Jo ir cilvēki, kurus vienkārši ir grūti mīlēt.
Bet patiesībā šī bija savāda diena. Pamodos tā, lai ietu uz lekciju, bet kaut kā sanāca palikt gultā. Pat neguļot, vienkārši palikt gultā. Un netīšām tā notika arī otrās lekcijas laikā un es no gultas izkāpu sešos vakarā. Bet es visu dienu montēju filmu. as bija jautri.
Par vakardienu - varu tikai pateikt, ka tā notika, kā biju plānojusi. Piecēlos piecos trīsdesmit, septiņos biju skolā, pirms tam dzīvoklim par prieku, trokšņaini iztīrot virtuvi, pavadīju mazliet vairāk par divdesmit stundām skolā, zīmēju, zīmēju, zīmēju... Nezināju, ka no tā var roku raut krampjos, bet tas nemainīja faktu, ka izbaudīju šo procesu un sajutos skumīgi, kad klasi pienāca laiks pamest. Skolai ir savs šarms, it īpaši tad, kad esiet tajā vieni pēc trijiem naktī.
Protams, arī tikai tad, ja ir našķi un smieklīgs garstāvoklis.
Vakardiena bija episka, jā. Šodiena arī.
Laikam neko vairāk man šobrīd negribas teikt. Atkal gultiņa sauc.
Bet man laikam vairs nepatīk sarunāties, jo pēc tam vienmēr paliek stulba sajūta.
Vienkārši ir lietas, kuras nemainīsies. Vai arī mainīsies, bet vajag vairāk, lai tā notiktu. Ir lietas, kuras ir mainījušās un pie kurām ir jāpierod. Ir lietas, kuras ir vienkārši jāpieņem. Ir tādas, kas vienkārši jāmīl.
Lai vai kā, pārbaudām, cik varam nest. Bet ne tik tālu, lai pārbaudītu cik tālu kāds spēj nest Tevi.
Priekā!
27.04.13.
Un šajā brīdī es ļoti lepojos ar sevi, ka rakstu. Pirms piecām minūtēm atnācu no skolas, pēc četrām ar pusi stundām atskanēs modinātājs, lai atkal ietu uz skolu.
Protams, viss būtu citādāk, ja man nebūtu beigušies deguna pilieni un es nebūtu pēc viņiem gājusi uz mājām. Kad atnācu atpakaļ uz skolu - ārdurvis par ar manu "šuper" karti nevērās... Tā nu čāpoju atkal mājās un mēģināšu tur atgriezties no rīta. Es par visu priecājos, bet par to, ka mana brīnišķīgā vakariņu maizīte ar mozarellu, salātlapiņu, tomātiņu, pesto...graudu maizītē... palika uz galda. Jā, vot par to man ir žēl.
Laikam arī par to, ka palika tieši 25 kadri līdz otrās daļas pabeigšanai. Un tad rītdien tikai divas daļas paliktu. Tagad, patiesībā, es neredzu kā es to varētu paspēt pabeigt. Bet nu - vienmēr var atrast veidu kā izdarīt visu.
Šodiena patiesībā bija ļoti īpaša. Iepazinos ar tonnu jaunu cilvēku un sapratu, cik skolā ir nenormāli kolosāli cilvēki. Iepazinos ar meiteni no animācijas kursa. Viņa man parādīja kā darboties ar to foto-rīku, kurš uzreiz filmiņu taisa. Un pastāstīja, ko vēl visu tik nemācās. Vēl viņa teica, ka te visi ir vienmēr brīnišķīgi jauki, tāpēc es varot nākt kad vien vēlos. Un tad pilnīgi random divi cilvēki no BFM mēģināja man dabūt atļauju palikt naktī... tik tālu, ka pat sestdienā piezvanīja animācijas departamenta galvai (tā viņu vismaz angliski sauc). Kurš izrādās arī ir (ka'tie divi random cilvēki pirms tam jau teica) "super nice" un teica, lai kaut vai uz dzīvi pārceļos uz to klasi. Un tad naktī atkal nāca dusmīgais apsargs, kurš noklausījās manu stāstu, pabužināja galvu un pateica, ka es esot "ģood girl". Sajutos kā sunītis, bet vismaz mani neizmeta... Nu līdz brīdim, kad es netiku atpakaļ. :D
Bet tas tā. Vēl es šodien pamanīju, ka man ir maza tieksme runāties ar sevi un visiem cilvēciņiem, kurus es zīmēju izdomāt vārdus "Sneaky Freaky", "Clumzy Daisy", "Aristocratic Dummy", "Boring Normal Men", "Run, Forest, Run", "Happy Crazy"... Nekādas loģikas, bet tad, kad es ar viņiem sāku sarunāties tā pa dzīvi, tad pati sajutos kā Daily Freaky.
Ā, un šodien Deniss aizbrauca uz Tartu. Es viņam teicu, ka tagad Džordžam būs vientuļi, bet viņš teica: "Nooo, Jeorge will come home with prostitutes!" Es par to pasmējos Miyu un viņa tā nopietni: "Then we have to have party with prostitutes!" Es dažreiz tiešām apbrīnoju viņas spēju runāt nopietni tik ļoti tajā brīdī smieklīgas lietas!
Laikam arī tā izskrēju cauri šodienai. Pēc četrām stundām atskanēs drausmīga skaņa no telefona puses. Tad būs virtuves tīrīšana, jo vakarā jau nu tiešām tam nebūs laika un tad - skolā sen nav būts!
Aj, Priekā, mīlulīši mani!
26.04.13.
2:26... atnākts no skolas, apēsta mana mīļā toster maizīte ar sviestu, iekāpts pidžamā un te nu es esmu. Es mīlu skolu naktī. Viss ir tumšs, aiz loga braukā mašīnas un Tu zini, ka kaut kur aiz kādas sienas sēž kāds filmu gīks iegrimis montāžā, bet pa gaiteņiem klīst nīgra apskata apsargs, kurš patiesībā ir jauks. Nē, nu es nezinu vai viņš ir jauks, jo viņš ienāca klasē, paprasīja man papīrus, kuru man, protams, nebija... Tad pierakstīja manu vārdu, paprasīja no kurienes esmu un aizgāja. Nu rīt laikam redzēsim ar ko tas beigsies, bet, par cik rīt neviens nestrādā, rīt naktī es mēģināšu darīt to pašu. Jautri.
Un vēl man patīk tā adrenalīna sajūta, ka, ja aizmirsīsi, klases un gaiteņu durvju karti, ejot uz tualeti, tur arī paliksi... Jā. Tas ir stilīgi.
Un vēl man patīk klase pati par sevi. Tā ir animācijas klase, ar pāris galdiem un milzīgiem papīru kalniem. Papīrs ir visur, kastēs, pie sienas, zemē... Un visas sienas nolīmētas ar komiksiem. Tik forši! Sajūta, ka daudz mazu zīmētu ačeļu pārīši skatās, kā Tu neprasmīgi zīmē ledus lāci un beigās izdomā - aj, pie kājas, pārvērtīšu viņu par putnu.
Skola vispār man liekas brīnumaina vieta. Kaut kā vienmēr pamanos ar viņu saplūst. Varbūt man vienkārši vajag katru vietu izjust kā savējo un iepazīt citādi, pieķerties un sajust personīgi. Savu skolu Rīgā izložņājusi biju līdz pēdējam, katram garastāvoklim man bija sava vietiņa, savs stūrītis. Arī šeit ložņāju un pētu, esmu iemīļojusi kādu vietu, kādu ne. Turpinu priecāties un izzināt. Un visjaukāk to ir darīt naktī, kad esi vairāk vai mazāk viens. Liekas, ka skolas sirdspuksti sit skaļāk par Tavējiem. Tā tomēr ir vieta, kas vienmēr ir dzīva un, ja vēlies un zini kā ņemt, spēj dot Tev tik daudz. Man nepatīk mācīties, bet man patīk domāt un meklēt. Skolas aura ir tā, kas to ļauj darīt neapstājoties.
Un tagad, pēc nakts dialoga ar leduslāčiem un putniem (ziniet, mani leduslāči ir ļoti īpaši, jo viņiem ir tizlas ķepas un savādas muguras un laikā, kad viņi ceļas kājās, viņi izskatās pēc suņiem...stilīgi), burkānu graušanu un domas apsvēršanu par spokošanos apsargam...es eju gulēt. Priekā, mīļie!
P.s. es nopietni apsveru arī to domu, vai tiešām animācija ir tik stilīga... Vai arī garlaikotu cilvēku veids kā pavadīt dzīvītes? Pārāk daudz darba pārāk īsam mirklim. Bet es to uztveršu tā, ka tas ir milzīgs darbs vienam ļoti spožam, īsam mirklim, lai pierādītu to, cik tas ir vērtīgs.
25.04.13.
Ir tikai vienpadsmit vakarā, bet sajūta tāda, ka visai dzīvei vakars pienācis. Ka viss nostaigāts, ar visu pasauli uz pleciem. Jā, pēc šī ieraksta es eju gulēt. Un pie kājas visu pasauli, kas jānostaigā, lai rīt skolā varētu pacelt skatienu.
Bet, es nevaru neuzrakstīt par šodienu, kad domas riņķo, kad notiek daudz, kad Tu saproti, cik ļoti esi lellīte debesu rokās. Ja debesīs vētra, tad vētra esi Tu.
Istabā skan šī, tik ļoti, ļoti pareizā dziesma. Par šodienu un par vasaru, kad lietū ēsti tomāti pie viņas, kad baudīts mirklis, burvība un vīns. Tiesa, videoklipu vērts skatīties ir tikai tāpēc, lai papriecātos par grupu.
Šodien sapratu, kas veido mūsu darbaspējas. Pirmām kārtām tas, cik atpūties ir ķermenis. Bet ja arī tas piekusis, tad labs gara stāvoklis visu izglābs un varēs celt piramīdas no sniega. Darbaspējas veido gars, gara stāvoklis, spēks. Ja tas jūtas miris, tad visa diena paies sagurusi, nelaimīga un nīgra. Tātad mīļie, sesijas laikā ēdam saldējumu.
No skolas šodien paņēmu pauzīti. Sajutu, ka vajag. Ielīdu zem sedziņas un tā arī diena pagāja. Noskatījos Betmenu beidzot. Nu tā ir filma! Nu tas ir cilvēks! Jā, ja man būtu izvēle, es vienmēr izvēlētos būt Betmens!
Aj, bet mēs visi esam cilvēki. Kuri katrs vai nu uzaust, vai noriet savā cilvēcībā. Pār cilvēcību stāv tikai vienaldzība. Bet vienaldzība ir auksta. Guli gultiņā, skaties griestos un domā par to, cik ļoti tur nekā nav.
Bet nu labi. Tātad, kas vēl šodien notika.
Kursa biedriem vajadzēja palīdzēt un piedalīties flašmobā. Sakodu zobus, saģērbos dresscode:melns un gāju. Un bija tik forši! Mani vēl uzlika par to, kura to visu iesāka. Es melnā kleitiņā, kailām pēdām paņēmu krāsas pudeles un sāku tašķīties džambu ritmā un dejot pa krāsu. Slīdēja kā traks, bet tā sajūta, ka lielveikala vidū Tu vienkārši šķiedies ar krāsu un dejo? Un pamazām visi pievienojās, līdz uz papīra bija daudz priecīgu cilvēkbērnu, kuri slidinājās un priecājās. Tas ir lielisks skolas uzdevums! Protams, Līva nebūtu Līva ja nenokristu tajā krāsā. :D
Tad aizgāju uz bibliotēku pēc grāmatas un sapratu, ka man nepatīk mūsu skolas bibliotēka, jo tur dīvaini ož.
Un tad es atnācu mājās un divas stundas gatavoju, jo ziniet, tā ir lieta, kura ir. Neko neprasa. Vienkārši ir. Un nedomā. Vienkārši dari to, ko jūti. Un šoreiz sajutu tomātu - burkānu - parmezāna - kausētā siera - bazilika - piparu krēmzupu. Mmm. Deniss ar Gabrielu izteicās, ka nekad nav garšīgāku zupu ēduši, bet tas tā, es tikai sapriecājos.
Nu tā mums te iet. Lāču ielā. Katru dienu citādi. Bet katru dienu mums ir jauna iespēja pārbaudīt cik ļoti mirdzam.
Priekā, jaukie!
Bet, es nevaru neuzrakstīt par šodienu, kad domas riņķo, kad notiek daudz, kad Tu saproti, cik ļoti esi lellīte debesu rokās. Ja debesīs vētra, tad vētra esi Tu.
Istabā skan šī, tik ļoti, ļoti pareizā dziesma. Par šodienu un par vasaru, kad lietū ēsti tomāti pie viņas, kad baudīts mirklis, burvība un vīns. Tiesa, videoklipu vērts skatīties ir tikai tāpēc, lai papriecātos par grupu.
Šodien sapratu, kas veido mūsu darbaspējas. Pirmām kārtām tas, cik atpūties ir ķermenis. Bet ja arī tas piekusis, tad labs gara stāvoklis visu izglābs un varēs celt piramīdas no sniega. Darbaspējas veido gars, gara stāvoklis, spēks. Ja tas jūtas miris, tad visa diena paies sagurusi, nelaimīga un nīgra. Tātad mīļie, sesijas laikā ēdam saldējumu.
No skolas šodien paņēmu pauzīti. Sajutu, ka vajag. Ielīdu zem sedziņas un tā arī diena pagāja. Noskatījos Betmenu beidzot. Nu tā ir filma! Nu tas ir cilvēks! Jā, ja man būtu izvēle, es vienmēr izvēlētos būt Betmens!
Aj, bet mēs visi esam cilvēki. Kuri katrs vai nu uzaust, vai noriet savā cilvēcībā. Pār cilvēcību stāv tikai vienaldzība. Bet vienaldzība ir auksta. Guli gultiņā, skaties griestos un domā par to, cik ļoti tur nekā nav.
Bet nu labi. Tātad, kas vēl šodien notika.
Kursa biedriem vajadzēja palīdzēt un piedalīties flašmobā. Sakodu zobus, saģērbos dresscode:melns un gāju. Un bija tik forši! Mani vēl uzlika par to, kura to visu iesāka. Es melnā kleitiņā, kailām pēdām paņēmu krāsas pudeles un sāku tašķīties džambu ritmā un dejot pa krāsu. Slīdēja kā traks, bet tā sajūta, ka lielveikala vidū Tu vienkārši šķiedies ar krāsu un dejo? Un pamazām visi pievienojās, līdz uz papīra bija daudz priecīgu cilvēkbērnu, kuri slidinājās un priecājās. Tas ir lielisks skolas uzdevums! Protams, Līva nebūtu Līva ja nenokristu tajā krāsā. :D
Tad aizgāju uz bibliotēku pēc grāmatas un sapratu, ka man nepatīk mūsu skolas bibliotēka, jo tur dīvaini ož.
Un tad es atnācu mājās un divas stundas gatavoju, jo ziniet, tā ir lieta, kura ir. Neko neprasa. Vienkārši ir. Un nedomā. Vienkārši dari to, ko jūti. Un šoreiz sajutu tomātu - burkānu - parmezāna - kausētā siera - bazilika - piparu krēmzupu. Mmm. Deniss ar Gabrielu izteicās, ka nekad nav garšīgāku zupu ēduši, bet tas tā, es tikai sapriecājos.
Nu tā mums te iet. Lāču ielā. Katru dienu citādi. Bet katru dienu mums ir jauna iespēja pārbaudīt cik ļoti mirdzam.
Priekā, jaukie!
24.04.13.
“And in the end it is not the years in your life that count, it's the life in your years.”
― Abraham LincolnDesmit stundas... Desmit stundās var aizceļot no viena pasaules gala līdz otram. Desmit stundās var saskaitīt simts un desmit pingvīnus, kuri sastājušies apkārt Dienvidpolam. Desmit stundās var aizbraukt mājās un atbraukt atpakaļ. Desmit stundās var desmit reizes apēst desmit saldējumus un desmit reizes to nožēlot, jo vēders pie desmitās divpadsmitpirkstu zarnas sāp.
Bet nē, tā vietā lai es izbaudītu visu šo jautrību, es izbaudīju skolu. Desmit burvīgas stundas zinību un gudrības laukā. Hehe. Prieciņš. Un uz kori arī aizskrēju, kaut nokavēju pusotru stundu... Bet tā ir laba sajūta, ja skrien un vēl atrodi spēku, lai skrietu ātrāk.
Rīt skaitīsies, šovakar skaitās, skaitīsies arī piektdien un visu nedēļas nogali skaitīsies. Bet, kā reiz teica mans sirdsapziņas gariņš: "Es atpūtīšos koka mētelītī, bērniņ. Dzīvē taču jādzīvo!" Un tad viņa piecēlās kājās, savā simtgadē mirdzēdama, ieslēdza rādio un sāka skaļi dziedāt līdzi. Hehe. Ziniet, jā, jādzīvo, mīļie.
Priekā! Lai dzīvojas dzīve, lai skrien laiks, lai spēks līdzi skriet, vai vismaz pasmieties!
23.04.13.
Tāda diena, ka pat nezinu ar ko sākt. Laikam ar to pašu, ko vienmēr - sākumu.
Tātad, no rīta pamodos... Sadusmojos uz cilvēku, kuram šodien ir dzimšanas diena, jo zobu tīrīšana likās svarīgāka (nu kā var iet dušā 45 minūtes? koju burvība...). Bet vispār laikam vajadzēja sākt ar to, ka es tiešām pamodos uz angļu valodu. Un ne tikai pamodos, bet arī aizgāju. Ar izpildītu mājas darbu. Un tagad pasakiet cik skumīgi ir tas, ka es par to TĀ priecājos.
Pēc angļu valodas atnācu mājās, sarunāju atļauju apmeklēt skolas animācijas klasi, par ko tā sapriecājos, ka vēl tagad priecājos. Un atkal aizgāju uz skolu. Un no skolas atnācu tikai pirms deviņiem. Vienīgā atšķirība bija tikai tāda, ka mājās nākot ar mani kopā bija mango kūka.
Nē, patiesībā vēl atšķirība bija tāda, ka es šodien iepazinos ar Ābolīša mūzikas ierakstīšanas programmu. Mmm. Kaut elementāri - jāsaliek kopā gatavi mūzikas gabaliņi, es nenormāli sapriecājos. Atkal. Tā ir tāda sajūta! Sēdi pie datora un jūties kā August Rush,diriģējot papīra maisiņu ielās saderību ar kanalizācijas žurkām. Jā... Ja man kādreiz būs ābolītis es to vien darīšu kā rakstīšu mūziku. Iedomājos, ka savas dziesmiņas var apdeitot. Ne tikai ierakstīt kvalitatīvi, bet salikt instrumentus, balsis, priekus... Aj. Nākotnes vīzija balta.
Tas bija skaisti un es laikam arvien vairāk iemīlu savu skolu.
Vakars. Nu vakarā bija visādi. Es mazliet paīgņojos... Ziniet, kad Līvis saguris, tad es pārvēršos par trollīti. Ja ikdienā esmu rūķītis, tad īgņojoties - trollītis. Nu tā ir izvēle, kurā skaidrs, ka īgņoties nedrīkst.
Pēc tam pasvinējām Miyu dzimšanas dienu. Viņai palika 25. Lūk tas ir cienījams vecums jau. Tuvāk trīsdesmit kā divdesmit, kad man vēl nav pat divdesmit... Bet tas bija jauki. Es dzēru tēju, kura bija salātzaļā krāsā, intensīvi. Kā krāsūdens. Japāņu zaļā tēja. Nu piedodiet, bet brīžiem man tā kultūra ir pavisam nesaprotama, it īpaši tad, kad mūsu japāņu meitenes kautrīgi atzina, ka daļa Japānas tiešām ēd delfīnus suši un vispār. Miyu taisnojās, ka viņa ir ēdusi tikai vali. Kad man sejiņa savilkās un es klusi nočukstēju, ka tas ir kā liels delfīns...visi skumīgi smējās. Bet vispār - jā. Nu es, piemēram, neēdu ne delfīnus, ne vaļus. Un arī suņus ne. Bet mīļie, iedomājieties, cūkas mēli gan esmu pagaršojusi.
Par šo tēmu mēs runājām šodien Crossmedia lekcijā. Šis video laikam pateiks vairāk.
Tā pasaulē cilvēki dzīvo, tā strādā, tā rīkojas, tā runā. Runā skaļāk un runā par.
Laikam tas arī viss, kas šodienā runāja ar mani. Nē, vakars bija smieklīgs. Laikam ne tikai tāpēc, ka visu vakaru uz riņķi klausījos savu sastrādāto skaņdarbu. Ziniet, kad iestājas brīvība, kad aizlido daļa Tevis, kad Tu pamosties, uzausti atkal no jauna un prātā attopas jauns rīts - paliek tik viegli, ka sirds smejas un mīl.
Love is my way of life. Love is my love of life.
Un, lai nebūtu pavisam tā nenarkašīgi, šo dziesmiņu man parādīja Mārtiņš piektdien. Iekrita prātā. Iekrita ausīs un arī skan uz riņķi tajos brīžos, kad man apnīk glaudīt savu ego.
Bet šodien vēl jāmācās angļu valoda. Un vēl jāmācās. Un rīt jāmācās. Un skrējiens turpinās kopā ar laiku. Skaisti. Bet šodien ir vēl viena lieta, piezīme, iezīme, ko paņemšu līdzi bloga čemodānā. "Es zinu, ka esmu mazs punktiņš. Bet es esmu Tavs punktiņš. Tas mani padara lielu." Tā Līvis kļuva par pumpu.
Mīliet, ļaudis dārgie! Ir taču pavasaris, kad vēl, ja ne tagad?
Priekā! Lai saldi sapnīši, saldas dienas un straujš skrējiens. Jo mēs protam ne tikai skriet, bet arī redzēt to, cik skaisti koki izskatās, kad ātrumā traucies garām tiem. Mums, ne citiem, mums.
Tātad, no rīta pamodos... Sadusmojos uz cilvēku, kuram šodien ir dzimšanas diena, jo zobu tīrīšana likās svarīgāka (nu kā var iet dušā 45 minūtes? koju burvība...). Bet vispār laikam vajadzēja sākt ar to, ka es tiešām pamodos uz angļu valodu. Un ne tikai pamodos, bet arī aizgāju. Ar izpildītu mājas darbu. Un tagad pasakiet cik skumīgi ir tas, ka es par to TĀ priecājos.
Pēc angļu valodas atnācu mājās, sarunāju atļauju apmeklēt skolas animācijas klasi, par ko tā sapriecājos, ka vēl tagad priecājos. Un atkal aizgāju uz skolu. Un no skolas atnācu tikai pirms deviņiem. Vienīgā atšķirība bija tikai tāda, ka mājās nākot ar mani kopā bija mango kūka.
Nē, patiesībā vēl atšķirība bija tāda, ka es šodien iepazinos ar Ābolīša mūzikas ierakstīšanas programmu. Mmm. Kaut elementāri - jāsaliek kopā gatavi mūzikas gabaliņi, es nenormāli sapriecājos. Atkal. Tā ir tāda sajūta! Sēdi pie datora un jūties kā August Rush,diriģējot papīra maisiņu ielās saderību ar kanalizācijas žurkām. Jā... Ja man kādreiz būs ābolītis es to vien darīšu kā rakstīšu mūziku. Iedomājos, ka savas dziesmiņas var apdeitot. Ne tikai ierakstīt kvalitatīvi, bet salikt instrumentus, balsis, priekus... Aj. Nākotnes vīzija balta.
Tas bija skaisti un es laikam arvien vairāk iemīlu savu skolu.
Vakars. Nu vakarā bija visādi. Es mazliet paīgņojos... Ziniet, kad Līvis saguris, tad es pārvēršos par trollīti. Ja ikdienā esmu rūķītis, tad īgņojoties - trollītis. Nu tā ir izvēle, kurā skaidrs, ka īgņoties nedrīkst.
Pēc tam pasvinējām Miyu dzimšanas dienu. Viņai palika 25. Lūk tas ir cienījams vecums jau. Tuvāk trīsdesmit kā divdesmit, kad man vēl nav pat divdesmit... Bet tas bija jauki. Es dzēru tēju, kura bija salātzaļā krāsā, intensīvi. Kā krāsūdens. Japāņu zaļā tēja. Nu piedodiet, bet brīžiem man tā kultūra ir pavisam nesaprotama, it īpaši tad, kad mūsu japāņu meitenes kautrīgi atzina, ka daļa Japānas tiešām ēd delfīnus suši un vispār. Miyu taisnojās, ka viņa ir ēdusi tikai vali. Kad man sejiņa savilkās un es klusi nočukstēju, ka tas ir kā liels delfīns...visi skumīgi smējās. Bet vispār - jā. Nu es, piemēram, neēdu ne delfīnus, ne vaļus. Un arī suņus ne. Bet mīļie, iedomājieties, cūkas mēli gan esmu pagaršojusi.
Par šo tēmu mēs runājām šodien Crossmedia lekcijā. Šis video laikam pateiks vairāk.
Tā pasaulē cilvēki dzīvo, tā strādā, tā rīkojas, tā runā. Runā skaļāk un runā par.
Laikam tas arī viss, kas šodienā runāja ar mani. Nē, vakars bija smieklīgs. Laikam ne tikai tāpēc, ka visu vakaru uz riņķi klausījos savu sastrādāto skaņdarbu. Ziniet, kad iestājas brīvība, kad aizlido daļa Tevis, kad Tu pamosties, uzausti atkal no jauna un prātā attopas jauns rīts - paliek tik viegli, ka sirds smejas un mīl.
Love is my way of life. Love is my love of life.
Un, lai nebūtu pavisam tā nenarkašīgi, šo dziesmiņu man parādīja Mārtiņš piektdien. Iekrita prātā. Iekrita ausīs un arī skan uz riņķi tajos brīžos, kad man apnīk glaudīt savu ego.
Bet šodien vēl jāmācās angļu valoda. Un vēl jāmācās. Un rīt jāmācās. Un skrējiens turpinās kopā ar laiku. Skaisti. Bet šodien ir vēl viena lieta, piezīme, iezīme, ko paņemšu līdzi bloga čemodānā. "Es zinu, ka esmu mazs punktiņš. Bet es esmu Tavs punktiņš. Tas mani padara lielu." Tā Līvis kļuva par pumpu.
Mīliet, ļaudis dārgie! Ir taču pavasaris, kad vēl, ja ne tagad?
Priekā! Lai saldi sapnīši, saldas dienas un straujš skrējiens. Jo mēs protam ne tikai skriet, bet arī redzēt to, cik skaisti koki izskatās, kad ātrumā traucies garām tiem. Mums, ne citiem, mums.
22.04.13.
Tā sajūta ir brīnišķīga, kad naktī tiek nosūtīts darbiņš, skolotāja viņu pieņem, viss ir kārtībā, viss iet uz labu. Un pēc tā vien darbiņa tiek izdarīts nākamais. Un pat izpildīts angļu valodas mājas darbs ar sajūtu, ka jā, rīt tiešām būs tā otrdiena, kad es arī piecelšos no rīta.
Jā, tā ir ļoti darbīgas darba nedēļas pirmā diena.
Būs jāskrien, bet es taču tik ilgi esmu čīkstējusi, kā gribu skriet! Nu lūk, tad nu arī skriešu cauri dienām, darbiem, kaudzēm un bailēm.
Priekā, mīļie! Saldus sapņēnus!
21.04.13.
Un manas mīļās meitenes atbrauca...un aizbrauca. Nu tik īss, bet kolosāls brītiņš tas bija. Nākamreiz lūdzu uz nedēļu un tā kārtīgi. Citādi nedēļas nogale paskrien kā karuselī un ātrāk. :)
Bet bija jauki. Uz ūdenskritumu neaizbraucām, vakarā palikām kojās ar vīnu un aliņiem, čipsiem, maizītēm, zemenēm un man liekas puisi, no pasaules ēdiena. Nospriedām, ka nākamreiz, pirms pie manis brauc, ir jābadojas nedēļu pirms, lai var labi daudz apēst. Tiesa, es tiešām nesaprotu kāpēc visi tik ļoti uzsver to, ka ar Līvu vienmēr ir jāpārēdas...
Un atklājām ārā sēdēšanas un ēšanas sezonu. Kaut Tallina ziemeļos, te saulīte lutināja ļoti. Tik ļoti, ka svētdienu kopā noslēdzām ar saldējumiem parkā un tā. Jauki.
Un tad skoliņa vakarā. Svētdienas vakarā. Tad milzīgs darbu kalns un mehāniska aizmigšana uz datora. Pamošanās no rīta. Pilnīgi nekad nederīga Research uzrakstīšana un te nu mēs esam.
Bet aiz loga spoži saule spīd un debesis zilais tai pāri. Tikai šoreiz nav pārāk agri. Ir pavasariiiiiiiis!
Un es nevaru nociesties, kad varēs pēc stundas uzvilkt plāno pavasara jaciņu un sarkanām kurpēm uz skolu skriet.
Priekā, mani mīļie!
Bet bija jauki. Uz ūdenskritumu neaizbraucām, vakarā palikām kojās ar vīnu un aliņiem, čipsiem, maizītēm, zemenēm un man liekas puisi, no pasaules ēdiena. Nospriedām, ka nākamreiz, pirms pie manis brauc, ir jābadojas nedēļu pirms, lai var labi daudz apēst. Tiesa, es tiešām nesaprotu kāpēc visi tik ļoti uzsver to, ka ar Līvu vienmēr ir jāpārēdas...
Un atklājām ārā sēdēšanas un ēšanas sezonu. Kaut Tallina ziemeļos, te saulīte lutināja ļoti. Tik ļoti, ka svētdienu kopā noslēdzām ar saldējumiem parkā un tā. Jauki.
Un tad skoliņa vakarā. Svētdienas vakarā. Tad milzīgs darbu kalns un mehāniska aizmigšana uz datora. Pamošanās no rīta. Pilnīgi nekad nederīga Research uzrakstīšana un te nu mēs esam.
Bet aiz loga spoži saule spīd un debesis zilais tai pāri. Tikai šoreiz nav pārāk agri. Ir pavasariiiiiiiis!
Un es nevaru nociesties, kad varēs pēc stundas uzvilkt plāno pavasara jaciņu un sarkanām kurpēm uz skolu skriet.
Priekā, mani mīļie!
19.04.13.
Miegains rīts, miegaina diena un pēc tam miegainas sešas stundas miegainā lekcijā. Pa vidu krietna deva sarkasma, mazliet smieklu un visādi citādi - klasiski. Man vismaz mugurā bija manas hipsterīgās bikses, kas, cerams, mani padarīja mazliet krāsaināku par pelēko dienu. Un Arta pēc miegainās lekcijas sagaidīja ar saldējuma kokteili mājās. Lūk tas sasaldēja miegainumu.
Bet, kā beidzās lekcija tā arī sākās diezgan patīkami jauks vakars. The Living Roomā ar Mārtiņu paēdām vakariņas. Viņš vienmēr priecājas par to, cik tur ir jauki cilvēki un tām bet es patiesībā to tik ļoti nejūtu. Kaut kā samulstu es no viņiem. Es vienmēr samulstu no kristiešiem. Bet tas laikam tikai liecina par manu nepārliecību kristīgajā sfērā. Bet tiesa, kas tiesa, ja gribas garšīgi paēst ir jāiet uz turieni un arī atmosfēra ir lieliska. :)
Pēc tam skrējām uz mēģinājumu 4. maija pasākumam. Paredzēts dziedāt/spēlēt kopā ar folkloras kopu Rēvele, bērniem un Kazāku. Vakar bija Rēvele divās trešdaļās, divi bērni un mēs abi. Laura bija mazliet pārpratusi manu ģitārspēles prasmi, kā rezultātā man šajā pasākumā nebūs tik daudz jādzied, bet gan jāspēlē ģitāra. Brīnišķīgi. Spēlēt ģitāru publikas priekšā ne savai dziesmai principā ir mana mūža sapnis. Jēē.
Aj. Tad bija paredzēts ar Mārtiņu iedzert pa vīna glāzei un iemācīties Mazo bilžu rāmīti spēlēt, bet sagadījās tā, ka glāžu bija vairāk, piekodām tomātus un, paldies kādam augstākam spēkam, es pat nokļuvu mājās. Lieliskākā, brīnišķīgākā daļa tam visam ir tas, ka mums ir stundu garš video materiāls par to, cik mums iet jautri un cik mēs esam dīvaini. It īpaši no brīža, kad mājās pārnāca Mārtiņa dzīvokļa biedrs Vitautas.
Un šorīt es pat piecēlos. Un pat sapucējos, paņēmu datoru, uzliku smaidu uz sejas, un aizgāju...nopirkt kefīru. Arī līdz skolai aizgāju, sapratu, ka kavēju jau divas minūtes un produktīvāk, mazāk dīvaināk būtu lasīt mājās. Uzsmaidīju skolai, apgriezos uz papēža un atgriezos tur, kur sāku - gultiņā ar datoru klēpī. Nē, patiesībā ir progress - man ir kefīrs. Un miljons darbi, kuri jāizdara trīs stundu laikā, jo manas mīļās meitenes jau ripinās ziemeļu virzienā. Aj, pirmo reizi bez sarkasma - šī diena būs kolosāla!
P.s. patiesībā rīts ir vēl advancētāks - es ieliku loundry roomā savas sarkanās bikses, jo viņas cieta no vīna, lai vakarā atkal būtu hipsterīgi priecīga. Jā mīļie, jums visiem skapī vajag pa pārim sarkanu bikšu! :)
Priekā! Lai kolosāla diena un principā viss, kam pieskarieties, uzsmaidiet, uzrunājiet uzzied!
Bet, kā beidzās lekcija tā arī sākās diezgan patīkami jauks vakars. The Living Roomā ar Mārtiņu paēdām vakariņas. Viņš vienmēr priecājas par to, cik tur ir jauki cilvēki un tām bet es patiesībā to tik ļoti nejūtu. Kaut kā samulstu es no viņiem. Es vienmēr samulstu no kristiešiem. Bet tas laikam tikai liecina par manu nepārliecību kristīgajā sfērā. Bet tiesa, kas tiesa, ja gribas garšīgi paēst ir jāiet uz turieni un arī atmosfēra ir lieliska. :)
Pēc tam skrējām uz mēģinājumu 4. maija pasākumam. Paredzēts dziedāt/spēlēt kopā ar folkloras kopu Rēvele, bērniem un Kazāku. Vakar bija Rēvele divās trešdaļās, divi bērni un mēs abi. Laura bija mazliet pārpratusi manu ģitārspēles prasmi, kā rezultātā man šajā pasākumā nebūs tik daudz jādzied, bet gan jāspēlē ģitāra. Brīnišķīgi. Spēlēt ģitāru publikas priekšā ne savai dziesmai principā ir mana mūža sapnis. Jēē.
Aj. Tad bija paredzēts ar Mārtiņu iedzert pa vīna glāzei un iemācīties Mazo bilžu rāmīti spēlēt, bet sagadījās tā, ka glāžu bija vairāk, piekodām tomātus un, paldies kādam augstākam spēkam, es pat nokļuvu mājās. Lieliskākā, brīnišķīgākā daļa tam visam ir tas, ka mums ir stundu garš video materiāls par to, cik mums iet jautri un cik mēs esam dīvaini. It īpaši no brīža, kad mājās pārnāca Mārtiņa dzīvokļa biedrs Vitautas.
Un šorīt es pat piecēlos. Un pat sapucējos, paņēmu datoru, uzliku smaidu uz sejas, un aizgāju...nopirkt kefīru. Arī līdz skolai aizgāju, sapratu, ka kavēju jau divas minūtes un produktīvāk, mazāk dīvaināk būtu lasīt mājās. Uzsmaidīju skolai, apgriezos uz papēža un atgriezos tur, kur sāku - gultiņā ar datoru klēpī. Nē, patiesībā ir progress - man ir kefīrs. Un miljons darbi, kuri jāizdara trīs stundu laikā, jo manas mīļās meitenes jau ripinās ziemeļu virzienā. Aj, pirmo reizi bez sarkasma - šī diena būs kolosāla!
P.s. patiesībā rīts ir vēl advancētāks - es ieliku loundry roomā savas sarkanās bikses, jo viņas cieta no vīna, lai vakarā atkal būtu hipsterīgi priecīga. Jā mīļie, jums visiem skapī vajag pa pārim sarkanu bikšu! :)
Priekā! Lai kolosāla diena un principā viss, kam pieskarieties, uzsmaidiet, uzrunājiet uzzied!
18.04.13.
Rīts:
Līva pamostas, 10 minūtes sveicina sauli, kura šodien izleca kā milzīgs zelta ripulis pilnīgi dzidrās debesīs. Skaisti. Un tad jau drīz zvanīja modinātājs. Nē, nē. Uz angļu valodu šodien ne, bet arī pārējās lekcijas sākas pietiekami agri, lai celtos ar sajūtu, ka gulēt aizgāji pirms sekundes. Un lielisks rīts. Omleti apmest nesanāca, bet kafiju taisot izdevās atsist pieri pret Džordžija, atkal vaļā atstāto, virtuves skapīti. Pēc tam saprast, ka laika vairs nav, bet Tu izskaties kā no akmens laikmeta un skrien, skrien, skrien...
Lekcija drausmīga, saprast neko nevar, protams, nesapratu tikai es. Pēc miljonā jautājuma skolotājai notika pēkšņs progress un skolotāja sāka man prasīt, vai nevajag palīdzību. Brīnišķīgi, tā vismaz nav jāsauc pāri visai klasei. :)
Kad lekcija beidzot beidzās, beidzot iedarbojās kafija ar visu savu roku trīcēšanu un hiperaktivitāti.
Pie veikala smaidīja un ar cilvēkiem sarunājās skaistāks par viduvēji skaistu mopsi, viņam bija zaļas acis. Uz ielām cilvēki skrēja ātrāk kā parasti un arī man izdevās mazliet palēkāt. Mājās atradu bildītes ar pakārtām vistām iedvesmai, pāris vecu cilvēku fotogrāfijas un mopsi. Neprasiet kam, neatceros.
Bet kas ir interesantākais, visu augstāk minēto pavadīja ārprātīga vienaldzība. Un jā, vienaldzība ir tā, kas rada brīvību un vājprātu.
Šodien padomāju par vājprātu. Par trakumu. Par cilvēku principiem, pieņēmumiem un normām. "Es uz ielas nelēkāšu uz vienas kājas un nedziedāšu, jo tā nav pieņemts..." vai kāds nav pamēģinājis pieņemt, ka tieši tāpēc mums ir jālēkā uz vienas kājas un jādzied skaļi?
Mēs varam atļauties būt vājprātīgi, jo sabiedrībā nav neviena, kas mūs primāri nosodītu. Neviena, kura viedoklis mums būtu jāceļ augstāk par citiem viedokļiem. Mēs visi esam primāti cilvēki. Cilvēces primārais pamatuzdevums ir dzīvot. Un dzīvot kā tiem, kas esam piedzimuši. Un mēs visi tāpēc esam individuāli īpatņi. Savādnieki. Un ja kāds ir izvēlējies piedzimt mazliet citādāks - aiziet. Pēdējais laiks atšķaidīt pelēkās masas pelēko masu.
“You are someone who is different, but who wants to be the same as everyone else. And that in my view is a serious illness. God chose you to be different. Why are you disappointing God with this kind of attitude?”
― Paulo Coelho, Veronika Decides to Die
― Paulo Coelho, Veronika Decides to Die
Patiesībā mans šīs dienas noskaņojums nemaz nav vājprātīgs, drīzāk kā samulsušam kucēnam, kurš apjucis par to, ka ceļi ir dažādi. Drīzāk kā samulsušam vardulēnam, kuram dīķis tik liels, ka grūti pārpeldēt.
Drīzāk kā cilvēkbērnam, kurš naktī runās ar mēnesi miegā. Jo tā ir skaisti.
Drīzāk kā sev pašam, kurš no skolas atnāca daudz par vēlu un pārāk lielā tumsā, kā ēzelītim, kurš nekad nav vientuļš, kā vainas sajūtai, kā tauriņiem vēderā, jo sajūti tos. Drīzāk kā sev pašam, kurš, ar mīļā drauga taisītajām vakariņām vēderā stāstām pasakas, drīz miegā stāstīs sapņus ziloņiem.
Drīzāk sev pašam, kurš no rīta izvēlēsies būt nesamulsis trusis. Bet ja arī nē - atļausimies būt mazliet vājprātīgi. Un tad mazliet vairāk, un tad vēl. Lai pierod ielas pie krāsainajiem.
Priekā, mīļie!
17.04.13.
Ziniet tās dienas, kad nolem darīt visu un visu paspēt, bet pulksten sešos atrodi sevi gultā pie kaudzes neizdarītu darbiņu? Jā, protams, ka ziniet.
Laikam tā var raksturot šo dienu. Kad mācies visu dienu, neizdari īsti neko, skrien uz kori, nenodziedi īsti neko, atnāc mājās un nosūti deadlinus. Bet vismaz izskatījies koši. Tas pozitīvi.
BET, es mīlu kājas! Šodien gājām uz kori ar kājām. Ermīns ar Artu ne tikai pa mūsu, bet visām ielām smējās par to, kā es eju, pusriksītī, laimīga, tādiem savādiem soļiem. Ir sajūta, ka kājas man ir atsevišķi no ķermeņa. Kājas lido un kustās brīvi. Tā sajūta ir neaprakstāma. Viss, ko varu pateikt, man liekas, ka es savā dzīvītē laimīgāka neesmu bijusi kā tagad ar abām kājām ejot! :)
Priekā, mīļie!
Par to, ka pavasaris ne tikai nāk, bet ir arī atnācis!
Un lai visiem izdodas aizmigt kā man, ar Artu un Ermīnu dziedam otrā gultā, spēlējam un priecājamies.
16.04.13.
Daudz, daudz, daudz mācīšanās, garlaikošanās, mācīšanās, garlaikošanās, gulēšanas, rakstīšanas, lasīšanas, rakstīšanas, prezentēšanas, mācīšanās, garlaikošanās, gulēšanas, slinkošanas, slinkošanas, slinkošanas...mācīšanās, gulēšanas, sarunu, sarunu, sarunu, pārdzīvojumu, prieku, sarunu, sarunu, sarunu, slinkošanas... Tad mājas, mājas, mājas, māšuks, sarunas ar ģimeni, ģimene, cirks, mīļais kaimiņš, māšuks, cirks, ome...Tallina! Nu tā apmēram ir paskrējušas pēdējās dienas, nedēļas.
Pēdējās dienas ar kruķiem, pēdējās dienas ar ziemu.
Vai varētu kopā ar pavasari un normālu divkājainību arī atsākt regulāru ierakstu darbiņu šeit? Gan jau.
Priekā, mīļie! Lai pavasaris!
Pēdējās dienas ar kruķiem, pēdējās dienas ar ziemu.
Vai varētu kopā ar pavasari un normālu divkājainību arī atsākt regulāru ierakstu darbiņu šeit? Gan jau.
Priekā, mīļie! Lai pavasaris!
12.04.13.
Un šo dienu es atcerēšos, jo šī ir tā diena, kad Līva skries un skries, un skries. Un šovakar es skatīšos Forestu atkal. Lai pateiktu viņam caur ekrānu - skrienam vecīt, jā, es tevi saprotu! Mēs neesam ierobežoti, bet brīvi savās debesīs uz zemes.
03.04.13.
Liekot sīci gulēt: "Guli saldi, bumbulīt!"
Sīcis: "Es neesmu nekāds bumbulītis! Es taču esmu taurenītis!"
Jā. Un nākošajā dienā mazs sunītis, tad atkal taurenītis, tad atkal sunītis... Viss kas, tikai ne mazs cilvēkbērns, kas atmostas, kad aizmieg. Citāda pasaule tiem bērniem.
Savāda pasaule arī man pēdējās nedēļas laikā. No kāpura tauriņā, no tauriņa putekļos, no putekļiem saulē, no saules zemē, no zemes zāles stiebrā, no zāles kokā, no koka lapā, no lapas kāpurā...no kāpura tauriņā.
Ceturtdiena, 28. marts
Latvija! Diena, kad braucu mājās. Kā iebraucu Rīgā, tā sākās riņķa skrējiens.
Vispirms satiku savu Madaru. Sirsnīgi. Kaut kā silti, tur kur sirds, kad satiek tos senos, tuvos draugus. Un skumīgi, kad viņi pēc divām dienām aizlido uz Čīli. Un nieka trīs mēnešiem... Un priecīgi, ka tā, ka piedzīvo piedzīvojumus, ka dzīvo, ka elpo, ka izdzīvo. P. s. Woki vieta pie Galerijas ir awesome!
Pēc vakariņām ar Madaru, hiperātras pārģērbšanās aizceļoju uz klases atkalredzēšanās pasākumu Omes Briljantos. Aj, arī sirsnīgi. Kaut fakts, ka gads nav daudz un mēs visi vairāk vai mazāk izskatāmies tā pat. Tikai lielais Dāvis mainījies. Jauks palicis, jauks, sirsnīgs, mazliet melanholiski skumjš. Nīderlande ar cilvēkiem kaut ko sastrādā laikam. Protams, ir kolosāli atcerēties cik A klase bija un ir smieklīga, traka un brīnišķīga. Un, lai cik tas nebūtu forši, mēs visi esam atraduši savu vietu. Vairāk vai mazāk, bet esam. Bet Straupmanis jau no paša sākuma zināja, ka mūsu klase ies tikai uz priekšu un ar paceltām galvām. To laikam sauc tā, ka man sāk pietrūkst vidusskola.
Un noslēdzās vakars ar kruķiem Koijotos. Ar kruķiem, mugursomu un krokšu zābakiem - trīs lietas, kuras apsargs saredzēja par nevēlamām manai ielaišanai. Bet ielaida, jo mūsu klases čaļi ir awesome. Man liekas, ka, ja vajadzēs sarunāt, ka Obama ar helekopteru nosēžas uz Brīvības pieminekļa un ballējas kopā ar mums - viņi to izdarīs. Bet fakts, ka kāju salauzt ir vērts tāpēc vien, lai piedzīvotu iespēju būt ar kruķiem Koijotos. Cilvēku reakcija ir brīnišķīgi smieklīga. Kāds smejas, kāds šausminās, kāds ir pārsteigts, bet visiem bija ko pateikt. "Aj meitēn, tik ļoti gribējās ballēties?", kāds čalis pie tualetēm.
Bet, godīgi runājot, mums ar Elīzu bija kultūršoks. Un prieks par to, ka bijām tur pirmo reizi, un arī par to, ka iespējams pēdējos. Kleitiņu īsums sabalansēts ar pelēko šūnu īsumu, kosmētikas daudzums ar kāju garumu un matu krāsu. Sirsnīgi. P.s. Elīza nosprieda, ka viņa uz letes dejotu labāk par Koijotu meitenēm. Hehe, jā, to es tiešām gribētu redzēt, bet tikai tāpēc, ka zinu, ka tā tiešām būtu.
Piektdiena un sestdiena, 29.-30. marts
Mājās! Vecāki savāca no Elīzas un caur lampu veikalu braucām uz laukiem. Klusums, kāds ir Vērenē, pēc Tallinas ielām aiz logiem, ir ausīs spiedošs. Bet labā ziņā. To klusumu un mieru man vajadzēja ļoti ilgi, un, kad tas tiek sasniegts vēl kopā ar ģimeni, liekot Simpsonu puzli - iestājas tas pavasara vieglums sirsniņā.
Abi sīči eiforijā šļūkāja pa kalniņu aiz mājas, ar procentuāli augstu likmi iešļūkt upē. Man arī gribējās. Tētis atļāva, lai tikai kājas turot virs galvas un esot prātīga. Hehe. Protams, Līva kūlēņoja pa kalnu nesaprotot, kur vispār ir kājas. Un brālis tik pienesa kruķus un teica, lai augšā kāpjot kūleņus nemetot. Bet viss kārtībā, bija to vērts, bet nākamreiz šļūkšu nākamziem.
Mājās ir tik labi. Kaut kā, kopā ar ziemas pēdējo posmu, garlaicīgo semestri skolā un panīkuma sajūtu Tallinā kā tādā, pēdējā laikā ģimene pietrūkst vairāk kā jebkad un arvien stiprāk izdodas novērtēt to, cik lieliski ir, ka viņi vienmēr sagaida, gaida un ilgojas. Māšuks man sataupījis mammas pirktās konfektes, lai sagaidītu mani mājās, abi sīči kaujas par to, kurš sēdēs man blakus, mamma visu nedēļas nogali lutina ar mīļākajiem ēdieniem... Bet man no tēta izdevās izvilkt viņa dzīvesstāstu. Beidzot daudz mazās atmiņu kartiņas salikās kopā dzīves kartē. Skumji, ka man vajadzēja 19 gadus, lai to izdarītu, lai noskaidrotu dzīvesgājumu tiem, no kuriem esmu nākusi pati.
Laiks gan skrien ātri. Itīpaši, ja sestdiena beidzas visai ģimenei raudot pie Mārlijs un es, kad nomira Mārlijs. Tiesa, tētis tikai sarkastiski noteica, ka katrā filmas daļā suns esot bijis cits. Eh, nekādas romantikas.
Svētdiena, 31. marts
Lieldienas! Nezinu vai ziemeļu gaiss vai kas vainīgs, bet es sasitu VISAS olas, lai ar ko kautos. Smieklīgi tikai, ka man tiešām negaršo vārītas olas. Smieklīgi arī, ka mamma zem sniega raka sūnas ārā, jo sniegs ir vēl stipri pāri potītēm. Un smieklīgi bija arī kā tētim, kurš šogad tēloja Lieldienu zaķi, jo parastajam zaķim rokas par garu, daļa šokolādes olu sniegā pazuda. Nekas, būs līdz pavasarim.
Nav smieklīgi, ka man bija jābrauc uz Tallinas mājām un mēs visi raudājām. Pat tante, onkulis un māsīca. Vai tā skumīgā sajūta kādreiz beigsies?
Pirmdiena, 1. aprīlis
Man, kā cilvēkam, kuram šī diena patīk tikai mazliet labāk par Valentīndienu, šī diena izvērtās episka un es Artuku izjokoju par veseles trīs reizes. Vispār jau ir forši pirmdienas vidū iet pusdienās un tad vēl uz filmu. Un vakarā vēl vienpadsmitos iet dzert alu. Jo ir taču pirmais aprīlis. Jā, episka diena, episks vakars, pārāk daudz episki.
Bet ir skaidrs, ka Arta pamazām visas dienas, kas man normāli liktos diezgan ļoti šausmīgas, padara kādā ziņā īpašas... Jautri.
Otrdiena, 2. aprīlis
Rīts - Līva guļ, diena - Līva guļ, pēcpusdiena - Līva guļ, vakars - Līva guļ, nakts - dzeram alu.
Trešdiena, 3. aprīlis
Vienpadsmitos atskanēja klauvējiens pie durvīm un pēc 25 minūtēm mēs klumbučojām, kruķojām un smējāmies vecpilsētas virzienā brokastīs. Kolosāls rīts. Kaut kā patīk man tā kompānija.
Pēc veselīgajām brokastīm Maķītī, par cik lekcijas sākās tikai 4os, izlēmu iet iepirkties un vispār staigāties, jo saule spīd, pavasaris smaida un katrai meitenei pie šādiem apstākļiem sagribas jaunu kleitu. Pie kleitas gan netiku, bet pie sarkanām biksēm, jauniem garšaugu podiņiem un pāris puķēm gan, tas tā, svinam pavasari un to, ka ir traki forši.
Un vakarā...kāpēc nenolemt, ka tagad es mācīšos gatavot jaunas lietas, jo man patīk? Trešdienas plānā bija lasis. Jā, man vēljoprojām zivis negaršo, ber Artai gan, man par prieku, jo eksperimentu trusīti vajag katram blēņdarim virtuvē. Aj, jā, laimīgs es, blēņdaris virtuvē!
Jā, svinam pavasari un ir traki forši. Patiesi vārdi šodienai. Pavasaris ir nolaidies ne tikai pār Tallinu, ar sauli kutinot nosalušo pērno zāli un putnus kuri beidzot spēj paskatīties pār knābi nesapūtušies, bet arī pašus mūs. Laikam mēs šoziem aizmigām visvairāk, jo nedrīkstējām aizmigt. Jo centāmies neaizmigt. Bet ziemu baidām prom, sniegu arī, un ar pavasari - saule pie debesīm un pašos spīd.
Priekā, mīļie! Par to, ka ir traki forši!
Subscribe to:
Posts (Atom)