Esmu atpakaļ Latvijā. Šobrīd esmu diezgan pārliecināta, ka pavisam. Tāpēc arī šī vietne, lai saka - bija prieks ar Jums te tos pirmos gadus un arī bija prieks slinkot pēdējos.
Priekā, mīļie! This is it.
16.09.14.
Nakai šodien pienāca Rīsu Vārītājs no Japānas. Tagad viņa beidzot varēšot ēst rīsus arī brokastīs... Tā tauta ir jauka.
Dzīve ir ļoti interesanta.
Kāpēc pastāstīšu tad, kad tik ļoti skrējienā nenāks miegs.
Dzīve ir ļoti interesanta.
Kāpēc pastāstīšu tad, kad tik ļoti skrējienā nenāks miegs.
31.08.2014.
Varbūt datums jāpieraskta ar laika cipariem un skaitļiem. Līdz tūkstošajai daļai, lai paliek vieta matemātikai.
Lai vai kā, tikko dzīvoklī ienāca spāniete. Zinu, ka spāniete, jo krieviete pārnāca pirms 10min un japāniete ir pretējā gultā.
Bet uz mirkli sirsniņa salēcās, jo pēkšņi iezibējās sajūta, ka Arta pārnākusi mājās. Ka tūliņ atsprāgs vaļā durvis un ieskries istabā smaidīga un metīsies stāstīt, ko satika skolā un, cik smieklīga bija pirmā lekcija. Ka jau tagad printēs materiālus un sāks lasīt. Un tad iemetīs dzelten-zaļo somiņu gultā un tā pati iekritīs tajā ar acīm vaļā un kādu brīdi vienkārši skatīsies griestos. Un tad...un tad... varētu stāstīt ilgi, kas notiktu pēc tam, jo sajūta nav pazudusi. Tu cilvēku atceries tik spilgi, ka aiztaisot acis var perfekti uzzīmēt istabu ar katru detaļu tajā, istabas biedru ar visiem ieradumiem, kurus brīnumainā kārtā pat atceros.
Paldies Dievam Anita mani pārcēla uz citu istabu, jo zini, mīļā, tā vienmēr paliks mūsu istaba. Tur katrs kaktiņš tur savu atmiņu, savu stāstu, savu emociju.
Jau tagad ir dīvaini. Bet vecajā istabā, skatoties kā svešs cilvēks pilnīgi citādi iekāpj gultā, pilnīgi citādi atver durvis, pilnīgi citā balsī saka čiu - tas būtu pārāk sāpīgi.
Es laikam esmu piekusui no nemitīgām pārmaiņām. No cilvēku un vietu virpuļa apkārt. Bet šobrīd laikam nav iespējas no tā izbēgt - 5 mēneši šeit, 5 Erasmus un tad gads maģistram. Un Dievs vien zin, kur tas ritenis ripos tālāk. Man skriet patīk, mainīt vietas arī, arī piedzīvojumi ir daļa Līvja. Bet tad pēkšņi ir tie mazie atmiņu zibsnīši, kuri kaut uz sekundi aizved kur atpakaļ, nosēdina kādā vietā un parāda - jā, ir lietas, kuras pagāja un atpakaļ nekad neatnāks.
Man laikam vienkārši pietrūkst mana istabas biedra...nu mana istabas biedra...
***
Lai vai kā, rīt sākas skola. Šodien un vakar bija Elīzī atbraucis ciemos. Bija dikti jauki.
Aizgājām naktī uz roof-top cinema. Tas bija reāli inčīgi. Uz Viru jumta slikts lērums ar krēsliem, visiem sadod plediņus. Dzer savu līdz paņemto vīnu un pusnaktī skaties Midnight in Paris. Skaisti ļoti.
Un nebeidzamās balkona sarunas ar vīnu un tomātiem arī bija sen pietrūkušas. Tā dikti jauki. Vēl šonakt jāaiziet pusnakts pastaigā, tad vispār sirds būs Tallinā mierīga.
Mana istabas biedrene gan mani biedē arvien vairāk. Viņa mani vēro. Sēž klusiņām un vēro. Ko es daru, ko rakstu, kā kustos, kādas ir manas emocijas... Jūtos kā zem palielināmā stikla muzejā - re ku dīvainītis. Bet viņa ir tik jauka! Ar Elīzu nosaucām Naku par Pikaču. Krievieti par Lācīti (Maša) un spānīti par Vērsīti. Laikam arī šeit šos terminus varētu pieņemt. :D
Lai vai kā, man sentiments pārgāja, kamēr rakstīju. Pietiek! Lai saldi sapnīši, mīļie! Es nu došos pie darba.
P.s. Lācītis spēlē boksu un ir ar izskūtu pakausi. Un viņai ir melna ādas jaka ar visādiem dīvainiem izšuvumiem. Un balti kerzi arī.
Kuģu vairs nav aiz loga.
Ar pārvākšanos atkal ir piedzīvojumi, dzīve atkal skrien un pēc gadiem būs forši izlasīt un saprast - eu Līv, Tev ir arī atmiņas. Bet esmu slinks zvērs un tāpēc sākšu ar Annas vēstules nokopēšanu. Priekā, mīļie!
"Nav svētdiena, bet ir diena.
Esmu Tallinā. Man ir jauna koju istabiņa - 3 kvadrātmetrus mazāka kā iepriekšējā, bez skata uz jūru un kuģiem un ar japānieti priekšgalā.
Bet man par pārsteigumu - es te jūtos ļoti labi. Ir mājīgi, ir mierīgi. Kaut kā tāda veca sajūta, ka tik ļoti gribas ierušināties zem segas, samīļot spilvenu un lasīt grāmatas, nevis ziedoties alum un Erasmus Orgasmus.
Visādi citādi arī ir interesanti. Vakar uzzināju, ka mūsu projekts ir paņemts vienai konferencei Polijā. Būs jābrauc. Vēl es sapratu, ka laikam tomēr mācīšos maģistru. Un jau ar nākošo septembri. Anglijā. Jo gribu režiju. Un varbūt pirmo reizi mūžā es tiešām varētu nedomāt, ka eu, mani nekur nepaņems, es neko nevaru un darīt tieši to, ko tiešām gribu. Kā mans tētis teiktu - pie labākās veselības vēl tikai 80 gadi palikuši.
Šobrīd guļu gultā un domāju - cik patīkams brīdis.
Bet vispār ir jāskrien. Visu nedēļu skrēju pa skolu un Tallinu. Tipiski līviski. Bet vakar atnāca Rihards. Dzērām alu. Liftā man nokrita mans cietais disks. Tur bija visa mana dzīve. Tā kura nebija nekur citur. Ieskaitot visus skolas darbus un darbu parasto. Šodien brīvdiena, jo aizdomīga paskata IT guru (bet Igaunis - neko daudz negaidu) mēģina dabūt manus datus servisā, kurš ir iekārtots dzeltajā US stila skolas busā ar nosaukumu ItBus. Bet viņš teica, ka cerības neliekot. Un par procesu būšot arī negatīva rezultāta gadījumā jamaksā no 50-130 eur. Kur es viņus izraušu? Melnos caurumus pārbaudīju. laikam piekopšu metodi - paņeram disku un bēgam.
Bet brīvdienas ir brīvdienas. Arī tad, ja pienākušas tāpēc, ka pazudusi daļa dzīves. Skumji. Vēl skumjāks ir fakts, ka tā dzīve ir IT guru rokās, kuram paskats ir tāds pats kā pusmūža santehniķim, kurš nekad nav iedomājies, ka nošļukušajām trenniņbiksēm tomēr vajadzētu nosegt kaut trešdaļu pakaļgala.
Par skolu mazliet vēl no šīs nedēļas - pasniedzējs man nopietni pateica, ka es esot vienīgā šobrīd kursā par kuru viņam neesot kauns un viņš man ļauj pabeigt un braukt erasmus reizē. Būšot grūti, bet kāda jēga vēl gadu šajā ūķī sēdēt, maksāt Igauņiem par visu un neko un rūgt par to, ka mans Stulbais Crossmedia liek mācīties ne tikai filmas bet arī IT programmēšanu (nu pasaki tiem datoriem, ka nevajag izslēgties vai eksplodēt katru reizi, kad Līva pieskaras) un Legan and Ethical issues of Law Policy.
Ja es būtu gribējusi mācīties par to kā gudri dirst iestīvētam kostīmaudumā, tad tiešām būtu tur arī aizgājusi. Bet tomēr izvēle bija citāda.
Un kā ar Tavām izvēlēm? Tu klusē par ilgu, mīļā."
Un tomēr gribas piebilst, ka šorīt aizgāju uz tirgu, jo izdomāju, ka jāsasaldē 3kg diļļu ziemai, saviem lāča krājumiem. Paņēmu Naku līdzi (manu japānieti). Viņai bija piedzīvojums. Nopirkām avenes.
Pēcpusdienā aizvedu Belenu un Naku uz jahtu ostu. Saēdāmies saldējumu. Bija piedzīvojums. Šis būs labs gads. Priekā.
Sākumā atgriežoties.
Lai cilvēks rakstītu ir jābūt radošajai telpai. Vai tās ir bezgalīgas skumjas, bezgalīgs prieks, bezgalīgas ilgas vai piepildījums, bet tukšums neder. Tukšumās nav emociju, jo tukšumā nav cilvēka.
Pagājušajā mācību gadā tā arī šo vietu lielākoties atstāju tukšu, jo tukšam cilvēkam nav par ko rakstīt. Arī blogu laiks tomēr ir noiets. tas vairs nav populāri. Bet tomēr, ne jau tāpēc, ka tāds laikmets, es rakstīju. Rakstīju, jo man, kā mums visiem krāsainajiem, ir pārāk daudz, ko staipīt apkārt galvā, lai visu atcerētos. Šeit, tās ir piezīmes, kuras tomēr nākotnes nostaļģijai iedos citu garšu. Un, kad mani pusaugu bērni prasīs, ko Tu pati darīji studiju laikā? Es iedošu grāmatiņu - lasi. Protams, ne visi "es" šeit ir tādi, kurus būtu jāredz maniem nākotnes bērniem. Bet es nekaunos par to, kā dvēsele runāja pirms diviem gadiem, nekaunos par to, ka tā klusēja pirms gada, un arī tagad - nekaunos par to, ka nezinu ko tā teiks rīt. Gribu, lai cilvēks ir cilvēks vienmēr un arī visi bērnu vecāki ir cilvēki un bija cilvēki jaunībā.
Ticu, ka mani nākotnes bērni darīs daudz vairāk muļķību. Un es gribu, lai viņi tās dara, jo ziniet, muļķības bieži nozīmē dzīvot.
Ludovico Einaudi dziesmai pēkšņi izlecot Spotify, atcerējos janvāra filmu un iekritu tādā melanholiskā atmiņu virpulī. Netikai par janvāri, netikai par filmu, par visu to virpuli kopā. Tas liekas tik sen, kā citā dzīvē piedzīvots. Vai tas nozīmē, ka tā atmiņu bagāža ir nolikta plauktā "vēsture" un pati esmu jau nākošajā nodaļā? Ceru. Tomēr, lai cik dažas atmiņas nebūtu vērtīgas, vieglāk ir bez tām ikdienas un pleciem.
Sen. Iepriekšējā dzīvē bija pagājušais gads, kuram skrēju cauri aizvērtām acīm, cauri sienām un grīdām. Bieži piespiežot pogu autopilotam, lai mehāniskām kustībām un domām mītos uz priekšu. Sajūta, ka ar septembri sāksies jauns gads, mani nepamet. Bet negribu rakstīt gada atskaņu ķēdi, jo zaudējumus mērot varētu ieslīgt dvēseles maksātnespējā. Draugi, mirkļi, emocijas, personība, lepnums? Viss. Tomēr, pāršķirstot šo vēstures plauktu, gribas pateikt - neko nemainītu un atpakaļ neņemtu. Viss ir līdzsvarā. Un taču ar septembri sāksies jauns gads. Šoreiz varbūt pa īstam, kaut to nezina neviens. Tomēr varu pateikt, ka esmu gatava tam jaunajam, esmu gatava pieņemt, ka pietiek sērot par sevi, pietiek sērot par dzīvi, pietiek domāt un meklēt atbildes. Kā tētis saka - pie labākās veselības vēl tikai 60 vasaras Tev palikušas. 60 jaunas vasaras, kurās meklēt piedzīvojumus, prieku, laimes mirkļus un dzīves kaislību, garīgumu un piepildījumu.
Ziniet, mums visiem būs jauns septembris. Jauns rudens, kuru krāsās un smaržās baudīt. Kurā dzīvot tā, kā nekad vēl neesam dzīvojuši. Jo dzīvot ne vienmēr nozīmē priecāties. Dzīvot nozīmē just un pieņemt, ka augam visvairāk tieši tajos brīžos, kuriem gribas tikai cauri skriet aizvērtām acīm bez elpas.
Priekā! Par to, ka tiksimies pie loga uz kuģiem vēl daudz, bieži, vakaros, kad dzīvots daudz. Jo tukšums aizejot atstāj vārdus ar kuriem gribas dalīties.
Pagājušajā mācību gadā tā arī šo vietu lielākoties atstāju tukšu, jo tukšam cilvēkam nav par ko rakstīt. Arī blogu laiks tomēr ir noiets. tas vairs nav populāri. Bet tomēr, ne jau tāpēc, ka tāds laikmets, es rakstīju. Rakstīju, jo man, kā mums visiem krāsainajiem, ir pārāk daudz, ko staipīt apkārt galvā, lai visu atcerētos. Šeit, tās ir piezīmes, kuras tomēr nākotnes nostaļģijai iedos citu garšu. Un, kad mani pusaugu bērni prasīs, ko Tu pati darīji studiju laikā? Es iedošu grāmatiņu - lasi. Protams, ne visi "es" šeit ir tādi, kurus būtu jāredz maniem nākotnes bērniem. Bet es nekaunos par to, kā dvēsele runāja pirms diviem gadiem, nekaunos par to, ka tā klusēja pirms gada, un arī tagad - nekaunos par to, ka nezinu ko tā teiks rīt. Gribu, lai cilvēks ir cilvēks vienmēr un arī visi bērnu vecāki ir cilvēki un bija cilvēki jaunībā.
Ticu, ka mani nākotnes bērni darīs daudz vairāk muļķību. Un es gribu, lai viņi tās dara, jo ziniet, muļķības bieži nozīmē dzīvot.
Ludovico Einaudi dziesmai pēkšņi izlecot Spotify, atcerējos janvāra filmu un iekritu tādā melanholiskā atmiņu virpulī. Netikai par janvāri, netikai par filmu, par visu to virpuli kopā. Tas liekas tik sen, kā citā dzīvē piedzīvots. Vai tas nozīmē, ka tā atmiņu bagāža ir nolikta plauktā "vēsture" un pati esmu jau nākošajā nodaļā? Ceru. Tomēr, lai cik dažas atmiņas nebūtu vērtīgas, vieglāk ir bez tām ikdienas un pleciem.
Sen. Iepriekšējā dzīvē bija pagājušais gads, kuram skrēju cauri aizvērtām acīm, cauri sienām un grīdām. Bieži piespiežot pogu autopilotam, lai mehāniskām kustībām un domām mītos uz priekšu. Sajūta, ka ar septembri sāksies jauns gads, mani nepamet. Bet negribu rakstīt gada atskaņu ķēdi, jo zaudējumus mērot varētu ieslīgt dvēseles maksātnespējā. Draugi, mirkļi, emocijas, personība, lepnums? Viss. Tomēr, pāršķirstot šo vēstures plauktu, gribas pateikt - neko nemainītu un atpakaļ neņemtu. Viss ir līdzsvarā. Un taču ar septembri sāksies jauns gads. Šoreiz varbūt pa īstam, kaut to nezina neviens. Tomēr varu pateikt, ka esmu gatava tam jaunajam, esmu gatava pieņemt, ka pietiek sērot par sevi, pietiek sērot par dzīvi, pietiek domāt un meklēt atbildes. Kā tētis saka - pie labākās veselības vēl tikai 60 vasaras Tev palikušas. 60 jaunas vasaras, kurās meklēt piedzīvojumus, prieku, laimes mirkļus un dzīves kaislību, garīgumu un piepildījumu.
Ziniet, mums visiem būs jauns septembris. Jauns rudens, kuru krāsās un smaržās baudīt. Kurā dzīvot tā, kā nekad vēl neesam dzīvojuši. Jo dzīvot ne vienmēr nozīmē priecāties. Dzīvot nozīmē just un pieņemt, ka augam visvairāk tieši tajos brīžos, kuriem gribas tikai cauri skriet aizvērtām acīm bez elpas.
Priekā! Par to, ka tiksimies pie loga uz kuģiem vēl daudz, bieži, vakaros, kad dzīvots daudz. Jo tukšums aizejot atstāj vārdus ar kuriem gribas dalīties.
6. aprīlis
1. marts
Šorīt netīšām uznetoju virsū šīm. Kaut kā ļoti tuvas liekas. Ļoti. Autoru nezinu, bet patīk.
16. februāris
Trīs mēnešus šī vietne stāvējusi tukša. Ne aizmirsta, ne tāpēc, ka nekas nenotiktu, bet laikam kaut kādā brīdī Tu sāc šķirot, ko pierakstīt, ko labāk vienkārši aizmirst, vai turēt brīvi nepiesietu.
Lai vai kā, mēģināšu atsākt. Tīri tāpēc, lai dzīvi neaizmirstu. Vai arī tīri tāpēc, lai dzīvotu tā, lai varētu rakstīt. Un nekaunēties par to, kas pierakstīts.
Bet šovakar - ļoti gribētos, lai pēdējās iespējas būtu bezgalīgas un mēs spētu viens otram piedot mūžīgi. Bet laikam vienmēr pienāk brīdis, ka, ja nekas nemainās, kāds sagurst Tev tās dot. Un Tu, ja nespēj apsolīt, ka kas mainīsies, nedrīksti uzdrošināties lūgt. Un es nevaru apsolīt. Es varu tikai, kā vienmēr, teik, ka mēģināšu. Jo es gribu mēģināt, un es mīlu tik ļoti, ka pati neprotu saprast, cik ļoti.
Varu tikai pateikt - Tu man ļoti pietrūksti, suslik.
Lai vai kā, mēģināšu atsākt. Tīri tāpēc, lai dzīvi neaizmirstu. Vai arī tīri tāpēc, lai dzīvotu tā, lai varētu rakstīt. Un nekaunēties par to, kas pierakstīts.
Bet šovakar - ļoti gribētos, lai pēdējās iespējas būtu bezgalīgas un mēs spētu viens otram piedot mūžīgi. Bet laikam vienmēr pienāk brīdis, ka, ja nekas nemainās, kāds sagurst Tev tās dot. Un Tu, ja nespēj apsolīt, ka kas mainīsies, nedrīksti uzdrošināties lūgt. Un es nevaru apsolīt. Es varu tikai, kā vienmēr, teik, ka mēģināšu. Jo es gribu mēģināt, un es mīlu tik ļoti, ka pati neprotu saprast, cik ļoti.
Varu tikai pateikt - Tu man ļoti pietrūksti, suslik.
14. novembrī
Galvā spainis, galva spainis, zem deguna smainis, ledus spainī esmu un spožs spainis ir apkārt. Ajj. Beidzot mani ir piebeigusi rudens saaukstēšanās, kas te gāž vienu pēc otra. Ļek. Arta mājās, Aleksandrs arī, vismaz neredz neviens manu sarkano segunu un spīdīgās ačteles.
Aj, kā gribētos ielīst gultiņā zem segas un pamosties pēc nedēļas kā saulstariņam, bet nu, inerce nes uz priekšu arī tos, kuriem negribas skriet. Principā, ar katru dienu arvien vairāk dzīve pierāda to, ka viss ir viena vienīga fizika. Skolā nemācījies? Sēdi biksēs un grauz nagus.
Šodien skolā bija atkal mans mīļais Sound recordings. Mmmm. Mīlu skaņu. Šodien tīrījām skaņu, rakstījām to, montējām, uzlabojām un tad vēl taisījām follijus un dublingus. Aaa, jā, ir dažreiz dienas, kad vienkārši skaties uz priekšu un domā - bļē, kā man ir noveicies ar to, kur gadījies nokļūt! :)
Tik ļoti gribētos, lai visiem studentiem vismaz reizi nedēļā būtu tāda sajūta, bet statistika rāda, ka pārāk lielam procentam šāda doma ienāk prātā tikai diplomu saņemot vai arī paliek aizmirsta. Skumji.
Nesen noskatījos burvīgu filmu - Departures (2008). Japāņu filma, bet tik skaista, tik dziļa, tik priecīgi skumja. Saldsērīga un sāpīga, dzīvespriecīga un tur augstu, augstu.
Lai vai kā, ne visiem mums, skrējējiem, ir laiks tām divām burvības stundām. Tāpēc arī skaņas celiņš ir burvīgs. Uzliec fonā, skrien un skaties, kā dzīve krāsojas citās krāsās. (ir vērts youtube klausīties VISU pleilisti!)
Priekā, mīļie mani! Lai Jums brīnišķīgas nedēļas beigas!
12. novembrī
Vakar gribējās mūsu istabu pieliet ar sarkanbaltsarkanu gaisu.
Pielējām ar cidoniju sulu un lieliskām vakariņām, svecītēm un "Pērkonu". Atcerējāmies. Domājām un runājām latviski. Dažreiz ar to arī pietiek.
Pagājušā nedēļa bija savāda. Ziniet tās nedēļas, kad itkā elpo, itkā staigā, itkā dzīvo, itkā ēd, bet nekas negaršo. Ceļš neiet uz priekšu, gaisa īsti nav. Skumīgi. Sēdi skolā, dari darbus, sēdi mājās, dari darbus. Bet gaisa nekur nav, elpot nav ko un arī negribas. Lūk tās nedēļas ir skumīgas. Un tad visi slikti, visi dara pāri. Kaut patiesībā - ja arī mazliet dara, tad patiesībā vienkārši pats pat skatienu uztver kā sitienu pa seju. Nesit jau neviens, ne pa sirdi, ne ego, ne dvēselīti. Dienu pēc dienas pierādās, ka mēs paši esam tie, kas sevi visvairāk samīda.
Bet tās ir tās nedēļas, kas vienmēr kaut kad beidzas. Un pienāk svētdiena, kad laimīgs iztīri istabu, ielien gultiņā un priecājies par to, cik pēķšņi daudz gaisa. Pēc tam attopies apreibis četros no rīta nevedīgās sarunās virtuvē ar Oko.
Piektdien biju Tartu. Korim koncerts. Bija jauki. No koncerta jēgas nekādas, bet pasākums bija jauks. par daudz ēdiena, daudz par daudz alkohola. Visi bija gar zemi jau deviņos. Skatījos un priecājos. Neatceros, kad pēdējo reizi būtu tā smējusies no sirds. Bet pieaugušie, kad alkohola par daudz, tomēr atceras, ka nemaz nav pieauguši. Vedu mājās diriģentu - sveša mašīna, tumsa, nogurums, jautra kompānija, kuri savos 30+ gados laistās ar ūdeni aizmugurējā sēdeklī un latviešu pēdējo desmit gadu popmūzikas izlase...burvīgi! Tiešām. Pēc miglainās nedēļas, piektdien uzausa saule. Protams, būtu jauki, ja Mārtiņš nebūtu aizsēdējies darbā vai arī būtu dabūjis biļeti autobusā, vai arī autobusi nebūtu pilni, vai arī kāda mašīna būtu stājusies. Bet nu - viss notiek tā kā tam jānotiek!
Priekā, mīļie! Tagad vairs nerakstu, tikai notis rakstu. Man ir mazās MIDI klavierītes, kurās melodijas skrien un dzied. Ajjj. Varētu skolu nepabeigt klavierīšu dēļ. Aizrautība, apmātība, mīlestība...
3. novembrī
Svētdienās ir Tudrīkstinekonedarītjotāpatnavjēgas burvība.
Sēdi gultā, priecājies par to, ka ķemme matus nav redzējusi, pidžama vēl snauž uz Tevis un kājas priecājas par to, ka kā tādi divi blāķi guļ gultā. Pat, ja jāstrādā, ir ļoti feini, ja to var darīt guļus, mājās, slinkojot un ļoti lēni.
Un, ja fonā skan šis brīnumiņš:
Kaut kur tur, ne pārāk dziļi iekšā, jau mūsos visos sēž vienradzītis, kurš vairāk par sauli alkst tapt brīvs, laimīgs, bezrūpīgs. Kurš naivāk kā bērns tic brīnumiem, labajam cilvēkos un pasaulē. Kurš redz krāsas lietās, kuras pelēkas, kurš dzird mūziku klusumā un klusumu troksnī. Kurš redz sapņos, rada sapņus un piepilda tos.
Un katram kādreiz kadās to mazo brūnumiņu zaudēt. Jo dzīve nebūtu dzīve, ja mēs nebūtu spējīgi mīlēt, radīt, piepildīt, dot...ja dienu pēc dienas kāds nenāktu un neņemtu. Mēs nebūtu spējīgi saņemties un tapt stiprāki, ja dienu pēc dienas kāds mūs netriektu pret zemi.
Dienu pēc dienas mēs ceļamies un kāpjam pāri. Un tad tā pēkšņi ir tapusi par rutīnu, tapusi par to stāstu, kurš raksturo mūs pašus un mūsu dzīves ceļus un neceļus. Kā sniegpārslas skumjas snieg pāri un aprok mūsu vienradžus zem ledainas segas. Nemirst jau, tikai atvadās un tad mēs skumstam kā mazi bērni, sajūtot to tukšumu pie sirds, kurā kādreiz skanēja vieradža smiekli.
Sniegpārslu pēc sniegpārslas mēs padodamies tam ceļam, kurš mūs attālina no mazā brīnumiņa ar spārniem, kurš kādreiz mēdza pacelt debesīs tā viegli, viegli.
Un tad es pieķeru sevi ejam tumsā, klusi dziedot dziesmiņu: "Always be yourself. But if you can be a unicorn, always be a unicorn!" Asarām līstot pāri vaigiem spaiņiem, spaiņiem vien. Jo atkal esi pieķēris sevi salauztu, padevušos, vāju un nožēlojamu uz ceļiem rāpojot. Neviena situācija mūs nepadara nožēlojamus, neviens cilvēks. Mēs paši esam nožēlojami vāji reaģējot uz to, ko dzīve ikdienu piedāvā. Jā, sāp, jā, ir skumji. Bet nu un? Vai rīt Tev būs vieglāk, jo vakar izraudāji jūru? Nē, bet galva sāpēs un ar kosmētiku būs par īstu, lai noslēptu seju zem sāls. Bet ir grūti neraudāt, jo vienradzītis zem ledus salst, jo tukšumam sen nav skaņa, jo spēks salūzt zem cilvēciska vājuma.
Visam ir lielāka bilde par to, kuru mēs, kā pašu sirdi, turam rāmjos. Un tās lielākās bildes dēļ dažreiz ir vieglāk saņemties. Jo ziniet, mīļie, vienradzīši nemirst, nekas mūsos nemirst. Mēs tikai paslēpjam, sargājam, aizmirstam. Bet tur pat jau tas ir, turpat tuvumā - redz krāsas, redz sapņus, dzird mūziku, dzied līdzi un izpletis spārnus lido netālu no saules.
Aj, mīļie mani! Mīlu Jūs.
31. oktobrī
Dienas ir arvien trakākas un trakākas. Skrien pa gaisiem, pa gaisiem vien.
Skola, darbiņš, mūzika... Šodien 4 lekcijas pēc kārtas, viens eksāmens un vakarā koncerts. No katras lekcijas gāju prom 30min ātrāk, lai varētu pastrādāt. Un tad lekcijās mācījos vārdus dziesmām.
Un tad skrēju, skrēju, skrēju, apsēdos un domāju par to, cik labi tā. Ka skrien, ka darbojies, ka vari darīt to. Un darīt visu.
Par koncertu: bija skaisti. Koncertiem @TheLivingroomCace piemīt zināma burvība. Pašai vietai ir savs šarms, kurš tomēr netraucē mūzikas šarmam lidot. Nu kaut kā tā. Lai vai kā, priekā!
Skola, darbiņš, mūzika... Šodien 4 lekcijas pēc kārtas, viens eksāmens un vakarā koncerts. No katras lekcijas gāju prom 30min ātrāk, lai varētu pastrādāt. Un tad lekcijās mācījos vārdus dziesmām.
Un tad skrēju, skrēju, skrēju, apsēdos un domāju par to, cik labi tā. Ka skrien, ka darbojies, ka vari darīt to. Un darīt visu.
Par koncertu: bija skaisti. Koncertiem @TheLivingroomCace piemīt zināma burvība. Pašai vietai ir savs šarms, kurš tomēr netraucē mūzikas šarmam lidot. Nu kaut kā tā. Lai vai kā, priekā!
30. oktobrī
Divas nedēļas atpakaļgaitā neuzrakstīšu. Bet lai vai kā, iepriekšējā nedēļa bija free-week, exam-week...nu nedēļa, kura neskaitās.
Lai vai kā, 2 nedēļas pa teikumam:
18. oktobris, piektdiena
Trīs latvieši satikās, priecājās, atgriezās un, kad pamodās sarpata, ka mazleit atmiņas trūkst. Smiekliņa pilns vakars.
19. oktobris, sestdiena
Spontāns trips uz mājām. Gravitātes kosmosa prieciņi.
20. oktobris, svētdiena
Bija talka Zemgales ielā. Lapas tik daudz, ka no grābekļiem nav jēgas, tikai palagi un dedzināšana. Traka kaimiņiene izsauca policiju. Mēs smaidījām un tēlojām, ka neko nezinām. Tad atbrauca čigāni ar zirgu. Zirgs arstāja savus dārgumus tieši pie kaimiņienes mājas, mašīna pāris reizes pabraukājās pāri. Mamma čigānus apstādināja, mēs sadevām viņiem metālus, ābolus un visu, kas nepiesējās. Lapas viņi neņēma.
21. oktobris, pirmdiena
Atgriezos Tallinā. Te lija. Slinkumslimība un iesnas ļāva izdarīt neko un draudzēties ar guļus stāvokli.
22. oktobris, otrdiena
Mazliet mājasdarbu, mazliet dziesmu, daudz slinkuma. Mūzikas veikalā strādā cirvji.
23. oktobris, trešdiena
Ups! Rīt koncerts. Visa diena dziesmās, pirksti lupatās, balss caurumā. Skola?
24. oktobris, ceturtdiena
Mīļā mana tēvu zeme. Sagaidīja mani jauki, bet es šai sniedzu sliktāko koncertu, kāds manā dzīvē vispār ir bijis. Bet tas iedvesmo saņemties. Bet spontāni prieki vakarā...ajj.
25.oktobris, piektdiena
Ups.. Sekoju cilvēkiem agrā rīta stundā, lai saprastu, kur atrodos. Miedziņš nav mans draugs. Parki tumsā agrā rītā. Vadāmies pēc bremžugunīm pie stūres. Draugi ir brīnišķīgākā lieta uz pasaules. Smiekli arī. Es mēdzu būt ļoti nožēlojama. Elīza mani izglāba. Jauki. Cepām cepumus. Braucu uz bērnudārzu. Runājos ar bērniem, bija jauki. Man patīk bērni. Vakarā - atslēdzos bezsapņu tumsā.
26. oktobris, sestdiena
Sicīliešu vakars Vilnīšmājās. Iepirkšanās ar ģimeni. Dziesmas. Vecākiem ir forši draugi. Es mīlu visu pasauli!
27. oktobris, svētdiena
Brāļa/māsu diena kino. Ar Oko uz Tallinu. Mašīna ir 100x foršāka par autobusu. Tallinā ir daudz nejēdzības, bet es mīlu šo pilsētu un vienmēr ir forši atgriezties!
28. oktobris, pirmdiena
Skola, skola, skola. Darbu kalns nejēdzīgs un pat nekāpjams. Tāpēc ir forši skatīties no apakšas, kā tas kalns saulītē mirdz. Bad Grandpa - šā gadsimta netīrākā, nejēdzīgākā filma. Bet smiekliņš.
29. oktobis, otrdiena
Mums ir jauns dzīvokļa biedrs - Aleksandrs.
30. oktobris, trešdiena
Es noteikti neesmu tas cilvēks, kurš varētu sūdzēties par to, ka man dzīvē nav ko darīt. Bet nu tiešām, vai es esmu pelnījusi tik daudz darba, ka panika ir tāda, itkā tiešām nebūtu ko elpot? Rīt koncerts, negribās. Helovīns-negribās. Gribu gulēt. Jā, kā es sestdien gulēšu. Es tā gulēšu, ka mani nevarēs ne uzrunāt, ne kustināt, ne barot. Beigta būšu, lūk tā.
Priekā, mīļie mani!
17. oktobrī
Atdzisis kafijas ūdens, kleitas jostiņa par ciešu, datora monitorā spīd saule, skola nospiež placus, darbu kalns pārsniedz laiku, zābaks spiež, nopirku mums ar Artu biļetes uz filmu, kuru viņa ir redzējusi laikam, ārā nelīst, man sāp puncis, mati kaut kā nestāv pareizi... LŪK TĀS IR TĀS DOMAS AR, KURĀM NEDRĪKST SĀKT DIENU.
Esmu kolā, man ir lieliska papīra krūzīte, kura smaržo pēc kafijas, kleitas jostiņa izskatās lieliski, ir miljons lielisku lietu, ko darīt, nav laika garlaikoties un justies nelāgi, es iešu uz filmu!, ārā spīd saule, man ir mati uz galvas, man ir vēders, jēēē... Lūk kā ir jāiesāk rīts. Itīpaši tad, ja atrodies brīnišķīgā ēkā, kura ir tieši Tava skola, Tavas mājas šodienai.
Pietam es sēžu pie skolas kinozāles, kurā notiek Film History. Viņu pasniedzējs ir noteicis, ka tad, ja kavē lekciju ir jānes kafija viņam. Šorīt kafiju skaits turpina augt arī pusstundu un 45 minūtes pēc lekcijas sākuma. Cilvēki taču ir kolosāli.
Un man ir jauna mūzika. Kura brīnišķīgi atsaucas uz manu garstāvokli, kurš ir palaidnīgi vienkāršs. Kaut kā esmu iemīlējusies rudenī un vairs neilgojos pēc saules. Sajūta, ka jāmīl mirklis, jāpriecājas par pelēku gaisu un lietu, ir atpakaļ, jo ziniet, nekur negaršo tēja labāk, kā pelēkā gaisā.
Lai būtu jaukāks prāts turpināt lasīšanas priekus, te būs mans jaunais mūzikas prieciņš. Jāatsaucas uz Aleksandru, jo viņš mani aplipināja, saslimdināja, sakārdināja ar tieši šīm divām dziesmām:
Otru dabūsiet beigās. ^_^
Lai vai kā, man mazleit gribējās izrakstīties par pāris pasaulīgiem teikumiem.
Pirmais jau laikam ir par to, ka šobrīd es neesmu fotogrāfijas klasē, lai sēdētu šeit un rakstītu šo, jo man tas bija svarīgāk. Jo iepriekšējo nedēļu skrēju, elpu velkot krūtīs par strauju. Apsaldēju sirdi, bet nav auksti, tikai mazliet, mazliet skumji. Bet rudens ir melanholijas karalis, jo zaudē visu, kas vasarā ziedēja. Tauriņiem krīt spārni, kokiem krīt lapas, cilvēkiem krīt iedegums, saulei krīt stari, mēness tikai sēž tur kur sēdējis. Rudens krīt...ziemai pie kājām. Un katru gadu arvien straujāk.
Lai vai kā, tas zelts ir burvīgs, kurš mirdz mums aiz loga. Skumji ir tikai tad, kad pamani cik daudzas sejas uz ielas ne reizi nav pacēlušas acis, lai to burvību pamanītu.
Un tajā brīdī, kad visu laiku skaties uz augšu, lai degungals apreibst no rudens smaržas, Tu kļūsti par dīvainīti, jo saplūsti ar dabas brīnumu. Kad izvēlies neiet ar austiņām cauri ielām, lai dzirdētu to skaņu, kādā elpo pasaule. Kā vējš rotaļājas ar lapām, tās mutoņos triekdams pret zemi, kā zeme čaukst, kā mašīnu riepas mīca asfaltu, kā kaut kur šķietami ļoti, ļoti tālu šalc jūra, kā vējš izlauzies no viļņiem apķer Tavus plecus. Cilvēku balsu pūlis, kurš runā citā valodā, jau vien ir mūzika. Mana mūzika. Laimīgi tie brīži, kad manas sirds skaņas vilnis saplūst ar to burvību, kas notiek uz ielas.
Mūzika vispār ir abstrakts jēdziens. Man ir pilnīgi vienalga par to, kas notiek uz nošu līnijām, dejojiet savu, šķirtu deju. man ir pilnīgi vienalga vai tas, ko es dzirdu ir pareizi, nepareizi, kvalitatīvi, vai tie ir divi, trīs vai desmit akordi. Varbūt tā ir viena nots, kura iedziedās tieši tajā brīdī, kad iedziedas mana dvēsele. Un tas ir viss, kas man rūp - sajūta, ka mēs dziedam vienā harmonijā, vienā enerģijas vilnī, vienā mīlestībā.
Bet tas, ko var dzirdēt ir tik skaisti, ka gribi izplest rociņas kā putnēns un lidot pāri skolas galdiem.
Lai vai kā, dziediet. Dziediet dvēseli, dziediet to, kā Jūs kāpjat, kā ceļaties, kā augat tik lieli un skaisti, ka saulīte, kā mazākā zvaigznīte, aizver acis un noriet.
Priekā, mīļie!
Un šeit, kā solīju, otrs brīnišķīgais Aleksandra (Oko) iedvesmojums:
16. oktobrī
Lai Jums mazāka vilšanās par to, ka Līvis ir šausmīgs un tikai dzīvo, ignorējot pienākumu par to, ka jāraksta, jādalās un jāmīl.
Lai vai kā, pasaule vēl joprojām ir brīnišķīga vieta un briesmonīši ir briesmonīši tikai tāpēc, lai mēs iemācītos mīlēt stiprāk.
Priekā!
15. oktobrī
Šodien ir TĀ diena, kad es samontēju savu pirmo murdziņu. Jā, jā, jā! Jē!
Tallina ir skaista vieta. Itīpaši naktī. Viena projektiņa dēļ esmu aburta ar jaunu kafejnīciņu meklēšanu, tas ir tik lieliski! Daudz mazu, mīlīgu vietiņu, kurās radošie igauņi sanāk kopā un bauda dzīvi. Tas ir skaisti. Itīpaši naktī. Itīpaši ar gaismiņām un to vienmeŗ esošo jūras smaržu gaisā. Mīlu. Dzīvi mīlu. Arī tad, kad netīšām, tīšām, ar jausmu vai bez paslīd kāja.
Priekā, mīļie!
14. oktobrī
Kāpēc cilvēki nemīl pirmdienas? Pirmdienas taču ir tik brīnišķīgas! Jauns sākums, jauna iedvesma, jauns ceļš. Pilnīgi dabīgs atspēriena punkts kam lieliskam.
Protams, priekšā ir piecas, visticamāk garas, mazliet garlaicīgas un nogurdinošas darba dienas. Bet mēs taču esam šeit, lai baudītu tās piecas dienas!
Lai vai kā, šodiena lika ļoti, ļoti, ļoti par daudz domāt. Pirmāmkārtām jau par dzīvību.
Puncītis sāka mani mocīt ļoti, ļoti. Saņēmos, bet tomēr. Lika aizdomāties par cilvēka cilvēcisko vājumu brīžos, kad mēs varētu izdarīt tik daudz. Bet nē, tāpēc, ka puncītis runā citā valodā, es grupu darbā sēžu nigrā sejā un piekrītu lēno igauņu lēnajām idejām. Lai vai kā, tas beidzās ar to, ka Līva izgāja no klases un grupa pārgāja uz igauņu valodu. Lai vai kā, man ļoti patīk Crossmedia. Tas noteikti ir mans mīļākais priekšmets. Tādā gadījumā, ja lietojam birkas un kategorizāciju.
Bet pirmdienas ir lieliskas dienas. Arī šī. Oko izglāba manu pirmdienu, sagaidīja no lekcijas un aizbraucām uz igauņu netūristu mākslas kvartāla pērli F-hoone. Ēdiens viduvējs, bet atmosfēra runāja pati par sevi - aizņēmām pēdējo brīvo galdiņu pirmdienas vakarā. Vēderprieki tomēr paliek aiz mīlīga gaisa.
Sliežu pastaiga, zaķi pilsētā, rudens ielas, lapu kaudzes, lēkāšana tajās, daudz glītas mūzikas, sarunu un citu prieku, kuri noslēdzās ar brīnišķīgi episku mirkli pie jūras, kad mūs piecu minūšu laikā apēda migla. Tallinas gaismiņas skaisti mirgo, tad dziest, un tad ir tikai mākonis. Baisi, skaisti, bet pilnīgi noteikti neizstāstāmi. Kā visi tie dzīves burvīgie mirkļi, kuri kliedz no pārpilnības, bet klusē publikā, jo tā tur nebija... Miglā ir enerģija.
Labi, lācēni mani. Priekā!
13. oktobrī
Šodien Artuks būs mājās. Sagraizīts un cerams laimīgs.
Lai vai kā, man nav iebildumu, ka draugi ceļo, braukā apkārt, bauda dzīvi. Bet man tiešām nepatīk, ja kāds mīļš ir prom šādu iemeslu dēļ. Manas nervu šūnas kliedz no spriedzes pārslogojuma.
Lācis ir tuvu sašuvumam, lazanja tikko iekāpa krāsnī. Istaba ir pilnīgā haosā.
Nervu šūnas pamazām iekāpj miera laivā.
Lai vai kā, man nav iebildumu, ka draugi ceļo, braukā apkārt, bauda dzīvi. Bet man tiešām nepatīk, ja kāds mīļš ir prom šādu iemeslu dēļ. Manas nervu šūnas kliedz no spriedzes pārslogojuma.
Lācis ir tuvu sašuvumam, lazanja tikko iekāpa krāsnī. Istaba ir pilnīgā haosā.
Nervu šūnas pamazām iekāpj miera laivā.
11.oktobrī
Cilvēka daba ir neizdibināma. Neizdibināmas ir cilvēku sajūtas, vēlmes, rīcība...
Neizdibināms ir cilvēku iedalījums un kā tas rodas, ja runājam par tuvāko cilvēku loku.
Neizdibināmi ir tas, kā mēs uztveram tuvākos.
Kaut kā automātiski, neapzināti mums visiem ir savs cilvēku iedalījums - pie tā es vērsīšos ar to, tas labāk sapratīs tad, utt. Skumji, bet zemapziņā jāatzīst, ka katrs cilvēks ir aprēķinātājs, kurš patur galvā sev izdevīgākās katra personības šķautnes.
Skumji palika šodien, skumji palika vakar, jeb tad, kad sapratu, kāds ir mans iedalījums.
Laikam vienkārši ir cilvēki, kuri piedzimst, lai rūpētos un mīlētu. Neizraisot aizrautību, neaizdedzot uguntiņu citu acīs.
Priekā, mīļie!
Iedvesmai citāts no kartiņas, kuru Artuks sen, sen man iedeva:
Be weird, be random, be who you are, because you never know who would love the person you hide.
Cheers!
10. oktobrī
Pēdējā brīdī uzzināju, ka mūsu skola piedāvā ne tikai garlaicīgas ekonomikas lekcijas (šausmas, šausmas, šausmas), bet arī ballītes ar free drinks, mūziku un visādiem citādiem priekiem. Aizgāju, jo nevarēju taču pievilt savu vīru Mārtiņu.
Par cik esmu lielākā čamma pilsētā (ar lielāko ego uz čammāšanos) un man ļoti gribējās parunāties ar mopsi, ierados kā pelrušķīte tajā brīdī, kad visi bija augstu, alkohols bija beidzies un principā skola dejoja arī pati par sevi. Protams, ir forši cilvēki, kas pataupa krājumus tādiem, kā man, kuri acis krāso par ilgu un kleitu arī īsto nekad nevar atrast laikā.
Lai vai kā, bija brīnišķīgs vakars. Daudz dīvainas mūzikas, vēl vairāk dīvainu cilvēku. BFM ir mājas visiem meža dīvainīšiem, kuri iedzer burvju dziru un kļūst wild. Mīlu to.
P.s. video no citas BFM ballītes, kuru rīkojām mēs un kaut kur vēlā naktī, pēc gatavošanas maratona, parādās arī mana līksmā seja.
9. oktobrī
Lēni ir igauņi, lēnas ir viņu domas, darbības un spēja rīkoties. Lēni es viņus mīlu.
Grupu darbs skolā - nu nē, nē, nē, nevajag ar igauņiem grupu darbus! Igauņiem ir jāsēž atsevišķi, pa vienam, savā kaktiņā, savā harmonijā un jāmīl savs darbiņš.
Un šodien sagrieza Artu. Rīgā. Tad viņa man zvanīja, jau esot vieglāka, un bija ļoti augstu. Jo nu pricipā, kad esi vieglāks, esi augstu, jo nekas nenospiež. Katrā ziņā, noteikti esmu par to, ka cilvēkus pēc narkozes ir jāfilmē, jāieraksta un visādi citādi jāiemūžina, jo tas ir kaut kas ģeniāls. Vismaz Arta noteikti varētu filmēties, kad desmi reizes pārprasa vai tiešām runā un atgādina man, ka tik high viņu vēl neesmu dzirdējusi.
Lai vai kā latvieši ir forši. Koris ir foršs. Mani ievēlēja valdē, par organizatoru. Jēj, vecais grābeklis. Bet nu, būs jau ok. Ilmārs paziņoja par atkāpšanos, tas gan nav ok.
Mēs ar Mārtiņu turpinām tradīcijas pārnesot tās jaunā līmenī uz vīnu.
Kad biju sīks dīvainītis, mēdzu teikt: "Kad izaugšu liela, es būšu priecīgs hipijs, kurš raksta sliktu dzeju, pīpē zāli un dzer tikai tīru sarkanvīnu!" Rekā, nesanāca, man garšo baltvīns.
Priekā!
8. oktobrī
Mīļie draugi, kas ar Jums notiek? Rudens depresija šķiet pārņēmusi ne tikai planētu, bet arī Latviju, mežu un ūdeņus.
Mans saprātīgais ieteikums: ēdiet šokolādi, lutiniet sevi, nopērciet kaut ko skaistu, lutiniet sevi, pamasējiet pēdas līdzbiedram, cerībā, ka viņš Tavējās masēs ilgāk, uzsmaidiet garāmgājējiem, dzeriet kakao, lutiniet sevi, mīliet sevi, mīliet blakussēdētāju un pasakiet, ka viņa savādais apģērba gabals ir skaists savā orģinalitātē. Ir labi darīt labu. Lai vai kā, vienmēr var izglābties ar zaļu nagu laku un sazīmēt smaidiņus uz pirktiem, lai tie visu laiku smaida Tev.
Bet ja nopietni: koki sarūsējuši. Glīti ir ārā. Itīpaši, ja kājās siltas zeķes un rokās Ēzelīškrūze ar mammas vākto zāļu tējiņu un tēta rūpēto medu. Mmmm, dzīve ir skaista.
Priekā!
Mans saprātīgais ieteikums: ēdiet šokolādi, lutiniet sevi, nopērciet kaut ko skaistu, lutiniet sevi, pamasējiet pēdas līdzbiedram, cerībā, ka viņš Tavējās masēs ilgāk, uzsmaidiet garāmgājējiem, dzeriet kakao, lutiniet sevi, mīliet sevi, mīliet blakussēdētāju un pasakiet, ka viņa savādais apģērba gabals ir skaists savā orģinalitātē. Ir labi darīt labu. Lai vai kā, vienmēr var izglābties ar zaļu nagu laku un sazīmēt smaidiņus uz pirktiem, lai tie visu laiku smaida Tev.
Bet ja nopietni: koki sarūsējuši. Glīti ir ārā. Itīpaši, ja kājās siltas zeķes un rokās Ēzelīškrūze ar mammas vākto zāļu tējiņu un tēta rūpēto medu. Mmmm, dzīve ir skaista.
Priekā!
7. oktobrī
Principā es igauņus mīlu, bet dažreiz viņi ir tik ļoti neaptēsti.
Par cik Mopsis ir Rīgā, lai kļūtu par cilvēku ar vienu melni mazāk, kojās sēdēt prieks mazs. Protams, ir nenormāli forši, ka visa stalkera uzmanība tiek Tev vienam un var netraucēti staigāt kails pa istabu (ko es noteikti ļoti laimīga daru), bet tomēr gribas mazliet cilvēkus un arī skolas iekavētie darbi čut nospiež plecus. Tiesa, vēl joprojām ir lieliski izvēlēties nedarīt neko nekā darīt visu. + es atklāju, ka ja man nav kam gatavot, tad man to darīt ir slinkums, tāpēc, lai izpildītu cilvēka obligāto vajadzību ēst - jāiet ārā.
Tāpēc attapos skolā ar saviem grupu darbiem. Es pilnīgi noteikti neesmu grupu darbu cilvēks. Tāpēc jau ļoti laicīgi savācu cilvēkus ap sevi otrā kursa murdziņiem, ar domu, ka viņi ir čakli un prātīgi. Izrādās, ka mani čaklie un prātīgie igauņi ir ļoti nepratīgi, mazliet ierobežoti un viņi necieš cilvēkus, kuriem ir idejas un darbaspējas. Tāds īpašību kopums! Un mums šogad ir 6!!! grupu darbi, nē, tikai šajā semestrī. Protams, jākāpj sev pāri un jāiemācās sastrādāties, bet tomēr - tik ļoti vilina doma atteikties no gulēšanas un visu darīt komandā "Vienītis". Lai vai kā, no manas dusmiņas uz lēnajiem kaimiņiem, izvilka Oko, tāpēc vien, ka liekas saprātīgs un viņam garšo tēja.
Mīļie, novērtējiet saprātīgos cilvēkus sev apkārt. Ja viņi dosies meklēt "Apsolīto zemi", pakļausies pelēkajam pūlim, sasirgs ar ego slimību vai savā ģeniālismā atdos saprātu - no gulēšanas atteikties vajadzēs mums visiem un komanda "Vienītis" būs visierastākā kompānija.
Lai vai kā, man pietrūkst mans istabas latvietis.
Priekā!
P.s. arī Tallinā ir atvasara! Lietus līst silts, vējš ir silts, un dubļi nav stindzinoši!
6. oktobrī
Pēc sevišķi negulētas nakts, piecu stundu nošurakstīšanas daļēji autobusā, apkārtceļa maldīšanās mājupceļa - esmu atpakaļ. Lai vai kā, man vairs nepatīk Rīga.
Rīgā ir pelēks, slapjš, ļoti daudz cilvēku, pūļi, daudz dīvainu cilvēku... Tallina ir ciemats, Rīga lielpilsēta, bet es laikam neesmu lielpilsētas cilvēks. Man patīk tas, ka viss ir 5min attālumā, jeb viss tas, lai būtu laimīgs cilvēkbērns (kuģi, šokolādes, mīlīgas ieliņas un vējš, sālsūdens līcis arī).
Lai vai kā, ir traki labi būt atpakaļ. Pietrūka man manu koju cīņubiedru.
Rīgā ir pelēks, slapjš, ļoti daudz cilvēku, pūļi, daudz dīvainu cilvēku... Tallina ir ciemats, Rīga lielpilsēta, bet es laikam neesmu lielpilsētas cilvēks. Man patīk tas, ka viss ir 5min attālumā, jeb viss tas, lai būtu laimīgs cilvēkbērns (kuģi, šokolādes, mīlīgas ieliņas un vējš, sālsūdens līcis arī).
Lai vai kā, ir traki labi būt atpakaļ. Pietrūka man manu koju cīņubiedru.
Septembri
Nebija jau tā, ka 24.-27. septembrī nekas lielisks nenotika. Patiesībā notika un varbūt daudz interesantākas lietas, kā iepriekšējos datumos, bet ne vienmēr laiks draudzējas ar mani, itīpaši, ja jāsasteidz darbi pirms nedēļas off.
Lai vai kā, skolā bija filmu nakts, bija forši, bija koris, bija kulinārijas ekperimenti, bija deguns augšā, bija spīdīgas actiņas un lērums labas mūzikas.
Bet tagad būs Sicīlija. Mīļie, nevaru apsolīt, ka izdosies piekonektoties šeit nākamās nedēļas laikā, bet pēc tam varu mēģināt solīt, ka kļūšu par labu meiteni, kura regulāri raksta šeit un jaukas lietas.
Lai vai kā, šī būs brīnišķīga nedēļa, kad Jums atpūsties no manis, kad mums visiem mazliet uzkrāt sauli, kaut to, kas aiz mākoņiem. Un tad rudens mūs nenobiedēs, jo mēs mirdzēsim tik spoži, ka arī tad, kad gaismiņa beigsies, vienmēr spēsim to iedegt otrā.
Priekā mīļie, mīlu Jūs. Un dzīve ir skaista pasaule kurā dzīvot. Un nekas cits nav svarīgs, tikai tas, ka paskaties spogulī savās mirdzošajās acīs, pasmaidi un neaizmirsti to lielisko sajūtu - saņemt smaidu, lai dalītos tajā ar citiem.
Par smaidu!
23. septembrī
Un patiesība par mani beidzot ir atklāta: "Big noses can have either short or long bridge for the nose. They have wider tips with larger nostrils. The bigger nose, the more power, drive, leadership, ego, and desire to work independently. Big nose people hate receiving orders and like being their own bosses. They prefer making bigger contributions and shows less interest in small task"
Pirmdienas ir savādas, jo dažiem pieder, dažiem ne. Es noteikti neesmu pirmdienu cilvēks. Pirmdienās rīts sākas pēcpudienā, samiegojies un nīgrs, jo viss, kas ir pirms rīta, paiet kā mēmā filmā, aplietā ar kafiju.
Šoreiz aizgāju tikai uz Crossmedia, jo mans rīts, rīta izteiksmē, sākās tikai piecos. Mums bija workshop. Mīlu visu, kas ir praktisks, kur jādomā, kur vari reāli strādāt, nevis klausīties sviestu par to, kā slīdēt. Bet, kaut arī savācu no kursa savā grupā cilvēkus, ar kuriem teorētiski ir viegli sastrādāties + ar labiem practical skills, sastrādāties nevarējām tik ļoti, ka pie idejas tā arī nenonācām. Jo visiem tik ļoti gribas pierādīt sevi, ka arī par izteikti draņķīgām idejām ir jāpastāv un jāietiepjas. Āžu bars...
Tas tā. Priekā!
22. septembrī
Es dejoju uz letes! Jā. Es ne tikai DEJOJU, bet uz letes.
Bet viss jāsāk ir no sākuma.
Mums vakarā bija kursa un jauniņo ballīte, tādas kā iesvetības mazajiem. Es biju atbildīga par ēdienu. Gatavot ēdienu 50 cilvēkiem - challenge! Merily, Melissa un Karmena atnāca palīgos. Komanda tāda interesanta. Merily uz gatavošanu ir ļoti uz jūs, tik ļoti, ka kēksiņus jāliek cepties aukstā krāsnī, nazis jātur otrādi utml. Bet ir tik forši, ka cilvēks priecājas par to, ka gatavo. Un mācās, un sanāk. Katrā ziņā, es priecājos par Merily. Karmena, kurai gatavošana ir darbs, gan aizrādīja par katru manu soli, kā rezultātā keksiņi bija neēdami, jo ja es satraucos, man kājas ir veiklākas par rokām. Bet bija jauki. Un mēs to izdarījām. 100 negaršīgi muffini un cepumi, 200 mazie wrapi, dārzeņi un mērcītes. Jēj. Mēs esam stilīgas.
Kaut pēc daudzstundu smagas gatavošanas uz ballīti ne tikai negribas iet, bet vispār neko negribas, aizgāju. Un labi, ka aizgāju. Kursa biedri ne tikai zvanīja ik pēc minūtes, kamēr braucu, lai pārliecinātos, ka es tiešām braucu, bet sagaidīja ar Valmiermuižu, dejām un eh, man ir forši kursa biedri. Varu jau čīkstēt, ka skolā neesmu gluži insiders, bet kaut kādā ziņā viņi ir uzņēmušies rūpes par mani, un tas ļoti, ļoti sasilda.
Par pašu vietu, kur notika ballīte, arī jau var uzrasktīt stāstu. Kanala - garāža, kurā ir tik mājīga viesistaba/bārs, cik mājīga ir reti kurā mājā. Un aiz katra stūra ir jauna telpa, no kurām viena izrādījās teātra telpa. Ar autentiskajiem, vecajiem krēsliem. Un sasildīšanās notika pie brūnās metāla mucas, kurā iekurināts ugunskurs. Tas pastiprināja kopistisko sajūtu, kad visi kopā spiedāmies ap mucu kā bomzī.
Lai vai kā, gatavot ir forši. Un mācīties ir forši. Un man ir forši kursabiedri.
Un dzīve ir skaista, priekā! :)
Kaut pēc daudzstundu smagas gatavošanas uz ballīti ne tikai negribas iet, bet vispār neko negribas, aizgāju. Un labi, ka aizgāju. Kursa biedri ne tikai zvanīja ik pēc minūtes, kamēr braucu, lai pārliecinātos, ka es tiešām braucu, bet sagaidīja ar Valmiermuižu, dejām un eh, man ir forši kursa biedri. Varu jau čīkstēt, ka skolā neesmu gluži insiders, bet kaut kādā ziņā viņi ir uzņēmušies rūpes par mani, un tas ļoti, ļoti sasilda.
Par pašu vietu, kur notika ballīte, arī jau var uzrasktīt stāstu. Kanala - garāža, kurā ir tik mājīga viesistaba/bārs, cik mājīga ir reti kurā mājā. Un aiz katra stūra ir jauna telpa, no kurām viena izrādījās teātra telpa. Ar autentiskajiem, vecajiem krēsliem. Un sasildīšanās notika pie brūnās metāla mucas, kurā iekurināts ugunskurs. Tas pastiprināja kopistisko sajūtu, kad visi kopā spiedāmies ap mucu kā bomzī.
Lai vai kā, gatavot ir forši. Un mācīties ir forši. Un man ir forši kursabiedri.
Un dzīve ir skaista, priekā! :)
21. septembrī
Renāte ir šeit!
Mans šā gada pirmais ciemiņš laimīgi sagaidīts. Ir cilvēki, kuri jūt, kad ir jāatbrauc, un tieši tad arī atbrauc. Laikam ar tiem ģimenes locekļiem, kuri ir gandrīzkāmāsas, tieši tā arī notiek.
Lai vai kā, tie brīži, kad esi ar ciemiņiem ir īpaši, jo tad beidzot atkal arī pats paskaties uz pilsētu no tā skatu punkta, no kura skatījies tikai pirmajā mēnesī. Kau teikšu godīgi - tagad Tallinu mīlu vēl vairāk kā pirms gada.
Ir tik brīnišķīgi, ka ir tik ļoti mazsvarīgi, cik ilgi neesi redzējies vaigā. Minūtes, dienas vai mēneši, vienalga. Tā pat ir brīnišķīgi. Brīnišķīgi satikt, runāt, klaiņot, klusēt, smieties. ēst tomātus un priecāties dienas laikā, baudīt jūru un mieru naktī.
Jo ir tik brīnišķīgi, ka ir cilvēki, kuri tā vienkārši atbrauc un pamodina. Citādi pamodina.
Beznosacījuma mīlestība.
Jo ir brīnišķīgi tas, cik brīnišķīgi ir. Un jā, brīnišķīgi daudz vārdu brīnišķīgi. Bet patiesi.
Priekā, mīļie! Par to, cik vairāk patiesībā mēs esam, mums ir, mēs dzīvojam.
mīlu.
Ir tik brīnišķīgi, ka ir tik ļoti mazsvarīgi, cik ilgi neesi redzējies vaigā. Minūtes, dienas vai mēneši, vienalga. Tā pat ir brīnišķīgi. Brīnišķīgi satikt, runāt, klaiņot, klusēt, smieties. ēst tomātus un priecāties dienas laikā, baudīt jūru un mieru naktī.
Jo ir tik brīnišķīgi, ka ir cilvēki, kuri tā vienkārši atbrauc un pamodina. Citādi pamodina.
Beznosacījuma mīlestība.
Jo ir brīnišķīgi tas, cik brīnišķīgi ir. Un jā, brīnišķīgi daudz vārdu brīnišķīgi. Bet patiesi.
Priekā, mīļie! Par to, cik vairāk patiesībā mēs esam, mums ir, mēs dzīvojam.
mīlu.
20. septembrī
Un jau atkal - paldies Dievam Piektdiena ir klāt!
Par to, ka man bija piektdiena ar Computer Games pasniedzēju, kurš izskatījās pēc velna ar sarkaniem matiem un rādīja rupji lielisku video. Jo viņš bijs soms. Par to, ka man ir forši kursa biedri, kuri kafijas dzeršanu arī uzskata svarīgāku par spēļu lekciju. Par to, ka ne visas receptes ir garšīgas un par to, ka zīmēt ir forši. Un piektdienas vakars ar Mārtiņa dzīvokļa ballīti ir lielisks.
Un tomēr.
Pilnīgi netīšām tagad, nakts vidū, uzdūros Facebookā 2012. gada pārskata galerijai. Tuvu pie piecdesmit bildēm ar prieka, smaidu un laimes pilniem mirkļiem. Ziniet, cilvēks ir skaists, kad smaida. Mēs visi esam skaisti. Un, ja mēs smaidām blakus kādam, kurš nesmaida, arī viņš top skaists.
Tik ļoti skumji palika. Pietrūkst man veco Tallinas ārzemnieku biedru. Pietrūkst man jaunās vietas pārdzīvojumu un piedzīvojumu. Pietrūkst man brīvības un viegluma. Pietrūkst man jaunu cilvēku pēkšņas iemīļošanas burvības. Pietrūkst man vieglpratības un neprāta. Pietrūkst man rudens nakšu sarunas uz balkona. Pietrūkst man nakts pastaigas.
Pietrūkst tās vienkāršības ar kādu mēs piegājām pie ikdienas mazajiem prieciņiem. Tiem, kurus tagad esam palaidušas pašplūsmā, nebūtībā... Kaut vai pusnakts hotdogus, dziesmu dziedāšanu ostā, mazos ikdienas pārsteigumus un iedvesmiņas. Pagājušogad šajā laikā teju katru dienu domāju par to, kā iepriecināt savu latviešu draugu stāvu zemāk. Pieradums atņem attiecību burvību? Laikam jau. Bet laikam to vienkārši sauc par pašplūsmu. Pēc laika mēs zaudējam ilgas.
Viss iet, viss mainās. Skatos uz bildēm no pagājušā gada maija, kur sēžu dzeltenās puķītēs ar rotaļīgu smaidu un mirdzošām acīm. Laimīgs cilvēks. Mīlestības vairāk kā zemeslodes. Vairāk kā saules. Tik dzeltenas kā puķītes zem pēdām.
Skaties kā uz svešu cilvēku. Neatrodot sevī ne putekļa no viegluma sajūtas vai brīvības. Mēģinot skriet un atduroties pret būrīša sienām, ieskrienot restēs, attopoties savā cietumā. Skaties uz augšu, meklē sauli, redzi tumši pelēkus griestus, kuros no viena stūra Tevi jau mēnesi vēro pelējums. Katru rītu celies, katru rītu meklē sauli. Meklē un meklē, kasi nost pelējumu, urbies cauri griestiem. Bet, kad apmetums padodas, Tu sabrūc zem gruvešiem bez spēka un elpas.
Tikai brīžiem pārņem ilgas, kā gaistošas atmiņas, kuras kā apmaldījušās dvēselītes pārslīd pāri. Un Tu ķer pēc tām, alkstot pakāpties augstāk, jo tā ticība, ka tur augšā ir vairāk gaisa. Jo tur augšā ir bezgalība, jo tur augšā ir zils. Jo tur augšā ir kluss, kurs nav tūkstoš balsu, kas galvā kliedz un naktīs plosa prātu un ķermeni.
Tā ir tikai laika ēna, kura šķietami mainījusi manu dzīvi, mūsu dzīves. Tā ir tikai dzīves atblāzma, mirklis. Un tomēr atņēmis tik daudz neatņemot neko.
Viss, kas notiek ir tieši tik svarīgs, cik svarīgu mēs to turam. Bet dažreiz pat, ja neturam, tas dzīvo savu dzīvi. Jo cīnoties, jo saņemoties un ejot, esi atstājis tukšumu. Tukšumā rēgi neraud. Tukšumā ēnas neraud. Tukšums neilgojas, tukšums nejūt. Tukšumā Tu eksistē un mehāniski ej uz priekšu, jo tā ir jādara. Jo Tev ir jākāpj. Bet Tu esi tukšs. Un ejot uz priekšu paliec tukšs. Bet apstāties bail. Bail paskatīties peļķē un ieraudzīt tukšas acis pretim. Man ir bail no spokiem, bet dzīvie rēgi kliedz skaļāk.
Mēs nedrīkstam turēties pie atmiņām. Atmiņas ir vienas vasaras tauriņi, kuri nodzīvo un zaudē spārnus. Bet mēs pieķeramies. Visvairāk mēs mīlam to, kuru zinām, ka zaudēsim. Pat, ja tā ir paša zaudētā brīvība.
Es esmu dzīva, Tu esi dzīvs. Es elpoju, Tu elpo. Mums abiem virs galvas no rīta uzausīs saule. Sapnis, kurš mums pieder. Sapnis, kuru neviens neatņems, kamēr spēsim atcerēties, ka mums ir sapņi.
Piedod, ka katru dienu apsolu, ka rīt būs citādāk. Piedod, ka katru dienu lieku vilties un acis paliek tukšas. Piedod, ka gribi aizbēgt. Paldies, ka esi šeit.
Rīt uzausīs jauns rīts. Uzausīsim jauni mēs. Lūdzu saki, ka uzausīsim. Tīri un balti, kā sniegs. Un mēs lidosim šeit uz zemes, jo atkal būsim viegli. Un nebūs gravitātes, nebūs akmeņu kabatās. Uz pasaules nav noteikumu, ir tikai iekšējā brīvība. Brīvība, kurā mēs dzīvojam, elpojam, mīļojam.
Mūsu brīvībā nav kauna un pazemojuma. Un kad ir, tad brīvība paceļ mūsu pīšņus un iepūš dzīvības elpu. Jo neviens, neviens, neviens nepieskaras mūsu brīvībai.
Aizmigsim. Un kad pamodīsimies, uzdāvini man to brīvību. Labi?
19. septembrī
Jo es tikai apsēdīšos un apskatīšos cik pasaule ir skaista. Jo es apstāšos un turpināšu tikai tad, kad varēšu ar paceltu galvu mirdzēt pretim saulītei.
Cilvēka pienākums ir būt par cilvēku. Cilvēka misija ir būt par līdzcilvēku. Itīpaši tad, kad sēdi ellē, velns Tevi vāra un troļļi apgrauž to, kas palicis pāri. Izkāpt no katla, atdzīvināt atmirušo dvēseli, uzvilkt baltu kreklu un uzkāpt pa zelta stieni uz paradīzi var tikai paņemot savu līķīti uz rokām un nesot. Nesot sevi un nesot apkārtējos līdzi. Kad spēka nav, dari vairāk. Kad gaisa nav, elpo dziļāk.
Dziesmiņa, lai smaidīgāks Jums prāts.
18. septembrī
Mēs skolā mācāmies diezgan cool lietas. Un mīļie, tieši tāpēc tie, kas šobrīd moka savu pirmo gadu - otrais būs cool. Otrais ir kā alga par pirmā gada darbu, pirmā gada garlaicību.
Es skatos uz savu mājasdarbu sarkatu un man ne tikai gribas apetelīgi mesties virsū, bet to darīt uzreiz. Tagad. Zīmēt storyboard, rakstīt scriptu, skatīties video, filmas, domāt, radīt idejas, aizstāvēt tās. Laikam pirmo reizi mūžā ir pienācis brīdis, kad es nevis zinu, ka zem visiem tiem miljons slāņiem sūda, ko mums bāž galvās pa visiem caurumiem, ir doma mums iemācīt domāt, bet es to jūtu un izbaudu. Mums māca domāt liekot domāt, nevis kaļot triljons lapas bezsakara.
New Media Arts šodienas topic:
Un kora jaunā diriģente šodien paņēma manas notis, lai pārbaudītu. Jeb es aizkrāsoju vārdu, iedevu Artai, Arta uzrakstīja vārdu atpakaļ, iedeva Aleksandram, Aleksandrs iedeva Ievai un tā. Jā, ir cilvēki, kuri nemainās, jo tajā brīdī manas sarkanās bikses bija tikai viegli ierozīgas un sejas fona.
Tas tā, lai vai kā - priekā!
17. septembrī
Mums ir dota brīnišķīga spēja runāt. Tajos retajos brīžos, kad to izmantojam, mums ir brīnišķīga spēja komunicēt. Komunikācijā mēs ne tikai saprotam viens otru, bet nonākam pie brīnišķīgiem secinājumiem, kā to darīt. Vārds ir spēcīgs tad, kad nāk brīdī, kad tam jānāk.
Mēs tomēr tik ļoti esam viens otram. Beznosacījumu mīlestība un atbildība. Viena dvēsele pasaulē elpo viena, divas kopā elpo pasauli.
*
Mana jūsmīgā rakstīšana par lekcijām laikam ir beigusies. Nu miedziņš nāk. Rudens ir panācis arī Tallinu. Jeb beidzot tas ir noticis. Tomēr saule Tallinā liekas kā tāda mīļā tante no Dienvidiem, kura lietus bērnus apciemo reti.
Rudens ir tāds kā miega vīrs, vai arī es vienkārši neesmu radīta, lai mācītos. Gribu gulēt!
Bet, protams, mans prieks par to, cik lekcijas ir interesantas, nav mainījies.
Kad aiz loga paliek arvien aukstāks, mums ir arvien vairāk telpas, ko sasildīt ar to, cik ļoti gribam un spējam mīļot apkārtējos. Lai vai kā, arī tauciņkrājumi uz gurniem ziemai ir jākrāj. Tāpēc, mīļais, atvēli tās stundas vakarā, uz uztaisi brīnišķīgas vakariņas tiem, kuriem rudenī bez Tevis būs auksti.
Priekā! Jo dzīve ir skaista tad, kad to redzam skaisti.
16. septembrī
Ir aizmigušas dienas. Gribētos teikt - zaudētie mirkļi, bet zaudēts ir tikai tas, kas aizgājis. Ir dienas, kas nekad nav mums piederējušas.
Dažreiz var mēģināt pierunāt dienu - nāc pie manis, esi mana, dalies savās emocijās un garīgo augstumu pārdzīvojumos, bet dažeiz Tu pamosties dubļos pavisam viens, bez dienas, laika tukšām kabatām.
Un tad Tu meklē sauli telpā. Gan savā dvēseles telpā, gan fiziski - apkārt. Meklē sauli cilvēkos un tad, kā parazīsts piesūcies atkarībā. Atļaujies būt cilvēciski vājš. Jo pats nespēj ne elpot, ne mirdzēt. Jo sirds pukst skaļi tukšumā, kurā pirms brīža, kas nomira bez lūgšanas.
Noklīdušām kucēna ačtelēm, sarīvētām nervu šūnām, skumju mākoni virs galvas - meklē, kur balstīties, jo instinktīvi mēs alkstam dzīvot un pašsaglabāšanās instinkts mūs tur un glābj.
Un pēc maldīšanās un bailēm no tumsas, Tu pēkšņi netīšām pieradini dienu. Ar vienu skaistu atmiņu par to, cik labi ir tajos brīžos, kad neesi viens.
15. septembrī
Pamodos ar fūdziņu, bet to vieglo, kuru aizdzen duša.
Un tad sākās svētdiena. Kā jau pavisam normālā svētdienā ierasts, apģērbāmies, tad apmainījāmies ar drēbēm, iemužinājām polaroīdā, atkal apmainījāmies, atkal iemūžinājām. Tad, kā jau turpinot pavisam parastu svētdienu, ieradās Ermīns ar 50to gadu kameru uz pleca (ražota Kijevā!) un veco krievu filmu iekšā. Savācām Okanu (kuram Arta nokrāsoja melnus matus) un devāmies uz krievu veco mantu tirdziņu kaut kādas skolas sporta zālē. Veca nauda, monētas, pasta markas un kartiņas, nozīmītes, piespraudes, ordeņi... kārtīgu kara veterānu piemiņas zāle. Tikai pietrūka tāda veca pārdevēja sarūsējušos ratiņos ar apmutētām abām kājām, bez priekšzobiem, cigāru mutes kaktiņā un nāģeni galvā. Bet enerģijas daudz, nozīmīšu arī un katrs atradām ko piespraust pie krūts no iepriekšējā gadu tūkstoša.
Turpinājām filmēt savu ikdienišķo, laimīgo dienu. Rudens kritušās lapas zem kājām, vasaras kleita un zandelītes arī. Kaut kā tā episki. Halocigēniska sajūta? Palēnināta filma zem dzeltenā filtra. Laimīga. Ar smaidošiem cilvēkiem.
Devāmies uz tirgu. Smējāmies par naktskrekliem un pirkām sēnes.
Ēdām pusdienas. Man atnesa makaronus ar vistas kauliem. un vistu arī.
Paparacojām viens otru.
Taisīju reportāžu par Artu, uzņemot bildi ik pēc divām stundām. Galvenokārt ēdot. Arī naktī. Jo tāds bija mājasdarbs.
Episka diena. Lieliska svētdiena. Kaut kā feini ir tā, ka esam mēs viens otram. Laimīgi.
Laime ir svārstīgs jēdziens. Gaistošs un netverams. Ja jūti, ka esi sajutis, piespraud pie sirsniņas un vēro. Vēro kā tā elpo, kā kustās. Ko ēd, kur dzīvo. Vēro tās pēdas, lai neaizbēg. Iepazīsti. Lai tad, kad tā izgaisīs, vari sev uzzīmēt melnbaltu bildīti un piespraust pie sienas.
14. septembrī
Episka sestdiena. Rīts agrs, muffinu pilns. Artuks mājās sagaidīts. Viss vietās, viss labi. Sarunu sarunas, skolas nemaz, gatavošanās ballītei, Arta glezno, viss jauki, Arta iet uz ballīti, es lasu ar Denisu krieviski un tulkoju, es priecājos, ka es namācos, pļāpājam ar Ermīnu, vīns, Arta mājās no ballītes, ejam gulēt. Priekā!
13. septembrī, Piektdienā.
Virsraksts visu pasaka laikam. Man trīspadsmitie piektdienas vienmēr ir likušies ļoti maģiski pozitīvi datumi. Šis tāds savāds, bet mūsu dzīvītes paliek dīvainas, kad cipariem pievēršam pārāk lielu nozīmi.
Ziniet, mēs patiesībā mīlam sitprāk kā jūtam, un rūp mums arī vairāk. Un, kas ir vēl svarīgāk, mēs paši rūpam daudz vairāk.
Cilvēka būtība ir tāda, ka mēs klusējam par to, kas nepateikts mūsu dzīves ietekmē visvairāk. Un mēs kautrējamies un mulstam, kad esam cilvēcīgi. Kaut emocijas, cilvēciskā mīlestība un rūpes mūs tikai padara dzīvākus tiem, kurus mēs mīlam, kuri mīl mūs, kuri ir svarīgi.
Šis mazai 13. septembra vakara iedvesmai. Iedvesmai dzīvot nevis tikai elpot svešu gaisu, gulēt nomodā un plūst.
Arlabunakti, mīļie mani!
Ziniet, mēs patiesībā mīlam sitprāk kā jūtam, un rūp mums arī vairāk. Un, kas ir vēl svarīgāk, mēs paši rūpam daudz vairāk.
Cilvēka būtība ir tāda, ka mēs klusējam par to, kas nepateikts mūsu dzīves ietekmē visvairāk. Un mēs kautrējamies un mulstam, kad esam cilvēcīgi. Kaut emocijas, cilvēciskā mīlestība un rūpes mūs tikai padara dzīvākus tiem, kurus mēs mīlam, kuri mīl mūs, kuri ir svarīgi.
Šis mazai 13. septembra vakara iedvesmai. Iedvesmai dzīvot nevis tikai elpot svešu gaisu, gulēt nomodā un plūst.
12. septembrī
Man ir jauns baiks! ^^
Artuks pavadīts uz Latviju, rudens vīruss puspievarēts, jāsāk dzīvot laikam.
Lekcijas šogad tiešām ir brīnišķīgas. Rīts sākās ar Digital Photography un Home assignment - reportāžu par vienu dienu, ieskaitot nakti. Nedrīkt būt lielāka pauze par divām stundām starp bildēm. Jā, mums ir mājasdarbs naktī negulēt. Bet forši. Protams, smieklīgs ir brīdis, kad izrādās, ka man ir vecākā kamera klasē un skolotājs saka, ka tā esot jau gandrīz arhajiska.
Četras stundas ar Hariju Poteru pēc tam arī nav zemē metams laika kavēklis. Es tiešām palieku no viņa atkarīga. Bet kā lai nepriecājas par ainu kā Malfoju Trakacis pārvērš par sesku un iedzen Krabem biksēs. Jēj.
Un es beidzot atradu savu vietu filmu pasaulītē. Pēdējā lekcija šodienā bija Sound Recording. Skaņa laikam vienmēr ir bijusi mana dzīves kaislībiņa. Mūzika un tā. Rakstīt soundtrackus filmām laikam būtu augstākais punkts, kuru es varētu sasniegt. Bet tas, ko es reāli gribētu darīt ir būt par The Foley Artist - fona trokšņu veidotāji. BFM laikā šī bija pirmā lekcija, kura mani tā aizrāva, ka es vēl joprojām esmu aizrāvusies.
UN MAN BEIDZOT ATKAL IR MANS BAIKS! Nu ne mans, bet jauni lietots gan. Sarkans. Ar groziņu. Mīlīgs. KURŠ IET UZ PRIEKŠU! Un ar to man laikam arī pietiek.
Lai vai kā, šādas dienas paceļ. Ļoti paceļ. Un tas ir jāsvin. Uztaisījām burgeru vakaru. Līna, Deniss un es. Ar jāgerdzērveņsuliņām un tā. Mīlīgi padziedājām uz balkona, izrunājām puspasauli un ir forši, kad ir forši dzīvokļa biedri! Un arī Tallinā ir silti rudens vakari ar skrejošiem mākoņiem un zvaigznītēm tur augšā. Bet Tallinā ir arī kuģi, kuru taures pusnakts klusumu pāršķeļ ar maģiju.
11.septembrī
Arta let me stay home. And I stayed.
Filmu soundtraki ir awesome skaista mūzika, kas, protams, nav nekas jauns. Un es atkal esmu saslimusi ar Hariju Poteru, jeb man prieciņš, ka vēl palikušas četras filmas ar kurām priecāties. Jeb piecas, ja septītās skaita kā dalītus priekus. Un jā, tieši to šodien dara 20gadīgs, ļoti nopiets students Tallinā.
Visa diena pa mājām, gultiņā, čučot, vālājoties, strādājot, mazliet mācoties. Bet lai vai kā, skolu kavēt nav jauki, bet slinkot gan.
No otras puses kustība saglabā dzīvesprieku un labsajūtu. Varbūt ne tad, ja esi beigts, reibstošs, vājš un nospiests, bet tomēr. Kustība atņem laiku domāt un pašam sev žēloties par to, cik Tev ir sūdīgi. Tā pat jau no žēlošanās labāk nevienam nav palicis. Tiesa, arī no bērnišķīgas un vieglprātīgas skraidīšanas apkārt - arī nē.
Kad esi tāds savārdzis, galva strādā sarkastiskā tiešuma režīmē, pārsteidzoši skaidri, pārsteidzoši skarbi. Jo nav spēka puķu laistīšanai un krāsošanai, bet iesnas neļauj ne sajust, ne dalīties ar salkano smaržu. Tāpēc, mīļie cilvēki, kad esiet slimi - guliet zem segas klusi un baudiet dzīvi no statiska, horizontāla skatupunkta. Iekšējā pasaule šajās dienās ir skaistāka.
Sen neesmu dalījusies ar ko skaistu, te jums melanholiskais prieciņš.
Filmu soundtraki ir awesome skaista mūzika, kas, protams, nav nekas jauns. Un es atkal esmu saslimusi ar Hariju Poteru, jeb man prieciņš, ka vēl palikušas četras filmas ar kurām priecāties. Jeb piecas, ja septītās skaita kā dalītus priekus. Un jā, tieši to šodien dara 20gadīgs, ļoti nopiets students Tallinā.
Visa diena pa mājām, gultiņā, čučot, vālājoties, strādājot, mazliet mācoties. Bet lai vai kā, skolu kavēt nav jauki, bet slinkot gan.
No otras puses kustība saglabā dzīvesprieku un labsajūtu. Varbūt ne tad, ja esi beigts, reibstošs, vājš un nospiests, bet tomēr. Kustība atņem laiku domāt un pašam sev žēloties par to, cik Tev ir sūdīgi. Tā pat jau no žēlošanās labāk nevienam nav palicis. Tiesa, arī no bērnišķīgas un vieglprātīgas skraidīšanas apkārt - arī nē.
Kad esi tāds savārdzis, galva strādā sarkastiskā tiešuma režīmē, pārsteidzoši skaidri, pārsteidzoši skarbi. Jo nav spēka puķu laistīšanai un krāsošanai, bet iesnas neļauj ne sajust, ne dalīties ar salkano smaržu. Tāpēc, mīļie cilvēki, kad esiet slimi - guliet zem segas klusi un baudiet dzīvi no statiska, horizontāla skatupunkta. Iekšējā pasaule šajās dienās ir skaistāka.
Sen neesmu dalījusies ar ko skaistu, te jums melanholiskais prieciņš.
10. septembrī
Nedēļa nav daudz, bet notikumu daudz. Bet pietiekami svarīgu, lai izskrietu cauri tā, nu tā ātri.
Otrdiena, 3. septembris
No rīta pamodos, gāju uz lekciju, iegāju pagalmā, neredzēju riteni, satraucos, skrēju augšā, skrēju lejā, meklēju, konstatēju faktu, satraucos, meklēju risinājumus, satraucos, neaizgāju uz lekciju, atteicos no lekcijas (ja jau tad jau, kā jābūt tā jābūt), sabēdājos, aizgāju uz nākamo lekciju - editing, sapriecājos, cik tā lieliska un tā. Diena, kad zaudēju savu mīļumiņu un iespēju pārvietoties pa Tallinu uz riteņiem.
Tā es kļuvu par kājāmgājēju.
Trešdiena, 4. septembris
Ļoti daudz lekciju, ļoti daudz brīnišķīgu lekciju. No rīta skicēšana (esmu tas cilvēks, kuram cilvēka figūra kļūst par murgu tajā brīdī, kad rokā iegulst zīmulis), kura gribot negribot gaidīti kļuva par manu top3 lekciju. Tai sekoja Introduction to TV, vēl viena lekcija, kura ļoti iepriecināja, un tad New Media Arts, kas noslēdza acīmredzami lieliskāko dienu nedēlā, ja skatās no lekciju viedokļa.
Arī koris iepriecināja, jo ir lieliski dziedāt dziesmas, kas ne ļoti atgādina dziesmīšus. Aliņš pēc kora - tradīcija.
Ceturtdiena, 5. septembris
Riteni neredzēšu. Ieraksta nav, pierādījumu nav, nu, kas zaudēts tas zaudēts, tā teikt. Kursa biedri teica, ka gaidot trešā gada septembri, kas zied notikšot tad, jo ja pirmajā gadā tiku pie kruķiem, otrajā paliku bez riteņiem, tad kas gaida tālāk?
Vēl gadījās nokļūt lekcijā, kas ietvēra interviju - In front of the camera. Kad nokļūstu kameras priekšā man parasti sākas panika, šoreiz sākās, bet iekšēji. Lai vai kā no manis aktrise nesanāks, ja sanāks, tad skumīgi draņķīgu ziepju operu lomām. Bet jebkurā gadījumā tas bija interesanti.
Piektdiena, 6. septembris
Computer games - visvisvissavādākā lekcija, kādu būtu gaidījusi. Kurss paredzēts kā spēle, mums ir jāveido avatari, assignments are missions and so on. Brālis būtu laimīgs, kaut tikai tādēļ, ka uz nākamo spēli/lekciju misija/mājasdarbs ir spēlēt datorspēles un analizēt tās. Lieki teikt, ka es tiešām to nedaru.
Vakarā ļoti mīlīgi jauka ballīte pie Pētera. Tiešām jauki bija. Tikai Artuks nenāca, jo rudens saaukstēšanās klejo apkārt un nodomāja, ka Artu šodien piesies pie gultiņas.
Tiesa, miegs viņai naktī nenāca. Un, ja Artai nenāk miegs, tad nevienam tas nenāks. Pēc bara ar sarunām atnāca piedāvājums iedzert aliņu, nu jā. Arlabunakti!
Sestdiena, 7. septembris
Bija paredzēts strādāt, bet sanāca absolūti lazy day ar zīmēšanu, gulēšanu, braukšanu skatīties riteņus un Mārtiņu uz tēju vakarā. Bija jauki tā.
Svētdiena, 8. septembris
Darbiņš, darbiņš, darbiņš. Miedziņš pa vidu, jo rudens iesnas panākušas un apgāzušas arī mani. Tad meklējām Artai jaku un vispār iepirkšanās ir fun.
Noslēgumā vakara tēja ar Artuku un Ermīnu un jauki tā, jā.
Pirmdiena, 9. septembris.
Rudens saaukstēšanās guļ uz manis. Skola ir forša. Man patīk crossmedia. Man patīk viss, tikai ļaujiet man čučēt mierīgi zem siltas sedziņas ar siltu tējiņu rokās.
Šodiena, 10. septembris
Sēžu šobrīd editingā ar sajūtu, ka ne tikai manējā, bet visas sauaukstēšanās sēž uz pleciem un smejas, bet jautri tā. Dzīve vispār ir smieklīga būšana, kā mēs te nospriedām. Tā spēlējas ar mums bez ierobežojumiem un mēs ne ar vienu maņu nezinām kāds ir tās nākamais solis, kur mūs aizvedīs vai, kur pamodīsimies. Ar katru nākamo soli sajūta, ka ir vienkārši jāplūst tik tālu cik var izturēt un tad vēl tālāk, kļūst ar vien stiprāka. Lai ko, lai kur, ar ko mēs tiktos - viss notiek tā, kā tam jānotiek un mēs esam mazliet stiprāki par to minimumu, kas vajadzīgs, lai to izturētu.
Priekā, mīļie mani. Man jāskatās Slumdog Millionaire, jo tieši tas ir tas, ko mēs darām lekcijās. Un vēl maziet.
P.s. es gribu riteni.
2. septembrī
Kaut kādā brīdī sapratu, ka man ļoti klibo ne tikai angļu, bet arī latviešu valoda. Iestājas tas brīdis, kad mulstu runājot abās, aizmirstu vārdus un jaucos. Rakstīt vispār grūti, jūk gan teikumu struktūra, gan vārdu pietrūkst. Un ir pagājušas pāris dienas.
Protams, arī fakts, ka man datorā nav automātiskā korektora latviski, bet ir angliski, un viņš latviešu vārdus mēģina pārveidot angliski, arī nav ļoti procesu atvieglojošs.
Otra atklāsme radās par to, ka mums ir tiešām lielisks dzivoklis! Man patīk Rouvsen, viņš ir smieklīgs, atvērts un ļoti jauks. Un Džordžija dziedāšana man pa vasaru tik ļoti pietrūka! Un sarunas ar Denisu, Līnu un Gabrielu. Gabriela maigās rūpes un nenormālā pārsmiešanās par visu. Mēs dzīvosim ilgi, jo principā mūsu komunikācija sastāv no smiekliem. Šodien uz balkona piecratā ēdām piena zupu un es atļāvos izjautāt Rouvsenu par Azarbaidžānu un sievietēm. Izrādās nav tik traki, viņas burkas nēsā pēc izvēles un tur ir brīva reiģija. Nav politisko ierobežojumu uz reliģiju vai sabiedrību. Eiropa neredzot kā Azarbaidžāna aug, tā to redzot vēl pirms divdesmit gadiem.
Trešā atklāsme pienāca no rīta modinātāja formā - skola.
Ceturtā - kursi vēl joprojām mēdz būt garlaicīgi, bet man patīk. BFM ir pārāk foršs, lai es par kaut ko sūdzētos. Man ir lieliska programma un forši kursabiedri. Lai vai kā, nekad neesmu par skolas sākumu tā priecājusies! :)
Sarakstu principā varētu turpināt gari, bet esmu tik ļoti pārgurusi, ka drīzāk turpināšu sapnīšos. Tikko mums bija kičenmītings, meitenes taisīja ēst, puiši nesa dzērienus. Kolosāls vakars! labi iesākta pirmā skolas nedēļa.
Lai vai kā, priekā! :)
1. septembrī
Man būtu biežāk jāpiekopj tradīcija gulēt mājās, jo citādi dzīvoklis skatās tik šķībi, tik ļoti bez iemesla, ka es tik ļoti nosarkstu, ka mēs visi ļoti smejamies.
Bet vispār šī bija lieliska diena. Pārsmējāmies līki uz mūsu jaunajiem krēsliem, mūsu skaistajā balkonā un vakarā ar Artuku, Mārtiņu un Pēteri priecājāmies par jaukā skolas gada sākumu. Arī pāsmējušies par visu, ko vien var, nevar, negrib, grib iedomāties. Un es ļoti gribu iemācīties uztaisīt vistas načos. Jeb načos ar sieru, zaļajiem pipariem (drīkstat man aizrādīt par nosaukuma nezināšanu), vistu, mērci un kaut kādām vēl lietām. Nenormāli traki garšīgi.
Priekā!
Bet vispār šī bija lieliska diena. Pārsmējāmies līki uz mūsu jaunajiem krēsliem, mūsu skaistajā balkonā un vakarā ar Artuku, Mārtiņu un Pēteri priecājāmies par jaukā skolas gada sākumu. Arī pāsmējušies par visu, ko vien var, nevar, negrib, grib iedomāties. Un es ļoti gribu iemācīties uztaisīt vistas načos. Jeb načos ar sieru, zaļajiem pipariem (drīkstat man aizrādīt par nosaukuma nezināšanu), vistu, mērci un kaut kādām vēl lietām. Nenormāli traki garšīgi.
Priekā!
31. augustā
Te nu bija daily. Bet pagājušogad bija tāds nosacījums, ka ballīšu vakarus var izlaist un arī tos, kad mājās atgriezies vairākas stundas pēc pusnakts.
Tātad. Ceturtdiena, 29. augusts.
No rīta iegrimām virtuves tīrīšanas darbos. Mani mīļie Ķemeri pānākuši to, ka labprātīgi pati mostos ap septiņiem, tāpēc nabaga dzīvoklis cēlās ātri, jo Līva grabināja katlus un mazgāšanas līdzekļus. Pie reizes, appludinot viņu balkonus, tīrot savējo, pamodināju arī piekto un ceturto stāvu. Tad skolas informācijas sesija, kurā atkal pārliecinājos par to, ka BFM nekāda veida lekcijas īsti neapmeklē un principā ir pārāk kruti, lai iedomātos, ka kaut ko tik lame, kā information session, apmeklēt būtu nepieciešamība. Lai vai kā, es aizgāju un laimīga izdomāju, ka mācīšos šeit četrus gadus, jo gribas mieriņu un gribas, lai forši.
Pēc tam atgriezos pie tīrīšanas virtuvē (jā, viņa bija tieši tik un daudz vairāk briesmīga, lai pietiktu ar kaut mazāk kā pusi dienas). Deniss palīdzēja. Tas bija jauki, kaut kā ar rokām putās un ziepēs, beržot plauktus, sarunas raisās riktīgi labi.
Pēc virtuves mēšanas, izdomājām braukt uz lietoto mantu/mēbeļu veikalu meklēt mums foršus krēslus balkonam. Gājām ar kājām, sanāca riktīga pastaiga lietū, kas arī bija jauki, par spīti tam, ka krēslus neatradām. Tallinā netīšām noiet vairākus kilometrus ir viegli, jo viss liekas tuvu, bet attālumu sajūt tikai ejot.
Vakarā pieķēros istabai, kurā 12 kastu ielokā skaisti mirdzēja visu manu drēbju čupa, tam visam pāri iepirkumu maisiņi un slotaskāts. No tā gan mani izglāba Mārtiņš, ar kuru jau naktī gājām dzert un tā. Forši bija. Arī tā daļa, kad uz pirkstgaliem, kā skolas laikā, lavījos ārā no istabas, lai dzīvoklis nepamana, jo bija sarunāts ballēties ar viņiem. Tallinas šarms slēpjas brīvībā, bet no ierastās ikdienas atbildības sajūtas tik vaļā ir traki grūti.
Piektdiena, 30. augusts.
Agrais rīts nesanāca, bet pamosties no bērnu klaigām aiz loga un dabūt lielisku muguras masāžu no rīta ir daudz jaukāk par agra rīta skaistumu. Arī mazliet samurcitā sajūta un daudztoņus zemēkā balss ir smieklīga, ja pats par to smejies. Dzīvoklis gan bija pārsteigts, kad ienācu pa durvīm ap pusdienlaiku, bet mans saulainais smaids par brīnišķīgo rīta izbraucienu ar riteni apžilbināja visas šaubas. Ar Līnu un Denisu devāmies uz citām lietu humpalām attālāk no centra. Krēslus nopirkām Yisk dienas beigās, jo nu, nesanāca. Bet ir smuki, lēti un ērti. Lielveikalā satikām Tony no Vācijas, Denisa draugu. Un ēdām hotdogu (es ēdu, jo Deniss vēl turas pie veģetārisma) ārā lietū, sēžot pie lielveikala uz saviem krēsliem un miljons iepirkumu maisiņiem, puķu podu un pannu. Man ir tik ļoti žēl, ka bilžu nav. Lai vai kā, beidzot tikām pie krēsliem. iesvētījām tos vakarā ar ballīti balkonā un tā.
Man beidzot bija jāpabeidz istaba, tāpēc biju ar brīnišķīgu iemeslu ar viņiem kopā nedzert (Denisam bija divi draugi no Tartu, Tonijs un Deniss2, bet Gabrielam bija draugs no Brazīlijas - Alonso - 34 gadīgs zāles pīpētājs ar bārdu līdz pus krūtīm un lisijs). Ik pa laikam es gan piečāpoju klāt, lai tiktu pie kāda aliņa. Alonso stāsti par to, kā kādā Latīņamerikas salā viņiem restorānā saldajā ēdienā uz šķīvja atnesa zāli, kā viņš ir piekusis būt par seksa skolotāju 15 gadīgām igauņu meitenītēm (es ieminējos, ka tas ir illegal here, bet viņš teica, ka ne tad, ja viņas to vēlas - ko var vēlēties meitene 15 gados no 34gadīga vīrieša?), kā viņš viena vakara laikā izdzēris 12 jāgerbumbas, 6 šotus un desmit tekilas, un pēc tam vēmis gan pa ceļam uz viesnīcu, gan viesnīcā, kad taksī uz lidostu, gan lidmašīnā, kad ceļā no lidmašīnas...tā bija vienīgā viņu sarunu tēma. Man palika skumji, ka 34 gadu vecumā tās ir vienīgās viņa dzīves vērtības. Es laikam esmu vecmodīga, bet man tomēr liekas, ka normāls darbs, +/- stabila dzīve (arī braukāšana pa pasauli un dzīves baudīšana ar skaitās stabila) un kaut doma par ģimeni un tā tomēr ir tas līmenis, par kuru vismaz ir jāiedomājas.
Bet tomēr puišiem izdevās mani pierunāt pievienoties uz Sarkano Imperātoru un vispār bija jauks vakars. Es gan kādā brīdī izdomāju klusi nozust un braukt mājās. Cauri Hesītim, lai nopirktu burgeru - pikniku divos naktī pie ostas. Es tik ļoti mīlu Tallinu!
Sestdiena, 31. augusts.
Man liekas, ka es vairs savā dzīvē nepārcelšos, jo negribu vairāk redzēt nevienu kasti NEKAD. Nu jā, cēlos sešos, lai beidzot piebeigtu istabu. Tad braucu uz tirgu, sapirku krājumus ziemai, vārīju ķirbju zupu un cepu sēnes. Gabriels teica, ka es gatavojot 24/7 vai arī viņam tikai ta liekas? Lai vai kā, man tas patīk. Tirgus gan te tāds savāds. Vietējos zemniekus neredz, cenas drausmīgas un kvalitāte arī.
Bet visu dienu dzīvojoties pa virtuvi sanāca maziet vairāk parunāties ar dzīvokļa biedriem un šis laikam ir tas brīdis, kad es varētu mazliet pastāstīt par vienu jauniņo mūsu ģimenē - Rovsan no Azarbaidžānas.
Tā tomēr ir pilnīgi cita kultūra. Lai, ko stāstītu māte gūgle, ka tur tagad sievietēm ir tādas pašas tiesības kā vīriešiem, burkās nav jāstaigā un arī atsegtas kājas nav noziegums - dzīve uz to vēl tikai iet. Ja sākumā man no viņa bija bail, tad tagad man bail ir tikai no viņa drauga, kurš apēd katru meiteni katru reizi, kad viņu ierauga. Vakar, kad viņš ar lielo nazi prasmīgi vistai pārgrieza vēderu, lai pārbaudītu tās gatavību, es atcerējos par musulmaņu sieviešu pazemošanu un man pārskrēja aukstas tirpas, un nodomāju, ka nekad vairs negribu viņu savā tuvumā ar nazi rokās. Bet viņi ir ārkārtīgi jauki, domā par to, lai vienmēr man ir pie galda kur apsēsties un cieņa patiesībā ir milzīga. Itīpaši tad, kad tāds sakautrējies Rovsan atnāk pie manis un prasa kā uzvārīt makaronus. Viņam šī ir pirmā reize ārpus savas valsts, kurā virtuve ir sievietes pasaule. Jautājumus par to, vai šeit meitenes gatavo puišiem un vai arī normālas meitenes lako sarkanus nagus (vakar staigāju apkārt sarkaniem nagiem un arī Artuks atbrauca ar sarkaniem) laidu gar ausīm ar smīnu. Lai vai kā - tas ir nenormāli interesanti, sastapt pilnīgi citu kultūru savā virtuvē.
Un Artuks beidzot ir mājās! Vakar atbrauca vakarpusē. Lai vai kā - tagad viss ir savās vietās un jauns, brīnišķīgs gads Tallinā ir sācies! Priekā, mīļie mani!
28. augustā
Daily rush maybe can be daily again.
Vakar 23:31 atvēru 62. istabiņas durvis un tā nu esmu atpakaļ. Mana pilsēta, manas ielas, vismaz sajūta noteikti tāda. Tās pamazām kļūst par ilgtermiņa attiecībām, jo iemīlēšanās stadija ir aizkavējusies un pārtapusi smagā mīlestībā pret ielām, cilvēkiem, sajūtu. Eh, Tallina.
12 dažādas kastes/maisi un vēl milzīga drēbju čupa istabas vidū, pilnīgā bardakā virtuve, duša aizaugusi ar pelējumu, divas tukšas gultas un plaukti, skapji. Netīrs logs - no vienas puses ar izbijušu papīra pārslu līmi no otras ar putnu suvenīriem un ielas sodrējiem un vasaras studentu atstātās kožļenes uz naktsskapīšiem. Bet jā, es aiz laimes nezinu kur likties, jo tieši tik labi ir, ka gribas lēkāt.
Sešos bija koris. Satikusi visus kā senus draugus, izrunājāmies tik daudz kā nekad nebijām runājuši, tad turpinājām ar vīna glāzēm brīnišķīgā krodziņā. Un izbrauciens ar riteni pirms un pēc tam pa Tallinas ieliņām arī bija īsti laikā. Un tomātu graužana uz balkona ar Denisu, sarunas, sarunas, sarunas... Un Hesītis uz balkona ar skatu uz tirkīzzilu jūru oranžā saulrietā... Ziniet, dažreiz dzīvi tik ļoti gribas apēst!
Priekā mīļie!
Vakar 23:31 atvēru 62. istabiņas durvis un tā nu esmu atpakaļ. Mana pilsēta, manas ielas, vismaz sajūta noteikti tāda. Tās pamazām kļūst par ilgtermiņa attiecībām, jo iemīlēšanās stadija ir aizkavējusies un pārtapusi smagā mīlestībā pret ielām, cilvēkiem, sajūtu. Eh, Tallina.
12 dažādas kastes/maisi un vēl milzīga drēbju čupa istabas vidū, pilnīgā bardakā virtuve, duša aizaugusi ar pelējumu, divas tukšas gultas un plaukti, skapji. Netīrs logs - no vienas puses ar izbijušu papīra pārslu līmi no otras ar putnu suvenīriem un ielas sodrējiem un vasaras studentu atstātās kožļenes uz naktsskapīšiem. Bet jā, es aiz laimes nezinu kur likties, jo tieši tik labi ir, ka gribas lēkāt.
Sešos bija koris. Satikusi visus kā senus draugus, izrunājāmies tik daudz kā nekad nebijām runājuši, tad turpinājām ar vīna glāzēm brīnišķīgā krodziņā. Un izbrauciens ar riteni pirms un pēc tam pa Tallinas ieliņām arī bija īsti laikā. Un tomātu graužana uz balkona ar Denisu, sarunas, sarunas, sarunas... Un Hesītis uz balkona ar skatu uz tirkīzzilu jūru oranžā saulrietā... Ziniet, dažreiz dzīvi tik ļoti gribas apēst!
Priekā mīļie!
Country roads take me home
Jo dažreiz ir dziesmiņas, kas tik ļoti, tik ļoti iesēžas sirsniņā. Paķer līdzi un aiznes. Pirms ceturtdienas laikam šī ir tā dziesmiņa, kuru gribēju nodziedāt ar vecākiem kopā. Tētis, lai spēlē bandžo, es ģitāru, mēs trīsbalsīgi dziedam. Liekas kā tāda mazā ģimenes paradīzes aina. Šoreiz nesanāks, jo visi kopā nebūsim, bet tā noteikti ir tā aina, kura jāpaņem līdzi uz nākošajiem gadiem.
Subscribe to:
Posts (Atom)