Šodien aizdomājos, ka vajadzētu kādā vietā, ko pašam viegli redzēt, uztetovēt - Tu esi saulīte! Mirdzi, mīļā!
Es dzīvoju kojās. Tas nozīmē 24/7 ar kādu kopā. Tas nozīmē nekādas skaņas vai personības izolācijas, tas nozīmē nenormālu pielāgošanos un sevis lauzšanu katru dienu. Šeit satiekas astoņi dažādi cilvēki ar dažādiem paradumiem, kurus Tu nevari un nedrīksti mainīt. Sevi jāmaina. Tas nogurdina. Patiesībā mazliet ir tā, ka visu laiku esi noguris. Es nevaru atpūsties. Guļu caurā miegā un vienmēr kāda tuvumā. Par kaut ko domājot, uztraucoties... Bet man patīk. Jā, es varu ar roku uz sirds teikt, ka man koju dzīve patīk! Nav labāka veida kā izbaudīt jaunību!
No rītdienas dzīvošu stāvu zemāk. Šī visticamāk ir mana pēdējā nakts 71A3 istabiņā un pēdējā iespēja uzrakstīt par kaimiņiem. Šajā reizē rezumē. Summarise par dzīvi septītā stāva dzīvoklītī ar skatu uz kuģiem.
Itālis Mikele - ļoti, ļoti sirsnīgs un mīļš cilvēks. Viņam patīk smaidīt. Atceros, ka vēl laikā, kad staigāju ar kruķiem, viņš ar kāju vienmēr nemanāmi pavilka malā visus šķēršļus, kas bija ceļā. Romantiķis. Itālis romantiķis, kurš vakaros pīpē uz balkona un vēro kuģus. Viņš stāsta, ka ir iemīlējies Tallinā. Un var ticēt, jo viņš paliek uz vēl vienu semestri.
Čehs Jirka - Viņš tā arī īsti nesāka runāt angliski, bet viņš labi gatavo. Cepumu - krējuma kūka ir lieliska! Reiz viņam pateicu, ka viņa sieva būs laimīga. Nekad nebiju redzējusi sarkanāku cilvēku. Viņš man vārīja ingvera tēju pusnaktī, kad biju slima, katru pusnakti.
Latviete Evija - latviete. Interesants cilvēks, kurš vienmēr ir gatavs pakavēt laiku pusdienojot, vienmēr interesējas kā iet. Tiesa, 27 gados dzīvot kojās varētu būt grūti, bet man patika, ka viņa bija šeit. Sākotnējais prieks nepazuda - kāds runā manā valodā! Un bija ar ko pačīkstēt par to, ka kāds nav atkal traukus nomazgājis!
Korejiete Bohyun Kvak - Reiz rakstīju, ka viņa skatās aiz stūra vai kāds ir virtuvē un, ja ir, tad bēg uz istabu. Vairs tā nav. Bo ir atvērusies. Vikijas atvadu ballītē pat smaidīja un dziedāja. Viņa mūsu virtuvē ir tā, kas augusi un uzplaukusi visvairāk. Tiesa, kāposts viņu uzvar vēl joprojām.
Lietuviete Līna - viņa man paliks. Viena skola, viens vecums, līdzīgas intereses un vienmēr ir par ko sarunāties. Kā Nino teica - she is very, very independent girl with a strong character. Viņa ir, un tieši tas man viņā ļoti patīk. Prieks, ka vēl pāris gadus būs stāvu augstāk. Un viņa dzied.
Nesen nospēlēju Līnai savas jaunās angļu valodas dziesmiņas, viņai asaras pār vaigiem bira. Tā vienmēr man ir bijusi zīme, ka saprata. Un ja mani saprot caur dziesmām, tad arī dzīvē var saprasties.
Čehiete Veronika - viņa cep alus pankūkas, kuras esot franču crepē. Sirsnīgs cilvēks. Mēs kopā būsim nodzīvojušas tikai nedēļu, no kuras trīs dienas viņa bija Lapzemē pie Santas un haskijiem. Bet tā jauki.
Nino. Istabas biedrene. Draugs. Gruzīniete. Šonakt nopļāpājām teju trīs stundas. Sākot ar visa dzīvokļa aprunāšanu, tad ar Artas dzīvokļa aprunāšanu, tad ar pašām, dzīvi un vispār pasauli. Kas priecīgs, kas skumīgs, kas mēs esam un kas vēlamies būt. Vienā brīdī pieķēru, ka pateicu, ka šī ir mūsu pirmā īstā saruna. Nebija jau, bet viena no retajām. Bet tām, kas ļauj ticēt, ka es Nino tiešām vēl satikšu.
Un tad, kad atgriezos pie sava bloga, no pretējās puses atskanēja: "Liva, I really love you actually! No, really! You are the best!" Un kāds pretējā gultā sāka šņukstēt. "You made my year here! You always walk in the room like a sunshine here! I will miss you so much!" Ielīdu pie viņas gultā un izrunājām cauri visu semestri. Kā satikāmies, kas tik pa vidu nav noticis. Atceros, kā Nino baidījās braukt ceļojumā, es viņai dziesmiņas dziedāju un šotus nesu. Lai prāts mierīgs. Un kā mēs vakariņas kopā taisījām. Un filmas skatījāmies. Un apsmējām korejietes. Un kā viņa apsmēja mani, kad sēdēju drēbju kaudzes vidū aizmigusi sēdus ar vaļā acīm...
Vienmēr, kad man skumīgs prāts, Nino mani sauca par stulbu un izvilka ārā no mājas. Un kad bija vientuļi, viņa vienmēr uzradās ar iedvesmu.
Jā, man tiešām ir žēl. Bet ne jau par to, ka es pārvācos. Par to, ka es esmu atļāvusies dusmoties uz viņu, par to, ka gaidīju šo dienu. Nino ir no Gruzijas ar visu temperamentu. Tā ir viņas personība. Ja es varētu, es ļoti daudz ņemtu atpakaļ, bet vārdi ir vārdi, kas aizlido, tas aizlido. Tie visi sīkumi patiesībā ir bijuši tik ļoti nenozīmīgi. Šajā semestrī man ir bijusi lieliska istabas biedrene!
Prieks, ka neuztaisīju sarakstu ar sliktajām lietām. Tagad viss aizmirsies un tā tam jābūt - līdzi paņemšu labo. Vispār mums cilvēkos vairāk ir jāredz labais. Labās lietas ir tās, kas veido mūsu mīļos, sliktās ir tikai ēnas, kuras gaismā neredz. Nino man iemācījusi, ka lai kāds būtu cilvēks, Tu viņu neizmainīsi, bet Tu vienmēr vari izcelt viņā tās lietas, kas ļaus viņu ļoti, ļoti iemīlēt.
Mēs brauksim uz Gruziju.
Tas tad arī viss. Laikam esmu izaugusi. 71A3 - dzīvoklis, kurā Līva aizpūta bērnību no balkona. Mazliet tā sanāk. Mazliet. Daļu jau es paturēšu vienmēr, tāpēc esmu Līva.
Bet par kaimiņiem runājot - man paveicies bija/ir/, jo nepamet sajūta, ka Tallinā ir tikai labi cilvēki. Lielu daļu šeit pavadītā laika esmu bijusi ar vairāk kā divām kājām, vai kā citādi mazliet atkarīga no tā, kādi cilvēki apkārt. Šādos brīžos cilvēkus iepazīst. Un es tādus viņus atcerēšos, kā man ledusskapī bija trīs pieni, jo trīs cilvēki bija ievērojuši, ka man piens beidzies un negribēja pieļaut, ka pati eju uz veikalu.
Rīt ar jaunu sākumu? Katrs rīts ir jauns sākums. Katru dienu izvēle tiek pieņemta no jauna - kāda būs šodien mana diena un kāds es būšu savā dienā. Kaut saules līdz mūža beigām nepietūktu un tā mirdzētu, un dienu gaisma nepamestu, un naktīs mūsu saķertās zvaigznes, lai mirdz.
Jo ir ļoti, ļoti labi. Jo būs ļoti, ļoti labi. Mums.
Priekā, mīļie!
Sirsniņa saraujas, kad šņuksti no pretējās gultas nerimstas.
No comments:
Post a Comment