03.02.13.

Atkal neesmu pildījusi savu drauga pilsonības pienākumu rakstīt šeit. Bet laikam tas bija paredzams, ka ar laiku ikdiena paliks arvien pelēcīgāka, lai izvilktu to, ko ierakstīt šeit?
Paradoksāli, bet pēdējās dienas tiešām nav bijušas pelēkas.

Sen, sen atpakaļ, pašā sākumā šeit Tallinā un blogā, es katru dienu salīdzināju kā spēles lauciņu. Katrs citādāks, katram savs uzdevums, bet ja neiziet to, tad pie nākamā arī nenonāk - jāspēlē ir visos lauciņos, neatkarīgi no tā, vai spēle ir patīkama.
Tagad, kad pagājis pusgads, es esmu atgriezusies pie spēles filozofijas. It īpaši pie tā punkta, kur noteikums par spēlēšanu vienmēr. Cilvēku valodā - dzīvot vienmēr. Arī tad, kad nav ne spēka, ne vēlmes, ne pacietības vai gaismiņas - jādzīvo un jāmeklē tā vēlme un gaismiņa. Tā ir mūsu spēle. Ja mēs sāksim izlaist lauciņus tajā - līdz galam nekad nenonāksim. Par galu varētu uzskatīt pāreju un nākamo spēli, ar citiem noteikumiem.

Piektdien, 01.02.13., uzkāpu uz lauciņa - man ir par daudz. Pavisam parasts, normāls, ikdienišķs spēles lauciņš, kurš vienkārši ir jāizdzīvo un jāgaida nākošais, kurš atnesīs sauli. Es negribu vairāk rakstīt par to, kāpēc kaut kā ir par daudz, kāpēc kaut kas liekas pelēkāks kā parasti, kāpēc ārā ir ziema... Ziema ir katru gadu un arī dienas ir dažādas. Pelēkās dienas nāk un iet. Puspelēkās ved uz pelēkajām, krājās kaudzītēs un apaug ar putekļiem, tam sen nav nozīmes un bezkrāsainajām lietām nav jāpievērš uzmanība. Bet ir kāda lieta, kurai ir nozīme. Un par to ir gan piektdienas, gan brīvdienu stāsts.
Kad spēlē spēli, ne vienmēr visi apstākļi sakrīt tā, ka tiec galā pats. Var pietrūkt veiksmes, var pietrūkt līdzekļu, saprāta, spēka... Var zvaigznes nestāvēt pareizajā vietā. Un tad gribas pasaukt Burvi Saulīti, lai ar savu maģisko nūjiņu pašķir mākoņus malā, lai iesien sauli striķītī un iedod rokā, lai nāk līdzi un rāda ceļu. Bet svarīgākais ir tas, ka dažreiz Saulīšiem nav jābūt burvjiem, tikai mīlestības dāvanas apveltītiem brīnumiņiem, kuri piesēž uz gultas, paņem Tevi rokās un nostāda uz kājām. Nopurina putekļus no pleciem, piešuj atpakaļ norauto piedurkni, noslauka asaru no vaiga un pagrūž uz priekšu. Skrien, bērns, skrien! Ja neskriesi pasauli nemainīsi. Bet Tev jāmaina, jo mums visiem ir dots spēks mainīt. Tikai ticību vajag.
Jā, es runāju ļoti caur vijolītēm un pavasara ziediem, bet zinu, ka sapratīs tie, kam jāsaprot un pārējie atradīs savu stāstu manējā. Jo mēs visi to dzīves ceļu ejam, kurš dažādās krāsās krāsots.
Bet ja iet runa par ticību, tad pirmā jāpieņem ticība cilvēkiem. Itīpaši tiem, kas kā mazi vienradzīši cītīgi dienu pēc dienas ar savu eksistenci vien pierāda to, ka brīnumiņi eksistē un notiek. Un, ka mīļuma saule debesīs spīd.

Sestdien, 02.02.13., es tiku pie sava pārsteiguma. Manas mīļās meitenes tā netīšām aizmirsa pateikt, ka atbrauks ciemos. Un Atuks netīšām aizmirsa pateikt, ka zina un spēlē līdzi. Pasakiet lūdzu, ko tieši esmu tik labu izdarījusi, ka Dievs man tik labus draugus devis?
Bet tas šoka moments, kad atveras durvis un Elīzī ar Madaru saka, ka jāiet pusdienas taisīt. Uz mirkli likās, ka esmu pamodusies ļoti savādā sapnī, kur visi dzīvojam lielā laimīgā ģimenē un šī ir ikdiena. Un tad es sāku raudāt no laimes un pārsteiguma. Un tad man valoda sāka raustīties aiz prieka! Un tiku pie savām mīļākajām pusdienām!
Tā bija viena brīnumaina nedēļas nogale, pilna prieka, pārstieguma, mīļuma, gaišuma, trakuma, laimes, mirdzuma! Pilna atklāsmju par to, cik mēs patiesībā ļoti esam izauguši. Cik ļoti mainījušies. Un cik lieliski ir, ka vēl joprojām piestāvam un sastāvam viens ar otru. Sen nebijām trijatā smējušās par nopietni nenopietnām lietām līdz zemei un tālāk. Sen nebiju kļuvusi pie kāda vārdiņa, šoreiz tiku pie: Žiperīgā Vāverīte, jo man redz vāveres cepure. Aizvēsturiski liekas tie laiki, kad Elīza bija Panda, es Lietus tante. Kad īstā un iedomātā bezrūpībā priecājāmies par dienām un skrējām cauri tām. Lieliska ir sajūta, ka ar skolas beigšanos ir beidzies ievads. Ievads brīnišķīgam stāstam par brīnišķīgiem cilvēkiem, kuri vienmēr savus ceļus vīs netālu un saistīti cits ar citu. Tas ir brīnišķīgi, kā jaunās dzīves var paņem to labāko no vecajām, izcelt un ļaut mirdzēt savā gaišumā.
Un, kad bārā izteicos, cik jauki būtu, ja Jūs te pārceltos uz dzīvi, Madara tā sirsnīgi: "Kur, šeit Šūteros?"
Un vakarā nolēmām, ka nav pilnīgi nekādas starpības kur un ko darām. Varētu arī sēdēt kokos un zvaigznes skaitīt. Tā pat ir forši!

Trīs dienas ir tikai trīs dienas. Bet dažreiz arī trīs minūtēs var viss apgriezties. Tad trīs dienas liekas, kā mūžība, kurā vairākas dzīves izdzīvotas. Šīs bija tādas trīs dienas, kad saprasts, atsklāsts un izdzīvots varbūt vairāk kā iepriekšējo trīs nedēļu laikā. Lai ko saprastu, lai ko atklātu, lai ko savilktu kopā, svarīgākais jau ir tas, ka es zinu, ka rīt sākas jauna diena. Un vienmēr būs kāds, ar ko tajā dalīties, lai ko kura diena nestu līdzi un pāri. Ticība ir saule, kas uzlec no rīta, bet nenoriet vakarā, bet iemiesojas zvaigznēs un mēnesī. Un nedzīvotas tās dienas, kad mēness naktīs nav pie debesīm un saule aiz mākoņiem.

Priekā, mīļie! Par to ka mīlam un spējam mīlēt. Par to, ka katrs spēles lauciņš ir mūsējais. Par to, ka esam viens otram!

P.s. Kaut kur jau jāiemūžina Atuka spožās actiņas atnākot mājās. Jā, pie durvīm mums Jēzus bildi nevajag, bet brīdinājuma zīmi "Lūdzu uzvelciet saules brilles, šeit kāds mirdz!" gan. Ak, cik labi tas! :))))