Šī nedēļa ir brīnumaina!
Un man vakar pa ilgiem laikiem bija brīnumaina vārda diena! Man nepatīk mani svētki, man nepatīk par tiem domāt, vēl mazāk gatavoties.
Bet vakar man bija svētki!
Atuks atbrauca ar Mežezeru, puķēm un kūku. Un uztaisīja brīnišķīgas vakariņas. Un viss vakars bija lielisks! Un ah, cik es esmu laimīga! :) Ir forši pamosties no rīta un saskumt par to, ka svētku vairs nav.
Sirsniņā sakrājies traki daudz. Prieka, laimes, satraukuma, domu, šaubu, jautājumu... Bet ar katru dienu arvien varāk es iemācos tās lietas, kuras ir jāpatur pie sevis. Iemācos, ka vārds ir spēcīgs. Un lai cik labi ir būt atklātam, tad arvien biežāk vēl labāk ir lietas paturēt pie sevis. Vai šādus secinājumus rada nedēļa mežā?
Ar soļiem uz priekšu ik pa brīdim kaut kas kļūst par smagu, lai nestu līdzi. Atklātība ir tā nasta, kas ar ceļu kļūst par smagu tiem, kas iet kopā ar mani.
Tas tā. Daļa meža pārdomu.
Mīlu to sajūtu, ka saskumstu katru reizi, kad saprotu, ka jau ir ceturtdiena. Tas tikai pierāda to, ka šī nedēļa ir īpaša un sabiedrība - vēl īpašāka.
Priekā, mīļie! Par to, ka esam laimīgi cilvēki! :*
No comments:
Post a Comment