Vai Tu esi kādreiz līks pārsmējies izvēloties maizi karstajiem suņiem? Vai vienkārši par visu un visiem, un visos brīžos?
Tā ir tik laba sajūta! Vienkārši smieties. Tāda šodien bija diena.
Beidzot tiku ārā no sava krātiņa - istabas. Ieelpoju mazliet sabiedrības un svaiga gaisa smaržu. Tā ir laba sajūta pat tad, ja ķermenis vēl īsti nezina vai vēlas pamest gultu. Bet prāts jau vienmēr gudrāks. :)
Bet tā kustība dod enerģiju. Un ārā sniegs. Viss balts. Skaisti...
Patiesībā, arī kursa biedri ievilināja smaidu kādā stūrī. Es tagad esot kursa Elfs, jo man tāda cepure. Tas laikam ir labāk kā Triapods. Vēl es varot būt arī ŠņurkŠņurk. Bet tas tā mīlīgi. Un arī meiteņu prezentācijas piemērs ar rozā viedtālruni, kuram tikpat rozā antena... Bet čaļi runāja pilnīgas muļķības, bet vismaz izskatījās labi. Jap. Bet man vēljoprojām viņi nepatīk. Kā rase laikam.
Un pilnīgi neplānoti izvērtās arī brīnišķīgs vakars. Ar garšas izvirtībām studentam pa kabatai, spokainu filmu un sarunas, sarunas, sarunas. Par mums varētu filmu uzņemt. Ar slēpto kameru. Pēc gadiem varētu līkas pārsmieties. Bet tā jau tie sīkumi aizmirstas. Pēc laika atcerēsimies tikai sajūtu par katru laika posmu - labi vai slikti. Un saskaitot tos kopā arī varēs izvērtēt laiku šeit - labi vai slikti.
Pagaidām gan tas "slikti" tāds skumīgs ļoti. Un pazīstot mūs - "labi" smaida.
Strauji Decembris min uz papēžiem. Šodien arī ainava aiz loga par to atgādina. Viss balts un sniega pārslas vēja dejā vēl griežas pirms zemes. Skaisti. Tiesa, sniega vīrus vēl neveļu, bet skatos uz pasaules skaistumu caur logu. Arī tā var baudīt.
Šodien ir pagājuši tieši trīs mēneši kopš brīža, kad atvēru durvis uz septītā stāva istabiņu. Daudz kas mainījies, kopš tās dienas, kad ar apjukušu skatienu un satraukumu, un bailēm kautrīgi spiedu roku itālim. Nav vairs ne baiļu, ne apjukuma, ne satraukuma. Tiesa, tinot kaseti atpakaļ, interesanti bijuši šie trīs mēneši. Katrs koks ceļa malā ir mēģinājis atgādināt cik svarīgi ir dzīvot. Un cik apbrīnojami un novērtējami ir tas, ka mēs spējam dzīvot. Katrs mirklis pēdējās dienās to atgādina. Cik svarīgi ir cīnīties. Un katru rītu ieraugi debesis aiz loga un novērtē to, ka cilvēkam tik ierasta kustība ir elpot.
Bet ja vairāk par dienas sīkumiem, tad atkal ir ļoti labi.
Naktī itālis atbrauca mājās no Lapzemes. Santaklausu neesot redzējis un sniega vairāk esot šeit. Vienmēr esmu teikusi, ka Tallina ir rūķu pilsēta. Bet vispār tāds laimīgs. Un jauki - mūsu virtuve atkal ir dzīvības pilna un izlietne trauku pilna. Gandrīz jau pietrūka!
Bet diena traki jauka, jo saulīte no rīta iespīdēja istabā un spīdēja tā visu dienu. Labi tā, ka saulīte spīd. Uzreiz elpot brīvāk un spēka vairāk. Noskatījāmies The Holiday - te visiem atgādinājums, ka šī ir tā Ziemassvētku filma, kura ir jānoskatās katru gadu un vairāk kā Viens pats mājās (pirmās divas sērijas filmas gan arī ieteiktu noteikti). Un jā - Jude Law laikam ir mans ideālais vīrietis. Jeb viens no manas jaaktieribūtucilvēki listes.
Rīt agra un gara diena. Piektdiena vēl garāka. Mana šitā slimošana visus darbus atlikusi uz nedēļas beigām, bet saka jau, ka ja labi grib un sirds ir stipra - universitāti varot pabeigt septiņās diennaktīs.
Ā. Un vēl kas. Gribēju Jums mazliet skaistumu uz miegu. Un saldus sapņus. Un par debesīm runājam, par debesīm vienmēr. Jo tās tur augšā vienmēr.
Vakar izmantoju to, ka tad, kad gulēt aiziets 7:30, blogu var nerakstīt... Jeb lielas jēgas to darīt vairs nav.
Bet es vienalga izstāstīšu, kas vakar notika. :)
Vakar Elīza, Jānis, Alīna un Emīls atbrauca! Man bija mani pirmie latviešu ciemiņi šeit Tallinā! Pirmie ciemiņi! Aizvedu viņus uz Melno Pūdeli un uz kalnu, un pa vecpilsētu, un vispār manu pilsētu, un kaijas skatījāmies, un kuģus, un ostu, un gaismiņas... Tīk ļoti lieliski! Un tēja ar rumu un dziesmiņām kojās noslēgumā ir vēl lieliskāk. Uzņemot draugus, sapratu, ka šeit tiešām jau ir kā mājās. Ir sajūta, ka uzņemu savās mājās.
Un pēc tam ar Artu sataisījām garšīgas lietas (Arta uztaisīja lielo pīrāgkūku ar ķiršiem un āboliem!) un runājām līdz rītam. Forši tā izsmieties un vienkārši ļaut laikam un sarunām plūst tur, kur tās plūst. Beidzot pa ilgiem laikiem atkal bija vakars, kad bija vienkārši jauki, nedomājot par kājām un citiem graužiem. Ir pienācis brīdis, kad es šādus mirkļus novērtēju tā, kā pumpurs novērtē saules gaismu pēc polārās ziemas.
Un šodien Elīzai bija sacensības. Manā pilsētā! Skaistie mani. Abi divi. Griezās pa laukumu mirdzēdami kā divas zvaigznītes. Apķeries ap kaklu un vienkārši lepojies, tā ļoti, ļoti sirsnīgi viss. Un Saku Suurhall (vai kā tur to lielo halli sauca) ir DIVI Hesburgeri. Laime vēderam vai prātam, vai abiem?
Tikai mazliet skumīgi gan, kad saproti, ka viss beidzies, apķer visus un brauc mājās. Un rīt no rīta viņi brauks uz savām mājām. Un mūsu mājas ir dažādās valstīs tomēr. Bet to mazo skumīgo stariņu nedrīkst laist mirdzēt, paliekam pie zvaigznītēm.
Un vakarā, kad piekusis atnāc mājās, saproti, ka simtgadīgas durvju eņģes skan labāk, un opeļa izpūtējs elpo brīvāk, Arta iepriecina visos iespējamajos veidos. Filma par Tedybear un pelmeņi, un čipši, un tas Prieka pilnais maisiņš ar jaunu upuri, uz kuru nu kādu laiku varēšu praktizēties puķkopībā.
Ir tā, nu ļoti, ļoti labi šeit.
Es šodien kaut ko iemācījos, jeb atgādināju sev. Neviens cilvēks nav perfekts. It īpaši Tu pats. Ja sev uzstādīta tāda latiņa, tad graužot sevi no iekšpuses tiek izgrauzts viss gaišais un mērķis attālinās vēl tālāk. Drīkst ticēt labajam, drīkst uz to tiekties, bet to nedrīkst pieņemt par dzīves vienīgo esamību. Dzīves esamība ir dzīvot. Un tieši tāpēc mēs esam cilvēki, ka mēs esam dažādi un reaģējam dažādi. Un pelēkos toņus tik mīlīgi saucam par cilvēcību.
Un šis, lai aizmiegam ar smaidu - Mumford and Sons - Feel The Tide.
"Kā Tu sauc! Kā Tu sauc!
Pēc gaismas Tu sauc, pēc gaismas Tu sauc!
Tumsā tās nav daudz. Pēc otra Tu sauc!"
Tas bija ļoti skaisti. Sajūta, ka visā pasaulē iestājies miers. Kā filmā "Parfīms", beigās, kad iestājās pilnīga pasaules eiforija anarhijā. Sajūta, ka viss ir ļoti lēns, jo visi ir tik laimīgi, ka mirdzošām acīm apskatās, lai ieklausītos, kā paši elpo, jo saprot, ka katrā pukst daļa zemes.
Un ej tam mieram pa vidu, jūties ļoti, ļoti iedvesmots, piepildīts, mierīgs...laimīgs. Tāda sajūta sen nav bijusi un es, patiesībā, neticēju, ka koncerti vēl spēj man tādu sajūtu dot.
Atnāca latvieši no kora un daži vienkārši vietējie latvieši. Un likās, ka izbaudīja vakaru un saņēma abus vēstījumus, ko varēja gūt - Artas, caur mākslu, manu - caur dziesmām. Kas kādā ziņā arī iet roku rokā - mēs abas mēģinām radīt telpu, kurā domāt un sajust. Jā, Arta to dara mākslā - nevis aizpilda telpu uzbāzīgi, bet ar apbrīnojamu vienkāršību rada telpu. Maz šajā pasaulē palicis smoga nepiepildīts plašums. Kur cilvēkam apstāties un redzēt to, ko viņš grib redzēt, sajust to, ko viņš grib sajust. Par daudz mums informācijas apkārt. Tik daudz, ka cilvēkiem parastajiem atņem telpu radīt.
Nav jābūt nekam īpašam, lai radītu. Ir tikai jāklausās un jāļauj sev apstāties uz brīdi, lai ieraudzītu. Lai ieraudzītu, ka pasaule jau neskrien, skrienam tikai mēs.
Mums abām tas bija ļoti vajadzīgs - mazliet iedvesmas, mazliet atzinības, kā tas mazais grūdiens, ka ir, ir vajadzīgs tas, ko mēs darām un ir jāturpina. Ir jāiet tikai uz priekšu, skatoties un gūstot visu, ko ceļš spēj mums dot.
Un lai tā kļūst par mūsu ikdienas lūgšanu, atziņa, ka ir ceļš zem kājām, ir mērķis, ir iespēja. Un patiesībā jau mums ir viss, lai pa viņu ietu, radītu, sasniegtu, priecātos...mirdzētu.
Vairāk šovakar arī neteikšu. Viss cits šovakar ir mazsvarīgs. Ja kļūs lielāks, mums vienmēr ir rītdiena. Mums tā nepieder, bet pieder cerība uz to.
Lūdzu, lūdzu priecāsimies. Par to, ka esam. Un kopā būsim ļoti stipri. Lai vēju varētu baudīt, nevis lidot tam līdz.
Ir tik lieliski pamosties 08:06 un ieskriet klasē 08:20...jā, tieši tik liela ir Tallina un nē, es nenakšņoju skolā.
Un filozofijā saņemta gala atzīme. Laikam tieši tāda uz kādu labākajā gadījumā varēju cerēt, mācoties tik daudz, cik mācījos. 6 kredītpunkti nopelnīti, vēl tikai 24, lai būtu nokārtojusi semestri. :D
Šodien patiesībā nav izdarīts pilnīgi nekas. Bet man ir tik ļoti jautrs prāts, ka varētu iet ballēt. Ja šodien būtu piektdiena es skrietu uz vecpilsētu dejot. Un lēkāt un vienkārši priecāties par brīvību. Ir tieši un ne vairāk tas laiks, kad mums ir lemts un vajadzīgs būt brīviem un justies tādiem. Mēs esam jauni, skaisti un laimīgi. Visi. Ja liekas, ka neesam, tad vienkārši domāt nevajag tik daudz. (Mana bībele nebaltām dienām)
@Storytelling skatījāmies filmu. Lika padomāt par dzīvi. Un tieši tādā ziņā, ka tieši to mazo baudas un bezrūpības pilno sīkumu dēļ ir jēga dzīvot. Ja ne, tad tad labāk ejam kopā citos laukos skriet.
Tas laikam šovakar arī viss. Klausos dziedošās vāverēs ((Ma Ya Hi - Chipmunk) jau otro vakaru pēc kārtas un lēkāju no prieka. PRIEKĀ!
Šodien sajutu pienākuma sajūtu. Rakstīt šeit ir mans darbiņš. Jā, tas jaukais, mīļojamais darbiņš, bet darbiņš. Es varu aizbraukt uz citu valsti, saraut visu, pamest, trakot, peldēt, lēkt...bet, lai ko es darītu, man tas ir jāieraksta šeit. Tieši tāpēc, ka man rūp, kas notiek ceļa saknēs, un tieši tāpēc, ka man rūp tie, kas tur un lasa. Un tieši tāpēc, ka negribu ne saraut, ne pamest, tikai trakot mazliet. Un kamēr es šeit rakstu, tikmēr ir sajūta, ka domāju un mīlu. Un ievēroju šodien, ka šo vietni lasa arī mans mīļais pašpietiekamības draudzīguma un labestības draugs. Mans saulēns.
Tad nu šovakar par pēdējām piecām dienām. Un nē, es neesmu ne mirusi, ne pazudusi. Mani nav nolaupījuši citplanētieši Un es neesmu atdevusies Ēģiptiešiem. Es vienkārši dzīvoju. :)
Ja paklausīsietie šo lasot...hehe.
CETURTDIENA. 2012. gada 15. novembris.
Sākās mans skrējiens.
Bija paredzēts, ka astoņos no rīta ieradīšos ar smaidu uz lūpām uz pilnīgi bezjēdzīgo "Kā efektīvi izmantot datoru." stundu, bet tā vietā es ar smaidu uz lūpām pamodos ap desmitiem un apsvēru iespēju palūgt Lordam Voldemortam jaunu metāla kāju par godīgu kalpošanu tumsas spēkiem.
Pulksten vienos sazvanījos ar savu transportu uz Rīgu - Ļeņingradas skaņu čali, kurš sagadijās, ka tieši tajā dienā brauca Rīga-Tallina-Rīga. Viņam esot jāsavāc pāris somu cūkas un tad jau kursēšot uz Rīgu. "Somu cūkas" izrādījās pieci viņa draugi somi, kuri brauca uz Rīgu dzert un koļīt meitenes. Piebildīšu vēl, ka četri bija apsargi, vienam bija balināta grebene, otrs bija iesaukts latviski par Šmurgulīti, trešajam labi paliek tikai pie trešās pudeles vodkas, ceturtais ir pīrādziņš speķītis... Piektais bija inženieris. Jau pēc pusstundas, Statoilā pie Tallinas visi pieci stāvēja ar biksēm pie potītēm un tēmēja kurš tālāk...bet manis piedzirdīšanu viņi bija uzņēmušies par šī brauciena misiju. Stundu pirms Rīgas visi krāca, inženieris ielīda bagāžniekā un iekārtojās uz manas ģitāras - labāk par speķīša plecu esot, jo šmurgulītis baigi siekalojoties. Es dabūju grebeni uz pleca un lūdzu Dievu kaut Rīga pienāktu ātrāk kā brīdis, kad iestāsies somiem poha. Es gan neesmu pārliecināta vai tas brīdis ir pienācis kaut tagad.
Par koncertu kā tādu. Vai koncerts vispār var būt slikts, ja sācies šādi? Tiesa, es guvu atziņu, ka īsti nespēju aizraut publiku. Tas lika mazliet saskumt. Jo tomēr, ja ir tā viena lieta, kas dzīvē mani aizrauj, iedvesmo, iededz sveci acīs un sirdī, tad tā ir mūzika. Šajā vakarā es to vēstījumu nenodevu klausītājam. Ezītī arī nē... Vai tas ko nozīmē? Bet tētis atbrauca, Klāvs atnāca. Mana mīļā Elīzī, Anete ar Artūru arī. Un tie, kuri atbalsta vienmēr un atbalstīs arī tad, kad būs palikuši trijatā. Tas tā jauki. Un Undīne atbrauca, savā vārda dienā. Un Anete lielā teica, ka es esot izaugusi. Un Kaspars sita ritmu līdzi un mirdzošām acīm gaidīja Trako pasauli. Un Artuks atbrauca speciāli no Tallinas. Un tad gribas iepļaukāt sevi par to, ka esi šaubījies. Kā atskaites punkts, ka šis posms noslēdzies un ir jādara viss, lai nākošais būtu labāks.
Un tad jau naktī Rīga - Tallina ar Artu un Mārtiņu kompānijā. Piebraucām piecos no rīta pie kojām. Astoņos sākās angļu valodas ludziņas. Pirmais kontrolpunkts nodots.
PIEKTDIENA. 2012. gada 16. novembris. Jeb divas stundas vēlāk.
Jā, astoņos no rīta angļu valodas ludziņa. Es biju tikai teicējs savā lugā, bet noteikti tajā rītā būtu bijis ideāls zaļgalvis zombijs.
Sakārtoju istabu, apēdu kādu nieku un skrēju uz lekcijām tālāk. Tad izbraucām ar Artu cauri pilsētai, uzņēmām pāris tūristu foto pie Dziesmusvētku estrādes, apēdām hotdogus un diena skaista.
Un tad korim bija koncerts.
Līvai melnā žetona kleita. Un desmit centimetri zem pēdām. Un kruķis...kruķis... Visās bildēs tas kruķis. Un vēstnieks runā pusi mūža, un Tu stāvi ar kruķi un mirsti. Stilīgi. Tie ir tie dzīves brīži, kad sakod zobus un esi vīrietis. Sakodu un biju. Un pat dziedāju no sirds.
Bet vakars bija tiešām jauks. Labi mums trijatā - ar Artu un Mārtiņu. Dejas ar DiskoDrostaliņām, neierobežots ēdiena un mazliet ierobežots alkohola daudzums. Tā sirsnīgi. :)) Tiešām jauks vakars, tur pat nevajag neko vairāk pateikt.
Un tad tiek sakārtots naktī koferis, un Nino modina Līvi, kurš aizmidzis drēbju kaudzes vidū sēžot. Un izrubījies kājās stāvot pie loga, un tad pie durvīm, un tad sēžot uz gultas malas un tā. Jautri.
SESTDIENA. 2012. gada 17. novembris. Jeb četras stundas vēlāk.
Kad neesi gulējis vairākas naktis normāli, tad atmiņas nepaliek daudz.
Sešos no rīta cēlāmies, pusseptiņos sākām ceļu uz Rīgu. Divas nogurušas un izsalkušas meitenes... Jēēē.
Es iebraucu mājās pustrijos. Ar gāzes izdevušamies un neizdevušamies liešanām, ar brokastošanu, iepirkšanos un citām pauzēm - braucu astoņas stundas. Ginesa rekordu cienīgs ceļš no Tallinas un Rīgu, ko pat autobuss veic četrās ar pusi stundās.
Pa ceļam apciemoju izstādi Jūrmalas Mākslinieku namā. Mans darbelis karājās karājoties pie sienas un smaidīja Ļeņins pretim. Jauki tā. Kartons savā kartonā un robs robā. Lika pasmaidīt. Un vēljoprojām liek.
Un tad viss pa miglu. Mājās. Visi priecīgi. Gailenes garšīgas. Rīga staro parasti. Mākslas Akadēmija staro lieliski. Pica garšīga. Mašīna brauc. Māsai blakus gulēt. Aizmigt...
SVĒTDIENA. 2012. gada 18. novembris.
No rīta mani modināja māsa, tad brālis, tad atkal māsa, tad mamma, tad tētis, tad to beidzot izdevās izdarīt brokastīm. Kā no nāves miega pilnīgā nemaņā. Un tāds viss rīts. Rozes atvadījās no lapām.
Valsts svētki.
Pēc mazas diendusas, četrām stundām, aizbraucām pie Ingrīdas. Mamma sacepa mazās Cielaviņas un siera kūku... Jauki. Galdā tikai grūbas un mežacūka. Ā, sautētas bietes un kāļi arī. Mmmmm. Žēl, ka tā baltmaize arī pagadījās... nu pilnīgi garšu bojāja... ;)
Visu vakaru dziedājām. Kaut bijām pilnīgi citādā sastāvā kā parasti, likās, ka visi noilgojušies. Gan viens pēc otra, gan pēc dziesmas, pēc miera, pēc sirsnības un dzīva prieka. Dziedājām no sirds un balsīs. Kā māk un kā grib. Prieks plūda no dziesmas uz dziesmu. Saviļņojums atnāca ātrāk par salūtu, kura laikā, starp citu, pirmo reizi nebija neviens nomiris. Skanēja par jautrība.
Ingrīda palūdza, lai nospēlēju kādu savu dziesmu. Nospēlēju. Mamma dziedāja līdzi. Ar mirdzošām acīm un sirsnību. Mamma dziedāja līdzi!
Sarunas sarunu galā, smiekli smieklu galā un Līva vizina automobīli uz māju pusi gluži jautru. Riepas dejo, cilvēks dzied. Dzīve skaista!
PIRMDIENA. 2012. gada 19. novembris.
Māsa no manis neatkāpās kopš brīža, kad apķērās sestdiena ap kājām satiekot. Šodien nācās atkāpties. Šodien rociņas ar varu tika atkabinātas no mana kakla un ar sāli pieberot ielas, māsa aizbrauca uz to tālo, riebīgo briesmoni Tallinu, kurš ēd tādas lielās māsas.
Un atkal man gribas teikt, ka mājas ir tur kur ir cilvēki, kuri rada mājas. Un šeit pilnīgi noteikti man ir mājas. Arī. Esmu bagāts un laimīgs cilvēks, man ir divas mājas divās valstīs.
Uuuun nobeigumā hotdogs, protams.
Lai vai kā, šis bija traks ceļojums cauri dienām un robežām. Forši tā.
Mēs tomēr dzīvojam kamēr vismaz sirdī esam jauni, bet kamēr tādi esam arī kājās - jāskrien! Ir tik labi būt brīvam savā brīvībā, darīt, skriet, dzīvot, elpot... Smaidīt pat to, cik labi ir.
"Līvu, es par Tevi šodien desiņu apēdu un zupiņu arī! Lai Tu ātrāk brauc mājās."
Mammas veids, kā māsu pierunāt apēst tukšu šķīvi. Bet strādā, sestdien būšu.
Ļoti jauka diena. Gandrīz nemaz no gultas neizkāpu. Kāds, jauks, par mani rūpējās, lai kājiņu nekustinu. Ar katru dienu šejiene kļūst par lielākām mājām. Bet vārda "mājas" definīcija jau tāda laikam arī ir, tā ir vieta, kur ir cilvēki, kuri mīļi. Tavējie. Jā, man arī šeit ir savējie, tad jau šeit ir mājas.
Un rīt koncerts. Tā jauki iziet cauri dziesmām, atcerēties pusi un saprast, ka rīt būs baigā improvizācija. Nekas, vismaz kaut kas jauns. Kaut, ja godīgi, es uz kādu laiku izslēgtos. Mazliet piekusis no cīnīšanās. Bet nedrīkst. Ejam gulēt un ceļamies ar spēkiem skriet. :)
Itālis šodien pateica, ka es esmu neveiksmīgākā meitene, ko viņš jebkad saticis. Evija uzvārīja man pelmeņus, Nino tēju un tāda priecīga, Jirka piedāvāja dziedāt decembrī...jā, arī mans dzīvoklis ir jauks.
Ir veselīgi pasmieties par sevi. Biežāk kā par citiem.
Smiesimies šonakt un smiesimies rīt. Priekā!
Pirmdien Elīza piezvanīja: "Tev rīt ir svarīgas lekcijas? Negribi atbraukt uz Latviju rītvakar?"
Un ziniet, aizbraucu arī. Un ar nakts autobusu atpakaļ. Gulēts nav gandrīz nemaz, tikai autobusā ik pa brītiņam izslēdzos mazliet. Bet es uzkāpu Brīvības piemineklī augšā. Līdz Mildas kājām. Un man ap kaklu apsēja Latvijas karoga lenti. Un man tagad ir grāmata par Brīvības pieminekli. Un es dziedāju. Dziedāju par brīvību brīvībā. Un kameru melnās acis bija svešas. Jā, man labāk patīk mūsu Latviešu parastās - zili zaļi pelēkās.
Ja raksti eseju filozofijā ar citātiem - citātu izcelsmi atrodi pirms esejas pabeigšanas. Tas aiztaupīs daudzas stundas darba.
Es to neizdarīju, tāpēc tagad daudz nerakstīšu.
Bet šodiena bija brīnišķīga. Es saņēmu iespēju, īstenošu to, es turēju doto vārdu, pati izdarīju savus darbus, kaut zināju, ka man apkārt ir lieliski cilvēki, kuriem arī ir divas rokas, galva uz pleciem un laba sirds.
Rīt sākas skriešanas maratons. Dažreiz sajūtos kā vējš, jo tieši tad, kad kustība kustībā liekas par lēnu, kad kājas zemi neskar - esmu laimīga līdz pirkstgaliem, mirdzu un priecājos. Jo tad var nedomāt, tikai skriet. Sen zināms, ka Līva domā par daudz. Bet kamēr domas neaiziet, tā pat kā miroņi - tās nesmird.
Lāčplēša diena.
Man liekas, ka tik ļoti ignorējusi šo dienu vēl nekad neesmu. Tomēr kāda svece vienmēr tiek aizdegta, kāda latviešu dziesma nodziedāta, bet šogad - laiki mainās, vieta mainās, cilvēks mainās.
Izbraucu ar riteni daudz un dikti. Kājas sāp, bet prātam tikusi ģenerālā vēdināšana. Apmaldījos reizes simts man liekas. Vienmēr atdūros jūrā. Rodas sajūta, ka Tallinai visās pusēs jūra. Bet tā laikam esmu es... Bet dikti jauki. Tallina ir viena skaista pilsēta, tiesa, man par to arī iepriekš nebija šaubas. Rīt varēs sākt nedēļu ar smaidu un spēku. Rīt sākas nedēļu maratons: koncerti, eksāmeni, esejas, Ziemassvētki... Man jau ir Ziemassvētku sajūta. Esmu kā nekā Ziemassvētku pilsētā, kad decembrī visi igauņi liekas kā rūķi.
Vēl tikai mazliet smieklu. Mazliet sapņu un miega. Tāds laikam ir mans šīs nakts mērķis. Priekā! Lai rīt arī Jums sākas lieliska nedēļa, viss veicas un saule spīd!
Apsvēru domu rakstīt ar atpakaļejošu datumu, bet doma jau laikam ir rakstīt tā kā ir. Bija tā, ka nesanāca. Bija jāpadzied prezidentam, mazliet jāpapriecājas, jāparunājas. Mazliet dzīve jāpabauda..
Šodiena.
Citāts iz Artas: "Līvi, man liekas, ka tā tiešām visu laiku notiek tikai ar Tevi!" Un tagad visi, kas lasa šo nevalstisko iestādījumu iedomājas: "Jā, arī Arta līdz tam beidzot ir nonākusi!" Patiesība, kas patiesība. Bet man taču tikai nokrita sarkanais lifta spainītis (starp manu un Artas balkonu) no septītā stāva. Un taču tikai pusčetros no rīta. Skrēju savos krokšos pakaļ. Ziniet, dežurantes skaļo smieklu dēļ vien būtu vērts to spaini nomest vēlreiz. :))
Vakardiena.
Man ir apgraizīti matu gali. Šausmas. Man tiešām vēljoprojām nepatīk iet pie friziera! Sagadījās tā, ka es runāju labāk krieviski kā friziere angliski. Un manas krievu valodas zināšanas nav mainījušās. Un kas viņa grieza man priekšējos matus, mana vienīgā doma bija: Nu lūdzu, man tās acis vēl būs tomēr vajadzīgas!
Un tad, ar pielaizītu ķimikālijgalvu bija jauka diena. Inyoungai, Artas istabas biedrenei, palika 22 gadi. 22 pēc Eiropas skaitīšanas metodes, pēc korejiešiem 23, kā es sapratu. Miu, jāpāniete, taisīja suši, jeb mācīja to darīt mums, mēs ar savējiem izcepām kūku. Lielu brauniju, kurš, nez kāpēc, ļoti garšoja pēc šokolādes.
Un dziedājām. Un visu nakti dvēseles dziedāja. Un plauka. No sestā stāva līdz debesīm garā pupa stiepjas, zied un sēj sēklas pasaulē.
Aizvakardiena.
Kora pirmais koncerts šogad. Man pirmais koncerts ar kori Tallinā, Kumu muzejā. Tas bija viens ļoti savāds pasākums. Mūsu prezidents teica garu, ļoti lēnu runu, vēstnieks runāja. Igaunijas prezidents stāvēja malā un izskatījās cienījami smieklīgi jauki. Daudz cilvēku, kuri varbūt mazliet par stipru mēģina parādīt savu nacionalitāti, bet laikam tā notiek, kad svini savas valsts svētkus valstī, kas nav tava valsts. Vīns, sarunas, iepazīšanās, sarunas, vīns...jauks vakars. Katrs atradām savu prieciņu šajā pasākumā, tas bija tiešām interesanti. Sajūta, ka katru dienu notiek kas jauns, turpinās.
Un Filipam bija dzimšanas diena. Un ballīte par godu tai. Ielūdza mani mazliet padziedāt, sagaidīja ar vodku. Un mēģināja piedzirdīt, bet pēc trešās gāju atpakaļ uz sesto stāvu, kur turpinājām viens otru piedzirdīt, tikai nu jau starp savējiem. Filips mēģināja sekot, bet izdevās man aizmukt koju gaiteņos. Teikšu godīgi, šie puiši, kuri skatās stiklainām acīm uz Tevi, kad dziedi...nu vai zini, tie nav joki.
Tādas skrien manas dienas. Tiešām skrien. Ar katru dienu laiks kļūst arvien nosacītāks jēdziens. Nav laika, ir tikai sajūta, ka dzīvo. Priekā!
Trešā filozofijas eseja aizņem visu rīkjoslu - tas laikam arī ietekmēs šīs nakts ierakstu. Nakts...laikam jau visi šie top naktī.
Diena kā diena, parasta, pelēka un vienkārša. Gribēju nokrāsot sarkanus matus, neļāva, gribēju zilus, neļāva. Tad nu lai paliek pelēkie. Nakts kā nakts, darbīga un gara. Tikai varētu tā būt vēl garāka. Varētu naktī laiks apstāties un pagaidīt, kad esi izdarījis visu, lai paliek mazliet tomēr arī miegam. Lai nākamā diena mostas smaidoša un iekšēji saulaina, nevis aizpampušām acīm un sajūtu, kaut nekad nebūtu dzimis.
Kā rodas cilvēka raksturs? No paradumiem? Gabriels (brazīlietis no Artas virtuves un mans angļu valodas partneris) palīdzēja izlabot mājas darbu. Sēdēju viņa istabā un brīnījos par to, cik viņš kārtīgs. Pamanījis manu skatienu tikai noteica: "Yes, I am organizing myself." iedomājos par sevi - manā istabā ir radošs bardaks, es naktī negulēšu, jo nesaplānoju savu laiku... laikam vajadzētu no viņa pamācīties.
Otrs punkts ir cik daudz mūs ietekmē citi. Ir viegli nedarīt, ja redzi, ka tuvu stāvošie cilvēki arī nedara. Mēs ļoti iedvesmojam, pavelkam, vai novelkam līdzi otru. Jo ir labi tā, dīkdienībā sēdēt...sapņot un priecāties.
Tikai vienmēr pienāk tas brīdis, kad Tu attopies pilnīgā bezspēcībā par to, kāds darbu kalns stāv priekšā. Un tur nevar vainot ne skolu, ne skolotājus. Visam tiek dots laiks, tikai mēs paši neprotam sabalansēt to.
Mana formula tomēr paliek pirmāmkārtām dzīvot, tad mācīties. Kamēr ķermenis tur - var paspēt abus. Tātad vienīgā lieta, pie kuras tiešām jāpiedomā - jāmīl sevi. Ja gribas filmu - skaties filmu, gribas hotdogu - ejam! Šie taču ir labākie dzīves gadi, nedrīkst izniekot ne minūti no tiem. :)
Šausmīga diena. Visiem, kas apkārt, vai tiem ar kuriem sazinājos. Lietas krīt no rokām laukā nemaz nesasniegušas tās.
Šodien atklāju, ka arī Tallinas lielie iepirkumu centri ir lieli un plaši, un paņem daudz laika. Un lai cik lieli tie nebūtu - tur arī nekā nav. Drēbes visos veikalos vienādas, spīdīgas, lēta paskata un dārgas. Laba kombinācija, ne?
Bet viņiem ir bezmaksas autobuss, kas aizved uz to veikalu. Tas gan ir jauki.
Un es decembrī atkal mācīšos sestdienās. Pa sešām stundām katrā, vai tās nav lieliski brīnišķīgas ziņas? :)
Bet hotdogs pēc pusnakts vēljoprojām ir laba lieta. Un mācīties kopā arī.
Un iepriekš nepateicu - man ir igauņu māla krūzīte ar uzrakstu Liivi. :)
Un par kojām un dzīvokļa biedriem - man rodas sajūta, ka visi ir piekusuši. Itālis ar katru dienu paliek arvien bālāks, vairāk pīpē un klusi runā par sauli. Jirka reti iznāk no istabas, bet ja iznāk daudz nerunā. Līna gan atplaukusi. Sanders bija atnācis ciemos, jauka tā sākuma fāze, kad abi kautrīgi slavē otra KATRU kustību. Mīlīgi. Nino gan sanīkusi, pilnīgi žēl skatīties. Patika man tā jautrā, priecīgā Nino. Tagad visu gulšņā pa gultu un raida nīgrus skatienus pasaulē. Eh. Bet pēc katra lejupceļa ejam augšā, vai ne? Augšup, tikai augšup vien! :)
Ja paliek vientuļi un gribas kādu draudziņu - puķe, protams, ir labs variants. Lētāks par zivi akvārijā, vieglāk kopjams, nav jāmaina ūdens, smaržo...
Aizrāvos ar puķēm, bija trīs uz palodzes. Šorīt visas trīs ir mirušas. Pat Alpu vijolīte brūnā krāsā - nāve iestājusies no pārlaistīšanas. Abi violetie virši - no nokalšanas.
Zivs vēl ir dzīva.
Secinājums #1 - ar zivīm ir vieglāk.
Secinājums #2 - ja ir vēlme pēc puķes, ziedošie kaktusi ir ļoti labs variants. Izturīgi.
Secinājums #3 - Ja palodzi vienkārši nokrāmē ar svecēm, arī izskatās ļoti labi. Un istaba mājīga.
Ir dienas, kad gadās uzkāpt uz ēnu lauciņa. Un tad tiek atskrūvēta Līvas Prieka Burka, atrasta zīmīte un sirsniņa priecājas. Šokolāde ir brīnišķīga, bet kad starp šokolādi ir arī zīmītes ar mīlestību...
Šovakar bija Movie night. Deniss atnāca, Evija, Vikija un Nino. Visi sasēdām manā gultā un noskatījāmies 'Where the wild things are', ēdām maizītes, burkānus grauzām, un zemeņu saldējumu. Tā dikti jauki. Un ap galdu arī sasēdām, runājām un smējāmies. Tā ļoti jauki. Šādi vakari noteikti ir nepieciešami vairāk.
Par pelmeņiem...necepiet mazos cepampelmeņus Tallinā! Nu nav īsti labi. Sausi, cieti un negaršīgi. Krējums aizies vairāk kā pelmeņi, brīdinu! ;)
Apelsīnu svecītes liesmiņa logā dejo. Aizmigsim visi šonakt smejot, sarunāts?
Kaut visas dienas būtu tik piepildītas kā šī. Izdarīts daudz sakarīga. Un man būs koncerts Tallinā. Kopā ar Artu 22.11. dalīsim savu mākslu.
Un jauno Džeimsu Bondu arī redzēju. Vēljoprojām lielisks, bet tāds pārāk mīlīgs uz vecumu palicis...un kapos arī bijām. Svecītes un dvēseļu dienu sajust. Noskaņu noķert. Tā jauki. :)
Man ļoti patīk. Viss.
Lieliska hangover diena. Kad ir tik ļoti labi, ka mācīties liekas patīkamāk kā ēst. Un domāt! Šādās dienās ir tik ļoti skaidri tiešs prāts. Lasīt cilvēkus vienkārši, jo smadzenes automātiski noņem jebkādas maskas un skatās pa tiešo. Nereāli interesanti. Varētu pat sākt ballēties vairāk.
Vakars pats par sevi vēl jaukāks. Ar Artu izmetām līkumu līdz vecpilsētai, Melnajam Pūdelim. Pat speķa zupa nespēja sabojāt labo vakaru. Kaut kā vienkārši viss notiek tik jauki, ka gribas tikai smaidīt, baudīt. Baudīt, ka esi laimīgs. Un ar Nino sasēdām pie galda un parunājāmies. Tik jauki. Tā no sirds. Un jā, laikam tiešām braukšu uz Gruziju vasarā. Mēs abas brauksim.
Itālis bija piesarcis prasījis Nino, vai es uz randiņu eju šovakar. Nē, tikai mati no vakardienas vēl uzkasīti. Bet protams, ka uz randiņu... :D Priekā!
Dzīvnieciņš turēts krātiņā. Kad dzīvnieciņam pa spraugu parāda pasauli, tas sāk ilgoties pēc tās. Nakti pēc nakts skrubina caurumiņu, līdz izskrubina un saraujas kā diegs, lai izlīstu.
Vēl jāpaskrubina un tad dzīvnieciņš brīvs.
Atnācu pret rītu un Jirka sēdēja vēl virtuvē ar draugu Martinu no Slovākijas. Martins studē animāciju. Ielūdza mani uz savu prakses studiju, lai redzu es, kā tās lietas pa īstam notiek! Un izstāstīja, kur to mācīties, pie kā jāiet, cik tas tiešām arī ir forši...
Bet vispār - šo vakaru ieliku lādītē un atslēdziņu noriju. Lai tas paliek starp mums. :)
Bet vakars - visu svēto Halovīnu vārdā - lielisks!
