Jo ir cilvēki, kurus vienkārši ir grūti mīlēt.
Bet patiesībā šī bija savāda diena. Pamodos tā, lai ietu uz lekciju, bet kaut kā sanāca palikt gultā. Pat neguļot, vienkārši palikt gultā. Un netīšām tā notika arī otrās lekcijas laikā un es no gultas izkāpu sešos vakarā. Bet es visu dienu montēju filmu. as bija jautri.
Par vakardienu - varu tikai pateikt, ka tā notika, kā biju plānojusi. Piecēlos piecos trīsdesmit, septiņos biju skolā, pirms tam dzīvoklim par prieku, trokšņaini iztīrot virtuvi, pavadīju mazliet vairāk par divdesmit stundām skolā, zīmēju, zīmēju, zīmēju... Nezināju, ka no tā var roku raut krampjos, bet tas nemainīja faktu, ka izbaudīju šo procesu un sajutos skumīgi, kad klasi pienāca laiks pamest. Skolai ir savs šarms, it īpaši tad, kad esiet tajā vieni pēc trijiem naktī.
Protams, arī tikai tad, ja ir našķi un smieklīgs garstāvoklis.
Vakardiena bija episka, jā. Šodiena arī.
Laikam neko vairāk man šobrīd negribas teikt. Atkal gultiņa sauc.
Bet man laikam vairs nepatīk sarunāties, jo pēc tam vienmēr paliek stulba sajūta.
Vienkārši ir lietas, kuras nemainīsies. Vai arī mainīsies, bet vajag vairāk, lai tā notiktu. Ir lietas, kuras ir mainījušās un pie kurām ir jāpierod. Ir lietas, kuras ir vienkārši jāpieņem. Ir tādas, kas vienkārši jāmīl.
Lai vai kā, pārbaudām, cik varam nest. Bet ne tik tālu, lai pārbaudītu cik tālu kāds spēj nest Tevi.
Priekā!
No comments:
Post a Comment