Šodien bija ļoti maģiska diena. Visādās nozīmēs. Rīts ar Ziemassvētku dāvanu maratonu cauri pilsētai, kad ārā -19, lekciju par dolliju (kamera, kas ar visu operatoru brauc pa sliedēm), sarunām ar jaunajiem un vecajiem dzīvokļa biedriem... Diena ar saplīsušu autobusu, pēc tam aizbraukšanu uz otru pusi, tad saplīsušiem tramvaja vadiem, tad netikšanu ārā no tramvaja, tad brīnišķīgu taksi, tad nokavētu autobusu... Un jā. es tiku autobusā. Un Pērnavā mēs neizņēmām līkumu un atdūrāmies kupenā. Cik labi, ka autobuss spēja braukt atpakaļ gaitā un pēc brīža ceļu turpinājām, bet jā, es nevarētu sūdzēties, ka man garlaicīgi.
Izvēlējos pasmieties par visu. Tā kaut kā gaišāk pa dzīvi. :)
Ilgi domāju, kāpēc viss šodien notiek tā kā tas notiek. Kad gremdējos domās, uzzināju vēl, ka mana bioloģijas skolotāja šorīt pēkšņi aizgājusi mūžībā. Tas vēl vairāk kaut kā ieveda melanholiskajos ceļos, kad rodas ļoti daudzi jautājumi "Kāpēc?". Jo dzīvi baudīt vajag. Jā, jo mums pieder šodiena. Un cerība par rītdienu, bet rītdiena ir brīva, tā nepieder un kā jau katra cerība - karājas gaisā kā sapnis.
Bet es secināju, ko ieguvu un ko zaudēju no tā, ka ierados uz koncertu stundu vēlāk. Ieguvu to, ka spēlēju ļoti mīlīgam ļaužu pulciņam, kuri tiešām klausījās, visi mani ļoti gaidīja un sagaidīja ar tēju. Zaudēju - daļu klausītāju. Lielu daļu. Bet sapratu, ka laikam arī tas ir ieguvums. Lika aizdomāties par to, kāpēc cilvēki nāk uz maniem koncertiem. Ir divi varianti - satikt mani kā cilvēku (draugi) vai arī iegūt dienas devu dvēselības. Kad nevajag draugu un dvēsele vietā - iestājas ziema.
Bet tas tā, runājot ļoti sarkastiski. Es ieguvu dienas devu atklāsmju. Atgādinājumu, par mazajām lietām un to, cik ļoti mums ir vairāk jānovērtē tie, kas ir apkārt. Un līdzi jāvelk tikai labais, jo tā ir tik ļoti daudz vairāk kā ēnu. Nebūtu gaismas, nebūtu ēnas. Gaisma ir tā, kas jāiededz un jānēsā līdzi, kabatā vai pie sirds, bet līdzi.
Un es esmu laimīgs cilvēks, jo man ir tādas gaismiņas apkārt, kuras būs gatavas iedegt manējo arī tad, ja tā būs ne tikai izdegusi, bet arī atradīsies kilometru zem okeāna. Un šeit nav nozīmes nekam citam. Vienīgā lieta, kas tiešām rūp ir tas, ka esi priekš otra un otrs ir priekš Tevis. Un to saproti. Tā ir lieta, ko nekad neatgādināsi miljons reizes, skaļi neteiksi, uz pieres nerakstīsi. To jūti un redzi - ar to lukturīti pie sirds.
Par koncertu - bija skaisti. Bija tiešām skaisti. Kaut ļoti auksti, bija noskaņa. Siltums. Un valoda raisījās un stāsti plūda, tas nozīmē, ka saplūdām. Un Rihards pēc tam uzbūra noskaņu pasaules.
Jā, šis bija tiešām maģisks vakars. Man liekas, ka daļiņa manis piedzima no jauna. Beidzot. Un daļa aizgāja mūžībā, pie ēnām. Un tā pa daļai, pa daļai, līdz tikai saule spīdēs.
Un Tas brīdis, kad Rihards teica, ka nākamā dziesma ir vēltījums kādam ļoti tuvam cilvēciņam, kurš ir ārzemēs un tālu no mājām, un viņš prasīja, vai vēl kādam ir kāds ārzemēs, kurš ļoti pietrūkst... un tie skatieni un tie pirkstiņi manā virzienā... Jā, tā ir TĀ sajūta.
Un Tas brīdis, kad Rihards teica, ka nākamā dziesma ir vēltījums kādam ļoti tuvam cilvēciņam, kurš ir ārzemēs un tālu no mājām, un viņš prasīja, vai vēl kādam ir kāds ārzemēs, kurš ļoti pietrūkst... un tie skatieni un tie pirkstiņi manā virzienā... Jā, tā ir TĀ sajūta.
Mīlu Jūs. Paldies par šodienu, kaut to paldies jau var acīs redzēt. Un tā mēs skatīsimies viens otram acīs un un zināsim, ka mīlam.
ahh, Līv, šis bija tiešām jauks, skaisti uzrakstīts bloga rakstiņš. taisnība vien ir :) paldies tev! ♥
ReplyDelete