10.02.13.

Šorīt pirmo reizi nopietni iedomājos, ka varētu tomēr nākošajā semestrī padomāt par dzīvokļa atrašanu. Ir tik forši pamosties ar sajūtu, ka esi pilnībā izgulējies, klusumā, ka vari pilnīgi mierīgi aizčāpot līdz virtuvei, savās domās neviena netraucēts uztaisīt brokastis un tā.
Apsēsties uz palodzes un vienkārši nesteidzīgi baudīt skatu pa logu, jo neko vairāk par klusu šņākuļošanu dzirdēt nevar. Varbūt tramvajs tikai kādu brīdi pa brīdim pabrauc garām.

Šodien arī diena tāda mierīga un iecerētais mierīgais vakars pārvērtās pārgājienā pa superļotislidīgu Kadriorgu parku, svinēt Ķīniešu jauno gadu. Bija skaisti. Ledus skulptūras, viss pilns ar sniegavīriem, arī tādiem lāčiem, kas pēc sniega putna kokā rāpjoties to samīļojuši, pāris trakiem jauniešiem no kojām (mums) un patiesībā lielisku atsmosfēru. Tas ir koju pluss, ka atveras durvis, pabāž galvu Gabriels un izvelk ārā.

Dziesmiņa, kuras laikā salūts sprāga debesīs un tirpas skrēja no saviļņojuma.