Šī nedēļa ir brīnumaina!
Un man vakar pa ilgiem laikiem bija brīnumaina vārda diena! Man nepatīk mani svētki, man nepatīk par tiem domāt, vēl mazāk gatavoties.
Bet vakar man bija svētki!
Atuks atbrauca ar Mežezeru, puķēm un kūku. Un uztaisīja brīnišķīgas vakariņas. Un viss vakars bija lielisks! Un ah, cik es esmu laimīga! :) Ir forši pamosties no rīta un saskumt par to, ka svētku vairs nav.
Sirsniņā sakrājies traki daudz. Prieka, laimes, satraukuma, domu, šaubu, jautājumu... Bet ar katru dienu arvien varāk es iemācos tās lietas, kuras ir jāpatur pie sevis. Iemācos, ka vārds ir spēcīgs. Un lai cik labi ir būt atklātam, tad arvien biežāk vēl labāk ir lietas paturēt pie sevis. Vai šādus secinājumus rada nedēļa mežā?
Ar soļiem uz priekšu ik pa brīdim kaut kas kļūst par smagu, lai nestu līdzi. Atklātība ir tā nasta, kas ar ceļu kļūst par smagu tiem, kas iet kopā ar mani.
Tas tā. Daļa meža pārdomu.
Mīlu to sajūtu, ka saskumstu katru reizi, kad saprotu, ka jau ir ceturtdiena. Tas tikai pierāda to, ka šī nedēļa ir īpaša un sabiedrība - vēl īpašāka.
Priekā, mīļie! Par to, ka esam laimīgi cilvēki! :*
25.02.13.
Un jautrībai nav gala!
Bet ziniet, laiks skrien kā traks. Jā. Kā traks.
Brokastis, jūra, ledus, fotogrāfijas, seni dziedoši murdziņi, daudz kīno, Oskars, miedziņš, našķi, nav elektrības, gulšņājam, ēdam, Hesburgers, pilsētas apskate, dienasgrāmata, arhitektūra, sapnīši, draugi, laimīte, prieks, smiekli, smaidi, sāpes, daudz kājas, spēks, miers, spēks, miers, spēks, miers, laime...
Mana ikdiena.
Man prieks par manu ikdienu. Un miljons lietas, ko ierakstīt un atcerēties. Bet ar tām ir tā, ka aizmirstas un nāk citas. Vienmēr ejam uz priekšu ar jaunām atmiņām un jauniem piedzīvojumiem. Un tā ir tā dzīve laikam.
Un lieliski ir šad tad atcerēties kādus tos īpašos mirkļus, un tad sirsniņa priecīga palecas - Tu dzīvo, mīļā, dzīvo! Un laimīga esi. Jo piedzīvo cilvēkus, piedzīvo draugus, piedzīvo laimīti.
Bet ziniet, laiks skrien kā traks. Jā. Kā traks.
Brokastis, jūra, ledus, fotogrāfijas, seni dziedoši murdziņi, daudz kīno, Oskars, miedziņš, našķi, nav elektrības, gulšņājam, ēdam, Hesburgers, pilsētas apskate, dienasgrāmata, arhitektūra, sapnīši, draugi, laimīte, prieks, smiekli, smaidi, sāpes, daudz kājas, spēks, miers, spēks, miers, spēks, miers, laime...
Mana ikdiena.
Man prieks par manu ikdienu. Un miljons lietas, ko ierakstīt un atcerēties. Bet ar tām ir tā, ka aizmirstas un nāk citas. Vienmēr ejam uz priekšu ar jaunām atmiņām un jauniem piedzīvojumiem. Un tā ir tā dzīve laikam.
Un lieliski ir šad tad atcerēties kādus tos īpašos mirkļus, un tad sirsniņa priecīga palecas - Tu dzīvo, mīļā, dzīvo! Un laimīga esi. Jo piedzīvo cilvēkus, piedzīvo draugus, piedzīvo laimīti.
23.02.13.
Es šo blogu varētu pārsaukt par - ikdiena ar trīs ar pus kājām.
Šodien gudrais cilvēks baltajā ķitelī, ar sirsnīgo smaidu un laipnajām acīm, apstiprināja, ka sešas nedēļas tā arī trīskājaina lēkāšu. :)
Laimīgs bērns. Citiem tik divas - man trīs kājas.
Bet ar šo vismaz mana kājas epipeja varētu arī beigties. Sešas nedēļas un Līva skries. Jūs redzēsies kā Līva skries! Visam cauri, caur dzīvei kā vējš, kā gaisma.
Un līdz tam es visu izturēšu un viss ir labi. Jo šis ir ceļa posms. Daļa ceļojuma. Galā ir mērķis. Mērķis ir gaisma. Mēs visi ejam uz gaismu.
Bet ziniet, kas ir vislieliskākais? Šodien sākās mūsu brīvdienas. Brīvdienas, kad priecāties par dzīvi, laiskoties un smieties.
Un par to, ka nevari pakustēties, ka kāja ir balons, balons nav kāja, ka ir daudz kāju nav roku, ka guli un ļauj, lai Tevi kā vājinieku apskraida - es izturēšu.
Man ir gaisma galā un sajūta, ka mīl mani šodien. Mīlestība pārvar visu.
Tas tā. Kad atkal uzkāpjam uz spēles lauciņa - es šodien esmu tik sentimentāls, jo man sāp. Gadās. Rīt būs lauciņš - pat ja sāp es smejos. Un parīt - es smejos, jo mēs esam tik kolosālas!
Priekā mīļie! Par to, ka soļojam uz priekšu, uz augšu - tālāk!
Šodien gudrais cilvēks baltajā ķitelī, ar sirsnīgo smaidu un laipnajām acīm, apstiprināja, ka sešas nedēļas tā arī trīskājaina lēkāšu. :)
Laimīgs bērns. Citiem tik divas - man trīs kājas.
Bet ar šo vismaz mana kājas epipeja varētu arī beigties. Sešas nedēļas un Līva skries. Jūs redzēsies kā Līva skries! Visam cauri, caur dzīvei kā vējš, kā gaisma.
Un līdz tam es visu izturēšu un viss ir labi. Jo šis ir ceļa posms. Daļa ceļojuma. Galā ir mērķis. Mērķis ir gaisma. Mēs visi ejam uz gaismu.
Bet ziniet, kas ir vislieliskākais? Šodien sākās mūsu brīvdienas. Brīvdienas, kad priecāties par dzīvi, laiskoties un smieties.
Un par to, ka nevari pakustēties, ka kāja ir balons, balons nav kāja, ka ir daudz kāju nav roku, ka guli un ļauj, lai Tevi kā vājinieku apskraida - es izturēšu.
Man ir gaisma galā un sajūta, ka mīl mani šodien. Mīlestība pārvar visu.
Tas tā. Kad atkal uzkāpjam uz spēles lauciņa - es šodien esmu tik sentimentāls, jo man sāp. Gadās. Rīt būs lauciņš - pat ja sāp es smejos. Un parīt - es smejos, jo mēs esam tik kolosālas!
Priekā mīļie! Par to, ka soļojam uz priekšu, uz augšu - tālāk!
21.02.13.
Kādreiz es par šodienu ļoti skaļi smiešos. Tā sirsnīgi un līdz galam. Varbūt rīt. Varbūt parīt. Nu to redzēs.
Bet šovakar ir divi fakti:
1. Mammai ir dzimšanas diena un viņa ir laimīga. Man tāds prieks, ka mammis laimīgs!
2. Kājas bezcerība ir beigusies. Sešas nedēļas un Līva Jūs noskries. Hā!
Priekā!
Bet šovakar ir divi fakti:
1. Mammai ir dzimšanas diena un viņa ir laimīga. Man tāds prieks, ka mammis laimīgs!
2. Kājas bezcerība ir beigusies. Sešas nedēļas un Līva Jūs noskries. Hā!
Priekā!
20.02.13.
Šī reiz ir tā diena, kad noticis tik maz, bet sajūta, ka visa dzīve caurdzīvota. Ir par k domāt, ko atcerēties, pēc kā ilgoties. Ko mīlēt un priecāties. Ir atgādinājums kāpēc. Ir vērtību skala. Un saule visam pāri? Jā, vienmēr.
Savu stāstu izstāstīšu citu vakaru. Šovakar nav "es darīju to, ar to, biju tur, ar to, redzēju to..." vakars. Šodien ir: "Es Jūs mīlu!" vakars. Šodien ir tas vakars, kad es aiziešu gulēt ar savādu sajūtu, pamodīšos kā spociņš un aizlidošu. Aizmigšu atkal. Pamodīšos citāda.
Kaut kas mani tajā biedē. Kaut kas liek domāt labas domas par apkārtējiem un justies skumīgi. Skumīgi par to, ka es taču spēju Jūs mīlēt vairāk. Ka es gribētu katru dienu sākt ar to smaidu un gaismu sejā! Ka es katru dienu gribētu radīt sauli Jums, radīt sauli mums.
Es tikai gribu, lai Tu zini, cik svarīgs man esi. Lai zini, cik ļoti es Tevi mīlu. Lai zini, cik daudz labu domu sūtu, lai kurā malā, lai kurās mājās būtu. Lai zini, ka visi labie sapņi lido pie Tevis un laimes fejas dziesmas dzied.
Lai zini, ka lai kur es būtu, esmu Tev. Lai zini, ka es Tev no sirds ticu, un ja vajadzēs, ne tikai uz rokām, bet uz zvaigznēm iznesīšu. Jo cilvēks spēj daudz. Tu spēj daudz. Mēs spējam daudz.
Jo cilvēks ir tik liels, cik viņa sirds vai ne? Jo cilvēks ir tas, kas ir viņa sirds.
Es mīlu Tevi. Mīlu vienmēr.
Par to, ka sirds ir liela. Tev, man un mums.
P.s. sentimentu pie malas - PRIEKĀĀĀĀĀ! Drīz ballēsimies pa dzīvi uz nebēdu! Bez šķēršļiem, robežām un rāmjiem! Jap! Cheeers! :*
Savu stāstu izstāstīšu citu vakaru. Šovakar nav "es darīju to, ar to, biju tur, ar to, redzēju to..." vakars. Šodien ir: "Es Jūs mīlu!" vakars. Šodien ir tas vakars, kad es aiziešu gulēt ar savādu sajūtu, pamodīšos kā spociņš un aizlidošu. Aizmigšu atkal. Pamodīšos citāda.
Kaut kas mani tajā biedē. Kaut kas liek domāt labas domas par apkārtējiem un justies skumīgi. Skumīgi par to, ka es taču spēju Jūs mīlēt vairāk. Ka es gribētu katru dienu sākt ar to smaidu un gaismu sejā! Ka es katru dienu gribētu radīt sauli Jums, radīt sauli mums.
Es tikai gribu, lai Tu zini, cik svarīgs man esi. Lai zini, cik ļoti es Tevi mīlu. Lai zini, cik daudz labu domu sūtu, lai kurā malā, lai kurās mājās būtu. Lai zini, ka visi labie sapņi lido pie Tevis un laimes fejas dziesmas dzied.
Lai zini, ka lai kur es būtu, esmu Tev. Lai zini, ka es Tev no sirds ticu, un ja vajadzēs, ne tikai uz rokām, bet uz zvaigznēm iznesīšu. Jo cilvēks spēj daudz. Tu spēj daudz. Mēs spējam daudz.
Jo cilvēks ir tik liels, cik viņa sirds vai ne? Jo cilvēks ir tas, kas ir viņa sirds.
Es mīlu Tevi. Mīlu vienmēr.
Par to, ka sirds ir liela. Tev, man un mums.
P.s. sentimentu pie malas - PRIEKĀĀĀĀĀ! Drīz ballēsimies pa dzīvi uz nebēdu! Bez šķēršļiem, robežām un rāmjiem! Jap! Cheeers! :*
18.-19.02.2013.
Neguļēt bet mācīties. Meklēt. Lasīt. Analizēt. Skatīties šausmīgus video un bildes par to, kas notiek citās pasaules daļās. Sajusties svētīgai, ka piedzimu balta. Negulēt. Saņemties. Rakstīt, rakstīt, rakstīt. Līdz pirksti sāp rakstīt.
Domāt, meklēt, domāt, rakstīt...
Smieties un gaidīt. Artu mājās gaidīt. Sagaidīt. Sagaidīt arī fotoaparātu. Priecāties. Smieties. Iemūžināt. Padomāt par nākotni. Melanholija un sentimentalitāte.
Priecāties par to, cik viss ir skaisti. Neizdarīt darbus, bet aizmigt mierīgi. Izģērbties. Sapņot. Bastot. Pamosties. Slinkot, gulēt. Justies. Mācīties dzīvi un skolu. Nekautrēties.
Rakstīt un rakstīt. Spriest un diskutēt. Krāmēt koferi, skriet, skriet, paspēt un smaidīt. Atkal smaidīt. Aizmigt melnā miegā bez sapņiem. Pamosties mājās. Stāvēt kājās mikriņā un ar sliktu dūšu atkal smaidīt. Un priecāties.
Tikt sagaidītai un gaidīt satikt. Mīlestība. Samīļot. Skriet un runāt. Smaidīt. Atkal smaidīt. Mīlēt. Mīlēt līdz Mēnesim un atpakaļ, nē, līdz Marsam un tālāk.
Rakstīt, rakstīt, rakstīt. Uztraukties. Domāt. Rakstīt, rakstīt, rakstīt.
Sarunāties.
Iet gulēt. Pamosties.
Domāt, meklēt, domāt, rakstīt...
Smieties un gaidīt. Artu mājās gaidīt. Sagaidīt. Sagaidīt arī fotoaparātu. Priecāties. Smieties. Iemūžināt. Padomāt par nākotni. Melanholija un sentimentalitāte.
Priecāties par to, cik viss ir skaisti. Neizdarīt darbus, bet aizmigt mierīgi. Izģērbties. Sapņot. Bastot. Pamosties. Slinkot, gulēt. Justies. Mācīties dzīvi un skolu. Nekautrēties.
Rakstīt un rakstīt. Spriest un diskutēt. Krāmēt koferi, skriet, skriet, paspēt un smaidīt. Atkal smaidīt. Aizmigt melnā miegā bez sapņiem. Pamosties mājās. Stāvēt kājās mikriņā un ar sliktu dūšu atkal smaidīt. Un priecāties.
Tikt sagaidītai un gaidīt satikt. Mīlestība. Samīļot. Skriet un runāt. Smaidīt. Atkal smaidīt. Mīlēt. Mīlēt līdz Mēnesim un atpakaļ, nē, līdz Marsam un tālāk.
Rakstīt, rakstīt, rakstīt. Uztraukties. Domāt. Rakstīt, rakstīt, rakstīt.
Sarunāties.
Iet gulēt. Pamosties.
17.02.13.
"Mums katram dzīve ir jānodzīvo ar faktu uz sirds, ka katram ceļam ir beigas. Bet beigas drīkst sasniegt tikai tad, kad uz ceļa ir atstāti tieši Tavu pēdu nospiedumi, kuri padara šo ceļu īpašu un papildina tos ceļus, kurus mēros nākamās paaudzes. Katram ceļam ir mērķis. Un ja Tev nepietiek spēka atstāt savas pēdas, pirms mērķa sasniegšanas, tad Tavs pirmais pienākums, kā cilvēces primātam, ir atstāt pēcnācēju, kurš turpinās dzīves pamatuzdevumu."
Ar katru dienu dienas skrien arvien ātrāk. Un arvien biežāk nākas apjaust, ka ne tikai katrai dienai ir beigas, bet arī dzīvei ir beigas. Lai kādas tās būtu un cik laicīgas, cik mūžīgas, vai neesošas. Bet, kas tiešām nāk ar gadiem kopā, ir miers, satiekoties ar faktu, ka cilvēka loģiskais dzīves noslēgums ir nāve. Un pēc tam ir loģiskais secinājums, ka dienas nevis skrien, bet dzīvo. Un ar sajūtu, ka izdzīvo, Tu vari tās padarīt piepildītas un jēgpilnas. No dzīves nedrīkst piekust, bet ir vajadzīga piepildītības sajūta.
Par šodienu.
Iepazinos ar jauniem cilvēkiem. Topošo jauno māmiņu un meksikāņu deju skolotāju. Interesanti. Bet arī tas liek aizdomāties. Pirmāmkārtām jau par to, cik daudz dzīvē nosaka kāds mirklis, cik dažādas ir atstātās pēdas un cik daudz dažas no tām spēj ietekmēt nākamās. Arī par to, kas ir tas, kas cilvēkus atved uz otru pasaules malu. Skumji, cik bieži tā ir bēgšana. Jo arī kāre doties pasaulē piedzīvojumus meklēt tik bieži slēpj bailes no atbildības uzņemties savu dzīvi. Bet ir skaisti dzīvi dzīvot bezrūpīgi mirkli baudot. Ja iegūto sajūtu spēj vērst brīnumos, kuri krāso pasaules dienas.
Un filmu arī noskatījos. "Imagine me and you." Viss, ko es varu pateikt, ka mīlu cilvēkus ar humora izjūtu. Un, ka ir tik viegli saktīties filmas, kurām jau sākumā zināmas beigas. Bet šī gluži nebija tāda filma. Šeit piepildījās tik ļoti neloģisks, skaists un neglīts fakts, ka cilvēcība tomēr vienmēr iet pirmā. Un ka dažreiz ir jāsper tie soļi, kuri sāpēs Tev, lai otra sirsniņa laimē gavilētu savā brīvībā. Tas tā. Noskaties. Kā atgādinājumu, ka dienas skrien vienā virzienā. Kā atgādinājumu, ka primāri jādzīvo sava dzīve. Kā atgādinājumu, ka esam viens otram. Kā atgādinājumu ka loģiskais satiekas ar neloģisko un veido burvību. Kā atgādinājumu, ka sāpēs ir skaistums, ka mirklī ir trakums un saule spīd.
Priekā, mīļie! Lai dienas skrien kā skriedamas, bet Tu spēj līdzi skriet.
16.02.13.
Šīs dienas bloga ieraksts top ātri, jo man tik ļooooooti nav ko darīt. Nē, man ir par daudz ko darīt. Bet es esmu visslinkākais cilvēks šaipus Urāliem un nogarlaikojušākais arī.
Ar krāsainajiem sticker-postiem sarakstīju pie sienas visu, kas jāpaspēj izdarīt līdz otrdienai. Tagad esmu sirma ar nokaltušām ausīm, izžuvušām acīm, deguns izpleties un visas citas trakuma pazīmes arī redzamas. Bet man ir tāāāāāds slinkums. Un kad ir slinkums, tad arī laiks skrien.
Jo patiesībā mēs jau neesam slinki cilvēki, mums vienkārši pārāk ļoti patīk darīt visu citu, tikai ne to, kas jādara.
Aiz garlaicības esmu izgājusi cauri miljons mākslinieku portāliem, par izstādēm un konkursiem, un citiem murgiem, jo redz vienam skolotājam liekas, ka vairs neko nedarot savai izaugsmei. Tad nu redz izdomāju, ka kaut kur varētu piedalīties ar domu, ka tad kādu laiku būs miers. Vaiiii. Tomēr atmetu ar roku, jo vai nu esmu par jaunu, vai par vecu, vai par neizglītotu, vai par izglītotu, vai arī par slinku, jo negribu braukt uz to valsti, vai arī pat ja gribētu, neīstajā laikā atrodos 3000km par tālu. Un tā varētu sastādīt sarakstu, kurš man ļautu mierīgu sirdi, rokām kabatās nodzīvot šo dzīvi zīmējot murdziņus uz koju rakstāmgalda. Kas, patiesībā, mani vairāk kā apmierina, jo esmu slinka savā būtībā.
Vēl aiz garlaicības es visu laiku ēdu. Bet, šeit sākas problēma. Tā kā, atkal aiz garlaicības, pirms pāris dienām sastrādāju nedarbus, tad tagad man virtuvē kādu ļoti savādi ir satikt. Un, jo tā dzīvē notiek, kad es esmu virtuvē, vienmēr atnāk arī viņš un tad es uzvedos stulbi. Kā rezultātā, man tagad ir puns pierē, jo atsitos ar galvu pret ledusskapja malu, apdedzināts pirksts pret plīti, nolauzts nags, pret skapīti un vēl pāris šādas tādas traumas kaut kur triecoties. Lūk tā, tieši tik neveikla es palieku, kad nevajadzētu, nu tiešām nevajadzētu.
Nu tāda laikam ir mana sestdiena. Ļoti ceru sasniegt to garlaicības līmeni, kad tiešām vairs nav nekā cita ko darīt un nekas cits neatliek, kā rakstīt eseju.
Priekā!
Ar krāsainajiem sticker-postiem sarakstīju pie sienas visu, kas jāpaspēj izdarīt līdz otrdienai. Tagad esmu sirma ar nokaltušām ausīm, izžuvušām acīm, deguns izpleties un visas citas trakuma pazīmes arī redzamas. Bet man ir tāāāāāds slinkums. Un kad ir slinkums, tad arī laiks skrien.
Jo patiesībā mēs jau neesam slinki cilvēki, mums vienkārši pārāk ļoti patīk darīt visu citu, tikai ne to, kas jādara.
Aiz garlaicības esmu izgājusi cauri miljons mākslinieku portāliem, par izstādēm un konkursiem, un citiem murgiem, jo redz vienam skolotājam liekas, ka vairs neko nedarot savai izaugsmei. Tad nu redz izdomāju, ka kaut kur varētu piedalīties ar domu, ka tad kādu laiku būs miers. Vaiiii. Tomēr atmetu ar roku, jo vai nu esmu par jaunu, vai par vecu, vai par neizglītotu, vai par izglītotu, vai arī par slinku, jo negribu braukt uz to valsti, vai arī pat ja gribētu, neīstajā laikā atrodos 3000km par tālu. Un tā varētu sastādīt sarakstu, kurš man ļautu mierīgu sirdi, rokām kabatās nodzīvot šo dzīvi zīmējot murdziņus uz koju rakstāmgalda. Kas, patiesībā, mani vairāk kā apmierina, jo esmu slinka savā būtībā.
Vēl aiz garlaicības es visu laiku ēdu. Bet, šeit sākas problēma. Tā kā, atkal aiz garlaicības, pirms pāris dienām sastrādāju nedarbus, tad tagad man virtuvē kādu ļoti savādi ir satikt. Un, jo tā dzīvē notiek, kad es esmu virtuvē, vienmēr atnāk arī viņš un tad es uzvedos stulbi. Kā rezultātā, man tagad ir puns pierē, jo atsitos ar galvu pret ledusskapja malu, apdedzināts pirksts pret plīti, nolauzts nags, pret skapīti un vēl pāris šādas tādas traumas kaut kur triecoties. Lūk tā, tieši tik neveikla es palieku, kad nevajadzētu, nu tiešām nevajadzētu.
Nu tāda laikam ir mana sestdiena. Ļoti ceru sasniegt to garlaicības līmeni, kad tiešām vairs nav nekā cita ko darīt un nekas cits neatliek, kā rakstīt eseju.
Priekā!
15.02.13.
Ziemas šmurgulis lauzītājs savācis mani šodien savās skavās. Bet vismaz varēja bez pārmērīgi lieliem sirdsapziņas pārmetumiem visu dienu gultiņu tā īsti arī nepamest un pidžambikses atklāt par gana skaistām dienas biksēm.
Vakarā gan. Augšā notiek kārtējā ballīte. Visi no sirds dziedāja, dauzījās un visādi citādi rībināja griestus. Viena dziesma tā iepatikās, ka skrēju pie Džordža prasīt, kas tā ir, jo pati neatcerējos nosaukumu. Un tad pie Denisa. Un tad puiši nosmējās, kad uzkrēju augšā pajautāt. Vecais dzīvoklis kā nekā. Iegāju virtuvē, šie nobrīnijās, kad tā vienkārši paprasīju dziesmu un aizgāju. Aiz stūra tikai dzirdēju, kā korejietes priecājās par to. Un Mikele stāstīja kas es par zvēru un no kurienes. Bet forši tā. Tāda atmosfēra gan laikam ir tikai kojās.
Un, par spīti lauzītājam un skrāpētājam rūķim kaklā uzrakstīju jaunu dziesmiņu tikko. Un pie puišiem aizskrēju nodziedāt.
Tā nu i. Priekā!
14.02.13.
Valentīndiena!
Man, tā pat kā lielākajai daļai pasaules vientuļo meiteņu, šī diena nepatīk. Patiesībā nejau tieši Forever Alone dēļ, bet tās komercializācijas, mākslīguma un visaptverotības dēļ. Sarkanās sirsniņas, šokolādes, lācīši ar sirsniņām, sirsniņpledi... Vai tiešām ir cilvēki, kuriem, lai izteiktu mīlestību vajag šo dienu un plīša lāci, kurš ķepās tur putuplasta sirdi?
Ja būtu diena, kad Tu ieliec savu sirdi lādītē un mīļotajai atlsēdziņu iedod - jā, to dienu es cienītu.
Bet patiesībā bija jauka diena. Mazliet palutināju Atuku un pirmo reizi mūžā cepu vafeles. Jēēē, sirsniņformā.
Un atkal sapratu, ka man tiešām gribētos būt par pavāru. Ir tik daudzas profesijas, kam man gribētos būt. Pavārs, psihiatrs, rakstnieks, mūziķis, mākslinieks, brīvdomātājs... gulētājs. Pagaidām piekopju pēdējo - gulētājs-slinķis.
Vakarā aizgājām uz Markusa koncertu ar grupu. Ja neskaita to, ka ausis iznāca puskurlas, bija skaisti. Viņam skaista mūzika, sirsnīga savā vienkāršībā.
Ir jau skaista tā diena. Tikai vēl viena diena gadā, kad sajusties mazliet citādi, mazleit vairāk samīļot apkārtējos. Kādam iemesls beidzot iziet no mājas vai noskaidrot kādas tad tieši puķes manai mīļajai vislabāk patīk, vai arī kurš vīns garšo manam vīrietim. Ja nebūtu sajūta, ka daļai cilvēku mīlēt gribas tikai šodien, Valentīndiena pildītu savu misiju. Jo, kas tad var būt skaistāks, par iespēju svinēt mīlestību.
Savu mīlestību svinēšu savās kāzās. Ja nedzīvošu lauku rančo ar bariņu zirgu.
Priekā, mīļie! Lai spējam mīlēt visās dienās (Artas vārdi)! Lai skaistas visas dienas un katrā izdodas atrast daļiņu svētku!
Man, tā pat kā lielākajai daļai pasaules vientuļo meiteņu, šī diena nepatīk. Patiesībā nejau tieši Forever Alone dēļ, bet tās komercializācijas, mākslīguma un visaptverotības dēļ. Sarkanās sirsniņas, šokolādes, lācīši ar sirsniņām, sirsniņpledi... Vai tiešām ir cilvēki, kuriem, lai izteiktu mīlestību vajag šo dienu un plīša lāci, kurš ķepās tur putuplasta sirdi?
Ja būtu diena, kad Tu ieliec savu sirdi lādītē un mīļotajai atlsēdziņu iedod - jā, to dienu es cienītu.
Bet patiesībā bija jauka diena. Mazliet palutināju Atuku un pirmo reizi mūžā cepu vafeles. Jēēē, sirsniņformā.
Un atkal sapratu, ka man tiešām gribētos būt par pavāru. Ir tik daudzas profesijas, kam man gribētos būt. Pavārs, psihiatrs, rakstnieks, mūziķis, mākslinieks, brīvdomātājs... gulētājs. Pagaidām piekopju pēdējo - gulētājs-slinķis.
Vakarā aizgājām uz Markusa koncertu ar grupu. Ja neskaita to, ka ausis iznāca puskurlas, bija skaisti. Viņam skaista mūzika, sirsnīga savā vienkāršībā.
Ir jau skaista tā diena. Tikai vēl viena diena gadā, kad sajusties mazliet citādi, mazleit vairāk samīļot apkārtējos. Kādam iemesls beidzot iziet no mājas vai noskaidrot kādas tad tieši puķes manai mīļajai vislabāk patīk, vai arī kurš vīns garšo manam vīrietim. Ja nebūtu sajūta, ka daļai cilvēku mīlēt gribas tikai šodien, Valentīndiena pildītu savu misiju. Jo, kas tad var būt skaistāks, par iespēju svinēt mīlestību.
Savu mīlestību svinēšu savās kāzās. Ja nedzīvošu lauku rančo ar bariņu zirgu.
Priekā, mīļie! Lai spējam mīlēt visās dienās (Artas vārdi)! Lai skaistas visas dienas un katrā izdodas atrast daļiņu svētku!
13.02.13.
Ak vai, aj, aj, ai...
Tas šobrīd laikam ir viss, ko varu pateikt.
Es varētu pateikt to, ka ir forši hūdijos aiziet uz kori un satikt diriģentu hūdijā un tā. Un, kā mūsu korim labi skan katra piektā dziesma, šodien piekto izlaidām.
Un vēl es varētu pateikt, ka vīns ar ābolu sulu garšo labi. Labāk kā vīns bez ābolu sulas.
Un, ja jau mēs runājam, man laikam ir akūta vēlme sajusties kā zivij, kad esmu iedzērusi. Pat ar virtuvi. Aj... Ak vai, aj, aj, aj...
Laikam tas arī ir viss, ko varu pateikt. Vai drīkst vairāk nerunāt?
Ā, lai pierakstītu. Mēs pārsaucām dzīvokļa biedrus. Džordžš tagad ir Dziedonis, kad dzied un priecājas, un Boriss, kad ir īgns. Un Deniss ir Jānis U. Un Pīters ir Inokentijs. Un Gabriels ir Dondžo.
Tāds Dondžo...
Priekā! Lai brīnišķīga jaunā diena!
Kas laikam, vai, vai, aj, aj, aj, ir Valentīndiena! Piekaru melnu lenti savam personīgajam karogam, iesienu to pie ausīm un eju ielās.
Tas šobrīd laikam ir viss, ko varu pateikt.
Es varētu pateikt to, ka ir forši hūdijos aiziet uz kori un satikt diriģentu hūdijā un tā. Un, kā mūsu korim labi skan katra piektā dziesma, šodien piekto izlaidām.
Un vēl es varētu pateikt, ka vīns ar ābolu sulu garšo labi. Labāk kā vīns bez ābolu sulas.
Un, ja jau mēs runājam, man laikam ir akūta vēlme sajusties kā zivij, kad esmu iedzērusi. Pat ar virtuvi. Aj... Ak vai, aj, aj, aj...
Laikam tas arī ir viss, ko varu pateikt. Vai drīkst vairāk nerunāt?
Ā, lai pierakstītu. Mēs pārsaucām dzīvokļa biedrus. Džordžš tagad ir Dziedonis, kad dzied un priecājas, un Boriss, kad ir īgns. Un Deniss ir Jānis U. Un Pīters ir Inokentijs. Un Gabriels ir Dondžo.
Tāds Dondžo...
Priekā! Lai brīnišķīga jaunā diena!
Kas laikam, vai, vai, aj, aj, aj, ir Valentīndiena! Piekaru melnu lenti savam personīgajam karogam, iesienu to pie ausīm un eju ielās.
12.02.13.
Aj...ja Tu neiesi es arī neiešu, ja Tu iesi, es arī iešu un abas meitenes paliek gultā.
Pēc otrās lekcijas ar Toniju aizgājām iedzert pa aliņam. Ir tik lieliski šad tad iziet kaut kur ar vietējiem, var iepazīt jaunas vietas, kur iet ar draugiem. Bet bija traki jauki. Un arī atklāt, ka uz pastu nav obligāti jāiet apkārt, bet var iziet cauri vecpilsētai.
Aiz vecpilsētas ir viens no pilsētas lielākajiem parkiem. Patiesībā skaistākajiem arī. Aiz lielā pilsētas mūra vijas kanāls, mazliet līdzīgs Rīgas kanālam. Gar viņu iet taciņas ar laternām. Un šodien vēl krēsloja un lēni sniegpārlas krita. Viss balts, koki lūzt no sniega smaguma. Mēs ar Toniju izdomājām šķērsot kanālu pa ledu, jau kalna sākumā paklupām un kopā tā arī uz dibeniem ieslīdējām kanāla sniegā. Ļeh, viss slapjš, bet jautri.
Un ir lieliski saņemt paciņu no mājām! No manas mīļās Elīzī! Paciņu ar māju siltumu jaunajām mājām.
Un vakaru noslēdzot - paraudam?
Lieliska filma. Kad beidzot saņemšos uztaisīt šā gada filmu topu, šī būs tajā.
Pēc otrās lekcijas ar Toniju aizgājām iedzert pa aliņam. Ir tik lieliski šad tad iziet kaut kur ar vietējiem, var iepazīt jaunas vietas, kur iet ar draugiem. Bet bija traki jauki. Un arī atklāt, ka uz pastu nav obligāti jāiet apkārt, bet var iziet cauri vecpilsētai.
Aiz vecpilsētas ir viens no pilsētas lielākajiem parkiem. Patiesībā skaistākajiem arī. Aiz lielā pilsētas mūra vijas kanāls, mazliet līdzīgs Rīgas kanālam. Gar viņu iet taciņas ar laternām. Un šodien vēl krēsloja un lēni sniegpārlas krita. Viss balts, koki lūzt no sniega smaguma. Mēs ar Toniju izdomājām šķērsot kanālu pa ledu, jau kalna sākumā paklupām un kopā tā arī uz dibeniem ieslīdējām kanāla sniegā. Ļeh, viss slapjš, bet jautri.
Un ir lieliski saņemt paciņu no mājām! No manas mīļās Elīzī! Paciņu ar māju siltumu jaunajām mājām.
Un vakaru noslēdzot - paraudam?
Lieliska filma. Kad beidzot saņemšos uztaisīt šā gada filmu topu, šī būs tajā.
11.02.13.
Šodiena, lai paliek atmiņā ar to, kā mēs aizgājām uz filmu The Sessions, kura mūs atstāja bez vārdiem, bez domām un patikas pret vīriešiem? Kura samulsināja.
10.02.13.
Šorīt pirmo reizi nopietni iedomājos, ka varētu tomēr nākošajā semestrī padomāt par dzīvokļa atrašanu. Ir tik forši pamosties ar sajūtu, ka esi pilnībā izgulējies, klusumā, ka vari pilnīgi mierīgi aizčāpot līdz virtuvei, savās domās neviena netraucēts uztaisīt brokastis un tā.
Apsēsties uz palodzes un vienkārši nesteidzīgi baudīt skatu pa logu, jo neko vairāk par klusu šņākuļošanu dzirdēt nevar. Varbūt tramvajs tikai kādu brīdi pa brīdim pabrauc garām.
Šodien arī diena tāda mierīga un iecerētais mierīgais vakars pārvērtās pārgājienā pa superļotislidīgu Kadriorgu parku, svinēt Ķīniešu jauno gadu. Bija skaisti. Ledus skulptūras, viss pilns ar sniegavīriem, arī tādiem lāčiem, kas pēc sniega putna kokā rāpjoties to samīļojuši, pāris trakiem jauniešiem no kojām (mums) un patiesībā lielisku atsmosfēru. Tas ir koju pluss, ka atveras durvis, pabāž galvu Gabriels un izvelk ārā.
Dziesmiņa, kuras laikā salūts sprāga debesīs un tirpas skrēja no saviļņojuma.
Apsēsties uz palodzes un vienkārši nesteidzīgi baudīt skatu pa logu, jo neko vairāk par klusu šņākuļošanu dzirdēt nevar. Varbūt tramvajs tikai kādu brīdi pa brīdim pabrauc garām.
Šodien arī diena tāda mierīga un iecerētais mierīgais vakars pārvērtās pārgājienā pa superļotislidīgu Kadriorgu parku, svinēt Ķīniešu jauno gadu. Bija skaisti. Ledus skulptūras, viss pilns ar sniegavīriem, arī tādiem lāčiem, kas pēc sniega putna kokā rāpjoties to samīļojuši, pāris trakiem jauniešiem no kojām (mums) un patiesībā lielisku atsmosfēru. Tas ir koju pluss, ka atveras durvis, pabāž galvu Gabriels un izvelk ārā.
Dziesmiņa, kuras laikā salūts sprāga debesīs un tirpas skrēja no saviļņojuma.
09.02.13.
Ar katru dienu ierakstu garums un zīmju skaits samazinās. Dabisks process, ja dzīvē nekas daudz nenotiek.
Sestdiena kā sestdiena. Mokošs rīts, gulēšana līdz pusdienlaikam.
Rītu sasmaidināja Atuks, kurš atnesa hotdogus un kolu gultā, ar piedevu Look beautiful naked dzērienu. Smieklīgi brīnišķīgi jauki! :)
Diena kā diena. Ar steigu un pusdienām. Vakars? Lielisks. Ne ar manu kursu, bet Māriņa, kuram ir lieliski kursabiedri, jautriem prātiem un brinišķīgu ēdienu.
Ir lietas, kuras notiek pašas no sevis. Mīlestība notiek. Prieks notiek. Un ja kādam mīlestība notiek, tad man prieks notiek. Un pasaule līdzsvarā.
Tas tā. Vispār ir zināms, ka rīt es apsolīšos nekad vairs nedzert, Atkal. Un tā katru dienu. Jo katra diena svētki, svētki katra diena.
Sestdiena kā sestdiena. Mokošs rīts, gulēšana līdz pusdienlaikam.
Rītu sasmaidināja Atuks, kurš atnesa hotdogus un kolu gultā, ar piedevu Look beautiful naked dzērienu. Smieklīgi brīnišķīgi jauki! :)
Diena kā diena. Ar steigu un pusdienām. Vakars? Lielisks. Ne ar manu kursu, bet Māriņa, kuram ir lieliski kursabiedri, jautriem prātiem un brinišķīgu ēdienu.
Ir lietas, kuras notiek pašas no sevis. Mīlestība notiek. Prieks notiek. Un ja kādam mīlestība notiek, tad man prieks notiek. Un pasaule līdzsvarā.
Tas tā. Vispār ir zināms, ka rīt es apsolīšos nekad vairs nedzert, Atkal. Un tā katru dienu. Jo katra diena svētki, svētki katra diena.
08.02.13.
Mīļie, es šodien sapratu kāpēc man nav attiecību un kāpēc man īsti nepatīk puiši. Nē, nu patīk, bet kāpēc man šobrīd nepatīk puiši. VIŅI VIENKĀRŠI IR DEBĪLI!
Viņiem, nabadziņiem, laikam prāts vidēji attīstās trīsreiz lēnāk un viņiem, nabadziņiem, ir bail no atbildības, un vispār - vienkārša dzīve un baudām? Nēēēēē. Viņiem vajag spēlēties, viņiem vajag sarežģīt, viņiem vajag izvairīties no birkām un nosaukumiem, jo arī no tiem viņiem ir bail. Viņiem ir klišeja, ka Tu esi kruts, ja esi brīvs no attiecībām un vari darīt ko vēlies. Problēma tikai, ka viņi neatpazīst sajūtu - sen neesmu brīvs.
Bet tas tā. Es to pat neizbaudīju uz sevi. Bet, lai nu ko, manus draugus NEAIZTIKT!
Viņiem, nabadziņiem, laikam prāts vidēji attīstās trīsreiz lēnāk un viņiem, nabadziņiem, ir bail no atbildības, un vispār - vienkārša dzīve un baudām? Nēēēēē. Viņiem vajag spēlēties, viņiem vajag sarežģīt, viņiem vajag izvairīties no birkām un nosaukumiem, jo arī no tiem viņiem ir bail. Viņiem ir klišeja, ka Tu esi kruts, ja esi brīvs no attiecībām un vari darīt ko vēlies. Problēma tikai, ka viņi neatpazīst sajūtu - sen neesmu brīvs.
Bet tas tā. Es to pat neizbaudīju uz sevi. Bet, lai nu ko, manus draugus NEAIZTIKT!
07.02.13.
Skola jau kā skola, bet pēc tās izdomāju izdarīt visus nepadarītos darbiņus - aizbraukt uz pastu, nodot grāmatas bibliotēkā un vēl melnās bikses atrast... Jap.
Bibliotēka ciet, jo izrādās ir mēneša pirmā ceturtdiena --> Grāmatu apkopes un organizācijas diena!
Pasts ciet, jo zīmīte bija igauniski.
Un melnās bikses - man liekas, ka man mugurā ir bijušas vairāk bikses kā jebkad mūžā, es esmu bijusi visos apģērbu veikalos, īpaši nešķirojot, un vispār, man nepatīk tas cilvēks, kurš izdomāja izgudrot bikses SLIM. Bļe, ko lai dara tie cilvēki, kuriem nav SLIM kājas? Atrast normālas bikses ar taisniem galiem, kurām jostas vieta nav pāri nabai vai pie ceļiem...padevos. Vismaz tiku pie blūzītes un svārkiem.
Un tad izdomāju, ka varētu sevi tomēr palutināt un nopirkt to kleitiņu, uz kuru man liekas tiešām jau trīs mēnešus skatos. Izstaigāju trīs veikalus, ceturtajā esot mans izmērs. Aizgāju - piecas minūtes pāri slēgšanai.
Bet vakars bija jauks. Čipsu un vīna izvirtības ar Artu pie seklas komēdijas --> viegli.
Šodien došos kleitas medībās. Un droši vien arī jāuzmet acs tām biksēm atkal. Kā Arta teica, taisnie gali jau tikai lauķiem.
Priekā!
Bibliotēka ciet, jo izrādās ir mēneša pirmā ceturtdiena --> Grāmatu apkopes un organizācijas diena!
Pasts ciet, jo zīmīte bija igauniski.
Un melnās bikses - man liekas, ka man mugurā ir bijušas vairāk bikses kā jebkad mūžā, es esmu bijusi visos apģērbu veikalos, īpaši nešķirojot, un vispār, man nepatīk tas cilvēks, kurš izdomāja izgudrot bikses SLIM. Bļe, ko lai dara tie cilvēki, kuriem nav SLIM kājas? Atrast normālas bikses ar taisniem galiem, kurām jostas vieta nav pāri nabai vai pie ceļiem...padevos. Vismaz tiku pie blūzītes un svārkiem.
Un tad izdomāju, ka varētu sevi tomēr palutināt un nopirkt to kleitiņu, uz kuru man liekas tiešām jau trīs mēnešus skatos. Izstaigāju trīs veikalus, ceturtajā esot mans izmērs. Aizgāju - piecas minūtes pāri slēgšanai.
Bet vakars bija jauks. Čipsu un vīna izvirtības ar Artu pie seklas komēdijas --> viegli.
Šodien došos kleitas medībās. Un droši vien arī jāuzmet acs tām biksēm atkal. Kā Arta teica, taisnie gali jau tikai lauķiem.
Priekā!
06.02.13.
Šī laikam ir diena, kuru atcerēšos ilgi. Jo tā sākās ar mēgšanu no mājām, diviem aliem un vīnu, nakts sarunām un pastaigām, tomātiem un Mārtiņu. Un turpinājās ar visādām ziņām, kas mazliet pamainīja mūsu ikdienu un tā, bet ir baigi forši. Man patīk, kad Arta ir mākonītī.
Ziniet ko? Lai ko es teiktu, lai kā ķiķinātu, tas jau tik tāds aizsegs. No sirds ticu, ka ir forši būt mākonītī. No sirds ticu, ka rozā brilles ir nepieciešama dzīves sastāvdaļa kādam laikam, smiekli arī. Un no sirds ticu, ka cilvēks cilvēkam spēj pasaules burt.
Tas tā. Par šodienu. Īsumā - visu dienu gulējām, neko nedarījām un dzīvi baudīt arī ir jauki. Katru dienu baudīt, jā. Sākam? Mēs jau laikam mēģinām sākt katru dienu. Bet kaut kad rodas atklāsme, ka tā baudīšana nav obligāti skriešana. Baudīšana ir arī gulēšana un skatīšanās griestos, ēšana, nekā nedarīšana un skatīšanās pa logu. Dzīves baudīšana ir tieši tajā brīdī darīt tieši to, ko gribās.
Ziniet ko? Lai ko es teiktu, lai kā ķiķinātu, tas jau tik tāds aizsegs. No sirds ticu, ka ir forši būt mākonītī. No sirds ticu, ka rozā brilles ir nepieciešama dzīves sastāvdaļa kādam laikam, smiekli arī. Un no sirds ticu, ka cilvēks cilvēkam spēj pasaules burt.
Tas tā. Par šodienu. Īsumā - visu dienu gulējām, neko nedarījām un dzīvi baudīt arī ir jauki. Katru dienu baudīt, jā. Sākam? Mēs jau laikam mēģinām sākt katru dienu. Bet kaut kad rodas atklāsme, ka tā baudīšana nav obligāti skriešana. Baudīšana ir arī gulēšana un skatīšanās griestos, ēšana, nekā nedarīšana un skatīšanās pa logu. Dzīves baudīšana ir tieši tajā brīdī darīt tieši to, ko gribās.
05.02.13.
Šodien tika iemēģināts igauņu peldbaseins. Jap, turpmāk iemēģināsim katru otrdienu. Pozitīvi pozitīva dienas daļa. Tā ir tāda maza sevis lutināšanas daļiņa.
Un Artai naktī iekoda esesmutikļotipriecīga muša. Tik, tik, tik lieliski! Visu rītu kā traka skraidīja un lēkāja pa istabu, enerģijas un prieka pilna. Kaut vairāk būtu šādu mirkļu, šādu brīžu un vispār prieka.
Jūs ticat
brīnumiem? Es ticu. Es ticu, ka ap mums ir daudz vairāk kā spējām redzēt,
dzirdēt, just. Ticu, ka mūsu planēta nav visuma centrs un vienīgā dzīvības
māte. Ticu, ka mēs dzīvojam bezgalīgā dzīvības telpā, kurā katrs papildina cits
citu un viss, kas notiek ir saistīts, un mēs katrs esam neizmērojami svarīga
daļiņa eksistenciālajā būtībā. Un visvairāk es ticu, ka tas stāsts, kuru veido
mūsu ticība, stāsta visvairāk par mums pašiem. Mēs esam tas, kam ticam.
Es gribētu teikt, ka mēs neesam tas, kas mūs nospiež, kas mūs liec pie zemes un smacē. Mēs esam tas, kas ceļ spārnos, kas rada smaidu un vairo gaismu. Mēs esam tas, kas vēlamies būt, ne vienmēr tas, kas spējam būt. Un tik ilgi spējam elpot, cik ilgi ceram uz to, kas vēlamies būt.
Un gribētos ticēt, ka cilvēka atmiņa ir stiprs jēdziens. Un spēj atcerēties to, kas bijis, nevis to, kas acu priekšā. Ja acu priekšā - grūti ticēt tam, kas esi.
Puķes caur puķēm, maijpuķītes vizbulītēs un flokši pāri. Bet vienu gan es skaidri varu pateikt - mīlu Jūs.
04.02.13.
Pēdējā laika dienas iedalās vairākās daļās. Un katra daļa pati par sevi ir tik spilgta, ka diena liekas mūžīga. Ja skatās atpakaļ, tad rīts bija pirms nedēļas nevis 14 stundām.
Bet rīts bija lielisks. Sapratu, ka tiešām esmu iemīļojusi savu apņemšanos taisīt Atukam brokastis 30 dienas. Ir lieliski celties stundu agrāk, celties ar labāk domām un ideju. Jap. Tiesa, avenes iztecēja no maizītēm citos ceļos, kā uz vēderu, bet arī tā gadās.
Un diena. Aj. Šodien bija pirmā no manām bezgalīgajām mediju lekcijām. Media research principles and methods. Aj. Laikam būs tieši tik traki, cik traki izklausās nosaukums. Bet njā. Skolotāja izskatās pēc Mazās raganiņas. Bet ir mīlīgi. Man beidzot principā patīk mācīties.
Kad beidzās lekcija bija tikai divpadsmit, bet diena, kas iesākusies agri, vienmēr ir brīnišķīgi gara. Tā ir tā pozitīvā puse miega zagšanai no rīta.
Un vakarā ir jauki atnākt mājās, satikt koju ģimeni, iziet atkal ārā uzēst dārzeņus svaigā gaisā un vēl paslidināties. Kas bija pa vidu? Kas to lai zina. Līdzi ņemam tikai labāko.
Bet rīts bija lielisks. Sapratu, ka tiešām esmu iemīļojusi savu apņemšanos taisīt Atukam brokastis 30 dienas. Ir lieliski celties stundu agrāk, celties ar labāk domām un ideju. Jap. Tiesa, avenes iztecēja no maizītēm citos ceļos, kā uz vēderu, bet arī tā gadās.
Un diena. Aj. Šodien bija pirmā no manām bezgalīgajām mediju lekcijām. Media research principles and methods. Aj. Laikam būs tieši tik traki, cik traki izklausās nosaukums. Bet njā. Skolotāja izskatās pēc Mazās raganiņas. Bet ir mīlīgi. Man beidzot principā patīk mācīties.
Kad beidzās lekcija bija tikai divpadsmit, bet diena, kas iesākusies agri, vienmēr ir brīnišķīgi gara. Tā ir tā pozitīvā puse miega zagšanai no rīta.
Un vakarā ir jauki atnākt mājās, satikt koju ģimeni, iziet atkal ārā uzēst dārzeņus svaigā gaisā un vēl paslidināties. Kas bija pa vidu? Kas to lai zina. Līdzi ņemam tikai labāko.
03.02.13.
Atkal neesmu pildījusi savu drauga pilsonības pienākumu rakstīt šeit. Bet laikam tas bija paredzams, ka ar laiku ikdiena paliks arvien pelēcīgāka, lai izvilktu to, ko ierakstīt šeit?
Paradoksāli, bet pēdējās dienas tiešām nav bijušas pelēkas.
Sen, sen atpakaļ, pašā sākumā šeit Tallinā un blogā, es katru dienu salīdzināju kā spēles lauciņu. Katrs citādāks, katram savs uzdevums, bet ja neiziet to, tad pie nākamā arī nenonāk - jāspēlē ir visos lauciņos, neatkarīgi no tā, vai spēle ir patīkama.
Tagad, kad pagājis pusgads, es esmu atgriezusies pie spēles filozofijas. It īpaši pie tā punkta, kur noteikums par spēlēšanu vienmēr. Cilvēku valodā - dzīvot vienmēr. Arī tad, kad nav ne spēka, ne vēlmes, ne pacietības vai gaismiņas - jādzīvo un jāmeklē tā vēlme un gaismiņa. Tā ir mūsu spēle. Ja mēs sāksim izlaist lauciņus tajā - līdz galam nekad nenonāksim. Par galu varētu uzskatīt pāreju un nākamo spēli, ar citiem noteikumiem.
Piektdien, 01.02.13., uzkāpu uz lauciņa - man ir par daudz. Pavisam parasts, normāls, ikdienišķs spēles lauciņš, kurš vienkārši ir jāizdzīvo un jāgaida nākošais, kurš atnesīs sauli. Es negribu vairāk rakstīt par to, kāpēc kaut kā ir par daudz, kāpēc kaut kas liekas pelēkāks kā parasti, kāpēc ārā ir ziema... Ziema ir katru gadu un arī dienas ir dažādas. Pelēkās dienas nāk un iet. Puspelēkās ved uz pelēkajām, krājās kaudzītēs un apaug ar putekļiem, tam sen nav nozīmes un bezkrāsainajām lietām nav jāpievērš uzmanība. Bet ir kāda lieta, kurai ir nozīme. Un par to ir gan piektdienas, gan brīvdienu stāsts.
Kad spēlē spēli, ne vienmēr visi apstākļi sakrīt tā, ka tiec galā pats. Var pietrūkt veiksmes, var pietrūkt līdzekļu, saprāta, spēka... Var zvaigznes nestāvēt pareizajā vietā. Un tad gribas pasaukt Burvi Saulīti, lai ar savu maģisko nūjiņu pašķir mākoņus malā, lai iesien sauli striķītī un iedod rokā, lai nāk līdzi un rāda ceļu. Bet svarīgākais ir tas, ka dažreiz Saulīšiem nav jābūt burvjiem, tikai mīlestības dāvanas apveltītiem brīnumiņiem, kuri piesēž uz gultas, paņem Tevi rokās un nostāda uz kājām. Nopurina putekļus no pleciem, piešuj atpakaļ norauto piedurkni, noslauka asaru no vaiga un pagrūž uz priekšu. Skrien, bērns, skrien! Ja neskriesi pasauli nemainīsi. Bet Tev jāmaina, jo mums visiem ir dots spēks mainīt. Tikai ticību vajag.
Jā, es runāju ļoti caur vijolītēm un pavasara ziediem, bet zinu, ka sapratīs tie, kam jāsaprot un pārējie atradīs savu stāstu manējā. Jo mēs visi to dzīves ceļu ejam, kurš dažādās krāsās krāsots.
Bet ja iet runa par ticību, tad pirmā jāpieņem ticība cilvēkiem. Itīpaši tiem, kas kā mazi vienradzīši cītīgi dienu pēc dienas ar savu eksistenci vien pierāda to, ka brīnumiņi eksistē un notiek. Un, ka mīļuma saule debesīs spīd.
Sestdien, 02.02.13., es tiku pie sava pārsteiguma. Manas mīļās meitenes tā netīšām aizmirsa pateikt, ka atbrauks ciemos. Un Atuks netīšām aizmirsa pateikt, ka zina un spēlē līdzi. Pasakiet lūdzu, ko tieši esmu tik labu izdarījusi, ka Dievs man tik labus draugus devis?
Bet tas šoka moments, kad atveras durvis un Elīzī ar Madaru saka, ka jāiet pusdienas taisīt. Uz mirkli likās, ka esmu pamodusies ļoti savādā sapnī, kur visi dzīvojam lielā laimīgā ģimenē un šī ir ikdiena. Un tad es sāku raudāt no laimes un pārsteiguma. Un tad man valoda sāka raustīties aiz prieka! Un tiku pie savām mīļākajām pusdienām!
Tā bija viena brīnumaina nedēļas nogale, pilna prieka, pārstieguma, mīļuma, gaišuma, trakuma, laimes, mirdzuma! Pilna atklāsmju par to, cik mēs patiesībā ļoti esam izauguši. Cik ļoti mainījušies. Un cik lieliski ir, ka vēl joprojām piestāvam un sastāvam viens ar otru. Sen nebijām trijatā smējušās par nopietni nenopietnām lietām līdz zemei un tālāk. Sen nebiju kļuvusi pie kāda vārdiņa, šoreiz tiku pie: Žiperīgā Vāverīte, jo man redz vāveres cepure. Aizvēsturiski liekas tie laiki, kad Elīza bija Panda, es Lietus tante. Kad īstā un iedomātā bezrūpībā priecājāmies par dienām un skrējām cauri tām. Lieliska ir sajūta, ka ar skolas beigšanos ir beidzies ievads. Ievads brīnišķīgam stāstam par brīnišķīgiem cilvēkiem, kuri vienmēr savus ceļus vīs netālu un saistīti cits ar citu. Tas ir brīnišķīgi, kā jaunās dzīves var paņem to labāko no vecajām, izcelt un ļaut mirdzēt savā gaišumā.
Un, kad bārā izteicos, cik jauki būtu, ja Jūs te pārceltos uz dzīvi, Madara tā sirsnīgi: "Kur, šeit Šūteros?"
Un vakarā nolēmām, ka nav pilnīgi nekādas starpības kur un ko darām. Varētu arī sēdēt kokos un zvaigznes skaitīt. Tā pat ir forši!
Trīs dienas ir tikai trīs dienas. Bet dažreiz arī trīs minūtēs var viss apgriezties. Tad trīs dienas liekas, kā mūžība, kurā vairākas dzīves izdzīvotas. Šīs bija tādas trīs dienas, kad saprasts, atsklāsts un izdzīvots varbūt vairāk kā iepriekšējo trīs nedēļu laikā. Lai ko saprastu, lai ko atklātu, lai ko savilktu kopā, svarīgākais jau ir tas, ka es zinu, ka rīt sākas jauna diena. Un vienmēr būs kāds, ar ko tajā dalīties, lai ko kura diena nestu līdzi un pāri. Ticība ir saule, kas uzlec no rīta, bet nenoriet vakarā, bet iemiesojas zvaigznēs un mēnesī. Un nedzīvotas tās dienas, kad mēness naktīs nav pie debesīm un saule aiz mākoņiem.
Priekā, mīļie! Par to ka mīlam un spējam mīlēt. Par to, ka katrs spēles lauciņš ir mūsējais. Par to, ka esam viens otram!
P.s. Kaut kur jau jāiemūžina Atuka spožās actiņas atnākot mājās. Jā, pie durvīm mums Jēzus bildi nevajag, bet brīdinājuma zīmi "Lūdzu uzvelciet saules brilles, šeit kāds mirdz!" gan. Ak, cik labi tas! :))))
Paradoksāli, bet pēdējās dienas tiešām nav bijušas pelēkas.
Sen, sen atpakaļ, pašā sākumā šeit Tallinā un blogā, es katru dienu salīdzināju kā spēles lauciņu. Katrs citādāks, katram savs uzdevums, bet ja neiziet to, tad pie nākamā arī nenonāk - jāspēlē ir visos lauciņos, neatkarīgi no tā, vai spēle ir patīkama.
Tagad, kad pagājis pusgads, es esmu atgriezusies pie spēles filozofijas. It īpaši pie tā punkta, kur noteikums par spēlēšanu vienmēr. Cilvēku valodā - dzīvot vienmēr. Arī tad, kad nav ne spēka, ne vēlmes, ne pacietības vai gaismiņas - jādzīvo un jāmeklē tā vēlme un gaismiņa. Tā ir mūsu spēle. Ja mēs sāksim izlaist lauciņus tajā - līdz galam nekad nenonāksim. Par galu varētu uzskatīt pāreju un nākamo spēli, ar citiem noteikumiem.
Piektdien, 01.02.13., uzkāpu uz lauciņa - man ir par daudz. Pavisam parasts, normāls, ikdienišķs spēles lauciņš, kurš vienkārši ir jāizdzīvo un jāgaida nākošais, kurš atnesīs sauli. Es negribu vairāk rakstīt par to, kāpēc kaut kā ir par daudz, kāpēc kaut kas liekas pelēkāks kā parasti, kāpēc ārā ir ziema... Ziema ir katru gadu un arī dienas ir dažādas. Pelēkās dienas nāk un iet. Puspelēkās ved uz pelēkajām, krājās kaudzītēs un apaug ar putekļiem, tam sen nav nozīmes un bezkrāsainajām lietām nav jāpievērš uzmanība. Bet ir kāda lieta, kurai ir nozīme. Un par to ir gan piektdienas, gan brīvdienu stāsts.
Kad spēlē spēli, ne vienmēr visi apstākļi sakrīt tā, ka tiec galā pats. Var pietrūkt veiksmes, var pietrūkt līdzekļu, saprāta, spēka... Var zvaigznes nestāvēt pareizajā vietā. Un tad gribas pasaukt Burvi Saulīti, lai ar savu maģisko nūjiņu pašķir mākoņus malā, lai iesien sauli striķītī un iedod rokā, lai nāk līdzi un rāda ceļu. Bet svarīgākais ir tas, ka dažreiz Saulīšiem nav jābūt burvjiem, tikai mīlestības dāvanas apveltītiem brīnumiņiem, kuri piesēž uz gultas, paņem Tevi rokās un nostāda uz kājām. Nopurina putekļus no pleciem, piešuj atpakaļ norauto piedurkni, noslauka asaru no vaiga un pagrūž uz priekšu. Skrien, bērns, skrien! Ja neskriesi pasauli nemainīsi. Bet Tev jāmaina, jo mums visiem ir dots spēks mainīt. Tikai ticību vajag.
Jā, es runāju ļoti caur vijolītēm un pavasara ziediem, bet zinu, ka sapratīs tie, kam jāsaprot un pārējie atradīs savu stāstu manējā. Jo mēs visi to dzīves ceļu ejam, kurš dažādās krāsās krāsots.
Bet ja iet runa par ticību, tad pirmā jāpieņem ticība cilvēkiem. Itīpaši tiem, kas kā mazi vienradzīši cītīgi dienu pēc dienas ar savu eksistenci vien pierāda to, ka brīnumiņi eksistē un notiek. Un, ka mīļuma saule debesīs spīd.
Sestdien, 02.02.13., es tiku pie sava pārsteiguma. Manas mīļās meitenes tā netīšām aizmirsa pateikt, ka atbrauks ciemos. Un Atuks netīšām aizmirsa pateikt, ka zina un spēlē līdzi. Pasakiet lūdzu, ko tieši esmu tik labu izdarījusi, ka Dievs man tik labus draugus devis?
Bet tas šoka moments, kad atveras durvis un Elīzī ar Madaru saka, ka jāiet pusdienas taisīt. Uz mirkli likās, ka esmu pamodusies ļoti savādā sapnī, kur visi dzīvojam lielā laimīgā ģimenē un šī ir ikdiena. Un tad es sāku raudāt no laimes un pārsteiguma. Un tad man valoda sāka raustīties aiz prieka! Un tiku pie savām mīļākajām pusdienām!
Tā bija viena brīnumaina nedēļas nogale, pilna prieka, pārstieguma, mīļuma, gaišuma, trakuma, laimes, mirdzuma! Pilna atklāsmju par to, cik mēs patiesībā ļoti esam izauguši. Cik ļoti mainījušies. Un cik lieliski ir, ka vēl joprojām piestāvam un sastāvam viens ar otru. Sen nebijām trijatā smējušās par nopietni nenopietnām lietām līdz zemei un tālāk. Sen nebiju kļuvusi pie kāda vārdiņa, šoreiz tiku pie: Žiperīgā Vāverīte, jo man redz vāveres cepure. Aizvēsturiski liekas tie laiki, kad Elīza bija Panda, es Lietus tante. Kad īstā un iedomātā bezrūpībā priecājāmies par dienām un skrējām cauri tām. Lieliska ir sajūta, ka ar skolas beigšanos ir beidzies ievads. Ievads brīnišķīgam stāstam par brīnišķīgiem cilvēkiem, kuri vienmēr savus ceļus vīs netālu un saistīti cits ar citu. Tas ir brīnišķīgi, kā jaunās dzīves var paņem to labāko no vecajām, izcelt un ļaut mirdzēt savā gaišumā.
Un, kad bārā izteicos, cik jauki būtu, ja Jūs te pārceltos uz dzīvi, Madara tā sirsnīgi: "Kur, šeit Šūteros?"
Un vakarā nolēmām, ka nav pilnīgi nekādas starpības kur un ko darām. Varētu arī sēdēt kokos un zvaigznes skaitīt. Tā pat ir forši!
Trīs dienas ir tikai trīs dienas. Bet dažreiz arī trīs minūtēs var viss apgriezties. Tad trīs dienas liekas, kā mūžība, kurā vairākas dzīves izdzīvotas. Šīs bija tādas trīs dienas, kad saprasts, atsklāsts un izdzīvots varbūt vairāk kā iepriekšējo trīs nedēļu laikā. Lai ko saprastu, lai ko atklātu, lai ko savilktu kopā, svarīgākais jau ir tas, ka es zinu, ka rīt sākas jauna diena. Un vienmēr būs kāds, ar ko tajā dalīties, lai ko kura diena nestu līdzi un pāri. Ticība ir saule, kas uzlec no rīta, bet nenoriet vakarā, bet iemiesojas zvaigznēs un mēnesī. Un nedzīvotas tās dienas, kad mēness naktīs nav pie debesīm un saule aiz mākoņiem.
Priekā, mīļie! Par to ka mīlam un spējam mīlēt. Par to, ka katrs spēles lauciņš ir mūsējais. Par to, ka esam viens otram!
P.s. Kaut kur jau jāiemūžina Atuka spožās actiņas atnākot mājās. Jā, pie durvīm mums Jēzus bildi nevajag, bet brīdinājuma zīmi "Lūdzu uzvelciet saules brilles, šeit kāds mirdz!" gan. Ak, cik labi tas! :))))
31.01.13.
Vakar neierakstīju nemaz. Nav jau tā, ka aizmirsu vai kā tā, bet, ziemai sliecoties uz otru pusi, spēka un mirdzumiņa paliek arvien mazāk. Gribās jau teikt - kad nav ārā, tad jāmeklē sevī. Un kad nav sevī, tad citos, un kad nav citos - tad tomēr jāpaņem pašam sevi rokās un jāpārnes tai robežai pāri. Bet ne vienmēr sanāk. Kaut nevar teikt, ka ne vienmēr, jo dienai ir tāda brīnišķīga īpašība pāriet jaunā dienā. Un laikam - iet uz priekšu.
Šodien janvāra pēdējā diena. Laikam par to arī kaut kas jāpasaka. Tallinā ziema ir ledaina un ielas ar ledu, un viss ledū. Un skaisti jau. Slīd traki. Iedomājieties flamingo uz ledus. :) Un vēl te vēja daudz. Man jau patīk. Ir auksti, bet ar vēju es draudzējos. Mani nevar aizbiedēt ar aukstumu vai spēku, vai sāls smaržu. Man parasti patīk tas, no kā citi mazliet vairās.
Un šodien bija korim koncerts. Grieķijas vēstniecībā. Pēc tam lielisks vakars ar Mārtiņu un Artu Melnajā pūdelī. Un tā. Ir forši.
Un no rīta bija traki forša lekcija par MC datoriem un programmām. Un pēc tam tik lieliska saruna ar kursu un vispār forša sajūta, ka laimes pilna atskrēju mājās cept Atukam kūku un tā. Ir tik lieliski gatavot, kad esi prieka pilns! Tikai biezzupām gan neberiet piparus par daudz - no sirds iesaku!
Atverot jauna ieraksta lapu domāju, ka rakstīšu depresīvu ierakstu par to, kā viss ir pelēks, diena pelēka, dzīve pelēka un tā. Bet es noskatījos vienu filmiņu pirms tam un palika mazliet saulaināks ārā laiks. Animācijas īsfilma - Paperman. https://www.youtube.com/watch?feature=player_embedded&v=aTLySbGoMX0
Šodien janvāra pēdējā diena. Laikam par to arī kaut kas jāpasaka. Tallinā ziema ir ledaina un ielas ar ledu, un viss ledū. Un skaisti jau. Slīd traki. Iedomājieties flamingo uz ledus. :) Un vēl te vēja daudz. Man jau patīk. Ir auksti, bet ar vēju es draudzējos. Mani nevar aizbiedēt ar aukstumu vai spēku, vai sāls smaržu. Man parasti patīk tas, no kā citi mazliet vairās.
Un šodien bija korim koncerts. Grieķijas vēstniecībā. Pēc tam lielisks vakars ar Mārtiņu un Artu Melnajā pūdelī. Un tā. Ir forši.
Un no rīta bija traki forša lekcija par MC datoriem un programmām. Un pēc tam tik lieliska saruna ar kursu un vispār forša sajūta, ka laimes pilna atskrēju mājās cept Atukam kūku un tā. Ir tik lieliski gatavot, kad esi prieka pilns! Tikai biezzupām gan neberiet piparus par daudz - no sirds iesaku!
Atverot jauna ieraksta lapu domāju, ka rakstīšu depresīvu ierakstu par to, kā viss ir pelēks, diena pelēka, dzīve pelēka un tā. Bet es noskatījos vienu filmiņu pirms tam un palika mazliet saulaināks ārā laiks. Animācijas īsfilma - Paperman. https://www.youtube.com/watch?feature=player_embedded&v=aTLySbGoMX0
Subscribe to:
Posts (Atom)