Fantāzijām un ilūzijām piebērta leiputrija. Tu atnāci pie smiltīm un cēli smilšu pilis. Un jauci mūrus. Jā, tā mēs iepazināmies. Un Tu paliki. Visu šo laiku. Lai redzētu, kā es radīšu? Nē, lai redzētu, kas notiek, kad priekšā mirdz tilts, bet līdz tiltam ir smilšu lauks. 

Es gribēju tagad kliegt un dusmoties uz Tevi par to, ka bēri smiltis, akmeņus, sāpes un slāpes, bet...tas nebiji Tu. Tas bija iepriekšējais. Jā, piedod. Tu biji tas, kas stāvēja pie aizgājušā ar baltu pumpuru rokās, lai piedāvātu skatīties kopā, kā tas atveras pret gaismu.

Ā, jā. Atceries kā mēs iemīlējāmies skolā? Kā mēs vēlos vakaros skrējām pa gaiteņiem ķerot to sajūtu, ka esi mājās, savās sienās. Un kā tieši mūsu laikā skola no aukstām sienām, kurās pulsē zinātne, pārvērtās par istabu ar baltām sienām, kuras vidū kāds aizmirsis krāsas, lai tās izkrāsotu. Jā. Paldies par to, Tu iedvesmoji un mācīji. Jau atkal radīt. Un domāt. Mīlēt domāt. 

Un Tu man rādīji cilvēkus. Tie, kuri palika iepazinuši Tevi paliks arī ar nākamajiem, vai ne? Jā, paldies. Un dažus Tu atvedi ar sevi. Tos, kuri nāks līdzi.

Un Tu man atvedi to vienu, kurš palīdzēja celt tās pilis. Pilis, kurās nevajag gaismas bērnus, lai tās spīdētu, bet kuras mirdz pašas. Jā. Paldies. Nebūtu Tevis, nebūtu...

Jā, es atcerēšos, kā Tu viņu atvedi. Pirms tam aizmānīdams mani prom no mājām, prom no visa, kas mīļš un pazīstams. Svešā zemē, svešās sienās. Bet Tu atkal biji jauks, Tu devi sauli. Eh...nē, es tomēr no Tevi šķiros.

Bet...atceries cik labi bija, kad sākām no sākuma? Kad palikām pirmo reizi vieni septītā stāva istabiņā, ar mantu kalnu priekšā un tukšiem plauktiem. Ar kuģiem aiz loga. Un dzīvi... DZĪVI, kas dzīvo! Kas elpo! 

Jā, kā mēs elpojām un dzīvojām ar Tevi. Kā iepazinām viens otru no jauna. Kā es iepazinu sevi caur Tevi. Kā es izaugu. Jā, Tu man devi iespēju augt. 

Jā, mums ir gājis jautri. Mēs daudz smējāmies, vai zini? Vairāk kā es smējos ar citiem. Itīpaši tad, kad mūsu attiecības jau bija pēdējā ceturksnī. Bet... mēs daudz raudājām. Vairāk kā ar citiem. Vai zini, mēs bijām pārāk sentimentāli. 

Bet atceries, kā mēs POSITIVUSā noklīdām no citiem, apgūlāmies tajos šūpļu krēslos un ilgāk kā drīkstēja priecājāmies par mirkli? Un jo ilgāk priecājāmies, jo jaukāks un garāks bija tas mirklis. Un Madara tad atnāca un mēs smējāmies par to, ka sievietes ir miljons reizes labākas par vīriešiem... Jā. Tas bija mirklis.

Un toreiz, kad mēs staigājām pa Ķemeriem atkal vieni un redzējām vēsturi? Kā gājām cauri vecajiem Ķemeriem. Ar grāfienēm un hercogiem. Ar dāmām kleitās. Un kā kāpām kokos un izlikāmies, ka esam nerātnas dāmas, kuras nepakļaujas likumam, bet vienkārši dzīvo? Jā. Tā bija. Un pa logiem rāpāmies mājās.

Un tā reize, kad...vai. Tu man tik daudz esi ļāvis būt vieglprātīgai. Tu man tik daudz reizes ļāvi iemīlēties un lidot, un krist, un saņemties! Smieklīgi, ja? Tev bija jābūt vienīgajam! Eh, Tu, mans demokrātiskais mīļum.

Un kā ir ar to reizi, ko neatceros? Un to reizi, ko nevajadzētu atcerēties, bet es dzēru par maz? Mīļais, Tu esi pārāk viegls. 

Aj, ko nu par sīkumiem. Mēs šķiramies. Tātad, tas nu arī viss. Mums kopā bija labi. Es teikšu, ka Tu man biji labākais, kāds bijis. Nē, es tā nesaku visiem, nu labi, saku, bet katrs nākošais ir labāks. Un jaunais arī tāds būs, vai, Tev šo laikam nevajadzēja dzirdēt...

Neskumsti, mīļais. Tu paliksi, es iešu. Bet es Tevi atcerēšos! Tu varēsi mākoņu vēderos skatīties melnbalto kīno, kā es laimīga skrienu pāri magoņu pļavām palēlinājumā! Ar smaidu līdz ausīm un baltu kleitu! Un vainadziņu ap galvu... Nē, nē. Redzēsi mani ar vīna glāzi uz balkona baudām dzīvi, dejojam ielās, mācoties dzīvot gan skolā, gan dzīvē. Redzēsi mani neprātīgi mīlam mirkli un trakojot cauri tam. Redzēsi mani brīvu. Tu taču mani mācīji tādu, vai ne? Skriešu savā laikā. Tas ir vislabākais.

Nu tad, visu labu! Šķiramies. Man jāaug tālāk. Padies par šo gadu. Jā. Rīt pamodīšos ar nākošo. Redzēs. Bet ticu, ka tam būs zilas acis un viņš man rītos zīmēs sauli aiz loga, vai vismaz sirdīs, vai ne? 

Un maniem mīļajiem zīmēs sauli. Un mēs visi kopā par to priecāsimies! Kopā, jo zvaigznes visur debesīs vienas, mēness vienus stāstus stāsta un saule...mīļā saule viena. Jā, par to, ka mēs visur spējam būt mēs. Un mīlēt. 

Un ar nākošo - mīlēsim vairāk! Jo ar katru nākošo mēs kļūstam stiprāki, mirdzošāki, gaišāki, skaistāki! 

Un priecāsimies vairāk, jo vairāk redzēsim. Baudīsim.

Un atcerēsimies. 

PRIEKĀ, mīļie, mīļais, mīļā! 

29.12.2012.

Jūra smeļas līdz ceļiem

Ūdens mutē līst

Kas nāks, kas dos, kas piepildīs tos

Mūsu sapņus kokos.

Rūķītis nāks mūs pavedinās

Un rīcībām tādām, lai kauns.

Lai jauns gads ir katrs rīts

Ar sajūtu, ka viss miglā tīts.

Jūra smeļas līdz ceļiem,

Ūdens mutē līst.

Lai nāk kas tur nāk, lai dod, ko grib dot

Prieku prieks nevar nosapņot. 

27.12.2012.

Kā vienmēr - kamēr esmu Latvijā man ir atvaļinājums no mana mazā ikvakara darbiņa apkopot dienā sadarītos nedarbus. Un Latvijā es būšu līdz pat šā gada gadaskaitļa vieniem pieskaitīts Smurfu pirkstu skaits, nākošā gada pirmajā mēnesī.

Bet kā man iet Latvijā...
Nu šodien iestigām pļavā. Saucām traktoru.
Vakar iestigām pļavā - saucām traktoru.
Vēl daudz dziedāts, pārāk daudz ēsts, lielākā daļa bikšu vairs neder, diendusiņš ir labs draugs...nu kā jau pa svētkiem!

Un kad beidzot pierunāju mammu, ka man noteikti vajag jaunu mēteli un zābakus, pēc pirmajām divām stundām veikalā es lūdzoties solījos, ka labi ir arī vecie un vēl trīs ziemas staigāšu, tikai lūdzu pametam šo iestādījumu. Lūk tā, esmu mājās ar vecajiem zābakiem un omes mēteli. Jīīīī. Bet iedomājieties, ko es nopirku? Omes džemperi! Lai nav vientuļi mētelim! :) :) :)

Lūk tā tiek pavadītas gada pēdējās dienas. Rīt pie mums uz brokastu lazanju brauc rādio. Jāiet gulēt skaistuma miegs, lai balss labi skan. Priekā!

24.12.2012.

Jo šogad gaismiņu vajag vairāk kā parasti, jo šogad ir auksts. Un ne tikai ārā. Jo šogad mēs visi šovakar iemācīsimies, ka esam gaiši, un iemācīsim to otram. Jo mēs šovakar mīlēsim. Jo mēs šovakar piedosim un samīļosim. Mēs šovakar uzsmaidīsim un pateiksim, kas mums otrā tik ļoti patīk. Mēs šogad aizmirsīsim aizvainojumu un aizmirsīsim strīdus. Mēs šovakar piedzimsim paši balti kā sniegs. Un mūsu sirdis piedzims baltas. Un ar baltām sirdīm baltā pasaulē baltas domas domāsim, baltus sapņus sapņosim, baltā gaismā mirdzēsim un pār mūsu gaišām galvām - balts kusīs sniegs.

21.12.2012.

Esmu mājās.
Tā tik ļoti awkward sajūta, kad savās mājās ir grūti atrast, kur stāvēja māsas zābaki, kur ir televizora pults, kur kuras grāmatas...visam cita kārtība. Viss liekas svešs kādā ziņā. Kaut esmu šajā mājā pavadījusi 12 gadus (šajos Ziemassvētkos būs tieši 12 gadi), un nekas daudz nav mainīts pa šo laiku - ir apbrīnojami tas, cik ātri var pielāgoties jaunai vietai, jaunai kārtībai tā, ka tā kļūst par vienīgo kārtību un atgriežoties pie iepriekšējās ir jāpierod atkal. Bet piedod jau ātri un šovakar jau man ir sajūta, ka nemaz neesmu bijusi prom - visu laiku dzīvojuši šeit. Protams, ja nebūtu to vaktējošo skatienu no abu mazāko ģimenes pārstāvju puses...
Šodien māsai bija Ziemassvētku ludziņa. Viņa bija ezītis! Iedomājieties - tāds mīļš ezītis, lielām zilām acīm rūtainā kleitiņā! Vispār smieklīgi tie mazie. Smieklīgi savā atklātībā. Nemaz nekautrējas Salavecim pateikt - piedod vecīt, nezinu nevienu dzejoli, man slinkums. Jā, tā ir pareizā pieeja lietām!
Rīt brāļa luga. Brālis ir klauns cirkā. Stilīgi.

Par mājām varētu rakstīt daudz, bet kaut kā šī ir tā pasaulīte, kura dzīvo sevī un mirdz sevī. Ar savu iekšējo gaismu, kuru redz tikai tie, kas to rada. Tā laikam arī ir jāpaliek.

Līdz 6.01. daudz rakstīt nesanāks. Tomēr, pirmāmkārtām šis ir Tallinas blogs.
Un es iesāku. Es iesāku savu stāstu... Beidzot. Kaut zinu, ka droši vien nepabeigšu, ir patīkama tā sajūta, ka gribas nolīst un ceļot. Ceļot paralēlās pasaulēs, kurās iespējams ir viss.
Un tad atcerēties, ka pareizi, arī šeit iespējams ir viss!
Priekā!

19.12.2012.

Lai cik ļoti kristu acis ciet un ķermenis nemitīgi mēģinātu sliekties uz gultas pusi - iesildīšanās ar blogu pāries esejā. Kaut es jau pieteicos papildtermiņam, ar cerību dabūt kaut kur ārsta zīmi. Bet tomēr, sirdsapziņa. Sēž uz pleca un saka, ka jāsaņemas. Nu ko, gara nakts? :)

Šodien bija ļoti maģiska diena. Visādās nozīmēs. Rīts ar Ziemassvētku dāvanu maratonu cauri pilsētai, kad ārā -19, lekciju par dolliju (kamera, kas ar visu operatoru brauc pa sliedēm), sarunām ar jaunajiem un vecajiem dzīvokļa biedriem... Diena ar saplīsušu autobusu, pēc tam aizbraukšanu uz otru pusi, tad saplīsušiem tramvaja vadiem, tad netikšanu ārā no tramvaja, tad brīnišķīgu taksi, tad nokavētu autobusu... Un jā. es tiku autobusā. Un Pērnavā mēs neizņēmām līkumu un atdūrāmies kupenā. Cik labi, ka autobuss spēja braukt atpakaļ gaitā un pēc brīža ceļu turpinājām, bet jā, es nevarētu sūdzēties, ka man garlaicīgi.

Izvēlējos pasmieties par visu. Tā kaut kā gaišāk pa dzīvi. :) 

Ilgi domāju, kāpēc viss šodien notiek tā kā tas notiek. Kad gremdējos domās, uzzināju vēl, ka mana bioloģijas skolotāja šorīt pēkšņi aizgājusi mūžībā. Tas vēl vairāk kaut kā ieveda melanholiskajos ceļos, kad rodas ļoti daudzi jautājumi "Kāpēc?". Jo dzīvi baudīt vajag. Jā, jo mums pieder šodiena. Un cerība par rītdienu, bet rītdiena ir brīva, tā nepieder un kā jau katra cerība - karājas gaisā kā sapnis.

Bet es secināju, ko ieguvu un ko zaudēju no tā, ka ierados uz koncertu stundu vēlāk. Ieguvu to, ka spēlēju ļoti mīlīgam ļaužu pulciņam, kuri tiešām klausījās, visi mani ļoti gaidīja un sagaidīja ar tēju. Zaudēju - daļu klausītāju. Lielu daļu. Bet sapratu, ka laikam arī tas ir ieguvums. Lika aizdomāties par to, kāpēc cilvēki nāk uz maniem koncertiem. Ir divi varianti - satikt mani kā cilvēku (draugi) vai arī iegūt dienas devu dvēselības. Kad nevajag draugu un dvēsele vietā - iestājas ziema.

Bet tas tā, runājot ļoti sarkastiski. Es ieguvu dienas devu atklāsmju. Atgādinājumu, par mazajām lietām un to, cik ļoti mums ir vairāk jānovērtē tie, kas ir apkārt. Un līdzi jāvelk tikai labais, jo tā ir tik ļoti daudz vairāk kā ēnu. Nebūtu gaismas, nebūtu ēnas. Gaisma ir tā, kas jāiededz un jānēsā līdzi, kabatā vai pie sirds, bet līdzi. 

Un es esmu laimīgs cilvēks, jo man ir tādas gaismiņas apkārt, kuras būs gatavas iedegt manējo arī tad, ja tā būs ne tikai izdegusi, bet arī atradīsies kilometru zem okeāna. Un šeit nav nozīmes nekam citam. Vienīgā lieta, kas tiešām rūp ir tas, ka esi priekš otra un otrs ir priekš Tevis. Un to saproti. Tā ir lieta, ko nekad neatgādināsi miljons reizes, skaļi neteiksi, uz pieres nerakstīsi. To jūti un redzi - ar to lukturīti pie sirds. 

Par koncertu - bija skaisti. Bija tiešām skaisti. Kaut ļoti auksti, bija noskaņa. Siltums. Un valoda raisījās un stāsti plūda, tas nozīmē, ka saplūdām. Un Rihards pēc tam uzbūra noskaņu pasaules. 

Jā, šis bija tiešām maģisks vakars. Man liekas, ka daļiņa manis piedzima no jauna. Beidzot. Un daļa aizgāja mūžībā, pie ēnām. Un tā pa daļai, pa daļai, līdz tikai saule spīdēs.
Un Tas brīdis, kad Rihards teica, ka nākamā dziesma ir vēltījums kādam ļoti tuvam cilvēciņam, kurš ir ārzemēs un tālu no mājām, un viņš prasīja, vai vēl kādam ir kāds ārzemēs, kurš ļoti pietrūkst... un tie skatieni un tie pirkstiņi manā virzienā... Jā, tā ir TĀ sajūta.

Mīlu Jūs. Paldies par šodienu, kaut to paldies jau var acīs redzēt. Un tā mēs skatīsimies viens otram acīs un un zināsim, ka mīlam.

18.12.2012. agrs rīts

Mani šonakt/šorīt nomāc trīs jautājumi:
Kāpēc cilvēkam ir jāguļ?
Kāpēc cilvēks noveco?
Kāpēc mēs vispār par kaut ko esam atbildīgi?

Lābrīt.

Mana šīs nakts dziesma. Media and Mass Communication - hell yeah.

17.12.2012.

We are alive as long as we have a hope.

Šonakt ir plāns negulēt, pabeigt eseju, no rīta domāt par to, cik Jūs visus mīlu, tādēļ noturēties pie dzīvības un nākošajā naktī atkal negulēt un pabeigt visu. Tad četras stundas trešdien autobusā komā gulēt un ierasties koncertā ar gandrīz īstu smaidu un sirdī mirdzošām acīm, un mums kopā pavadīt lielisku vakaru ar skaistu mūziku un dzīvesprieku.
Un cerēt, ka barojoties no prieka, izdzīvošu un mans nākamais koncerts nebūs sūdīgu ierakstu pilns manās bērēs.
Nebūs, jo patiesībā baigais prieks iekšā sēž. Mīlestība uz visu un pat dators ar eseju liekas mīļš, un tēma, kuru nesaprotu, labs draugs. Turos pie savas mantras. Saule spīd visur un arī lietainās dienās. Un tieši tāpēc klausīsimies labus ierakstus un tikai pēc kārtīgi nodzīvota mūža.

Zeķīte atsūtīja šito veco dziesmu. Laikam arī kārtīgs atmiņu lietus paceļ. Jā, atceros kā mēs...jā, mēs bijām mēs.
Priekā!

Artu, Tu izglābi manu vakaru! ;)*

16.12.2012.

Cik laba atmiņa ir cilvēkam?
Pārāk laba.

Ja es ļoti cītīgi strādātu pēc plāna, tad tagad jau būtu pabeigusi pirmo eseju. Tā kā es arī ļoti cītīgi strādāju pēc plāna - neesmu izlasījusi pat visus materiālus.
Jā, man laikam pietrūkst tā, ka var strādāt tā, ka izlasīt no tās lapas līdz tajai, iemācīties tieši tās formulas un pārējo jau var izdomāt. Šeit ir tā - lasi cik gribi, iemācies ko gribi un nav ne jausmas cik daudz var vai nevar izbraukt. To redzēs.

Katram cilvēkam vajag savu mantru, misiju, zvaigzni virs galvas, saules staru, sapni mērķi...nu kaut ko, kas spīd un izskatās labi. Es izvēlos puķi, kas smaržo. Un šī mana puķe, lai mani reibina un iemāca dzīvot, sarunāts?
Jo patiesībā es esmu tik nenormāli laimīgs cilvēks. Es esmu Tallinā, lieliskā skolā, lieliskā vidē ar lieliskiem cilvēkiem blakus. Jap. Lai tā būtu mana mantra, mana puķīte - Līvīīīīīī, saule ir istabā, saule ir debesīs, saule ir visur, kur ej!

15.12.2012.

Ierakstīju virsrakstā 16.12., kurš šobrīd arī ir iestājies jau 13 stundas, bet stāsts laikam būs par tām 4 iepriekšējām dienām, jo, jā, Līva atkal ir slinkojusi. Bet es mēģināšu to norakstīt uz pārvākšanos.

TREŠDIENA 12.12.12. 

Manai Nino atbrauca Dato. Vīrs. Un, kā jau iepriekš rakstīju, mani gan viņa pati, gan mūsu dzīvokļa biedri silti ieteica, lai jau laicīgi pārvācos pie Artas. Kas ir pat ļoti loģiski...ja Jūs nebūtu satikuši savu laulāto draugu četrus mēnešus! 

Tā sajūta patiesībā bija tāda kā augustā pametot Latviju. Tomēr, kaut vienmēr rakstīju, ka septītais stāvs man ir pagaidu istaba, ka līdz galam tomēr tās nebija manas mājas un es ļoti gaidu brīdi, kad varēšu pārvākties pie sava Artuka, brīdī, kad tas notika, bija traki skumji pamest veco istabu un traki vientulīgi savādi ievākties lejā. Outsaidera sajūta? Laikam. Tāds vispārējs apmulsums.

Un trešdiena korim bija koncerts vēstniecībā. Man bija jādzied viena sava dziesmiņa beigās...pirmo reizi mūžā sajaucu Latvieti. Bet nelikās, ka kāds manīja. Bet es sajaucu un ar to man laikam šajā gadījumā pietika, lai pagrauztu sevi. Bet bija jauks vakars, ar puķītēm, Hesburgeru un tā. 

Un mums ar Artu ir bildīte 12:12:12 12.12.12.

CETURTDIENA 13.12.12.

Traka diena. Neaizgāju uz skolu, lai mācītos. Ko, protams, visu dienu arī darīju. Visu dienu to vien darīju kā mācījos, lasīju, konspektēju. Uzrakstīju visas esejas, visu iemācījos un vispār esmu ļoti gudra meitene. Kā tad! 

Neatceros kā pagāja diena. Daudz gulējām. Bet vakarā gājām uz Hobitiem. Otrajā rindā uz 3D. Sajūta, ka uzduršos uz Orku šķēpiem, vēl nav mani pametusi. Bija doma, ka pēc Hobitiem sekos visu Gredzenu pavēlnieka filmu sērija, bet mēs izvēlējāmies BFM Christmas ballīti. 

Jeb mēs būtu izvēlējušās, ja vienos naktī būtu izdevies atrast ieeju. Neizdevās. Bet mēs atradām citu ballīti un sešos no rīta laimīgas un prātīgas atnācām mājās. Nu gandrīz. :) 

PIEKTDIENA 14.12.12.

Rīts ar kaķiem, beigtiem kaķiem, spalvainiem kaķiem, neredzamiem kaķiem... Un visa diena kā brīnišķīgs rīts, kad nemaz nav sajūta, ka kāds ledu gultā iemetis, nemaz nav tuksnesis mutē, nemaz nezvana baznīcas zvani galvā...nu tā, ka mēs esam ļoti prātīgas meitenes, kuras piektdien pamodās agri un ļoti produktīvi pavadīja dienu. Kuras noteikti neizkāpa gultā tikai vakarpusē, kad nakts bija tuvāk kā rīts. Nē, mēs esam foršas. Tas arī viss.

Bet mēs iesākām Gredzenu pavēlnieka sēriju! 

SESTDIENA. 15.12.12.

Jā, šai bija jābūt ļoti produktīvai dienai. Un tāda tā noteikti arī bija. Mēs pabeidzām pirmo un noskatījāmies arī otro Gredzenu pavēlnieku. Un tad, kad beidzot nolēmu mācīties, iegriezās ciemiņi un mums sākās ballīte ar tēju. Tas bija ap diviem naktī. Bet ir forši tā. Atnāca Nino ar vīru. Un Gabriels. Un Miu. (Šeit, sestajā stāvā, dalu dzīvojkli ar Pīteru no Krievijas, Gabrielu no Brazīlijas, Denisu no Ukrainas, Džordžu no Gruzijas, Artu no Latvijas, pagaidām arī Inyoung no Korejas, Miu no Japānas un Anabellu no Spānijas)

Un jā, es esmu mājās! :)

Jap. Esmu pārvākusies un ir baigi forši.

Protams, ir lietas, kas nemainās atkarībā no vides. tā, ka es vēljoprojām mēdzu saskumt un spēlēties ar aizejošajiem kuģiem, uz viņu klājiem aizvedot to, ko neglabāt šeit, istabā, kuru draugs dala ar mani.

Un mūsu istabā spīd saule.

11.12.2012.

Ja es kādreiz izdomātu taisīt tetovējumu, tas noteikti būtu saule.
Šodien aizdomājos, ka vajadzētu kādā vietā, ko pašam viegli redzēt, uztetovēt - Tu esi saulīte! Mirdzi, mīļā!

Es dzīvoju kojās. Tas nozīmē 24/7 ar kādu kopā. Tas nozīmē nekādas skaņas vai personības izolācijas, tas nozīmē nenormālu pielāgošanos un sevis lauzšanu katru dienu. Šeit satiekas astoņi dažādi cilvēki ar dažādiem paradumiem, kurus Tu nevari un nedrīksti mainīt. Sevi jāmaina. Tas nogurdina. Patiesībā mazliet ir tā, ka visu laiku esi noguris. Es nevaru atpūsties. Guļu caurā miegā un vienmēr kāda tuvumā. Par kaut ko domājot, uztraucoties... Bet man patīk. Jā, es varu ar roku uz sirds teikt, ka man koju dzīve patīk! Nav labāka veida kā izbaudīt jaunību!
No rītdienas dzīvošu stāvu zemāk. Šī visticamāk ir mana pēdējā nakts 71A3 istabiņā un pēdējā iespēja uzrakstīt par kaimiņiem. Šajā reizē rezumē. Summarise par dzīvi septītā stāva dzīvoklītī ar skatu uz kuģiem.
Itālis Mikele - ļoti, ļoti sirsnīgs un mīļš cilvēks. Viņam patīk smaidīt. Atceros, ka vēl laikā, kad staigāju ar kruķiem, viņš ar kāju vienmēr nemanāmi pavilka malā visus šķēršļus, kas bija ceļā. Romantiķis. Itālis romantiķis, kurš vakaros pīpē uz balkona un vēro kuģus. Viņš stāsta, ka ir iemīlējies Tallinā. Un var ticēt, jo viņš paliek uz vēl vienu semestri.
Čehs Jirka - Viņš tā arī īsti nesāka runāt angliski, bet viņš labi gatavo. Cepumu - krējuma kūka ir lieliska! Reiz viņam pateicu, ka viņa sieva būs laimīga. Nekad nebiju redzējusi sarkanāku cilvēku. Viņš man vārīja ingvera tēju pusnaktī, kad biju slima, katru pusnakti.
Latviete Evija - latviete. Interesants cilvēks, kurš vienmēr ir gatavs pakavēt laiku pusdienojot, vienmēr interesējas kā iet. Tiesa, 27 gados dzīvot kojās varētu būt grūti, bet man patika, ka viņa bija šeit. Sākotnējais prieks nepazuda - kāds runā manā valodā! Un bija ar ko pačīkstēt par to, ka kāds nav atkal traukus nomazgājis!
Korejiete Bohyun Kvak - Reiz rakstīju, ka viņa skatās aiz stūra vai kāds ir virtuvē un, ja ir, tad bēg uz istabu. Vairs tā nav. Bo ir atvērusies. Vikijas atvadu ballītē pat smaidīja un dziedāja. Viņa mūsu virtuvē ir tā, kas augusi un uzplaukusi visvairāk. Tiesa, kāposts viņu uzvar vēl joprojām.
Lietuviete Līna - viņa man paliks. Viena skola, viens vecums, līdzīgas intereses un vienmēr ir par ko sarunāties. Kā Nino teica - she is very, very independent girl with a strong character. Viņa ir, un tieši tas man viņā ļoti patīk. Prieks, ka vēl pāris gadus būs stāvu augstāk. Un viņa dzied.
Nesen nospēlēju Līnai savas jaunās angļu valodas dziesmiņas, viņai asaras pār vaigiem bira. Tā vienmēr man ir bijusi zīme, ka saprata. Un ja mani saprot caur dziesmām, tad arī dzīvē var saprasties.
Čehiete Veronika - viņa cep alus pankūkas, kuras esot franču crepē. Sirsnīgs cilvēks. Mēs kopā būsim nodzīvojušas tikai nedēļu, no kuras trīs dienas viņa bija Lapzemē pie Santas un haskijiem. Bet tā jauki.

Nino. Istabas biedrene. Draugs. Gruzīniete. Šonakt nopļāpājām teju trīs stundas. Sākot ar visa dzīvokļa aprunāšanu, tad ar Artas dzīvokļa aprunāšanu, tad ar pašām, dzīvi un vispār pasauli. Kas priecīgs, kas skumīgs, kas mēs esam un kas vēlamies būt. Vienā brīdī pieķēru, ka pateicu, ka šī ir mūsu pirmā īstā saruna. Nebija jau, bet viena no retajām. Bet tām, kas ļauj ticēt, ka es Nino tiešām vēl satikšu.
Un tad, kad atgriezos pie sava bloga, no pretējās puses atskanēja:  "Liva, I really love you actually! No, really! You are the best!" Un kāds pretējā gultā sāka šņukstēt. "You made my year here! You always walk in the room like a sunshine here! I will miss you so much!" Ielīdu pie viņas gultā un izrunājām cauri visu semestri. Kā satikāmies, kas tik pa vidu nav noticis. Atceros, kā Nino baidījās braukt ceļojumā, es viņai dziesmiņas dziedāju un šotus nesu. Lai prāts mierīgs. Un kā mēs vakariņas kopā taisījām. Un filmas skatījāmies. Un apsmējām korejietes. Un kā viņa apsmēja mani, kad sēdēju drēbju kaudzes vidū aizmigusi sēdus ar vaļā acīm...
Vienmēr, kad man skumīgs prāts, Nino mani sauca par stulbu un izvilka ārā no mājas. Un kad bija vientuļi, viņa vienmēr uzradās ar iedvesmu.
Jā, man tiešām ir žēl. Bet ne jau par to, ka es pārvācos. Par to, ka es esmu atļāvusies dusmoties uz viņu, par to, ka gaidīju šo dienu. Nino ir no Gruzijas ar visu temperamentu. Tā ir viņas personība. Ja es varētu, es ļoti daudz ņemtu atpakaļ, bet vārdi ir vārdi, kas aizlido, tas aizlido. Tie visi sīkumi patiesībā ir bijuši tik ļoti nenozīmīgi. Šajā semestrī man ir bijusi lieliska istabas biedrene!
Prieks, ka neuztaisīju sarakstu ar sliktajām lietām. Tagad viss aizmirsies un tā tam jābūt - līdzi paņemšu labo. Vispār mums cilvēkos vairāk ir jāredz labais. Labās lietas ir tās, kas veido mūsu mīļos, sliktās ir tikai ēnas, kuras gaismā neredz. Nino man iemācījusi, ka lai kāds būtu cilvēks, Tu viņu neizmainīsi, bet Tu vienmēr vari izcelt viņā tās lietas, kas ļaus viņu ļoti, ļoti iemīlēt.
Mēs brauksim uz Gruziju.

Tas tad arī viss. Laikam esmu izaugusi. 71A3 - dzīvoklis, kurā Līva aizpūta bērnību no balkona. Mazliet tā sanāk.  Mazliet. Daļu jau es paturēšu vienmēr, tāpēc esmu Līva.
Bet par kaimiņiem runājot - man paveicies bija/ir/, jo nepamet sajūta, ka Tallinā ir tikai labi cilvēki. Lielu daļu šeit pavadītā laika esmu bijusi ar vairāk kā divām kājām, vai kā citādi mazliet atkarīga no tā, kādi cilvēki apkārt. Šādos brīžos cilvēkus iepazīst. Un es tādus viņus atcerēšos, kā man ledusskapī bija trīs pieni, jo trīs cilvēki bija ievērojuši, ka man piens beidzies un negribēja pieļaut, ka pati eju uz veikalu.

Rīt ar jaunu sākumu? Katrs rīts ir jauns sākums. Katru dienu izvēle tiek pieņemta no jauna - kāda būs šodien mana diena un kāds es būšu savā dienā. Kaut saules līdz mūža beigām nepietūktu un tā mirdzētu, un dienu gaisma nepamestu, un naktīs mūsu saķertās zvaigznes, lai mirdz.
Jo ir ļoti, ļoti labi. Jo būs ļoti, ļoti labi. Mums.

Priekā, mīļie!

Sirsniņa saraujas, kad šņuksti no pretējās gultas nerimstas.

10.12.2012.

Jā, tieši šādi es šobrīd skatos uz šo un nākamo nedēļu. Ar nūju gatava sist, bet ne ar sajūtu, ka es Viņam uzticos un viss būs labi. To laikam sauc par eksāmenu laiku. Šovakar plānā - review. Rītvakar plānā viss. 20. decembra plānā -aizmigt un gulēt līdz Jaunajam gadam. Pa vidu - vai mīļie, redzēsim! :)

Priekā!

P.s. Es mīlu savu skolu. Skatījāmies šodien Little Miss Sunshine ar Abigail Bresling. Mīļākā aktrise top10 filmā. Šādu lekciju dēļ varētu aizmirst par visiem skolas kreņķiem un vienkārši plūst.

P.p.s. Ja jau rītu sāk ar domu, ka šī būs lieliska diena - tā tiešām arī notiek! Un arī tiem, kuriem to no sirds novēli!

09.12.2012.

Ir cilvēki, kuri eksistē, ir cilvēki, kuri dzīvo.
Ir cilvēki, kuri domā, ir cilvēki, kuri izdomā, ir cilvēki, kuri rada.
Ir cilvēki, kuri sapņo, ir cilvēki, kuri piepilda.
Ir cilvēki, kuri aizraujas, ir cilvēki, kuri mīl.
Ir cilvēki, kuri pieķeras, ir cilvēki, kuriem pieķeras.
Ir cilvēki, kuri skatās sauli, ir cilvēki, kuri iemieso sauli.
Ir cilvēki, kuri elpo, ir cilvēki, kuri dzied.
Un visus cilvēkus mēs mīlam, un visiem cilvēkiem ir sava vieta, un visiem cilvēkiem ir savs ceļš, būtība, personība. Katram ir sava zvaigzne debesīs. Tā zvaigzne, kura mirdz, kad dari to, par ko vari teikt - šādi to daru es, šāds esmu es, un es to mīlu.
***
Vēl trīs dienas. Trīs dienas no latviešubērna septītajā stāvā. Tad būs divu latviešubērnu piedzīvojumi sestajā stāvā. Vēl trīs dienas ar itāli un čehu aiz sienas, vēl tikai trīs dienas ar Nino runāšanu naktīs un pamošanos seju pret seju. Vēl tikai trīs dienas, kad Tevi kāds vēro no pretējās gultas, kad esi pagaidu mītnē nevis mājās. Vēl tikai trīs dienas. Protams, būs skumīgi pamest manu virtuvi, Līnu, Eviju un Mikeli. Bet tā notiek. Viņus tā pat būs kādreiz jāpamet. Tā ir tā mainīgā daļa. Es pārvākšos tuvāk patstāvīgajai.
Vēl tikai trīs ātri skrejošas dienas!

Saldus sapņus, mīļie!

08.12.2012.

"Mazs puisēns sēdēja gultā un zīmēja zilas zvaigznes uz sienas. Istabā bez gultas bija tikai puisēna elpa gaisā, kas no augstuma vijās kā dūmi. Puisēnam sala, bet viņš izlikās, ka salst tikai zvaigznēm uz sienas, tāpēc tās zilas. Aiz sienas varēja dzirdēt kā čaukst avīžu papīrs, vecmāmiņai tinot kājas tajā, lai nesalst. Pēdējās, vēl tikai kožu aizēstās, zeķes savilktas kājās zēnam. Vecmāmiņa teica, ka ar avīzēm viņai siltāk. Tajā pašā istabā virs sveces sildījās krūze ūdens. Statīvu, kas turēja metāla krūzīti virs sveces, puisēns bija uztaisījis vecmāmiņai uz Ziemassvētkiem, bet, redzēdams, ka aukstums neatkāpjas, uzdāvināja jau torīt - dienu pirms. Ziemassvētki atnāks, tikai par cilvēkiem jāparūpējas, lai tie sagaidītu.

 Kad ūdens sāka vīt garaiņus gaisā, vecmāmiņa pasauca zēnu un viņš, uzzīmējis vienu zvaigzni uz plaukstas, ielēca viņai klēpī. Vecmāmiņa iesmējās, kad saņēmis viņas plaukstu puisēns sirsnīgi zīmēja zvaigzni arī viņai. Tādu pašu, zilu, lai salst zvaigznei, ne vecmāmiņai. Atstājis zvaigzni plaukstā, viņš iemeta tējā pāri kaltētu ziedu un pastiepa krūzi vecmāmiņai. Vecmāmiņa tikai pastiepa atpakaļ un noteica, ko šovakar viņai silti. Lai mazais pats izdzer, citādi vēl kādu nelaimi saķeršot. Zēns, redzēdams, ka tiešām atrunas nav iespējamas, nopriecājās, ka vismaz uz mirkli būs siltāk. Mazais, ieritinājies vecmāmiņai azotē, lēni dzerdams tēju un pieskatīdams, lai arī vecmāmiņas rokas turētos pie krūzes, saldi aizmiga. Pēc pāris brīžiem arī svecei izdegot, istabā iestājās klusums, tikai vecmāmiņai ar avīžu čaukstoņu to šad tad iztraucējot. 

Tovakar pa ielu gāja pastnieks, ar savu sievu no baznīcas pirmssvētku mises. Ieraudzījis koka sirmgalvi ar tumšajiem logiem veramies pretim, noteica, ka nabaga vecmāmiņai ar mazdēliņu šogad pat neviena pati pastkastīte neesot atnākusi. Rīt viņš pats aiznesīšot kartiņu. Un kādu cepumu arī, lai svētku sajūta galdā, kurā droši vien nekā vairāk par svecīti nebūs. Kaut vecmāmiņa esot stāstījusi, ka pasakas stāstīšot. Visu Ziemassvētku vakaru pasakas stāstīs, par to, kā cilvēki pasaulē dzīvo, kādās krāsās zvaigznes uz sienām krāso un kādas zeķes velk. Pastnieka sieva pasmaidīja par to, kāds viņai labsirdīgs un pilsētniekus zinošs vīrs, un stingrāk ieķerdamās elkonī soļoja tālāk raitākā solī. Sals neganti koda potītēs.

Bet balodis no pretējās mājas otrā stāva palodzes, redzēja kā logā dega balta gaisma. Aiz loga mirdzēja gaisma spožāka par sauli, zilās zvaigznēs ievīta. Puisēns ar vecmāmiņu, cieši apķēruši viens otru, saldā miegā mirdzēja. Kaut svece sen jau kā izdegusi, istabā ielija spoža, balta gaisma. No sirds tā auga arvien lielāka un lielāka, līdz nevarēja vairs redzēt ne istabu, ne sienas, ne logu, ne pilsētu. Viss mirdzēja baltā sniegā. 

Puisēns atvēra acis un apjucis ieraudzīja tikai baltu sniegu apkārt, kurš kā saule silts sildīja basās pēdas. Pie rokas viņu turēja balts eņģelis, kurš virzīja mazo uz priekšu, pa balto ceļu, kurš vijās baltā bezgalībā. Mazliet priekšā viņiem lidoja vecmāmiņa, kuru pie katras rokas veda pa eņģelim. Pēc brīža gaisma iemirdzējās spožāk un vecmāmiņas ceļš nogriezās. Puisēns, jautādams kāpēc, saņēma atbildi, ka šeit ceļi šķiras, jo vecmāmiņai jāiet eņģeļu bērniem pasakas stāstīt. 

Un puisēns saņēma otu un podu pilnu gaismas krāsas. Tas, lai zvaigznes krāsotu zvaigžņu krāsā, lai mirdz tā, lai cilvēkiem gribētos mirdzēt. 

Un pastnieks nākamajā vakarā, ar sievu pie elkoņa nākdams no Ziemassvētku vakara mises, redzēdams, ka sirmajā mājā atkal logi tumši noteica, ka žēl, ka arī šodien nevienu kartiņu nesaņēma vecmāmiņa. Bet rīt, rīt gan noteikti apciemos. Un kartiņu aiznesīs.

Bet jumti mirdzēja, jo zvaigznes mirdzēja zvaigžņu krāsā spoži zilas."

07.12.2012.

Šodien pamodos pusdienslaikā no tā, kā gaismiņa čubinās aiz loga un Nino spīd pa istabu. Nogulētas desmit stundas, lekcija un pieci modinātāji. To laikam sauc par lāča miegu.
Bet visa diena kā lācītim šņākuļojot. Bet tā ir laba sajūta, atrast iemeslu kāpēc atpūsties un pabarot slinkumu. Un filmas... Es tā ilgojos pēc saviem nonstop filmu maratoniem. Filma dienā tomēr ir tik pat svarīga kā vakariņas piemēram. Tā ir saulīte domām.

Un vēl šodien daudz vielas pārdomām.
Par cilvēkiem protams. Mīlam, jo esam citādāki. Katram savu ķiveri un lai saule pašos spīd! :)

06.12.2012.

Tāds jēdziens kā nogurums šajā dzīvē nepastāv.Ir tikai slinkums, izlaidība un panīkums.
Mūsos ir neiedomājams spēks un tad, kad tiešām vajag, kad tiešām ir vēlme un gaismiņa tajā, ko dari - spēks bezgalīgs. Vajag tikai gaismiņu.

Šodien manam sestā stāva kaimiņam palika 21. Var braukt uz Lasvegasu. Nē, uz to mēs brauksim, kad man paliks 21. Bet traka diena, kurā visu dienu, lai kur ietu, lai kādi jumti un mākoņi virs galvas, visur spīdēja saule.
"You are high, my girl!"

05.12.2012.

Rīt mans skrējiens beidzas un iestājas vai nu absolūtā leiputrija, vai pasaules gals. Leiputrijas gadījumā kauti putni, Pasaules gala - kauti putni.

04.12.2012.

Es varētu rakstīt blogu ar nosaukumu: "Līvas un Kājas neparastie piedzīvojumi." vai arī "Līvas un Ceļa..." lai mazliet noslēpumaināk un noteikti būtu par vīrieti. Katru dienu būtu ko rakstīt! Tad pameta vietu, tad atgriezās vietā, tad mocīja, tad viss bija labi, vai tie nav neparasti piedzīvojumi starp prātu un kāju, un viņu ciešajām attiecībām? Šodien atgriezās vietā, atkal varu kursēt gandrīz kā cilvēks, ne kā threepod. Kaut nu šoreiz uz ilgu!
Vēl man interesē, kur paliek laiks? Vai tas ir kāds mošķis uz pleca, kurš apēd visu laiku, kas man tuvojas? Ir gandrīz septiņi vakarā, bet esmu izdarījusi tieši tik daudz, itkā tikko pamodusies būtu. Vienīgais attaisnojums varētu būt, ka būtu atpūtusies, bet nē - visu dienu domājot par to, cik daudz jāizdara, tikai piekūst vēl vairāk un vēl mazākas paliek darba spējas. Vai tas nav tipiskais studenta stāsts?

Šodien ievācās Veronika. Cita čehiete. Atkal esam pilnā sastāvā - astoņi! :)

Vēl viss kaut kas sadomāts un izdomāts šodien, bet ja baro to vientulības zvēru, tad viņš laimīgs aug vēl lielāks. Tāpēc atstāsim pieliekamā tumsā un aizmirsīsim, vai ne? Lai gaišums apkārt galvai spīd, ne mākonis un lietus acīs.
Priekā!

03.12.2012.

Pamodos istabā ar baltu pasauli aiz loga. Un baltiem cilvēkiem, kā sniega rūķiem, tajā. Sniegputenis Tallinā.
Sniga visu dienu. Pusdienlaikā izmetu līkumu cauri sniegputenim - pievienojos balto cilvēku pulkam. Sniegā baltam būt viegli.
Tallinas vecpilsēta ir brīnišķīga ziemā. Arī vasarā, bet ziemā tas šarms ir tajā sniega klusumā, baltumā, tam, kā sniegs vērpetēs krīt no jumtiem un viss ir gaismiņās. Un mājas kā krāsainas sēnes baltās smiltīs. Un ik pa brīdim ir šarmanta kafejnīciņa vai mākslinieku veikaliņš. Tiesa, ieejot visi vienādi satūristojušies, bet no ārpuses - katrai sava personība.
Un baznīcām logi skaisti. Vispār pusdienlaikā pilsētā ir tāds miers, ka liekas kā citā dimensijā staigāt. Sniegs norij trokšņus.

Šodien atvadījāmies no Viktorijas, Vikijas no Čehijas. Viņa ir pirmā, kas brauc mājās no mūsu dzīvokļa. Uztaisījām pārsteiguma ballīti, daudz, daudz ēdiena, vīna un gaismas. Kaut kā ļoti, ļoti ātri pienāca tas 4. decembris. Kaut kā ļoti sadraudzēties sanāca līdz tam 4. decembrim. Un to, man liekas, mēs visi sajutām tieši šodien. Vikija asarām acīs vai nu smējās vai skuma, mēs visi smējāmies caur asarām. Dziedājām un, patiesībā, tas bija brīvākais un sirsnīgākais pasākums kojās. Vikija ir viens no jaukākajiem cilvēkiem šeit. Līdz šodienai likās, ka man ar manu dzīvokli kontakta nav vispār, bet sapratu, ka ir gan. Ar Vikiju vien patiesībā tik daudz runāts, kopā staigāts. Sākumā iepazinām Tallinu kopā, koju ballītes, jūru. Bija jau aizmirsies. Šodien tā puzle salikās kopā. Un dziedājām priecīgi kā bērni. Nodziedāju dažas savas dziesmas, Mikele smaidīgs dziedāja līdzi Trakajai pasaulei. Jirka bija kūku uztaisījis, pats, mazliet piesarcis, salika pa šķvīvīšiem. Vikijas čehu draugi mums tik betonu lēja - čehu Bečerovku ar toniku.
Mazliet izklausās, kā par bērēm runāju un aizgājēju, pasarg Dievs ne. Bet tā sajūta mazliet ir tāda. Maz ticams, ka viņu vēl kādreiz satikšu. Tikko atvadoties, varbūt redzēju viņu pēdējo reizi. Tomēr trīs mēneši kopā nodzīvoti. Tas nav mazs laiks vienā virtuvē. Gribot negribot, Tu cilvēku iepazīsti, diendienā dzīvojot blakus. Pirmo reizi sajutu to sajūtu, par ko Nino visu laiku runā - ka viņai manis žēl, ka no visiem būs jāatvadās. Jā, tas ir savādi un skumji. Tas tiešām ir skumji. Un tiešām sajūta ir kā bērēs. Tu savāc domu stūrī to pozitīvo, ko atcerēties un atvadies ar domu, ka visticamāk vairs nesatiksi. Un tā jau lielākoties būs ar visiem Erasmus draugiem. No mana dzīvokļa noteikti. Viņi ir iepazīti, savā ziņā iemīlēti, bet ne tik ļoti, lai brauktu ciemos.
Atceros kā ar Mikeli uz balkona ēdām tomātus un runājām par mīlestību. Vienmēr par mīlestību un dzīves jēgu, un to, kas skaists. Un ar Jirku valodu analizējām, stundām ilgi naktī sēdējām un pļāpājām.
Ziniet, katru dienu tā nenotiek, ka var ar itāli par mīlestību parunāt. Mēs esam tur, kur brīnumi notiek katru dienu un katra diena pilna ar īpašo. Un laikam tā ir tā cena, kas par to jāmaksā - ka vienmēr pienāks brīdis, kad no kāda ir jāatvadās!

Priekā! Par skaistiem sapņiem un lidojumiem!

02.12.2012.

Es esmu ļoti, ļoti izlaidusies.
Atceros, ka parasti, tad, kad sajutos nīgra, nelaimīga vai kā citādi negatīvi noskaņota - gāju prom, iznīgrojos pati un atgriezos vairojot pozitīvismu. Kas noticis šeit? Līva skrien uz sesto stāvu. Un sestajā stāvā savā nīgrumā sēž virtuvē, ne domas par bēgšanu. Es esmu izlutināta ar sajūtu, ka tā var. Esmu izlaidusies. Tas noteikti nav pozitīvi.
***
Šodien bija pirmā Advente. Laiks, kad ar mammu vienmēr braucām uz Slokas baznīcu. Tur zvanu koris, pirmās Ziemassvētku dziesmas. Pēc tam ģimenes brokastis mājās, svecītes iededzināšana un sajūta, ka esiet kopā un ir tik labi.
Šorīt pamodināju Artu sešos no rīta, lai ietu uz jūru pēc smilgām. Pinām Adventes vainagu. Skaists sanāca. Bet tas bija maģisks rīts. Apsarmojuši koki, gandrīz pilns mēness, tā brīnumainā gaisma, kāda ir tikai naktij pret rītu. Un jūra kūpēja. Mana jūra kūpēja.

Un vakarā bijām uz Comedy show. Arī lielisks pasākums! Līks var pārsmieties un vaigi sāp. Kā cilvēks var piekust no smiešanās un cik lielisks ir tieši šāds nogurums! :)
***
Rīt ir pirmdiena. Jauna diena, jauna nedēļa un mēneša sākums. Iespēja sākt vieglāk. Mazāk lieku domu par muļķībām, smaidīt un redzēt cik spoži saule spīd apkārt mums. Un vēl spožāk - mūsos pašos.

01.12.2012.

Kāda sajūta varētu būt sēžot auditorijā un tiešām saprotot par ko iet runa? Kāda sajūta varētu būt diskutējot ar pasniedzēju? Kāda sajūta būtu, ja man būtu savas idejas?
Tas varētu būt padomāšanas vērts temats uz Jauno gadu. Kā būtu no skolas tiešām kaut ko gūt, nevis pēdējā brīdī iekalt virsējā smadzeņu slānī uz eksāmenu.
Šādas pārdomas rodas, kad sešu stundu lekcijā pēc divām tomēr tiek sākts atbildēt uz vēstulēm facebookā un jā, arī rakstīts šis ieraksts. Jo sajūta ir, ka no tā, klausies vai ne - nekas nemainās. Šajā gadījumā - semiotika.
Bet mājās atradīšu to grāmatu, kas, starpcitu, ir vecāka par mani, uz uzzināšu visu, kas man jāuzzina? Nē, es ielīdīšu zem segas pie filmas ar ziemas dzērienu rokās.

Par vēstulēm runājot. Šodien sapratu, ka man vidēji atbildēšana uz vienu normālu vēstuli paņem no 30-40 minūtēm. Tā ir kā eseja ar 400 vārdiem. Muļķīgi dalīties ar šādu informāciju, bet es aktīvi uzturu sarakasti ar 4-5 cilvēkiem (pārējie man atmeta ar roku), tas nozīmē, ka, ja es būtu labs draugs, katru dienu veltītu vismaz 2,5 stundas, lai atbildētu uz vēstulēm. Bet ne katru dienu ir arī tās 30 minūtes, kad piesēsties uz atbildēt. Jo galvenais jau ir tas, ka tā nav eseja skolai, tā ir lieta, kas man tiešām rūp un es gribu atbildēt no sirds, jo man rūp un man vēstules ir svarīgas. Man Jūs esiet svarīgi.
Un tad sanāk, ka neatbildu nedēļu, dažreiz pat divas. Es tik ļoti negribu tā!
Bet es zinu, ka Tu saproti. Bet sajūta, ka Tu saproti nemaina faktu, ka es jūtos vainīga. Es jūtos slikti, ka nespēju izpildīt to vienīgo pienākumu, kurš man mīļš.

Un šajā brīdī pasniedzēja uz mani paskatījās ar skatienu - vai tiešām es tik daudz runāju, lai kāds tik daudz rakstītu? Zīme, ka jāpievēršas semiotikas skolas komunikācijai. Zīmes, zīmes, zīmes...

P.s. diena vēl nav beigusies.

30.11.2012.

Šonakt sākas Decembris! 

Visu dienu prāts pa Ziemassvētkiem vien dzīvojas, mežģās un priecājās. Dāvanu papīrs, 30m lentas un dzīve ir skaista! Tāpēc vien Decembris ir maģisks, ka ir vairāk iespēju iepriecināt un gaismiņas ielās mirdz. Egles smaržo, zvaigznītes spīd. Kājas pa ielām slīd - šeit cilvēkus mīl, sāls nav, tikai balts, balts sniedziņš.

Šodien izstaigāju vecpilsētu, ieejot katrā mazajā ieliņā, veikaliņā, būdiņā. Visur pēc svētkiem smaržo un rūķi visos  logos slēpjas, novērojot bērnus, visus, kas mazāki par lielajiem un lielāki par mazajiem. 

Kaut kas brīnumains virmo gaisā. Un sniegpārsliņas ielu laternu gaismā dejo. Ja ir pieci no rīta un Tallina guļ, Tu neguli un jūties brīvs sniegā. Ostā steķi ūdenī čīkst, kā mazas lidmašīnītes, kurām grūti aukstumā pacelties. 

Ja peļu bikses kājās un pāri guļammaiss - viss ir iespējams.

Tikko itālis ienāca virtuvē, pārnācis no vecpilsētas, un prasīja vai es vēl vakardienā vai jau šodienā. Teicu, ka vakardienā, šis atbildēja - good girl. 

Iešu paskatīties, kas notiek šodienā, varbūt ar vienu soli iekāpt rītdienā. Laiks ir mazs attālums, vienā elpas vilcienā lidojams. Ticība, tas lielāks, bet šovakar ticība snauž. Viss iespējams un visur tiekam. 

Priekā! 

P.s. vairāk sveces dedzināsim. Lai izslēgtu gaismu un tumsas aklumā redzētu tumsu. Skaistumu un brīnumu tumsu. Mūsējo tumsu.