Jūlijs

Mana interpretācija par šo vasaru, dziesmīšiem, pozitīvo, sauli, visu, visu... Savāda, bet tomēr (links uz dziesmiņu)

Dienas skrien griezdamās, virpuļos un rakstos. Īsti latviskas. Īsti trakas, darbīgas un pārgurušas. Katra atnes pa kādai atklāsmei, bet tās nebūtu manas dienas, ja tā nenotiktu. 

Varētu memuārus sarakastīt par to, kas notiek, kas noticis, kas notiks rīt... Bet visā viesuļvētrā mani lielākā daļa šīs informācijas jau ir pametusi. Pietam, ne ar visu ir jādalās - tikai ar to, kas es zinu, ka nosēdīsies Tev uz pleca un atstās labu sajūtu.

Jūrā ir liels vējš. Jūra vienmēr ir bijis mans draugs un glābiņš. Tā jūt mani. Es ticu, ka vēja laikā viss mainās un plūst, jaunais nāk ciemos, vecais atvadās. Bet pat pēc divām dienām viļņos, lidošanas pret vēju un pasaules apskaušanas...es tikai mīlu jūru, bet neplūst, nemainās. Mazliet purva sajūta, neplūst tik stieg. Arī nesnieg, tikai iesūc un smok.

Alkohols ir cilvēces traģēdija. 

Atmiņas ir cilvēces sāpe. 

Pārdomas - purvs. 

Iemesla, sākuma, jēgas meklēšana - mulķības. 

Bet mēs esam cilvēki, jo spējam domāt. Lai vai kā, lai puzle liekas, katru sekundi atnesot ko jaunu. Lai kas tas būtu, mēs taču pārkāpsim, vai ne? Ne tikai pārkāpsim, bet iemācīsimies nesarauties no atmiņām, varbūt pat iemīlēt tās. 

Bet visām izaugsmēm vajag laiku, visiem jaunumiem vajag laiku, lūdzu dodiet to. Es tomēr ticu, ka cilvēks var izturēt visu, pat nāvi savā ziņā. Vismaz es tam ticu vakaros, ar rītiem es nedraudzējos. Es draudzējos ar miegu. 

Lai vai kā samīļojam savus rotaļu lačus, kurus tomēr neturam pārāk tālu. Un nopriecājamies par to, ka reiz mums bija iespēja būt bērniem. Kad vasaras bija plezīra laiks, kad tikai elpot un priecāties. Kad nebija aukles pienākumi rītos, viena vecāka darbi vakaros un otra naktīs. Bet laikam es šos darbus mīlu, jo tā ir lieliska iespēja nodoties un nekrāsot ne melnu, ne baltu. 

Mamma man šovakar pateica divas patiesības:

1. Aizmirsti melnu un baltu. Tādu krāsu nav. Saproti reiz, ka viss ir pelēks.

2. Līv, no Tevis nekad Madonna nesanāks, arī Busulis ne. Samierinies ar to beidzot, ļauj tam iet. Tev jau ir divdesmit gadu. Pietiks sapņot. 

Tas pats ar mākslu un citiem maniem prieciņiem. Daži cilvēki vienkārši nav dzimuši lai būtu lieli.

Bet es svēti ticu, ka nav pelēkā. Ir visas krāsas, tikai ne pelēks. 

Viss augstāk rakstītais laikam vairāk ir manai dienasgrāmatai, kā atslēgas vārdi. Grūti saprotams, bet nevajag jau. Lai vai kā, viss ir kārtībā un dzīve ir brīnišķīga traģēdija. Saulaina, ar zaļu zāli, bērnu smiekliem un ponijiem. Ja mūsu pasaulē ir radīti poniji, tad taču tiešām dzīvojam labā pasaulē! 

Priekā, mīļie! Turās un nedzer tik daudz. Ir arī citi prieki dzīvē.