Šīs dienas bloga ieraksts top ātri, jo man tik ļooooooti nav ko darīt. Nē, man ir par daudz ko darīt. Bet es esmu visslinkākais cilvēks šaipus Urāliem un nogarlaikojušākais arī.
Ar krāsainajiem sticker-postiem sarakstīju pie sienas visu, kas jāpaspēj izdarīt līdz otrdienai. Tagad esmu sirma ar nokaltušām ausīm, izžuvušām acīm, deguns izpleties un visas citas trakuma pazīmes arī redzamas. Bet man ir tāāāāāds slinkums. Un kad ir slinkums, tad arī laiks skrien.
Jo patiesībā mēs jau neesam slinki cilvēki, mums vienkārši pārāk ļoti patīk darīt visu citu, tikai ne to, kas jādara.
Aiz garlaicības esmu izgājusi cauri miljons mākslinieku portāliem, par izstādēm un konkursiem, un citiem murgiem, jo redz vienam skolotājam liekas, ka vairs neko nedarot savai izaugsmei. Tad nu redz izdomāju, ka kaut kur varētu piedalīties ar domu, ka tad kādu laiku būs miers. Vaiiii. Tomēr atmetu ar roku, jo vai nu esmu par jaunu, vai par vecu, vai par neizglītotu, vai par izglītotu, vai arī par slinku, jo negribu braukt uz to valsti, vai arī pat ja gribētu, neīstajā laikā atrodos 3000km par tālu. Un tā varētu sastādīt sarakstu, kurš man ļautu mierīgu sirdi, rokām kabatās nodzīvot šo dzīvi zīmējot murdziņus uz koju rakstāmgalda. Kas, patiesībā, mani vairāk kā apmierina, jo esmu slinka savā būtībā.
Vēl aiz garlaicības es visu laiku ēdu. Bet, šeit sākas problēma. Tā kā, atkal aiz garlaicības, pirms pāris dienām sastrādāju nedarbus, tad tagad man virtuvē kādu ļoti savādi ir satikt. Un, jo tā dzīvē notiek, kad es esmu virtuvē, vienmēr atnāk arī viņš un tad es uzvedos stulbi. Kā rezultātā, man tagad ir puns pierē, jo atsitos ar galvu pret ledusskapja malu, apdedzināts pirksts pret plīti, nolauzts nags, pret skapīti un vēl pāris šādas tādas traumas kaut kur triecoties. Lūk tā, tieši tik neveikla es palieku, kad nevajadzētu, nu tiešām nevajadzētu.
Nu tāda laikam ir mana sestdiena. Ļoti ceru sasniegt to garlaicības līmeni, kad tiešām vairs nav nekā cita ko darīt un nekas cits neatliek, kā rakstīt eseju.
Priekā!
No comments:
Post a Comment