2:26... atnākts no skolas, apēsta mana mīļā toster maizīte ar sviestu, iekāpts pidžamā un te nu es esmu. Es mīlu skolu naktī. Viss ir tumšs, aiz loga braukā mašīnas un Tu zini, ka kaut kur aiz kādas sienas sēž kāds filmu gīks iegrimis montāžā, bet pa gaiteņiem klīst nīgra apskata apsargs, kurš patiesībā ir jauks. Nē, nu es nezinu vai viņš ir jauks, jo viņš ienāca klasē, paprasīja man papīrus, kuru man, protams, nebija... Tad pierakstīja manu vārdu, paprasīja no kurienes esmu un aizgāja. Nu rīt laikam redzēsim ar ko tas beigsies, bet, par cik rīt neviens nestrādā, rīt naktī es mēģināšu darīt to pašu. Jautri.
Un vēl man patīk tā adrenalīna sajūta, ka, ja aizmirsīsi, klases un gaiteņu durvju karti, ejot uz tualeti, tur arī paliksi... Jā. Tas ir stilīgi.
Un vēl man patīk klase pati par sevi. Tā ir animācijas klase, ar pāris galdiem un milzīgiem papīru kalniem. Papīrs ir visur, kastēs, pie sienas, zemē... Un visas sienas nolīmētas ar komiksiem. Tik forši! Sajūta, ka daudz mazu zīmētu ačeļu pārīši skatās, kā Tu neprasmīgi zīmē ledus lāci un beigās izdomā - aj, pie kājas, pārvērtīšu viņu par putnu.
Skola vispār man liekas brīnumaina vieta. Kaut kā vienmēr pamanos ar viņu saplūst. Varbūt man vienkārši vajag katru vietu izjust kā savējo un iepazīt citādi, pieķerties un sajust personīgi. Savu skolu Rīgā izložņājusi biju līdz pēdējam, katram garastāvoklim man bija sava vietiņa, savs stūrītis. Arī šeit ložņāju un pētu, esmu iemīļojusi kādu vietu, kādu ne. Turpinu priecāties un izzināt. Un visjaukāk to ir darīt naktī, kad esi vairāk vai mazāk viens. Liekas, ka skolas sirdspuksti sit skaļāk par Tavējiem. Tā tomēr ir vieta, kas vienmēr ir dzīva un, ja vēlies un zini kā ņemt, spēj dot Tev tik daudz. Man nepatīk mācīties, bet man patīk domāt un meklēt. Skolas aura ir tā, kas to ļauj darīt neapstājoties.
Un tagad, pēc nakts dialoga ar leduslāčiem un putniem (ziniet, mani leduslāči ir ļoti īpaši, jo viņiem ir tizlas ķepas un savādas muguras un laikā, kad viņi ceļas kājās, viņi izskatās pēc suņiem...stilīgi), burkānu graušanu un domas apsvēršanu par spokošanos apsargam...es eju gulēt. Priekā, mīļie!
P.s. es nopietni apsveru arī to domu, vai tiešām animācija ir tik stilīga... Vai arī garlaikotu cilvēku veids kā pavadīt dzīvītes? Pārāk daudz darba pārāk īsam mirklim. Bet es to uztveršu tā, ka tas ir milzīgs darbs vienam ļoti spožam, īsam mirklim, lai pierādītu to, cik tas ir vērtīgs.
No comments:
Post a Comment