Šī laikam ir diena, kuru atcerēšos ilgi. Jo tā sākās ar mēgšanu no mājām, diviem aliem un vīnu, nakts sarunām un pastaigām, tomātiem un Mārtiņu. Un turpinājās ar visādām ziņām, kas mazliet pamainīja mūsu ikdienu un tā, bet ir baigi forši. Man patīk, kad Arta ir mākonītī.
Ziniet ko? Lai ko es teiktu, lai kā ķiķinātu, tas jau tik tāds aizsegs. No sirds ticu, ka ir forši būt mākonītī. No sirds ticu, ka rozā brilles ir nepieciešama dzīves sastāvdaļa kādam laikam, smiekli arī. Un no sirds ticu, ka cilvēks cilvēkam spēj pasaules burt.
Tas tā. Par šodienu. Īsumā - visu dienu gulējām, neko nedarījām un dzīvi baudīt arī ir jauki. Katru dienu baudīt, jā. Sākam? Mēs jau laikam mēģinām sākt katru dienu. Bet kaut kad rodas atklāsme, ka tā baudīšana nav obligāti skriešana. Baudīšana ir arī gulēšana un skatīšanās griestos, ēšana, nekā nedarīšana un skatīšanās pa logu. Dzīves baudīšana ir tieši tajā brīdī darīt tieši to, ko gribās.
No comments:
Post a Comment