Tātad, no rīta pamodos... Sadusmojos uz cilvēku, kuram šodien ir dzimšanas diena, jo zobu tīrīšana likās svarīgāka (nu kā var iet dušā 45 minūtes? koju burvība...). Bet vispār laikam vajadzēja sākt ar to, ka es tiešām pamodos uz angļu valodu. Un ne tikai pamodos, bet arī aizgāju. Ar izpildītu mājas darbu. Un tagad pasakiet cik skumīgi ir tas, ka es par to TĀ priecājos.
Pēc angļu valodas atnācu mājās, sarunāju atļauju apmeklēt skolas animācijas klasi, par ko tā sapriecājos, ka vēl tagad priecājos. Un atkal aizgāju uz skolu. Un no skolas atnācu tikai pirms deviņiem. Vienīgā atšķirība bija tikai tāda, ka mājās nākot ar mani kopā bija mango kūka.
Nē, patiesībā vēl atšķirība bija tāda, ka es šodien iepazinos ar Ābolīša mūzikas ierakstīšanas programmu. Mmm. Kaut elementāri - jāsaliek kopā gatavi mūzikas gabaliņi, es nenormāli sapriecājos. Atkal. Tā ir tāda sajūta! Sēdi pie datora un jūties kā August Rush,diriģējot papīra maisiņu ielās saderību ar kanalizācijas žurkām. Jā... Ja man kādreiz būs ābolītis es to vien darīšu kā rakstīšu mūziku. Iedomājos, ka savas dziesmiņas var apdeitot. Ne tikai ierakstīt kvalitatīvi, bet salikt instrumentus, balsis, priekus... Aj. Nākotnes vīzija balta.
Tas bija skaisti un es laikam arvien vairāk iemīlu savu skolu.
Vakars. Nu vakarā bija visādi. Es mazliet paīgņojos... Ziniet, kad Līvis saguris, tad es pārvēršos par trollīti. Ja ikdienā esmu rūķītis, tad īgņojoties - trollītis. Nu tā ir izvēle, kurā skaidrs, ka īgņoties nedrīkst.
Pēc tam pasvinējām Miyu dzimšanas dienu. Viņai palika 25. Lūk tas ir cienījams vecums jau. Tuvāk trīsdesmit kā divdesmit, kad man vēl nav pat divdesmit... Bet tas bija jauki. Es dzēru tēju, kura bija salātzaļā krāsā, intensīvi. Kā krāsūdens. Japāņu zaļā tēja. Nu piedodiet, bet brīžiem man tā kultūra ir pavisam nesaprotama, it īpaši tad, kad mūsu japāņu meitenes kautrīgi atzina, ka daļa Japānas tiešām ēd delfīnus suši un vispār. Miyu taisnojās, ka viņa ir ēdusi tikai vali. Kad man sejiņa savilkās un es klusi nočukstēju, ka tas ir kā liels delfīns...visi skumīgi smējās. Bet vispār - jā. Nu es, piemēram, neēdu ne delfīnus, ne vaļus. Un arī suņus ne. Bet mīļie, iedomājieties, cūkas mēli gan esmu pagaršojusi.
Par šo tēmu mēs runājām šodien Crossmedia lekcijā. Šis video laikam pateiks vairāk.
Tā pasaulē cilvēki dzīvo, tā strādā, tā rīkojas, tā runā. Runā skaļāk un runā par.
Laikam tas arī viss, kas šodienā runāja ar mani. Nē, vakars bija smieklīgs. Laikam ne tikai tāpēc, ka visu vakaru uz riņķi klausījos savu sastrādāto skaņdarbu. Ziniet, kad iestājas brīvība, kad aizlido daļa Tevis, kad Tu pamosties, uzausti atkal no jauna un prātā attopas jauns rīts - paliek tik viegli, ka sirds smejas un mīl.
Love is my way of life. Love is my love of life.
Un, lai nebūtu pavisam tā nenarkašīgi, šo dziesmiņu man parādīja Mārtiņš piektdien. Iekrita prātā. Iekrita ausīs un arī skan uz riņķi tajos brīžos, kad man apnīk glaudīt savu ego.
Bet šodien vēl jāmācās angļu valoda. Un vēl jāmācās. Un rīt jāmācās. Un skrējiens turpinās kopā ar laiku. Skaisti. Bet šodien ir vēl viena lieta, piezīme, iezīme, ko paņemšu līdzi bloga čemodānā. "Es zinu, ka esmu mazs punktiņš. Bet es esmu Tavs punktiņš. Tas mani padara lielu." Tā Līvis kļuva par pumpu.
Mīliet, ļaudis dārgie! Ir taču pavasaris, kad vēl, ja ne tagad?
Priekā! Lai saldi sapnīši, saldas dienas un straujš skrējiens. Jo mēs protam ne tikai skriet, bet arī redzēt to, cik skaisti koki izskatās, kad ātrumā traucies garām tiem. Mums, ne citiem, mums.
No comments:
Post a Comment