Es varētu rakstīt blogu ar nosaukumu: "Līvas un Kājas neparastie piedzīvojumi." vai arī "Līvas un Ceļa..." lai mazliet noslēpumaināk un noteikti būtu par vīrieti. Katru dienu būtu ko rakstīt! Tad pameta vietu, tad atgriezās vietā, tad mocīja, tad viss bija labi, vai tie nav neparasti piedzīvojumi starp prātu un kāju, un viņu ciešajām attiecībām? Šodien atgriezās vietā, atkal varu kursēt gandrīz kā cilvēks, ne kā threepod. Kaut nu šoreiz uz ilgu!
Vēl man interesē, kur paliek laiks? Vai tas ir kāds mošķis uz pleca, kurš apēd visu laiku, kas man tuvojas? Ir gandrīz septiņi vakarā, bet esmu izdarījusi tieši tik daudz, itkā tikko pamodusies būtu. Vienīgais attaisnojums varētu būt, ka būtu atpūtusies, bet nē - visu dienu domājot par to, cik daudz jāizdara, tikai piekūst vēl vairāk un vēl mazākas paliek darba spējas. Vai tas nav tipiskais studenta stāsts?
Šodien ievācās Veronika. Cita čehiete. Atkal esam pilnā sastāvā - astoņi! :)
Vēl viss kaut kas sadomāts un izdomāts šodien, bet ja baro to vientulības zvēru, tad viņš laimīgs aug vēl lielāks. Tāpēc atstāsim pieliekamā tumsā un aizmirsīsim, vai ne? Lai gaišums apkārt galvai spīd, ne mākonis un lietus acīs.
Priekā!
No comments:
Post a Comment