18.04.13.

Rīts: 

Līva pamostas, 10 minūtes sveicina sauli, kura šodien izleca kā milzīgs zelta ripulis pilnīgi dzidrās debesīs. Skaisti. Un tad jau drīz zvanīja modinātājs. Nē, nē. Uz angļu valodu šodien ne, bet arī pārējās lekcijas sākas pietiekami agri, lai celtos ar sajūtu, ka gulēt aizgāji pirms sekundes. Un lielisks rīts. Omleti apmest nesanāca, bet kafiju taisot izdevās atsist pieri pret Džordžija, atkal vaļā atstāto, virtuves skapīti. Pēc tam saprast, ka laika vairs nav, bet Tu izskaties kā no akmens laikmeta un skrien, skrien, skrien...

Lekcija drausmīga, saprast neko nevar, protams, nesapratu tikai es. Pēc miljonā jautājuma skolotājai notika pēkšņs progress un skolotāja sāka man prasīt, vai nevajag palīdzību. Brīnišķīgi, tā vismaz nav jāsauc pāri visai klasei. :)

Kad lekcija beidzot beidzās, beidzot iedarbojās kafija ar visu savu roku trīcēšanu un hiperaktivitāti.

Pie veikala smaidīja un ar cilvēkiem sarunājās skaistāks par viduvēji skaistu mopsi, viņam bija zaļas acis. Uz ielām cilvēki skrēja ātrāk kā parasti un arī man izdevās mazliet palēkāt. Mājās atradu bildītes ar pakārtām vistām iedvesmai, pāris vecu cilvēku fotogrāfijas un mopsi. Neprasiet kam, neatceros.

Bet kas ir interesantākais, visu augstāk minēto pavadīja ārprātīga vienaldzība. Un jā, vienaldzība ir tā, kas rada brīvību un vājprātu.

Šodien padomāju par vājprātu. Par trakumu. Par cilvēku principiem, pieņēmumiem un normām. "Es uz ielas nelēkāšu uz vienas kājas un nedziedāšu, jo tā nav pieņemts..." vai kāds nav pamēģinājis pieņemt, ka tieši tāpēc mums ir jālēkā uz vienas kājas un jādzied skaļi? 

Mēs varam atļauties būt vājprātīgi, jo sabiedrībā nav neviena, kas mūs primāri nosodītu. Neviena, kura viedoklis mums būtu jāceļ augstāk par citiem viedokļiem. Mēs visi esam primāti cilvēki. Cilvēces primārais pamatuzdevums ir dzīvot. Un dzīvot kā tiem, kas esam piedzimuši. Un mēs visi tāpēc esam individuāli īpatņi. Savādnieki. Un ja kāds ir izvēlējies piedzimt mazliet citādāks - aiziet. Pēdējais laiks atšķaidīt pelēkās masas pelēko masu.

“You are someone who is different, but who wants to be the same as everyone else. And that in my view is a serious illness. God chose you to be different. Why are you disappointing God with this kind of attitude?” 
― Paulo Coelho, Veronika Decides to Die

Patiesībā mans šīs dienas noskaņojums nemaz nav vājprātīgs, drīzāk kā samulsušam kucēnam, kurš apjucis par to, ka ceļi ir dažādi. Drīzāk kā samulsušam vardulēnam, kuram dīķis tik liels, ka grūti pārpeldēt. 

Drīzāk kā cilvēkbērnam, kurš naktī runās ar mēnesi miegā. Jo tā ir skaisti. 

Drīzāk kā sev pašam, kurš no skolas atnāca daudz par vēlu un pārāk lielā tumsā, kā ēzelītim, kurš nekad nav vientuļš, kā vainas sajūtai, kā tauriņiem vēderā, jo sajūti tos. Drīzāk kā sev pašam, kurš, ar mīļā drauga taisītajām vakariņām vēderā stāstām pasakas, drīz miegā stāstīs sapņus ziloņiem.

Drīzāk sev pašam, kurš no rīta izvēlēsies būt nesamulsis trusis. Bet ja arī nē - atļausimies būt mazliet vājprātīgi. Un tad mazliet vairāk, un tad vēl. Lai pierod ielas pie krāsainajiem.

Priekā, mīļie!