08.12.2012.

"Mazs puisēns sēdēja gultā un zīmēja zilas zvaigznes uz sienas. Istabā bez gultas bija tikai puisēna elpa gaisā, kas no augstuma vijās kā dūmi. Puisēnam sala, bet viņš izlikās, ka salst tikai zvaigznēm uz sienas, tāpēc tās zilas. Aiz sienas varēja dzirdēt kā čaukst avīžu papīrs, vecmāmiņai tinot kājas tajā, lai nesalst. Pēdējās, vēl tikai kožu aizēstās, zeķes savilktas kājās zēnam. Vecmāmiņa teica, ka ar avīzēm viņai siltāk. Tajā pašā istabā virs sveces sildījās krūze ūdens. Statīvu, kas turēja metāla krūzīti virs sveces, puisēns bija uztaisījis vecmāmiņai uz Ziemassvētkiem, bet, redzēdams, ka aukstums neatkāpjas, uzdāvināja jau torīt - dienu pirms. Ziemassvētki atnāks, tikai par cilvēkiem jāparūpējas, lai tie sagaidītu.

 Kad ūdens sāka vīt garaiņus gaisā, vecmāmiņa pasauca zēnu un viņš, uzzīmējis vienu zvaigzni uz plaukstas, ielēca viņai klēpī. Vecmāmiņa iesmējās, kad saņēmis viņas plaukstu puisēns sirsnīgi zīmēja zvaigzni arī viņai. Tādu pašu, zilu, lai salst zvaigznei, ne vecmāmiņai. Atstājis zvaigzni plaukstā, viņš iemeta tējā pāri kaltētu ziedu un pastiepa krūzi vecmāmiņai. Vecmāmiņa tikai pastiepa atpakaļ un noteica, ko šovakar viņai silti. Lai mazais pats izdzer, citādi vēl kādu nelaimi saķeršot. Zēns, redzēdams, ka tiešām atrunas nav iespējamas, nopriecājās, ka vismaz uz mirkli būs siltāk. Mazais, ieritinājies vecmāmiņai azotē, lēni dzerdams tēju un pieskatīdams, lai arī vecmāmiņas rokas turētos pie krūzes, saldi aizmiga. Pēc pāris brīžiem arī svecei izdegot, istabā iestājās klusums, tikai vecmāmiņai ar avīžu čaukstoņu to šad tad iztraucējot. 

Tovakar pa ielu gāja pastnieks, ar savu sievu no baznīcas pirmssvētku mises. Ieraudzījis koka sirmgalvi ar tumšajiem logiem veramies pretim, noteica, ka nabaga vecmāmiņai ar mazdēliņu šogad pat neviena pati pastkastīte neesot atnākusi. Rīt viņš pats aiznesīšot kartiņu. Un kādu cepumu arī, lai svētku sajūta galdā, kurā droši vien nekā vairāk par svecīti nebūs. Kaut vecmāmiņa esot stāstījusi, ka pasakas stāstīšot. Visu Ziemassvētku vakaru pasakas stāstīs, par to, kā cilvēki pasaulē dzīvo, kādās krāsās zvaigznes uz sienām krāso un kādas zeķes velk. Pastnieka sieva pasmaidīja par to, kāds viņai labsirdīgs un pilsētniekus zinošs vīrs, un stingrāk ieķerdamās elkonī soļoja tālāk raitākā solī. Sals neganti koda potītēs.

Bet balodis no pretējās mājas otrā stāva palodzes, redzēja kā logā dega balta gaisma. Aiz loga mirdzēja gaisma spožāka par sauli, zilās zvaigznēs ievīta. Puisēns ar vecmāmiņu, cieši apķēruši viens otru, saldā miegā mirdzēja. Kaut svece sen jau kā izdegusi, istabā ielija spoža, balta gaisma. No sirds tā auga arvien lielāka un lielāka, līdz nevarēja vairs redzēt ne istabu, ne sienas, ne logu, ne pilsētu. Viss mirdzēja baltā sniegā. 

Puisēns atvēra acis un apjucis ieraudzīja tikai baltu sniegu apkārt, kurš kā saule silts sildīja basās pēdas. Pie rokas viņu turēja balts eņģelis, kurš virzīja mazo uz priekšu, pa balto ceļu, kurš vijās baltā bezgalībā. Mazliet priekšā viņiem lidoja vecmāmiņa, kuru pie katras rokas veda pa eņģelim. Pēc brīža gaisma iemirdzējās spožāk un vecmāmiņas ceļš nogriezās. Puisēns, jautādams kāpēc, saņēma atbildi, ka šeit ceļi šķiras, jo vecmāmiņai jāiet eņģeļu bērniem pasakas stāstīt. 

Un puisēns saņēma otu un podu pilnu gaismas krāsas. Tas, lai zvaigznes krāsotu zvaigžņu krāsā, lai mirdz tā, lai cilvēkiem gribētos mirdzēt. 

Un pastnieks nākamajā vakarā, ar sievu pie elkoņa nākdams no Ziemassvētku vakara mises, redzēdams, ka sirmajā mājā atkal logi tumši noteica, ka žēl, ka arī šodien nevienu kartiņu nesaņēma vecmāmiņa. Bet rīt, rīt gan noteikti apciemos. Un kartiņu aiznesīs.

Bet jumti mirdzēja, jo zvaigznes mirdzēja zvaigžņu krāsā spoži zilas."