Vakar neierakstīju nemaz. Nav jau tā, ka aizmirsu vai kā tā, bet, ziemai sliecoties uz otru pusi, spēka un mirdzumiņa paliek arvien mazāk. Gribās jau teikt - kad nav ārā, tad jāmeklē sevī. Un kad nav sevī, tad citos, un kad nav citos - tad tomēr jāpaņem pašam sevi rokās un jāpārnes tai robežai pāri. Bet ne vienmēr sanāk. Kaut nevar teikt, ka ne vienmēr, jo dienai ir tāda brīnišķīga īpašība pāriet jaunā dienā. Un laikam - iet uz priekšu.
Šodien janvāra pēdējā diena. Laikam par to arī kaut kas jāpasaka. Tallinā ziema ir ledaina un ielas ar ledu, un viss ledū. Un skaisti jau. Slīd traki. Iedomājieties flamingo uz ledus. :) Un vēl te vēja daudz. Man jau patīk. Ir auksti, bet ar vēju es draudzējos. Mani nevar aizbiedēt ar aukstumu vai spēku, vai sāls smaržu. Man parasti patīk tas, no kā citi mazliet vairās.
Un šodien bija korim koncerts. Grieķijas vēstniecībā. Pēc tam lielisks vakars ar Mārtiņu un Artu Melnajā pūdelī. Un tā. Ir forši.
Un no rīta bija traki forša lekcija par MC datoriem un programmām. Un pēc tam tik lieliska saruna ar kursu un vispār forša sajūta, ka laimes pilna atskrēju mājās cept Atukam kūku un tā. Ir tik lieliski gatavot, kad esi prieka pilns! Tikai biezzupām gan neberiet piparus par daudz - no sirds iesaku!
Atverot jauna ieraksta lapu domāju, ka rakstīšu depresīvu ierakstu par to, kā viss ir pelēks, diena pelēka, dzīve pelēka un tā. Bet es noskatījos vienu filmiņu pirms tam un palika mazliet saulaināks ārā laiks. Animācijas īsfilma - Paperman. https://www.youtube.com/watch?feature=player_embedded&v=aTLySbGoMX0
Ziniet to sajūtu, kad liekas, ka ar visiem kaut kas nav kārtībā? Kad itkā jau visi mīļi un tā, bet tomēr kaut kā nav? Kad viss aizkaitina, kad liekas, ka Tu visus aizkaitini? Bet ziniet to sajūtu, kad liekas, ka ar Tevi pašu kaut kas nav labi? Es jūtu kā tuvākais cilvēciņš šeit no manis nogurst ar katru dienu arvien vairāk. Es palieku arvien nīgrāka un smaidu arvien retāk. Vienmērbijušos jokus uztveru sāpīgi un visu ņemu personīgi. Vēl vairāk kā parasti man ir sajūta, ka es esmu... nu... īsti nekas. Un cilvēciņš arī saguris, skumīgs biežāk, biežāk aizsvilstas. Es nespēju to izturēt. Jūtu kā salūztu iekšēji un pamazām tas notiek arī ārēji. Es nespēju noskatīties kā manu personības melnumu dēļ kāds cits mazliet mokās. '
Ir ziema. Man pietrūkst saules. Man pietrūkst gaismas. Man pietrūkst siltuma, mīļuma, prieka, viegluma, miega, gaisa, smieklu, brīvības...
Tādas dienas laikam pienāk, kad visu laiku lauzies. Kad lauzies cauri sev un kušini iekšējo briesmonīti, kurš grauž. Kad katru vakaru valdies. Kad visu laiku esi uz robežas. Un robežas starp saprātu un neprātu. Uz robežas, uz kuras vairs nav ne lepnuma, ne goda, ne spēka, ne vērtības. Kad ar katru dienu tuvojies zemei.
Jā. Šis laikam ir tas brīdis, kad es paceļu rokas un pasaku, ka esmu padevusies. Man vairs nav spēka. Es esmu piebeigta. Es vairs nespēju katru rītu sākt ar domu, ka es nečīkstēšu, es saņemšos, ar mani viss labi, dzīve ir skaista, es visu mīlu, man ir jādara, jādara, jādara. Es nedrīkstu būt vāja.
Es cenšos. Es ļoti cenšos. Itīpaši tāpēc, ka man ļoti pietrūkst tas cilvēkbērns, kuru atceros kādreiz saucam par "es". Tāpēc, ka es redzu kā nospiežu apkārtējos.
Mīļie, es negribu ne dziedāt, ne rakstīt. Es gribu gulēt. Man ir sajūta, ka es neesmu savā ķermenī, man ir vienalga kas ar to notiek. Man ir sajūta, ka es varu gulēt un skatīties griestos, neko nejust un nedomāt. Bet es tā nevaru, jo man bļe fucking krata apkārtējie. Man krata mans Atuks šeit. Ja es padošos es būšu nodevusi visu.
Jā, tā ir tā sajūta, kad Tev vairs nav ne kauna ne goda. Tu stāvi un māj ar galvu. Skaties tukšu skatienu sienā un neredzi sienu, jo neredzi neko. Kaut kur iekšā ir tas sarkanais pukstulis, kurš mīl tos, par kuriem krata. Jā, tas pagaidām ir vienīgais, kurš pukst.
Dievs dod, ka spēcīgs tas pukstulis. Pavilks vēl kādu laiku līdzi to mironi, kurš savus līķus velk ne tikai līdzi, bet nes pa priekšu. Eh.
Saldus sapnīšus. Es ceru, ka rītdien vienīgais, ko rakstīšu būs, ka man bija brīnišķīga lekcija un es eju gulēt. Pasaulē ir pārāk daudz negāciju. Es vienmēr domāju, ka būšu tā, kas tās dzēsīs. Jā, salūzu, jo esmu melna negācija negāciju barā.
No comments:
Post a Comment