The Shawshank Redemption

Kādā brīdī es sapratu, ka šī vasara ir pagājusi bez filmām, bez grāmatām, bez stāstiem, bez realitātēm, kurās dažreiz ir tik labi izrauties. Reiz es biju cilvēks, kurš mēnesī skatījās divas filmas dienā, kuram kinoteātrī nav neredzētu filmu (tā man likās toreiz, bet realitāte rāda, ka tās labākās ir neskatītas un nezināmas) un televīzoru vispār nav vērts ieslēgt. Par cik Latvijas TV vēljoprojām rāda deviņdesmito gadu filmas un sākumu no divtūkstošgades + ļoti daudz un dažādus kulinārijas (arī par to es nesūdzos) šovus (par LTV neko nesaku, vēl joprojām esmu laimīga un pārsteigta par vienīgo reālo LV TV), tur neko daudz nokavējusi neesmu, bet mana filmu pasaule gan ir stipri cietusi. 

Filma dienā varētu būt labs sākums, lai atsāktu, ar vakardienu. Bet noskatoties pirmo manā sarakstā un pirmo arī IMDB top 250 pēc reitinga, sapratu, ka mana stāstu garša ir mainījusies tik pat cik iemesls kāpēc skatīties, iekrist un izdzīvot. Reiz es skatījos filmas, jo tas bija labs veids kā aizmirsties, atslābt. Ir lieliski pēc drausmīgi lieliskas dienas noskatīties vieglu komēdiju un iekrist vieglā bezsapņu miegā. Bet nevarētu teikt, ka tam ir jēga. Ko mēs iegūstam no vieglām komēdijām, kuras principā ir ar vienādu sižetu, kuru pirmajās piecās minūtēs ir skaidrs ap ko griezīsies stāsts, kam būs konflikts ar ko un kāds būs tā atrisinājums beigās? Nu labi, kā dramatiskais pavērsiens vēl šad tad mēdz nomirt galvenā varoņa mamma, tētis, nu vai kāds cits tēls ar pietiekami garu ekrāna laiku, lai skatītājs mazliet paraudātu un justos aizkustināts un iedvesmots. Es nesaku, ka tās ir sliktas filmas, filma ir filma un ja tai ir auditorija, kura to skatās - viss kārtībā. Vakardienas filmu vakaru sāku ar tādu vienu, par vecāku kopā savešanu un kondetorejas brīnumiem, mīlīgi bija. Patika gan brālim, gan māsai un mammai arī. Lūk tas ir pluss vieglajām, pozitīvajām un mazliet banālajām filmām - lielisks veids kā ģimenei pavadīt vakaru, kad visi ir piekusuši un mazliet kašķīgi - visi kopā un nav jārunā. :) 

Bet tomēr vidēja filma ir apmēram 1,5-2 h mūsu dārgā laika. Šobrīd, kad man laika tiešām nepietiek pilnīgi nekam, es mazliet skatos, cik vērtīgi es šo dārgumu tērēju. Un šajā brīdī arī kļūst svarīgs tas, ko es sagaidu no filmas - lai tā ne tikai mani izklaidē, bet dod kaut ko, ko noglabāšu pie sirds vai prāta stūrī un ņemšu līdzi rītdien, parīt un vienmēr. Iedvesma, spēks, aizrautība, prieks, cits skatījums... Protams, arī sajūta, ka visas meitenes atradīs savu ideālo mīlestību, piepildīs visus savus sapņus, iemācīsies neskriet, nesatraukties, jo tā pat viss vienmēr beidzas labi ar skaistu skūpstu lietū vai saulrietā, ideālo darbu, perfekti nokārtotiem eksāmeniem, laimīgu tikšanu jebkurā universitātē...arī tā noteikti ir iedvesma, tikai varbūt mazliet citā līmenī.

Filma ir cita realitāte, cita dzīve. Es gribu tās filmas, kuras iedvesmo piepildīt savējo. Vakar pieķēros filmai The Shawshank Redemption - drāma? Nezinu, varbūt. Bet man gribētos likt žanru "dzīve". Atradu vinu IMDB top250 listes pirmajā vietā. Jā, saprotu kāpēc viņa tur ir. Reitings 9,2 ar 1,009,063 vērtējumiem. Stāsts ir par cietumniekiem, bet nevis no klasiskā viedokļa - atsēžam un mūkam, izlaužamies...bet no tās puses, kura parāda to cik vērtīga ir dzīve, dzīvība, iespēja un cerība. kā pie tās ir jāturas, kā ir jāaug un jānovērtē. Izaugsme un iedvesma dzīvot ir vienīgie pamatnoteikumi dzīvei kā dzīvībai. Mani piesaistīja vēl aspekts par gudrību, spēku un izturību, draudzību, nožēlu un to, cik smagas važas mums uzliek atmiņas, grēki un piedošana. Bet tas tā. Viss, ko es gribēju pateikt ir lūdzu, mīļie, ja vakars brīvs un gribas mazu iedvesmas spārnu, kurš noķer jaunu vēju jaunam ceļam - noskaties. Neparedzama, iedvesmojoša un sāpīga. 

Dienasgaismā blogu rakstīt nav iedvesmojoši, bet filma... Nu gribejās. Un sajūta, ka šī bija pirmā, un ka lai cik būtu vēlš šonakt būs otrā, paceļ un ceļ, un lidina. Un cerība, ka rīt no rīta būs jauns ieraksts ar maniem sajūsmas spiedzieniem... Priekā, mīļie! 

Izskaņa

Reiz es lasīju Poliannu. Un tad Pollianna nu jau liela. Un tad citas grāmatas, kuru autore bija tā, kas sarakstīja Poliannu. Un tad Annu no Zaļajiem jumtiem, un, un, un...

Bet doma ir tāda, ka Poliannai ir tāda prieka spēle. Ka visā Tu atrodi kaut ko priecīgu, ja ne, tad mēģini atkal un atkal, nav zaudētāju, jo Tu nekad nebeidz spēlēt. Polianna mani iedvesmoja. Un ar pārtraukumiem īsiem vai gariem, vai gadus gariem, esmu šo spēli spēlējusi ilgi. Un mēģinājusi iedvesmot apkārtējos. Jo tieši kripata iedvesmas ir tā, kas mums ikdienā tik ļoti trūkst. Vienalga vai tā būtu iedvesma skriet, iedvesma dejot vai vienkārši, iedvesma pacelt skatienu augstāk par zemi.

Šodien biju māsīcas vārda dienas svinībās, kurās bija vēl kādi desmit bērni ap desmitgadi. Mani pārsteidza tas, cik ļoti bērni ir mainījušies. Atkal pārsteidza. Viņiem nav tāda parastā, vienkāršā prieka. Vienkārši par to, ka viņi ir. Nav pat atblāzmas par to. Viņi ir pasaulīgi mārketinga upuri, kuri virspusēji liekas nelaimīgāki par lielāko daļu pieaugušo, kurus pirms pāris gadiem sasniedza pusmūža krīze. Un tas ir skumji, jo arī tas bariņš desmitgadnieku ir daļa mūsu nākotnes, gluži tā pat kā mēs.

Kaut nākotne pienāk katru mirkli, un katru mirkli paiet. Vai katrs mirklis ir mazliet labāks par iepriekšējo? Tāds pats jau vien ir. Tā pat kā nākotne ir tāda pati kā šodiena, jo mēs esam tie paši, vai vismaz gribētu būt. 

Doma ir tāda, ka Polianna ar savu prieka spēli skumjam ciematam atgādināja par dzīves vienkāršo prieku. Par to, kurš ir tieši tāpēc, ka ir, nevis tāpēc, ka to kāds nopircis, ieskaidrojis, iemānījis... To prieku, kurš elpo ne tikai lietū, bet arī viesuļvētrā, dubļos un aukstumā, jo tas ir dzīvs. 

Vai mēs esam dzīvi? Es nezinu cik bieži es to varu teikt par sevi. Mans ķermenis nav dzīvs, bet gars...nu es cenšos. Bet maz mēs cenšamies. Šodien jau vakarpusē es pieķēru sevi, ka visu dienu biju gaidījusi, kad tā paies, kad beidzot pienāks nakts, kad pienāks rītdiena. Es dusmojos uz brāli, uz māsu, uz vecākiem, uz visiem. Es dusmojos uz sevi. Neizbaudīta diena, neizdzīvota diena. Rītdienas vienīgais šarms ir tas, ka rītdien mums piederēs izdzīvotā vakardiena, kura ar savu eksistenci padarīja mūs par veselu dienu stiprākus, gudrākus un īpašākus. Bet dienu pēc dienas mēs to bagātību nozogam paši sev un nemaz par to nejūtamies vainīgi. 

Dienas ir visādas, bet visas ir mūsējās. Atkal. Visas pienāk un aiziet neatkarīgi no tā kāds vējš ostā. Pat ja kuģis pilns vikingu, kuri ar lāpām gatavi nodedzināt visu, kas svēts, ar dievbijīgu lūdzēju priekšgalā. 

Gribētos man ļoti teikt - atlabstiet mīļie un beidzot ļaujieties plūst brīvībā, bohēmā un bezrūpībā. Neatkarīgi no visa mēs sapūsim, mūs apēdīs tārpi vai aprīs uguns. Vienīgais, kurš spēs ko mainīt, būs tas, kurš no tā koka zara virs kapa smiesies apstāvētājiem pretim laimīgs par to, cik daudz brīnišķīgas dienas tas pieradinājis. 

Bet mēs visi esam cilvēki ar savu viscilvēcīgāko vājību būt cilvēcīgiem. 

Priekā mīļie! Spēlējam dienas, spēlējam naktis. Dzīvi spēlējam un paspēlējam, ja gadās. Piekāst laiku un pasaulīgas muļķības, piekāst.

Jūlijs

Mana interpretācija par šo vasaru, dziesmīšiem, pozitīvo, sauli, visu, visu... Savāda, bet tomēr (links uz dziesmiņu)

Dienas skrien griezdamās, virpuļos un rakstos. Īsti latviskas. Īsti trakas, darbīgas un pārgurušas. Katra atnes pa kādai atklāsmei, bet tās nebūtu manas dienas, ja tā nenotiktu. 

Varētu memuārus sarakastīt par to, kas notiek, kas noticis, kas notiks rīt... Bet visā viesuļvētrā mani lielākā daļa šīs informācijas jau ir pametusi. Pietam, ne ar visu ir jādalās - tikai ar to, kas es zinu, ka nosēdīsies Tev uz pleca un atstās labu sajūtu.

Jūrā ir liels vējš. Jūra vienmēr ir bijis mans draugs un glābiņš. Tā jūt mani. Es ticu, ka vēja laikā viss mainās un plūst, jaunais nāk ciemos, vecais atvadās. Bet pat pēc divām dienām viļņos, lidošanas pret vēju un pasaules apskaušanas...es tikai mīlu jūru, bet neplūst, nemainās. Mazliet purva sajūta, neplūst tik stieg. Arī nesnieg, tikai iesūc un smok.

Alkohols ir cilvēces traģēdija. 

Atmiņas ir cilvēces sāpe. 

Pārdomas - purvs. 

Iemesla, sākuma, jēgas meklēšana - mulķības. 

Bet mēs esam cilvēki, jo spējam domāt. Lai vai kā, lai puzle liekas, katru sekundi atnesot ko jaunu. Lai kas tas būtu, mēs taču pārkāpsim, vai ne? Ne tikai pārkāpsim, bet iemācīsimies nesarauties no atmiņām, varbūt pat iemīlēt tās. 

Bet visām izaugsmēm vajag laiku, visiem jaunumiem vajag laiku, lūdzu dodiet to. Es tomēr ticu, ka cilvēks var izturēt visu, pat nāvi savā ziņā. Vismaz es tam ticu vakaros, ar rītiem es nedraudzējos. Es draudzējos ar miegu. 

Lai vai kā samīļojam savus rotaļu lačus, kurus tomēr neturam pārāk tālu. Un nopriecājamies par to, ka reiz mums bija iespēja būt bērniem. Kad vasaras bija plezīra laiks, kad tikai elpot un priecāties. Kad nebija aukles pienākumi rītos, viena vecāka darbi vakaros un otra naktīs. Bet laikam es šos darbus mīlu, jo tā ir lieliska iespēja nodoties un nekrāsot ne melnu, ne baltu. 

Mamma man šovakar pateica divas patiesības:

1. Aizmirsti melnu un baltu. Tādu krāsu nav. Saproti reiz, ka viss ir pelēks.

2. Līv, no Tevis nekad Madonna nesanāks, arī Busulis ne. Samierinies ar to beidzot, ļauj tam iet. Tev jau ir divdesmit gadu. Pietiks sapņot. 

Tas pats ar mākslu un citiem maniem prieciņiem. Daži cilvēki vienkārši nav dzimuši lai būtu lieli.

Bet es svēti ticu, ka nav pelēkā. Ir visas krāsas, tikai ne pelēks. 

Viss augstāk rakstītais laikam vairāk ir manai dienasgrāmatai, kā atslēgas vārdi. Grūti saprotams, bet nevajag jau. Lai vai kā, viss ir kārtībā un dzīve ir brīnišķīga traģēdija. Saulaina, ar zaļu zāli, bērnu smiekliem un ponijiem. Ja mūsu pasaulē ir radīti poniji, tad taču tiešām dzīvojam labā pasaulē! 

Priekā, mīļie! Turās un nedzer tik daudz. Ir arī citi prieki dzīvē.

Šodien.

Tas ir apburtais logs - nekad nekam nekur nepietiks laika. Jo laika vienkārši nav. Bet mūsu sev uzliktie rāmji vienmēr izrādīsies par šauru.

Un otrs apburtais loks būs, ka tieši tiem cilvēkiem, kuri Tev pietrūks visvairāk, ļoti un šausmīgi, Tu nepietrūksi nemaz.