Izskaņa

Reiz es lasīju Poliannu. Un tad Pollianna nu jau liela. Un tad citas grāmatas, kuru autore bija tā, kas sarakstīja Poliannu. Un tad Annu no Zaļajiem jumtiem, un, un, un...

Bet doma ir tāda, ka Poliannai ir tāda prieka spēle. Ka visā Tu atrodi kaut ko priecīgu, ja ne, tad mēģini atkal un atkal, nav zaudētāju, jo Tu nekad nebeidz spēlēt. Polianna mani iedvesmoja. Un ar pārtraukumiem īsiem vai gariem, vai gadus gariem, esmu šo spēli spēlējusi ilgi. Un mēģinājusi iedvesmot apkārtējos. Jo tieši kripata iedvesmas ir tā, kas mums ikdienā tik ļoti trūkst. Vienalga vai tā būtu iedvesma skriet, iedvesma dejot vai vienkārši, iedvesma pacelt skatienu augstāk par zemi.

Šodien biju māsīcas vārda dienas svinībās, kurās bija vēl kādi desmit bērni ap desmitgadi. Mani pārsteidza tas, cik ļoti bērni ir mainījušies. Atkal pārsteidza. Viņiem nav tāda parastā, vienkāršā prieka. Vienkārši par to, ka viņi ir. Nav pat atblāzmas par to. Viņi ir pasaulīgi mārketinga upuri, kuri virspusēji liekas nelaimīgāki par lielāko daļu pieaugušo, kurus pirms pāris gadiem sasniedza pusmūža krīze. Un tas ir skumji, jo arī tas bariņš desmitgadnieku ir daļa mūsu nākotnes, gluži tā pat kā mēs.

Kaut nākotne pienāk katru mirkli, un katru mirkli paiet. Vai katrs mirklis ir mazliet labāks par iepriekšējo? Tāds pats jau vien ir. Tā pat kā nākotne ir tāda pati kā šodiena, jo mēs esam tie paši, vai vismaz gribētu būt. 

Doma ir tāda, ka Polianna ar savu prieka spēli skumjam ciematam atgādināja par dzīves vienkāršo prieku. Par to, kurš ir tieši tāpēc, ka ir, nevis tāpēc, ka to kāds nopircis, ieskaidrojis, iemānījis... To prieku, kurš elpo ne tikai lietū, bet arī viesuļvētrā, dubļos un aukstumā, jo tas ir dzīvs. 

Vai mēs esam dzīvi? Es nezinu cik bieži es to varu teikt par sevi. Mans ķermenis nav dzīvs, bet gars...nu es cenšos. Bet maz mēs cenšamies. Šodien jau vakarpusē es pieķēru sevi, ka visu dienu biju gaidījusi, kad tā paies, kad beidzot pienāks nakts, kad pienāks rītdiena. Es dusmojos uz brāli, uz māsu, uz vecākiem, uz visiem. Es dusmojos uz sevi. Neizbaudīta diena, neizdzīvota diena. Rītdienas vienīgais šarms ir tas, ka rītdien mums piederēs izdzīvotā vakardiena, kura ar savu eksistenci padarīja mūs par veselu dienu stiprākus, gudrākus un īpašākus. Bet dienu pēc dienas mēs to bagātību nozogam paši sev un nemaz par to nejūtamies vainīgi. 

Dienas ir visādas, bet visas ir mūsējās. Atkal. Visas pienāk un aiziet neatkarīgi no tā kāds vējš ostā. Pat ja kuģis pilns vikingu, kuri ar lāpām gatavi nodedzināt visu, kas svēts, ar dievbijīgu lūdzēju priekšgalā. 

Gribētos man ļoti teikt - atlabstiet mīļie un beidzot ļaujieties plūst brīvībā, bohēmā un bezrūpībā. Neatkarīgi no visa mēs sapūsim, mūs apēdīs tārpi vai aprīs uguns. Vienīgais, kurš spēs ko mainīt, būs tas, kurš no tā koka zara virs kapa smiesies apstāvētājiem pretim laimīgs par to, cik daudz brīnišķīgas dienas tas pieradinājis. 

Bet mēs visi esam cilvēki ar savu viscilvēcīgāko vājību būt cilvēcīgiem. 

Priekā mīļie! Spēlējam dienas, spēlējam naktis. Dzīvi spēlējam un paspēlējam, ja gadās. Piekāst laiku un pasaulīgas muļķības, piekāst.