Kāda sajūta varētu būt sēžot auditorijā un tiešām saprotot par ko iet runa? Kāda sajūta varētu būt diskutējot ar pasniedzēju? Kāda sajūta būtu, ja man būtu savas idejas?
Tas varētu būt padomāšanas vērts temats uz Jauno gadu. Kā būtu no skolas tiešām kaut ko gūt, nevis pēdējā brīdī iekalt virsējā smadzeņu slānī uz eksāmenu.
Šādas pārdomas rodas, kad sešu stundu lekcijā pēc divām tomēr tiek sākts atbildēt uz vēstulēm facebookā un jā, arī rakstīts šis ieraksts. Jo sajūta ir, ka no tā, klausies vai ne - nekas nemainās. Šajā gadījumā - semiotika.
Bet mājās atradīšu to grāmatu, kas, starpcitu, ir vecāka par mani, uz uzzināšu visu, kas man jāuzzina? Nē, es ielīdīšu zem segas pie filmas ar ziemas dzērienu rokās.
Par vēstulēm runājot. Šodien sapratu, ka man vidēji atbildēšana uz vienu normālu vēstuli paņem no 30-40 minūtēm. Tā ir kā eseja ar 400 vārdiem. Muļķīgi dalīties ar šādu informāciju, bet es aktīvi uzturu sarakasti ar 4-5 cilvēkiem (pārējie man atmeta ar roku), tas nozīmē, ka, ja es būtu labs draugs, katru dienu veltītu vismaz 2,5 stundas, lai atbildētu uz vēstulēm. Bet ne katru dienu ir arī tās 30 minūtes, kad piesēsties uz atbildēt. Jo galvenais jau ir tas, ka tā nav eseja skolai, tā ir lieta, kas man tiešām rūp un es gribu atbildēt no sirds, jo man rūp un man vēstules ir svarīgas. Man Jūs esiet svarīgi.
Un tad sanāk, ka neatbildu nedēļu, dažreiz pat divas. Es tik ļoti negribu tā!
Bet es zinu, ka Tu saproti. Bet sajūta, ka Tu saproti nemaina faktu, ka es jūtos vainīga. Es jūtos slikti, ka nespēju izpildīt to vienīgo pienākumu, kurš man mīļš.
Un šajā brīdī pasniedzēja uz mani paskatījās ar skatienu - vai tiešām es tik daudz runāju, lai kāds tik daudz rakstītu? Zīme, ka jāpievēršas semiotikas skolas komunikācijai. Zīmes, zīmes, zīmes...
P.s. diena vēl nav beigusies.
No comments:
Post a Comment