Sniga visu dienu. Pusdienlaikā izmetu līkumu cauri sniegputenim - pievienojos balto cilvēku pulkam. Sniegā baltam būt viegli.
Tallinas vecpilsēta ir brīnišķīga ziemā. Arī vasarā, bet ziemā tas šarms ir tajā sniega klusumā, baltumā, tam, kā sniegs vērpetēs krīt no jumtiem un viss ir gaismiņās. Un mājas kā krāsainas sēnes baltās smiltīs. Un ik pa brīdim ir šarmanta kafejnīciņa vai mākslinieku veikaliņš. Tiesa, ieejot visi vienādi satūristojušies, bet no ārpuses - katrai sava personība.
Un baznīcām logi skaisti. Vispār pusdienlaikā pilsētā ir tāds miers, ka liekas kā citā dimensijā staigāt. Sniegs norij trokšņus.
Šodien atvadījāmies no Viktorijas, Vikijas no Čehijas. Viņa ir pirmā, kas brauc mājās no mūsu dzīvokļa. Uztaisījām pārsteiguma ballīti, daudz, daudz ēdiena, vīna un gaismas. Kaut kā ļoti, ļoti ātri pienāca tas 4. decembris. Kaut kā ļoti sadraudzēties sanāca līdz tam 4. decembrim. Un to, man liekas, mēs visi sajutām tieši šodien. Vikija asarām acīs vai nu smējās vai skuma, mēs visi smējāmies caur asarām. Dziedājām un, patiesībā, tas bija brīvākais un sirsnīgākais pasākums kojās. Vikija ir viens no jaukākajiem cilvēkiem šeit. Līdz šodienai likās, ka man ar manu dzīvokli kontakta nav vispār, bet sapratu, ka ir gan. Ar Vikiju vien patiesībā tik daudz runāts, kopā staigāts. Sākumā iepazinām Tallinu kopā, koju ballītes, jūru. Bija jau aizmirsies. Šodien tā puzle salikās kopā. Un dziedājām priecīgi kā bērni. Nodziedāju dažas savas dziesmas, Mikele smaidīgs dziedāja līdzi Trakajai pasaulei. Jirka bija kūku uztaisījis, pats, mazliet piesarcis, salika pa šķvīvīšiem. Vikijas čehu draugi mums tik betonu lēja - čehu Bečerovku ar toniku.
Mazliet izklausās, kā par bērēm runāju un aizgājēju, pasarg Dievs ne. Bet tā sajūta mazliet ir tāda. Maz ticams, ka viņu vēl kādreiz satikšu. Tikko atvadoties, varbūt redzēju viņu pēdējo reizi. Tomēr trīs mēneši kopā nodzīvoti. Tas nav mazs laiks vienā virtuvē. Gribot negribot, Tu cilvēku iepazīsti, diendienā dzīvojot blakus. Pirmo reizi sajutu to sajūtu, par ko Nino visu laiku runā - ka viņai manis žēl, ka no visiem būs jāatvadās. Jā, tas ir savādi un skumji. Tas tiešām ir skumji. Un tiešām sajūta ir kā bērēs. Tu savāc domu stūrī to pozitīvo, ko atcerēties un atvadies ar domu, ka visticamāk vairs nesatiksi. Un tā jau lielākoties būs ar visiem Erasmus draugiem. No mana dzīvokļa noteikti. Viņi ir iepazīti, savā ziņā iemīlēti, bet ne tik ļoti, lai brauktu ciemos.
Atceros kā ar Mikeli uz balkona ēdām tomātus un runājām par mīlestību. Vienmēr par mīlestību un dzīves jēgu, un to, kas skaists. Un ar Jirku valodu analizējām, stundām ilgi naktī sēdējām un pļāpājām.
Ziniet, katru dienu tā nenotiek, ka var ar itāli par mīlestību parunāt. Mēs esam tur, kur brīnumi notiek katru dienu un katra diena pilna ar īpašo. Un laikam tā ir tā cena, kas par to jāmaksā - ka vienmēr pienāks brīdis, kad no kāda ir jāatvadās!
Priekā! Par skaistiem sapņiem un lidojumiem!
No comments:
Post a Comment