Mīļais, es Tev vēlos, ko pateikt. Bet vispirms, lai skan. Klusumā neērti runāt, vai ne? Mēs abi esam no tiem, kas mulst.
Tātad. Mēs esam nonākuši līdz beigām.
Tas arī viss? Jā, laikam tas ir viss. Bet, nu paldies Tev par šo pavadīto laiku. Bija jauki, vai ne? Mēs kopā pavadījām kvalitatīvu, kvantitatīvu un reģeneratīvu laiku. Un Tu devi daudz iemeslus smieties. Un Tu biji mīļš pret mani. Jā, arī nejauks, bet... Nu tu jau zini, ka tas nav iemesls kāpēc mēs šķiramies? Tā nav Tava vaina. Vaina ir manī. Es gribu iet tālāk. Es gribu pamosties no rīta ar sajūtu, ka ir jauns rīts un jauna iespēja, zini? Jā, tāpēc mēs šķiramies. Piedod, ka man gribas augt.
Bet atceries, cik es laimīga pamodos tajos rītos, kad Tu man aiz loga biji uzzīmējis sauli? Un zilas debesis. Un vasarā putni dziedāja aiz loga. Jo arī ar Tevi es dzīvoju mežā un mēs abi kopā elpojām meža smaržu šajā pasaulē. Tas bija skaisti. Tās bija labas dienas.
Un atceries, kā mēs abi staigājām gar jūru? Tajās dienās, kad debesis pelēkas un vējš spēlējās matos. Kad cilvēki slēpās aiz sienām un tējas, bet mēs skrējām ar viļņiem. Un es dziedāju skaļi pāri. Par gulbjiem, kas lido, par kaijām, par gājputniem. Par to, ka Tu dažreiz ļāvi lidot kopā ar viņiem. Par to, cik labi bija tā, vējā skriet gar jūru un viss vienmēr sakārtojās. Tā bija mana terapija mieram. Paldies.
Šovasar miers bija vajadzīgs kā ūdens, jo lietas mainījās kopā ar vēju. Jo Tu šogad liki visiem savējiem nonākt tajā ceļa posmā, kad tālāk katram sava taka. Taka, kas vijas tālumā un pazūd aiz pagrieziena un Dievs vien zin, vai kādreiz tā atkal satiksies, ar ko satiksies. Vai tie būsim mēs? Jā, arī mūsu ceļi tagad šķiras. Bet zini, mēs izturējām. Mēs sarunājamies caur kokiem un sauli. Koki šalc pāri katrai takai.
Bet pirms vasaras bija ziema. Tu iedevi man baltu lapu un krītiņus, un teici, lai zīmē. Lai ļaujies zīmēt. Lai radi no jauna. Lai cel jaunas pasaules. Un es ņēmu krītiņus un lauzu, un cēlu savas pilis. Mūsu pilis un vedu mūsu saules bērnus tajās, lai piepilda ar gaismu. Tu devi, lai zīmēju, bet es cēlu. Jaunus mūrus cēlu, sienas no akmeņiem un vārdiem. Buramvārdiem, ap sirdīm un cauri tām. Kaut kur tajās visās sirdīs apraku savējo. Ja zvaigznes kritīs, es atradīšu savējo, ja ne, vienmēr iespēja mīlēt citādi.
Tu pie manis atnāci, kas es aizmigusi lūdzos tumsu. Tu atnāci pie smilšu lauka, kur kādreiz bija bijusi ziedoša pasaule, papīra sapņu ziediem pilna. Fantāzijām un ilūzijām piebērta leiputrija. Tu atnāci pie smiltīm un cēli smilšu pilis. Un jauci mūrus. Jā, tā mēs iepazināmies. Un Tu paliki. Visu šo laiku. Lai redzētu, kā es radīšu? Nē, lai redzētu, kas notiek, kad priekšā mirdz tilts, bet līdz tiltam ir smilšu lauks.
Es gribēju tagad kliegt un dusmoties uz Tevi par to, ka bēri smiltis, akmeņus, sāpes un slāpes, bet...tas nebiji Tu. Tas bija iepriekšējais. Jā, piedod. Tu biji tas, kas stāvēja pie aizgājušā ar baltu pumpuru rokās, lai piedāvātu skatīties kopā, kā tas atveras pret gaismu.
Ā, jā. Atceries kā mēs iemīlējāmies skolā? Kā mēs vēlos vakaros skrējām pa gaiteņiem ķerot to sajūtu, ka esi mājās, savās sienās. Un kā tieši mūsu laikā skola no aukstām sienām, kurās pulsē zinātne, pārvērtās par istabu ar baltām sienām, kuras vidū kāds aizmirsis krāsas, lai tās izkrāsotu. Jā. Paldies par to, Tu iedvesmoji un mācīji. Jau atkal radīt. Un domāt. Mīlēt domāt.
Un Tu man rādīji cilvēkus. Tie, kuri palika iepazinuši Tevi paliks arī ar nākamajiem, vai ne? Jā, paldies. Un dažus Tu atvedi ar sevi. Tos, kuri nāks līdzi.
Un Tu man atvedi to vienu, kurš palīdzēja celt tās pilis. Pilis, kurās nevajag gaismas bērnus, lai tās spīdētu, bet kuras mirdz pašas. Jā. Paldies. Nebūtu Tevis, nebūtu...
Jā, es atcerēšos, kā Tu viņu atvedi. Pirms tam aizmānīdams mani prom no mājām, prom no visa, kas mīļš un pazīstams. Svešā zemē, svešās sienās. Bet Tu atkal biji jauks, Tu devi sauli. Eh...nē, es tomēr no Tevi šķiros.
Bet...atceries cik labi bija, kad sākām no sākuma? Kad palikām pirmo reizi vieni septītā stāva istabiņā, ar mantu kalnu priekšā un tukšiem plauktiem. Ar kuģiem aiz loga. Un dzīvi... DZĪVI, kas dzīvo! Kas elpo!
Jā, kā mēs elpojām un dzīvojām ar Tevi. Kā iepazinām viens otru no jauna. Kā es iepazinu sevi caur Tevi. Kā es izaugu. Jā, Tu man devi iespēju augt.
Jā, mums ir gājis jautri. Mēs daudz smējāmies, vai zini? Vairāk kā es smējos ar citiem. Itīpaši tad, kad mūsu attiecības jau bija pēdējā ceturksnī. Bet... mēs daudz raudājām. Vairāk kā ar citiem. Vai zini, mēs bijām pārāk sentimentāli.
Bet atceries, kā mēs POSITIVUSā noklīdām no citiem, apgūlāmies tajos šūpļu krēslos un ilgāk kā drīkstēja priecājāmies par mirkli? Un jo ilgāk priecājāmies, jo jaukāks un garāks bija tas mirklis. Un Madara tad atnāca un mēs smējāmies par to, ka sievietes ir miljons reizes labākas par vīriešiem... Jā. Tas bija mirklis.
Un toreiz, kad mēs staigājām pa Ķemeriem atkal vieni un redzējām vēsturi? Kā gājām cauri vecajiem Ķemeriem. Ar grāfienēm un hercogiem. Ar dāmām kleitās. Un kā kāpām kokos un izlikāmies, ka esam nerātnas dāmas, kuras nepakļaujas likumam, bet vienkārši dzīvo? Jā. Tā bija. Un pa logiem rāpāmies mājās.
Un tā reize, kad...vai. Tu man tik daudz esi ļāvis būt vieglprātīgai. Tu man tik daudz reizes ļāvi iemīlēties un lidot, un krist, un saņemties! Smieklīgi, ja? Tev bija jābūt vienīgajam! Eh, Tu, mans demokrātiskais mīļum.
Un kā ir ar to reizi, ko neatceros? Un to reizi, ko nevajadzētu atcerēties, bet es dzēru par maz? Mīļais, Tu esi pārāk viegls.
Aj, ko nu par sīkumiem. Mēs šķiramies. Tātad, tas nu arī viss. Mums kopā bija labi. Es teikšu, ka Tu man biji labākais, kāds bijis. Nē, es tā nesaku visiem, nu labi, saku, bet katrs nākošais ir labāks. Un jaunais arī tāds būs, vai, Tev šo laikam nevajadzēja dzirdēt...
Neskumsti, mīļais. Tu paliksi, es iešu. Bet es Tevi atcerēšos! Tu varēsi mākoņu vēderos skatīties melnbalto kīno, kā es laimīga skrienu pāri magoņu pļavām palēlinājumā! Ar smaidu līdz ausīm un baltu kleitu! Un vainadziņu ap galvu... Nē, nē. Redzēsi mani ar vīna glāzi uz balkona baudām dzīvi, dejojam ielās, mācoties dzīvot gan skolā, gan dzīvē. Redzēsi mani neprātīgi mīlam mirkli un trakojot cauri tam. Redzēsi mani brīvu. Tu taču mani mācīji tādu, vai ne? Skriešu savā laikā. Tas ir vislabākais.
Nu tad, visu labu! Šķiramies. Man jāaug tālāk. Padies par šo gadu. Jā. Rīt pamodīšos ar nākošo. Redzēs. Bet ticu, ka tam būs zilas acis un viņš man rītos zīmēs sauli aiz loga, vai vismaz sirdīs, vai ne?
Un maniem mīļajiem zīmēs sauli. Un mēs visi kopā par to priecāsimies! Kopā, jo zvaigznes visur debesīs vienas, mēness vienus stāstus stāsta un saule...mīļā saule viena. Jā, par to, ka mēs visur spējam būt mēs. Un mīlēt.
Un ar nākošo - mīlēsim vairāk! Jo ar katru nākošo mēs kļūstam stiprāki, mirdzošāki, gaišāki, skaistāki!
Un priecāsimies vairāk, jo vairāk redzēsim. Baudīsim.
Un atcerēsimies.
PRIEKĀ, mīļie, mīļais, mīļā!
No comments:
Post a Comment