Valentīndiena!
Man, tā pat kā lielākajai daļai pasaules vientuļo meiteņu, šī diena nepatīk. Patiesībā nejau tieši Forever Alone dēļ, bet tās komercializācijas, mākslīguma un visaptverotības dēļ. Sarkanās sirsniņas, šokolādes, lācīši ar sirsniņām, sirsniņpledi... Vai tiešām ir cilvēki, kuriem, lai izteiktu mīlestību vajag šo dienu un plīša lāci, kurš ķepās tur putuplasta sirdi?
Ja būtu diena, kad Tu ieliec savu sirdi lādītē un mīļotajai atlsēdziņu iedod - jā, to dienu es cienītu.
Bet patiesībā bija jauka diena. Mazliet palutināju Atuku un pirmo reizi mūžā cepu vafeles. Jēēē, sirsniņformā.
Un atkal sapratu, ka man tiešām gribētos būt par pavāru. Ir tik daudzas profesijas, kam man gribētos būt. Pavārs, psihiatrs, rakstnieks, mūziķis, mākslinieks, brīvdomātājs... gulētājs. Pagaidām piekopju pēdējo - gulētājs-slinķis.
Vakarā aizgājām uz Markusa koncertu ar grupu. Ja neskaita to, ka ausis iznāca puskurlas, bija skaisti. Viņam skaista mūzika, sirsnīga savā vienkāršībā.
Ir jau skaista tā diena. Tikai vēl viena diena gadā, kad sajusties mazliet citādi, mazleit vairāk samīļot apkārtējos. Kādam iemesls beidzot iziet no mājas vai noskaidrot kādas tad tieši puķes manai mīļajai vislabāk patīk, vai arī kurš vīns garšo manam vīrietim. Ja nebūtu sajūta, ka daļai cilvēku mīlēt gribas tikai šodien, Valentīndiena pildītu savu misiju. Jo, kas tad var būt skaistāks, par iespēju svinēt mīlestību.
Savu mīlestību svinēšu savās kāzās. Ja nedzīvošu lauku rančo ar bariņu zirgu.
Priekā, mīļie! Lai spējam mīlēt visās dienās (Artas vārdi)! Lai skaistas visas dienas un katrā izdodas atrast daļiņu svētku!
No comments:
Post a Comment