Esmu mājās.
Tā tik ļoti awkward sajūta, kad savās mājās ir grūti atrast, kur stāvēja māsas zābaki, kur ir televizora pults, kur kuras grāmatas...visam cita kārtība. Viss liekas svešs kādā ziņā. Kaut esmu šajā mājā pavadījusi 12 gadus (šajos Ziemassvētkos būs tieši 12 gadi), un nekas daudz nav mainīts pa šo laiku - ir apbrīnojami tas, cik ātri var pielāgoties jaunai vietai, jaunai kārtībai tā, ka tā kļūst par vienīgo kārtību un atgriežoties pie iepriekšējās ir jāpierod atkal. Bet piedod jau ātri un šovakar jau man ir sajūta, ka nemaz neesmu bijusi prom - visu laiku dzīvojuši šeit. Protams, ja nebūtu to vaktējošo skatienu no abu mazāko ģimenes pārstāvju puses...
Šodien māsai bija Ziemassvētku ludziņa. Viņa bija ezītis! Iedomājieties - tāds mīļš ezītis, lielām zilām acīm rūtainā kleitiņā! Vispār smieklīgi tie mazie. Smieklīgi savā atklātībā. Nemaz nekautrējas Salavecim pateikt - piedod vecīt, nezinu nevienu dzejoli, man slinkums. Jā, tā ir pareizā pieeja lietām!
Rīt brāļa luga. Brālis ir klauns cirkā. Stilīgi.
Par mājām varētu rakstīt daudz, bet kaut kā šī ir tā pasaulīte, kura dzīvo sevī un mirdz sevī. Ar savu iekšējo gaismu, kuru redz tikai tie, kas to rada. Tā laikam arī ir jāpaliek.
Līdz 6.01. daudz rakstīt nesanāks. Tomēr, pirmāmkārtām šis ir Tallinas blogs.
Un es iesāku. Es iesāku savu stāstu... Beidzot. Kaut zinu, ka droši vien nepabeigšu, ir patīkama tā sajūta, ka gribas nolīst un ceļot. Ceļot paralēlās pasaulēs, kurās iespējams ir viss.
Un tad atcerēties, ka pareizi, arī šeit iespējams ir viss!
Priekā!
No comments:
Post a Comment